Gorbačovs negatavojas sniegt Lietuvas tiesai liecības 1991.gada 13.janvāra apvērsuma mēģinājuma lietā
Bijušais Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs negatavojas sniegt Lietuvas tiesai liecības 1991.gada 13.janvāra apvērsuma mēģinājuma lietā nedz klātienē, nedz arī neklātienē.
"Pie tā, ko esmu teicis agrāk, man nekas nav piebilstams," viņš ceturtdien sacījis, atbildot uz ziņu aģentūras "Interfax" jautājumu.
"Tādēļ nekādā veidā nedomāju piedalīties tiesas prāvā Viļņā," uzsvēris Gorbačovs.
Kā ziņots, Viļņas apgabaltiesas tiesnese Ainora Kornēlija Macevičiene ceturtdien ziņu aģentūrai BNS pastāstīja, ka tiesai beidzot atsūtīts apliecinājums, ka Gorbačovs ir saņēmis pērn decembra vidū viņam nosūtīto pavēsti sniegt liecības šai lietā. Pavēsti, kurā bija teikts, ka tā vēlas nopratināt Gorbačovu kā liecinieku, tiesa pagājušā gada 12.decembrī nosūtīja Gorbačova fondam Maskavā, norādot arī visus plānotos sēžu datumus un paužot gatavību sarīkot videokonferenci. Pavēste tika nosūtīta arī pa elektronisko pastu. Trešo pavēsti Lietuvas Tieslietu ministrija 6.janvārī nosūtīja Krievijas Tieslietu ministrijai.
Pavēstē arī bija lūgts, lai 85 gadus vecais Gorbačovs norādītu personu, ar kuru varētu uzturēt kontaktus jautājumos par attālinātu liecības sniegšanu. Tiesa atgādināja, ka Gorbačova vārdu tiesas sēdēs minējuši citi liecinieki, tādēļ viņš lūgts pastāstīt, ko zina par toreizējo notikumu apstākļiem.
Līdz šim nekāda atbilde uz šiem uzaicinājumiem nebija saņemta, bet tagad tiesai bija atsūtīts paziņojums ar Gorbačova parakstu, ka pavēste viņam nodota, taču tam nebija pievienoti nekādi citi dokumenti, kuros būtu norādīts, vai liecinieks gatavojas ierasties uz tiesas sēdi Lietuvā vai arī piekrīt nopratināšanai videokonferencē.
Lēmumu nopratināt Gorbačovu tiesa pieņēma pēc Viļņā kritušā Lietuvas brīvības aizstāvja dēla Roberta Povilaiša un viņa advokāta prasības. Povilaitis, kas pats 13.janvāra lietā atzīts par cietušo, iepriekš ar visiem Lietuvas tiesu sistēmā iespējamajiem līdzekļiem centās panākt, lai tiesa izvērtē paša Gorbačova atbildību par padomju agresijas sekām un uzaicina viņu uz nopratināšanu kā īpašo liecinieku.
Bijušais PSRS Valsts drošības komitejas virsnieks, kādreizējais specvienības "Alfa" komandieris Mihails Golovatovs, ko Lietuva grib saukt pie atbildības sakarā ar 1991.gada 13.janvāra uzbrukumu Viļņas televīzijas tornim, pērn augusta beigās Maskavā izteicās, ka toreizējie asiņainie notikumi nevarēja norisināties bez Gorbačova ziņas.
"Cik reižu esmu piedalījies šādā "ugunsgrēku dzēšanā", sākot no Kalnu Karabahas, Dušanbes, Baku, Tbilisi un beidzot ar Viļņu," viņš izteicās, atsaukdams atmiņā tā laika notikumus. "Teikt, ka mēs atlidojām uz Viļņu paši, ka mums neviens nav devis pavēli - tas nav iespējams! Mūsu vienībai varēja pavēlēt tikai VDK [PSRS Valsts drošības komitejas] vadītājs, saņemot norādījumu no [Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas] Politbiroja vai bruņoto spēku virspavēlnieka."
