Militārie fotogrāfi Gatis Indrēvics un Ēriks Kukutis par kaujas laukiem objektīvā un viņu acīs

Oficiāli gan viņu amata nosaukums ir garāks un izklausās birokrātiskāk – Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas fotogrāfi. Taču būtībā Gatis un Ēriks ir visīstākie kara fotoreportieri, jo, lai gan lielāko daļu laika pavada armijas mācību poligonā, ir strādājuši arī kaujas apstākļos Irākā un Afganistānā. Viņu misija ir parādīt, kāda ir Latvijas armijas karavīru ikdiena.

Kā var tikt pie tik eksotiskas un interesantas profesijas? Vispirms jāapgūst fotogrāfa prasmes un pēc tam jāiestājas armijā vai otrādi?

Indrēvics: – Galvenais pamatnoteikums ir viens – tev jāmīl fotogrāfija. Tas – pirmkārt. Otrkārt – tev pašam ir jābūt karavīram. Tālāk seko diezgan sarežģīts izaugsmes ceļš, ko Latvijas gadījumā mazliet atviegloja 2014. gada Krimas krīze. Līdz tai bija zināmas trīs kaujas vides – zeme, jūra un gaiss –, bet Krimas krīzes laikā tām pievienojās arī ceturtā, proti, mediji un sociālie tīkli. Radās vajadzība pēc karavīriem, kuri karo šajā mediju telpā, un mēs ar Ēriku tad arī esam šie karavīri.

Patiesībā kara jeb militārā fotogrāfa profesija nav jauna, jo pirmoreiz pasaule to iepazina 1854. un 1855. gadā Krimas kara laikā, kad britu fotogrāfs Rodžers Fentons uzņēma pirmās fotogrāfijas no karadarbības vietām. Var teikt, ka viņš bija mūsu profesijas aizsācējs.

Taču sākāt jūs abi kā karavīri un tikai ar laiku kļuvāt par fotogrāfiem?

Kukutis: – Jā, abi bijām karavīri ar diezgan lielu stāžu. Fotografēšana sākumā bija kā hobijs, taču laika gaitā šis hobijs pārauga pamatdarbā. Nu jau sešus gadus darbojamies šajā jomā. Labā ziņa ir tā, ka nu jau vairs neesam vienīgie, jo kaujas vienībās arvien vairāk parādās militārie fotogrāfi.

Iedomāsimies situāciju – vienība, ko pavadāt kā fotogrāfi, nonāk kaujas situācijā. Kurš instinkts ņems virsroku – karavīra vai fotogrāfa? Pēc kā roka sniegsies vispirms – pēc ieroča vai fotokameras?

Kukutis: – Domāju, ka virsroku ņems karavīra instinkts, jo drošība tomēr ir pirmajā vietā. Kaut gan, protams, viss atkarīgs no situācijas un uzdevuma. Jo var būt arī tā, ka mums ir dots uzdevums konkrētajā situācijā darboties tieši kā fotogrāfiem.

Vai kameras, ko izmantojat, kaut kā atšķiras no tiem standarta fotoaparātiem, ko lieto civilie fotogrāfi?

Indrēvics: – Mēs izvēlamies izturīgākās kameras, kādas ir pieejamas, taču tās ir tieši tādas pašas, kā izmanto civilajā dzīvē.

Kukutis: – Ja man civilajā dzīvē prasītu, vai kameras zīmolam ir nozīme, es teiktu, ka nav, jo galvenais tomēr ir fotogrāfs, kurš veido bildi, bet kamera ir sekundāra. Taču mūsu darbā prasības ir augstākas, un tāpēc tehnikai patiešām ir liela nozīme, jo nākas strādāt saskarsmē ar dubļiem, smiltīm, sauli, ūdeni.

Indrēvics: – Mūsu darba īpašā iezīme ir tā, ka labākie kadri iznāk sarežģītos laika apstākļos, kad ir slapjš, mitrs, varbūt pat snieg. Vārdu sakot, tāds laiks, kad, kā saka, pat suni nedzen ārā. Mums tas ir labākais laiks, kad top labākās fotogrāfijas, kuras vislabāk parāda armijas romantiku.

Droši vien bieži gadās arī tā, ka jums pasaka – to var bildēt, taču to un šito nekādā gadījumā, jo tas ir slepeni?

Indrēvics: – Tieši šī specifika tad arī ir tā, kuras dēļ vispār Latvijas armijā varēja rasties militārā fotogrāfa profesija. Pirmkārt, mēs paši zinām, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt. Otrkārt, mūsu gadījumā šī informācija ir kontrolējama. Nav tā, ka mēs kaut ko safotografējam un kaut kam atdodam. Visa informācijas plūsma tiek kontrolēta, pirms publicēšanas pārbaudot, vai tiešām nevar radīt kaitējumu no drošības viedokļa.

