Pēc 72 gadu kopdzīves zaudējot sievu, Leo sāka cept maizi trūcīgajiem
Pēc demences komplikācijām, kas sākās 1993. gadā, Leo Kelners zaudēja savu mīļoto sievu. Pēc viņas nāves 2012. gadā nu jau 98 gadus vecais vīrs pievērsās maiznieka arodam.
"Es nezināju, ko iesākt ar sevi. Es stenēju un burkšķēju, bet tad nolēmu, ka man vajag kaut ko darāmu, un tā tas viss sākās. Visu, ko es daru, es daru ar mīlestību. Mana slepenā garšviela ir mīlestība."
Tagad Leo cep pīrāgus un kūkas katru dienu, un to visu viņš izdala par velti. Viņš sadarbojas ar Nebraskas štata pilsētas Hastingsas vietējām sabiedriskajām organizācijām un bēru namiem, lai viņa palīdzība sasniegtu ģimenes, kas nonākušas grūtībās.
"Tās ir ļoti garšīgas," intervijā "The Tribune" atzīst Kelnera mācītājs Maikls Hulihans. "Ik reizi, kad mums tur notiek bēres, viņš atnes savu maizi. Viņš tāds ir bijis vienmēr."
Kelners pat pielāgo savus pīrāgus un kūkas, lai to saņēmēji var izbaudīt katru kumosu. Viņš nepieciešamības gadījumā cep kūkas diabēta slimniekiem, pildot tās ar augļiem un bez cukura.
"Redzēt viņu sejās smaidu, tas ir vairāk vērts nekā visa pasaules nauda. Neviens to nevar nopirkt," stāsta Kelners. "Tas smaids man nozīmē ļoti daudz."
Kelners uzskata, ka šī nesavtīgā tieksme dot citiem ir arī noslēpums viņa ilgajam un laimīgajam mūžam.
"Es cenšos priecāties," stāsta Leo. "Nevienu nevērtēju augstāk vai zemāk par sevi. Man patīk visi cilvēki, un es nekad neturu ļaunu prātu."
