Tiesas process Dieva priekšā: kā patiesību noskaidroja viduslaikos

Mūsdienās šķiet neiespējami, ka cilvēka vainas pierādīšanai izmantotu, piemēram, lozēšanu, kad apsūdzētais vienkārši izlozē, vainīgs vai nevainīgs. Vai arī aizdomās turamais iedzer indi, raustās krampjos, tomēr paliek dzīvs un tādējādi pierāda, ka ir bez vainas. Vai arī skaita pātarus – ja to izdara pietiekami raiti un skaidri, tiek atzīts par godavīru. Tagad tas viss šķiet pārāk dīvaini un eksotiski, tomēr pirms daudziem gadsimtiem šādas metodes tiesas procesos tik tiešām izmantoja. Bez šaubām, laika gaitā par ordālijām (ordalium)  radies ne mazums leģendu, izdomājumu, nepatiesību un pārspīlējumu. Kā tad bija patiesībā?

Bailes no Dieva soda

Vēsturnieki atzīst, ka viduslaiku tiesu sistēma ir salīdzinoši maz pētīta un analizēta, tāpēc daudzi ordālijas jeb Dieva uzskata tiesu par ļoti primitīvu un absurdu sistēmu. Iespējams, vērtējot no šodienas skatpunkta – no attīstītās kriminālistikas, kriminālprocesu kodeksu un melu detektoru laikmeta –, kādam šķitīs, ka ordālijas ir nejēdzīgi rituāli, kas balstīti tumsonībā, māņticībā un aizspriedumos. Zinātāji tomēr norāda uz vairākiem aspektiem, kas liecina, ka situācija nav tik viennozīmīgi vērtējama. Piemēram, viduslaikos tiesāšanas sistēma bija nevis vienkāršāka un primitīvāka, bet gan sazarotāka un vēl sarežģītāka par pašreizējo jurisprudences sistēmu.

Mūsdienu cilvēkam ne visas tā laika likuma normas ir saprotamas, jo nav līdz galam skaidra konkrētā laikmeta sociālā un savstarpējo attiecību psiholoģija. Turklāt ordālijas bija nevis ierasta prakse, bet gan izņēmums. Tās tika izmantotas tikai tajos gadījumos, kad trūka pierādījumu apsūdzētā vainai vai nevainībai. Lielākoties tiesāšana notika tāpat kā šodien, kad tiek ņemti vērā lietiskie pierādījumi, liecinieku liecības, pratināšanā iegūtā informācija un vainas atzīšana. Tiesa gan, tolaik šādos procesos nebija publiskā apsūdzētāja – prokurora. Kriminālprocess vairāk atgādināja civillietas izskatīšanu, kad cietušais pats norāda uz viņam izdarīto kaitējumu un pieprasa kompensāciju no atbildētāja.

Konkrēto procesu bieži vien sauca par Dieva tiesu, jo tajā centrālais aspekts bija tiešā Dieva klātbūtne. Kriminālprocesos ordālijai tika pakļauts tikai apsūdzētais, bet civilprocesā – abas puses. Vēsturnieki atgādina, ka viduslaiku sabiedrība bija pavisam citāda nekā šodien, tolaik materiālais un ideālais nebija tik krasi nodalīts, pasaule bija pilna ar pārdabiskiem spēkiem un mistiskām būtnēm, cilvēki daudz vairāk ticēja pārpasaulīgām lietām, burvestībai, maģijai, spokiem, kā arī Dieva varenībai un absolūtajai kontrolei. Valdīja stingra ticība, ka Dievs un dievišķie spēki zina pilnīgi visu par notiekošo uz zemes, tāpēc ļaudis regulāri vērsās pie šiem spēkiem ar dažādiem jautājumiem un lūgumiem pēc palīdzības. Turklāt blēži un noziedznieki apzinājās, ka pārkāpj ne tikai cilvēku, bet arī Dieva likumus.

Laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spēj kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības, jo baidījās no Dieva soda.

Ar indi un sakarsētu dzelzi

Interesanti, ka dažādos laikos dažādām tautām bija gandrīz vai vienādas metodes, kā pārbaudīt aizdomās turētos. Principi bija vieni un tie paši, atšķirības bija tikai detaļās.

Piemēram, senajā Indijā konkrētie rituāli pieminēti Manu likumos, kas bija sociālo normu apkopojums. Tas tapis laikā no 2. gadsimta pirms mūsu ēras un līdz 2. gadsimta sākumam. Kodeksu veido dzejas panti, kuros ietvertas tiesību, politikas, reliģijas un morāles normas. Ordāliju jēga tur skaidrota šādi – noziedznieks domā, ka tumsā neviens viņu neredz, taču viņš kļūdās. Noziegumu redz Dievs un cilvēka sirdsapziņa.