Turklāt uz mums attiecas visi tie paši ierobežojumi, kas uz ikvienu karavīru, jo par drošību tiek domāts nepārtraukti. Armijas reglamentā katrs burts ir rakstīts ar asinīm, nekas no zila gaisa tur nav grābts. Ja reiz tur ir kāds konkrēts punkts, tad diemžēl kādreiz droši vien ir noticis kāds nelaimes gadījums, kura dēļ nācies noteikt ierobežojumus. Un tie ir jāievēro. Plus vēl mūsu pašu pieredze un veselais saprāts. Paldies komandieriem, kuri mums uzticas un ļauj darboties samērā brīvi. Taču vienmēr jāpatur prātā, ka viena mūsu kļūme var sagraut daudzu gadu darbu un izraisīt nelaimi.

Kur jūsu fotogrāfijas var redzēt?

Kukutis: – Mūsdienās lielākoties sociālajos tīklos. Pateicoties tiem, bildes sasniedz plašāku cilvēku loku, nekā tas būtu bijis pirms 10 vai 15 gadiem.

Indrēvics: – Mums ar Ēriku ir bijušas arī izstādes vairākās Latvijas pilsētās, arī Rīgas lielveikalos. Visforšākā laikam bija izstāde Kuldīgas muzejā ar diezgan vērienīgu atklāšanu.

Kurš ir karstākais punkts, kur sanācis bildēt?

Kukutis: – Abi ar Gati bijām Afganistānā, arī Mali. Abas šīs vietas ir karstas arī gaisa temperatūras ziņā. Kad pats kā karavīrs braucu misijā, tad ar fotografēšanu vēl tikai sāku nodarboties, fotogrāfa statusā Afganistānā pirmoreiz biju 2015. gadā.

Indrēvics: – Man karstākais punkts bija tā vieta, kur radās interese par fotogrāfiju, – 2005. gadā misijā Irākā kopā ar 2. kājnieku bataljonu. Es salīdzinoši nesen bija atnācis uz armiju pēc Vēstures un filozofijas fakultātes beigšanas. Interese par vēsturi bija ļoti liela, un sanāca tā, ka mūsu bāze atradās tieši pie Babilonas. Iedomājieties: cilvēks, kuru interesē vēsture, nonācis tieši pie Babilonas! Gribējās šos iespaidus kaut kā atvest mājās, tāpēc iegādājos savu pirmo fotokameru. Tas tad arī bija pagrieziena punkts, kādēļ kļuvu par fotogrāfu. Sūtīju tās bildes savam Universitātes pasniedzējam, kurš tās izmantoja lekcijās.

Civilais fotogrāfs, cenšoties radīt pēc iespējas labāku kadra kompozīciju, var palūgt modelim nostāties tur vai citur. Taču kā reaģē karavīri, ja palūgsiet pabraukt bruņumašīnu mazliet tālāk?

Kukutis: – Jārēķinās, ka, strādājot ar karavīriem, ir sava specifika. Bieži vien viņi nav tik ļoti atvērti, kā mums gribētos. Sākumā nebija viegli: ejot bildēt karavīrus, varēja just, ka viņi tā īsti nelaiž tevi sev klāt, jo nav pie tā pieraduši. Taču ar laiku, kad viņi redzēja mūsu darba rezultātu, šo barjeru pamazām izdevās nojaukt, un karavīri kļuva arvien atvērtāki.

Indrēvics: – Te nu man gribas paslavēt gan Ēriku, gan sevi, jo mums, kā man šķiet, ir izdevies mainīt attieksmi pret presi un fotogrāfiju gan bruņotajos spēkos, gan sabiedrībā.

Ārzemju karavīri, kuri dien Latvijā, droši vien ir atvērtāki?

Kukutis: – Tas atkarīgs no nacionalitātes. Piemēram, spāņi ir ļoti atvērti un vienmēr gatavi bildēties.

Indrēvics: – Savukārt slovāki, poļi un čehi fotografējas negribīgi. Var just, ka tīri cilvēciski viņi fotogrāfu nelaiž sev pārāk tuvu klāt.

Kādās vienībās dienējāt pirms nonākšanas Preses nodaļā?

Kukutis: – Es biju militārajā policijā.

Indrēvics: – Es - kaujas atbalsta bataljonā. Kā fotogrāfi mēs esam lielu pateicību parādā Sauszemes spēku brigādei, jo lielu daļu laika pavadām šīs brigādes mācībās, kas norisinās Ādažu poligonā. Šī ir vieta, kur top liela daļa mūsu fotogrāfiju. Bieži sadarbojamies arī ar Gaisa un Jūras spēkiem.

Reizēm mācību laikā darbojamies lielā teritorijā un nostaigājam lielus gabalus. Mēdzam pat sevi saukt par spoku medniekiem, jo mācībās nākas iet un braukt, lai meklētu, kur tobrīd atrodas karavīri, bet, kad esi viņus atradis, tad pilnā ātrumā nesies uz priekšu un mēģini kaut ko nofotografēt. Ja sanāk – labi. Ja nesanāk – neko darīt, jāmeklē citas iespējas. Jāsaprot, ka mācību laikā fotogrāfijas nav prioritāte un mūsu intereses ir tikai pakārtotas.

Kukutis: – Katru došanos fotografēt mēs uztveram kā kaujas uzdevumu, ko nepieciešams izpildīt. Taču ar laiku jau izstrādājas īpaša maņa, kas ļauj saprast, kur risināsies interesantākie notikumi un būs iespēja tikt pie labākā kadra.