Vācijas priekšvēlēšanu kampaņa slīkst apātijā

Viņa izvairās paskaidrot to, ko grasās paveikt sava trešā pilnvaru termiņa laikā, politisko programmu pamatā aizstājot ar savu personīgo harismu.

Jau pēc piecām nedēļām vācieši dosies pie balsošanas urnām, lai piedalītos Bundestāga vēlēšanās, kuras tiek uzskatītas par šī gada svarīgākajām vēlēšanām visā Eiropā, kas joprojām nespēj atgūties no ekonomiskās krīzes. Tomēr priekšvēlēšanu debatēs smagākās problēmas, kuras Vācijai nāksies risināt tuvākajā laikā, faktiski neizskan. Politiķi nerunā nedz par atteikšanos no kodolenerģijas un tās ietekmi uz valsts ekonomiku, nedz par valsts iedzīvotāju novecošanos, nedz par eirozonas nākotnes vīziju.

Grūti arī iezīmēt atšķirības starp lielākajām partijām. Enerģētikas, algu un ģimenes politikas jautājumos Merkele viņas vadītos kristīgos demokrātus (CDU) nostādījusi tik tuvu opozīcijā esošajiem sociāldemokrātiem (SPD) un "zaļajiem", ka daudziem vēlētājiem partijas kļuvušas gandrīz neatšķiramas.

Tas piešķīris priekšvēlēšanu kampaņai sirreālu noskaņu, lai gan nav šaubu, ka tā beidzot ir sākusies, par ko liecina gan raibie partiju plakāti Vācijas pilsētu ielās, gan Merkeles pirmie mītiņi, kuri sarīkoti pirmajā nedēļā pēc kancleres atgriešanās no atvaļinājuma, kas pavadīts, kāpelējot pa Alpiem. Taču gaisā nav vēlēšanām raksturīgās aizrautības, un aptaujas liecina, ka CDU ievērojamais pārsvars pār SPD faktiski nav mainījies jau mēnešiem ilgi.

Kā Vācijā ierasts, lai aprakstītu šo dīvaino un reizē satraucošo situāciju, mediji nav kavējušies radīt jaunu vārdu - "Nichtwahlkampf" (burtiski tulkojot - "Vēlēšanu necīņa").

Papildus nemieru rosina pētījumu rezultāti, kas liecina, ka krasi sarūk vācu vēlētāju līdzdalība. Piemēram, saskaņā ar pētījumu, kuru veicis Frīdriha Eberta fonds, trīs desmitgažu laikā to vēlētāju skaits, kas dodas pie balsošanas urnām nacionālajās vēlēšanās, samazinājies par 18%. Tas ir otrais straujākais vēlētāju aktivitātes kritums Eiropā, un Vāciju šajā ziņā apsteidz vienīgi Portugāle.

Lai gan vēlēšanās joprojām piedalās aptuveni 70% vāciešu, kas ir vairāk nekā Lielbritānijā un ASV, kur pie balsošanas urnām dodas attiecīgi 65 un 57% balsstiesīgo, pētījuma rezultāti rosinājuši plašas diskusijas, un daudzi vācieši sākuši vaicāt, vai politisko debašu trūkums nerada draudus demokrātijai kā tādai.

"Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mazāk balso, ir tas, ka partijas kļuvušas tik līdzīgas," norāda sabiedriskās domas pētniecības institūta "Emnid" vadītājs Klauss Pēters Šepners. "Lielās [partijas] svarīgos jautājumos vairs savstarpēji nenošķiras."

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tikai 30% vāciešu apgalvoja, ka viņiem ir vienalga, vai pie varas atrodas CDU vai SPD, taču tagad tā domā jau 70%.

Vācijas prezidents Joahims Gauks, kas tradicionāli cenšas neiejaukties iekšpolitikā, jūlijā publiski nosodīja vācu politiķus par nespēju formulēt savas atšķirīgās nostādnes. "Tie, kas šodien izvairās no skaidrības, rada rītdienas nebalsotājus," norādīja Gauks.