"Tagad, pēc 25 gadiem, es viennozīmīgi saku, ka tā bija nodevība - no centrālās varas puses, personiski no Gorbačova puses, kurš šobrīd, 85 gadu vecumā, izturas tāpat kā 1991.gadā - "šo, lūk, atceros, bet to neatceros".
Pats Golovatovs, kas ir Krievijas pilsonis, 2011.gada vasarā tika aizturēts Austrijā saskaņā ar Lietuvas izdotu Eiropas orderi, bet jau pēc nepilnas diennakts atkal atbrīvots un atgriezās savā valstī. Austrijas lēmums viņu atbrīvot toreiz izraisīja ne tikai Lietuvas, bet arī abu pārējo Baltijas valstu sašutumu un Eiropas Komisijas amatpersonu kritiku. Protesta notas Vīnei iesniedza visas trīs Baltijas valstis, un pat prāva daļa austriešu sabiedriskās domas aptaujā pauda aizdomas, ka Golovatovs atbrīvots pēc Maskavas spiediena.
Bijušais Lietuvas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs atvaļinātais ģenerālmajors Aļģimants Naudžūns, kas arī pats apsūdzēts 13.janvāra lietā, augustā Maskavā paziņoja, ka Gorbačovs personiski devis pavēli sākt specoperāciju Viļņā.
"Militārajā apspriedē, kurā biju klāt, Gorbačovs personiski deva pavēli sākt atbrīvot trīs objektus, ko ieņēmuši Lietuvas propagandisti. No šiem objektiem - no Preses nama, no televīzijas centra - tika aplieta ar dubļiem Komunistiskā partija un Padomju Savienība," viņš paziņoja.
Pēc Naudžūna sacītā, janvāra notikumu laikā visā Lietuvas teritorijā kopumā bija dislocēti aptuveni pusmiljons karavīru. "Tas bija milzīgs spēks, kas varēja aizslaucīt visu Lietuvas vadību," viņš izteicās.
Pats Gorbačovs iepriekš noliedzis, ka nolūkā saglabāt padomju impēriju devis pavēli 1991.gada 13.janvārī lietot bruņotu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa. Pēc viņa teiktā, nekādas pavēles "no augšas" toreiz neesot bijis.
Šogad apritēja 26 gadi kopš 1991.gada 13.janvāra, kad padomju armijas, Valsts drošības komitejas (VDK) un Komunistiskās partijas neveiksmīgajā mēģinājumā gāzt Lietuvas valdību, kas bija pasludinājusi valsts neatkarību, gāja bojā 14 mierīgie iedzīvotāji un vairāk nekā 1000 tika ievainoti, padomju varas pārstāvjiem mēģinot ieņemt Viļņas televīzijas torni un Lietuvas radio un televīzijas ēku, kā arī Preses namu. Pērn janvārī Viļņas apgabaltiesa sāka izskatīt apjomīgu lietu par tonakt izdarītajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Tajā ir gandrīz 65 apsūdzētie, no kuriem lielākā daļa tiek tiesāta aizmuguriski, jo atrodas Krievijā vai Baltkrievijā.
1999.gada augustā Viļņas apgabaltiesa jau notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par viņu lomu 13.janvāra notikumos, piespriežot bijušajam Padomju Savienības Komunistiskās partijas Lietuvas filiāles līderim Mīkolam Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.
Tolaik Lietuvas likumi neļāva apsūdzētos tiesāt neklātienē. Otrreiz izmeklēšana tika sākta jau tajā pašā 1999.gadā, bet, kā vēlāk noskaidrojās parlamentārās izmeklēšanas gaitā, gadiem ilgi tā nevirzījās uz priekšu un septiņus gadus to izmeklēja viens vienīgs prokurors.
Situācija mainījās tikai 2010.gadā, kad Lietuvas Seims pieņēma Kriminālkodeksa grozījumus, kas noteica, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja citas valstis izmanto iespējas viņus neizdot.
LETA/Foto: ITAR-TASS/Scanpix/LETA
