Mūsu rūpju ziema. Tikai ar prātu, bet vietām varbūt vēl iespējama ziemas makšķerēšana

Nedaudz par pumpainajiem

Vienalga 21. gadsimta Latvijas ziema ne tuvu nav salīdzināma ar pērnā gadsimta vai pat divdesmit gadu iepriekš pieredzētu baltuma pastāvību un intensitāti. Ko es gribu teikt? Tie, kam cope (un it sevišķi – ziemas) vienmēr prātā sapņos un īstenībā – steidzieties ķert mirkli! Zvērinātajiem spiningotājiem mums ir viena laba ziņa – nu pumpainos (lasi un taimiņu), iegādājoties licenci, no 1. janvāra (paturot vienu zivi) var ķert ne tikai Ventā un Salacā, bet arī Gaujā. Tas diemžēl nebūs pārāk lēts prieks – pirmkārt, atļauju skaits katrā ūdenstilpē ir ierobežots, otrkārt, samaksājot par to, jūs nekad nevarat būt drošs, ka tiksiet pie trofejas vai pat kādas minimālas uzmanības no zemūdens pilsoņu garāžu kooperatīva. Un, zinot copmaņu azartu, man nav ne mazāko šaubu, ka jūs to pirksiet vēl un vēl.

Par cenām. Lētākās dienas licences – 10 eiro – izmaksās Gaujas pulpēšana, Ventas atļaujas maksās 15, Salacas – 20 eiro. Ziemeļvidzemnieki gan te ieslēguši, manuprāt, pilnīgi nesaprotamu embargo, proti, taimiņu var paturēt 50–70 centimetru, lasi 60–70 centimetru diapazonā. Zinot, ka patlaban februāra sākumā no jūras iekļūst tikai īpaši ziņkārīgi taimiņu novadpētnieki, tad cerība tikt pie vērtīgās sudrabtrofejas jums ir pavisam minimāla. Par krītošā (iznārstojošā) laša izmēru ierobežojumu man vispār nav normāla izskaidrojuma. Pirmkārt, tas, ka zivs (tēviņi, jo mātītes aiziet bojā teju simtprocentīgi) pēc stresainā nārsta izdzīvos un atgriezīsies jūrā, ir visai maz ticams, otrkārt, ziemas lasis kā pretinieks ir pielīdzināms šīs sezonas Rīgas Dinamo, turklāt kulinārā vērtība tam ir brētliņas līmenī. Nu varbūt varat sacept sviestā un sīpolos, lai noņemtu trāna piegaršu. Es zinu, ka visa šī mana mantra kārtīgam lašu traperam ir pie neoprēna, tomēr nobeigumā vienīgi atgādināšu īpaši spītīgajiem – atcerieties, ka lašupēs un tajās paslēpušajās kritalās un koku un akmeņu siekstās jūs vienas copes laikā atstāsiet lērumu mānekļu. Tā, protams, ir tikai jūsu pašu darīšana, bet es ieteiktu vairāk spiest uz bleķiem – šupiņiem un rotiņiem, dārgus voblerus atstājot īpaši garšīgām un perspektīvām vietām.

Par zemledus lietām

Kur apstājāmies, tur turpināsim. Spiningotāju šlaka – tas ir viens stāsts, bet zvērināts zemledus stīgotājs – pavisam cits. Kur patlaban Latvijā ir drošs ledus? Katram copmanim, kas draugos ar galvu un tuviniekiem, vajadzētu būt veselai saprašanai, kur spert zābaku un kur labāk nelīst. Pie šā temata mēs atgriezīsimies nedaudz vēlāk.

Vēl viena, cerams, tikai šai ziemai piemītoša, detaļa. Pasaules pandēmijas bubuļa lokdauns ir skāris arī makšķerniekus – visu copei nepieciešamo (te galvenokārt es domāju tārpus, sauso barību utt.) var iegādāties, iepriekš piesakoties pa tālruni vai internetā, un tālāk jau – saņemt mantu izsniegšanas punktos, kas iekārtoti teju katrā Latvijas makšķernieku preču veikalā. Okei, tik tālu mēs tikām. Tagad man ir viens jautājums par ūdām, uz kuru precīzi nevar atbildēt pat pēdējie Makšķerēšanas noteikumi. Vasarās brīvi peldošās nedrīkst – tas skaidrs, bet ziemā, ja atrodies blakus, taču drīkst? Pēc loģikas tas būtu tā – uzmontē āliņģī ūdu, tupi pie blakus cauruma ar mazmakšķerīti un šķielē uz savām lamatām. Bet, ja drīkst vienlaikus darboties ar divām gruntenēm, varbūt drīkst vienlaikus knakstīties (tiesa, nu jau bez makšķerītes) arī ap divām ūdām? Jaunākie Makšķerēšanas noteikumi ir pieņemti pirms pieciem gadiem, un varbūt ir pienācis laiks, lai nesāktu šķaudīt uz zvejas inspektoriem, precizēt šādas neskaidrības.

