Roberto Meloni nakti pavada uz barikādēm Kijevas Neatkarības laukumā. FOTO

Roberto darbu grafikā tieši šajā laikā, kad Ukraina piedzīvo politisko krīzi, bija ieplānota uzstāšanās kādā ukraiņu firmas korporatīvā pasākumā. Nobažījies par situāciju valsī, Roberto tomēr devās ceļā. Pēc tam, kad viņš bija sniedzis koncertu, Roberto savām acīm gribēja redzēt protesta akciju un kopā ar ukrainieti Irinu devās uz notikuma epicentru.

Teju vai visu nakti Roberto bija pavadījis Neatkarības laukumā kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Tikai uz rīta pusi viņš atgriezās savā viesnīcas numuriņā. Par miegu nevarēja būt ne runa, jo acu priekšā zibēja redzētais un piedzīvotais Neatkarības laukumā: „Esot notikuma epicentrā, sajutos, it kā ar laika mašīnu būtu nokļuvis franču barikādēs. Esmu spēlējis mūziklā „Les Miserables” un tie notikumi, kas tagad norisinās Ukrainā, ir līdzīgi kā „Les Miserables” izspēlēto. Ja reiz to izspēlēju uz skatuves, tagad to visu piedzīvoju pa īstam.

Dzirdēju ukraiņu populārās dziedātājas Ruslanas uzrunu tautai. Viņa šobrīd ir viena no tautas varonēm. Dziedātāja savā emocionālajā uzrunā atzina, ka cilvēki nepadosies līdz brīdim, kad prezidents, beidzot sāks strādāt savas valsts labā. Ruslana pēc savas runas nodziedāja Ukrainas himnu. Tās tik bija emocijas! Milzīgais cilvēku pūlis dziedāja līdzi, daži raudāja. Lūk, kāda mīlestība pret savu valsti.

Izstaigāju visu laukumu un uzņēmu dažas fotogrāfijas no vietas, kur cilvēki par brīvu varēja saņemt siltu tēju, lai sasildītos. Turpat uz vietas lielā katlā tiek vārīta ukraiņu zupa, kas ir līdzīga sardīniešu polentai. Laukumā bija speciāli iekārtotas būdiņas, kur cilvēki, kuriem tas nepieciešams, varēja saņemt siltāku apģērbu. Apģērbus bija sarūpējuši brīvprātīgie. Tur valda vienotība un sirsnība.” piedzīvoto atminas dziedātājs.

Roberto stāsta, ka viņa paziņa Irina jau divas naktis pēc kārtas, pēc darba kopā ar ģimeni dodas uz Neatkarības laukumu: „Irinas ģimene darbojas kā brīvprātīgie. Viņi ved siltas drēbes, mājās pagatavotu boršču un līdzi ņem vienreiz lietojamās bļodas un karotes, lai izdalītu cilvēkiem siltu ēdienu. Viņi uz laukumu nogādājuši 150 litrus benzīna, jo degviela nepieciešama, lai varētu dedzināt ugunskurus, pie kuriem cilvēki var sildīties. Pirms trim diennaktīm termometra stabiņš rādījis mīnus desmit grādus. Irina stāstīja, ka ļaudis, kas dzīvo iepretim Neatkarības laukumam atvēruši savas namdurvis, lai cilvēki var iet nomazgāties un pārģērbties. Viņi visi ir kopā, kā viens vesels. Tik izpalīdzīgi!

Tur visu laiku ir rosība. Novēroju, ka vecāka gada gājuma cilvēki sēž vai stāv kājās, citi darbojas kā brīvprātīgie. Ir arī ļaudis, kas dejo un dzied. Kopumā ir seši barikāžu vaļņi. Pirmās barikādes bija pusotru metrus augstas, bet policija tās izdemolēja. Taču cilvēki tur ir čakli kā skudras un dažu stundu laikā uzcēla četrus metrus augstas barikādes.

Un pats svarīgākais, šajās barikādēs ir pilnīgi visi, sākot no sociāli nabadzīgajiem līdz pat bagātniekiem. Viens bagātnieks pat atbraucis ar savu jauno BMW, kas bija piekrauts pilns ar kokiem.

Man stāstīja, ka pirmo reizi, kad policija esot gājusi pret cilvēkiem, pielietojot spēku, ļoti daudz sievietes aizgājušas uz tuvējo baznīcu lūgt Dievu.

Šajā situācijā prezidents mēģinās piedāvāt tautai vidusceļu, bet skatoties uz tām mirdzošajām ukraiņu acīm un lepnumu ar kādu viņi nes savas valsts karogu pa laukumu, izskatās, ka cilvēki nav gatavi tik viegli padoties. Dzirdēju cilvēkus kliedzam, ka viņi neļaus pārdot savu valsti, neko nedarot. Viņi visi izkliedza: „Kijeva, mosties! Kijeva, mosties!”

Šobrīd jau esmu lidostā un ceļā uz Viļņu, bet tā vienotība un spēks mani iedvesmoja un emocionāli ļoti spēcīgi saviļņoja,” stāstu par Kijevas notikumiem beidz Roberto.