Pagājušajā nedēļā, lūgta komentēt prezidenta izteikumus, Merkele bija izvairīga. "Ja starp partijām ir līdzība, tā nav tik slikta lieta," atzina kanclere. "Nedomāju, ka tauta visu laiku vēlas klausīties par domstarpībām. Tā tikai vēlas, lai tiktu atrisināta tās problēmas."

Tomēr nebūtu godīgi vēlētāju apātijas pieaugumā vainot vienīgi Merkeli, atzīst Šepners un viņa kolēģis Manfrēds Gilners, kurš vada sabiedriskās domas pētniecības institūtu "Forsa".

Svarīgs faktors ir arvien fragmentētākā politiskā ainava, uzskata abi pētnieki. Tas licis politiķiem apsvērt tādas koalīciju iespējas, kādas pagātnē nebūtu iedomājamas.

Šodien vēlētāji var nobalsot par SPD vai "zaļajiem" tikai tāpēc, lai pēc vēlēšanām to atbalstītā partija iesaistītos koalīcijā ar savu tradicionālo niknāko pretinieku - CDU. Tas pārliecinājis daļu vāciešu, ka piedalīties vēlēšanās nav nekādas jēgas.

Otrs iemesls ir augošā pārliecība, ka politiķi vairāk rūpējas paši par sevi, nevis kopīgo labumu, norāda Gilners. Šādu viedokli pēdējā laikā vairojusi virkne skandālu.

Divi no Merkeles valdības ministriem bijuši spiesti atkāpties, jo atklājies, ka viņi pieļāvuši plaģiātu savos doktora darbos.

Savukārt Merkeles sāncenša Pēra Šteinbrika kampaņa jau pašā sākumā noskrēja no sliedēm, jo pērn nāca gaismā, ka SPD kandidāts uz kanclera krēslu, būdams parlamenta deputāts, iekasējis 1,2 miljonus eiro par publiskām uzrunām korporatīvos pasākumos. Tagad daudzi vēlētāji Šteinbriku jau norakstījuši kā savtīgu politiķi.

Vēl viens no iemesliem, kas veicina vēlētāju pasivitāti, ir mūsdienu problēmu sarežģītība. Daudzi vēlētāji vienkārši nesaprot eirozonas krīzes peripetijas, problēmas, kādas rada pāreja no kodolenerģijas uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem. un ASV Nacionālās drošības pārvaldes (NSA) spiegošanas skandāla nianses.

"Kurš īsti saprot, kas notiek? Un kurš īsti saprot, ko politiķi piedāvā šajos jautājumos?" retoriski vaicā Šepners.

Merkele šai problēmai pieiet Bismarka stilā un cenšas lietas nesarežģīt. Savā pirmajā lielajā priekšvēlēšanu uzrunā, ar kuru viņa pagājušajā nedēļā uzstājās Zēligenštatē, Eiropas problēmas kanclere piesauca vien garāmejot, bet sava otrā pilnvaru termiņa lielāko politisko iniciatīvu - "Energiewende" (pavērsienu enerģētikā) - vispār pat nepieminēja.

Lai gan citiem Eiropas politiķiem Merkeles popularitātes reitingus, kas sasniedz 60%, nākas vien apskaust, reti iespējams atrast vācieti, kurā kanclere spētu raisīt entuziasmu. Viņas 25 minūtes garā monotonā runa Zēligenšatatē nespēja iekvēlināt pat visdedzīgākos konservatīvo atbalstītājus.

Tomēr Merkele iemieso stabilitāti, drošību un kontinuitāti. Kā savā jaunajā grāmatā "Die Deutsche: Angela Merkel und wir" ("Vācieši: Angela Merkele un mēs") raksta Ralfs Bolmans, viņa ir "pilnīgā saskaņā" ar nācijas noskaņojumu. Viņa neapgrūtina vāciešus ar liekām detaļām. To, kā viņai pietrūkst vīzijas un iedvesmas ziņā, kanclere atgūst uzticamības ziņā.

Atņemiet priekšvēlēšanu kampaņai izrādi un politiku, un vienīgais, kas jums paliks, būs personība. Tas gan var mazināt to vēlētāju skaitu, kas 22.septembrī dosies pie balsošanas urnām, taču nedod nekādu pamatu šaubīties par balsojuma iznākumu.

LETA