Uz plēsējām tēmējot

Ja sākām par ūdām, tad par tām arī turpināsim. Lai šī uzparikte būtu rezultatīva, mums tā ir attiecīgi jānopako – tātad āķa (trīsžubura vai ofseta – tas pēc individuālas patikšanas un pieredzes) galā mums jānostiprina barība. Nekas labāks par dzīvo ēsmu, tas ir, zivtiņu, vēl nav izdomāts! Un te, manuprāt, seko galvenā ūdenieku problēma – kur lai, sasodīts, to nosacīto vīķi, ausleju, raudiņu, karūsu vai ķīsi dabū? Ir paveicies, ja jūsu noskatītajā ūdenskrātuvē ķeras 10–15 centimetri gari ašuki – tie noderēs, ja gribēsiet iekārdināt zandartu vai līdaku. Nu, okei, vēl derēs arī drusku biezāki, ja pirms uzspraušanas uz āķa tiem apgriezīsiet aso muguras spuru un asti. Bet ja asarēnu nav? Ieslēgsiet Holandes siera tehnoloģiju un caurdurstīsiet simtiem kvadrātmetru sīkaļu meklējumos? Nezinu, vai Latvijā tas strādā, bet tīmeklī noskatīju senu paņēmienu, ko izmanto Jeņisejas iezemieši. Proti, ziemai tuvojoties, viņi ar smalkaču tīkliem saķer baltās zivtiņas, kuras ievieto plašos, no klūgām pītos murdos un, nostiprinot krastā, nogremdē tos upes straumē. Tā bagātīgā skābekļa vidē ieslodzītās zivteles gaida, kad tiks izceltas un nosūtītas uz ešafotu – tas ir, rupjā auklā piesietas bomīgam gruntenes sprungulim. Tur viņas arī sagaida savu zemūdens slikteni milzu vēdzeles (no kilograma līdz pat 10 kilogramu monstriem) rīklē. Un šādā vīzē cope ilgst līdz pat agram pavasarim, līdz Sibīrijas aortas ledus izvirdumiem.

Labi, netracināšu jūs ar svešzemju karamelēm. Par pārējo runājot – tricināt mazmakšķerīti ar vectēva kapara žibuli, moderno balansieri, šķērsbļitku vai dažādu mormišku – banānu, pilīšu un velniņu paveidiem –, to visu neviens kovids vēl nav atcēlis. Kur meklēt trofejas? Atbilde ir gaužām vienkārša – tur, kur lielāks ūdens spogulis un, protams, drošāks ledus. Lielie Latvijas ezeri – Burtnieks, Rāzna, Alauksts, Alūksnes ezers un citi milži. Protams, jo lielāka ūdenstilpe, jo svarīgāk ir zināt tās reljefu, bedru un pārejas kanšu vietas. Asaru baru stāvošā ūdenī jūs varat mēģināt noturēt uz vietas ar smalku motiļu lietutiņu, attiecībā uz pārējām zobainēm – novēlu meklēt un urbt, un nepadoties.

Miermīlīgo zivju trases

Trīs galvenie musketieri, ar kuriem kārojas saķerties, ir raudas, brekši un tagad jau gandrīz vai katrā ūdenstilpē introducētās vai iedzīvojušās karpas. Līnis un ālants tomēr ir pārāk negaidīts viesis pat vissirmākajam zemledus copes druīdam. Kaut gan gadās visādi brīnumi! Septiņdesmito gadu vidū pirmajos marta datumos man pazīstams matadors Mēmelē, netālu no Skaistkalnes, ar mormišku stundas laikā pievārēja trīs supervimbas 1,2–1,6 kilogramu svarā. Ko viņas tur vēl tik dziļā ziemā darīja, droši vien nezinātu pat krievu ihtioloģijas patriarhs Leonīds Sabaņejevs.

Protams, ka daudzi no jums gribētu nokļūt uz Peipusa ezera, kur, pēc latviešu zivjēdāju epikūriešu standartiem, mājo visgaršīgākās raudas! Bet Kālā un citos mazākos Vidzemes augstienes ezeros arī mīt cienījami un visai apetītlīgi eksemplāri – ne velti Kāla ezerā tika introducēta Latvijas klimatam tik ļoti splīnīgā arktiskā pālija. Ar ko un kā jums mānīt balto eskadriļu komandsastāvu, man droši vien nav jāmāca. Aizvien svarīgāka balto zivju ķeršanā, gan vasarā, gan, dabiski, arī ziemā, kļūst pareiza barības izvēle un pareiza iebarošana. Nevis pārbarošana. Vectēvu grūbu, miežu, prosas un mannas putras vairs īsti nestrādā. No dzīvajām ēsmām ziemā pirmajās vietās noteikti ir trīsuļodu kāpurs, latviešu toleranti saukts par motili, baltais muškāpurs un tikai tad slieka. Jā, un vēl noteikti, ziemā ir jāstrādā teju ar pusi smalkākiem rīkiem nekā vasarā – 0,06–0,08 aukla (rocīgākie noteikti jau sen dod priekšroku fluorkarbonam). Plus 10.–12. izmēra āķītis. Tas ir tad, ja jūs neesat izgājis karpas medībās. Ja jums tas ir plānots, iesaku izmēģināt īpaši asas – pipara vai ķiploka – esences. Vīram, kurš deviņdesmitajos gados pie Jelgavas, tolaik vēl cukurfabrikas siltajos notekūdeņos, ar žibuli aizķēra 14 kilogramu karpu, paveicās – viņš bija nobruņots kā līdaku terminators. Īsāk sakot, ziemas cope, lai cik īsa tā arī šogad būtu, var jums sagādāt pārsteigumu pilnas un neaizmirstamas emocijas!

Nobeiguma vietā

Un tomēr, atmetot visus uz ledus mānošos kārdinājumus, esiet atbildīgi un uzmanīgi. Šā gada mānīgie ūdeņi jau ir iesaukuši vairākus nelaimīgos. Turieties pa pāriem, un lieliski, ja varat atļauties iegādāties peldošos kostīmus un termoveļu. Pārbaudiet ledus biezumu ik pa pāris soļiem un netēlojiet bezbailīgus ihtiandrus. Jā, un arī kaķa nagus un svilpi neviens vēl nav atcēlis.