Šoferes stāsts, kā viņa pēc traģēdijas veda uz lidostu Skrastiņa ģimeni

Turpinājumā piedāvājam bloga tulkojumu, bet oriģinālu

lasiet šeit

„Manai darba dienai bija jābeidzas agrā pēcpusdienā, bet ap pusdienlaiku man palūdza doties vēl vienā braucienā, kas bija rezervēts uz diviem dienā. Būdama īsta „komandas spēlētāja”, es piekritu. Man bija pusotra stunda, lai aizbrauktu līdz mūsu kompānijas birojam, nomainītu auto un pa ceļam piestātu paēst un parakāties pa telefonu. Nekas sarežģīts.

Biju nomainījusi auto un braucu uz norunāto vietu, locīdama iekšā burgeru ar frī kartupeļiem un noskalojot to visu ar kokakolu. Man bija atlikušas vēl 40 minūtes. Biju priecīgs, apmierināts šoferis.......tobrīd.

Līdz diviem vēl bija četrdesmit minūtes, tāpēc es kā ierasts apstājos pāris kvartālus tālāk un paņēmu savu telefonu, lai ieskatītos „Feisbukā” un pasērfotu internetā.

„Feisbuks” bija pilns ar komentāriem un saitēm uz traģisko lidmašīnas avāriju Krievijā. Vairāk par četrdesmit bojāgājušajiem. NHL spēlētāji, bijušie un esošie, treneri un lidmašīnas apkalpe. Ļoti skumjas ziņas. Biju lasījusi un dzirdējusi par to visu dienu. Notikušā atskaņas sasniedza visas „hokeja pasaules” malas mazāk nekā piecās minūtēs.

Pēc „Feisbuka” savā telefonā atvēru klientu koordinātas , lai redzētu, kam esmu atbraukusi pakaļ. Āāā, kārtējā Dallas Stars komandas spēlētāja nogādāšana lidostā. Tas izskaidro, kāpēc bija jāmaina mašīna pret lielāku. Hokejistiem vienmēr ir lielas somas. Izlasīju Skrastiņa uzvārdu. Nekad nebiju dzirdējusi par tādu, tāpēc nolēmu pameklēt Google.

Sajūta, kas pārņēma manu ķermeni, nav aprakstāma. Apstulbusi blenzu telefonā. Viņš bija uz „šīs” lidmašīnas klāja un viņš ir miris. Es sēžu 180 metru attālumā no viņa mājas un saprotu, kam pakaļ esmu atbraukusi. Man jāved šī vīra ģimene. Ģimene, kas pagājušajā naktī aizgāja gulēt bez jebkādām rūpēm. Ģimene, kurai nebija plānu kāpt Lufhansa lidmašīnā, lai dotos uz Eiropu šorīt. Tas paskaidro, kāpēc šis brauciens manā grafikā tika iekļauts tik vēlu. Vai tā var būt?

Pienāk laiks doties uz noteikto adresi. Pēc pāris minūtēm no mājas iznāk vīrietis, lai paziņotu, ka ģimene būs gatava pēc īsa brīža. Viņš brīdina par situāciju un pasaka, ka nedrīkstu izteikt nekādas līdzjūtības, jo bērni vēl neko nezina. Vīrietis atgriežas mājās, bet es nespēju pat iedomāties, ko šai atraitnei tagad jāpiedzīvo. Mana sirds asaro par viņu. Man prieks, ka šis būs īss brauciens.

Tas brīdis ir pienācis. Divas meitenes, aptuveni 2 un 5 gadus vecas priecīgi izskrien pa mājas durvīm, sajūsminātas par gaidāmo braucienu. Gari, blondi mati, zilas acis un milzīgi smaidi. Knapi valdu asaras. Mans ķermenis kļūst saspringts. Katra sekunde velkas kā mūžība. Sāpes manī ir teju nepanesamas. Es pat nepazīstu šos cilvēkus, bet esmu uz sabrukuma robežas tieši viņu mājas durvju priekšā. Apzināšanās, ka šīs meitenes pat nenojauš gaidāmā brauciena patiesos iemeslus, izraisa agonējošas sāpes.  Nespēju nedomāt pati par saviem bērniem un to, kā būtu, ja viņi rīt pamostos, bet manis vairs nebūtu. Briesmīga sajūta! Sieva un māte iznāk no mājas un mēs dodamies ceļā.

Atraitne visu braucienu runā pa telefonu. Viņa, tāpat, kā visa pārējā ģimene, nerunā angliski. Lai arī tas varētu likties maznozīmīgi, tā nav. Es nesaprotu nevienu vārdu, ko viņa saka, bet visu pasaka sāpes viņas balsī. Māte tikmēr cenšas izklaidēt aizmugurē sēdošos bērnus un runāt pa telefonu. Sajūtu bēdas, satraukumu, apjukumu un izmisumu. Droši vien tās ir tikai dažas emocijas no tām daudzajām, ko viņa piedzīvojusi šodien kopš pamošanās. Atkal, mana sirds raud par viņu.

Mēs beidzot ierodamies lidostā, kur mūs jau gaida pamatīgs eskorts. Kāds vīrietis, meitenēm nemanot, klusiņām izsaka līdzjūtību atraitnei. Personāls savāc visas somas un viņi dodas prom. Meitenes joprojām sajūsmā par gaidāmo ceļojumu. Es, savukārt, esmu galīgi sašļukusi.

Knapi tieku simts pēdas tālāk no lidostas termināļa, kad nenoturos un izplūstu nekontrolējamās asarās. Jūtos muļķīgi, bet man vienalga. Nespēju izmest no galvas meiteņu attēlus. Doma par to, ka viņas nenojauta, ka NEKAD neredzēs savu tēvu. Vēl ļaunāk, viņas noteikti tēvu nebija redzējušas vairākas nedēļas un cerēja viņu ieraudzīt, kad būs galā. Sirdi plosošas dienas beigas.

Sēžot un atminoties šo sirdi plosošo pēcpusdienu, vēlos nobeigt rakstāmo ar pēdējo domu. Bērniem ir vienalga, kas ar tevi notiks pēc nāves. Viņi jebkurā gadījumā būs satriekti. Tāpēc vienkārši parūpējieties par to, lai viņi zina, ko jums nozīmē. Atgādiniet viņiem to KATRU DIENU. Apskaujiet viņus KATRU DIENU. Skūpstiet viņus KATRU DIENU. Un pats svarīgākais, mīliet viņus KATRU DIENU. Bezgalīgi. Jo jūs nezināt, kas notiks rīt.”

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Kārļa Skrastiņa ģimenei, radiem, tuviniekiem un visiem, kam viņš bija svarīgs!