Viena no interesantākajām bija ordālija ar svariem, kad apsūdzēto svēra divas reizes. Pēc pirmās nosvēršanās tika slavēti Dievišķie Svari, kas tika uzskatīti par patiesības un taisnas tiesas instrumentu. Tad apsūdzēto svēra otrreiz. Ja otrajā reizē viņš svēra nedaudz mazāk, tad tika atzīts par nevainīgu, ja svēra tikpat vai vairāk – bija vainīgs. 

Daudzviet tika lietoti pārbaudījumi ar uguni, kad vajadzēja veikt nelielu attālumu, nesot rokā sakarsētu dzelzi. Indijā šo pārbaudījumu veica, apsienot plaukstas ar koka ašvatha lapām, citur – ar kailām rokām. Vācijā šāds pārbaudījums ar sakarsētu dzelzi īpaši neatšķīrās no poļu varianta. Cilvēks ņēma rokās sakarsētu dzelzi, bet pēc tam rokas apsēja ar lina audumu, kas bija piesūcināts ar cūku taukiem. Pēc trīs dienām pārbaudīja, cik labi ir sadzijušas brūces. Ja dzija labi, cilvēku atzina par nevainīgu, ja slikti – par vainīgu.  Savukārt Balkānos serbu karaļa Stefana Dušana valdīšanas laikā pirms šā pārbaudījuma sakarsēto dzelzi lika uz altāra, tādējādi papildus akcentējot Dieva līdzdalību. Anglijā papildus iepriekšminētajam bija vēl cita metode. Aizdomās turamajai personai aizsēja acis, bet uz zemes noklāja sakarsētus dzelzs gabalus. Cilvēkam vajadzēja noiet noteiktu attālumu, neuzkāpjot nevienam kvēlojošajam dzelzs gabalam. Ja uzkāpa, tātad vainīgs.

Bieži vien izmantoja pārbaudījumus ar ūdeni, piemēram, apsūdzētais panira zem ūdens un turējās pie kāda cilvēka kājām. Zem ūdens viņam vajadzēja noturēties tik ilgi, kamēr kāds aizskrēja un atnesa bultu, kas bija izlaista no apsūdzētā atrašanās vietas. Ja viņš to spēja, tika atzīts par nevainīgu.

Viena no nepatīkamākajām ordālijām bija pārbaude ar indi. Persiešu zinātnieks Abu Reihans Als Biruns savā grāmatā par Indiju savulaik rakstīja, ka apsūdzētajam tika piedāvāts iedzert akonītu. Ja aizdomās turētais bija nevainīgs, šīs dzēriens viņam nenodarīja kaitējumu.

Pārbaudes ar indi bieži praktizēja arī Āfrikas ciltīs. Pirms tam trīs dienas apsūdzētos baroja tikai ar banāniem, jo bija uzskats, ka šāda diēta palīdz izdzīvot. Līdzās uzturējās radi un draugi, kas visādi centās uzmundrināt apsūdzēto. Pēc indes iedzeršanas cilts vecākie lika aizdomās turamajiem nepārtraukti kustēties, tādējādi pretojoties indes iedarbībai. Par labu zīmi tika uzskatīta vemšana. Reizēm viens otrs apsūdzētais juta sāpes un vēlējās palikt viens, taču cilts vecākie viņu dzenāja, kamēr nabags nespēkā pakrita un nomira. Nāve vienlaikus bija gan apstiprinājums cilvēka dzīves galam, gan arī pats sods.

Sakrālā jēga

Senos laikos daudzviet izplatīts bija uzskats, ka inde spēj iedarboties tikai uz vainīgo. Ja cilvēks tik tiešām nav vainīgs un ir drošs par sevi, viņš spēj daudz labāk pretoties indei nekā tad, ja patiesi ir vainīgs. Reizēm tika izmantoti pārbaudījumi ar apvārdotu ūdeni, kas bija jāizder. Cilvēks tika atzīts par vainīgu, ja tuvākajās divās nedēļās ar viņu vai viņa radiniekiem gadījās kāda nelaime, slimība vai tika zaudēta manta.

Ķīnā iecienītas bija pārbaudes ar rīsiem – tika košļāti rīsu graudi, kas pirms tam bija iemērkti speciāli sagatavotā šķidrumā. Pēc tam tos spļāva ārā. Ja siekalas bija sajaukušās ar asinīm vai tika bojātas smaganas, cilvēku atzina par vainīgu. Savukārt Indijā populāra bija izloze ar divām bumbiņām māla podā. Viena bumbiņa bija no māla un simbolizēja Dharmu (patiesību), bet otra no mēsliem un simbolizēja Adharmu (melus). Ja aizdomās turamais izvilka Dharmas bumbiņu, viņš tika atzīts par nevainīgu

Daudzviet bija noteikts, ka par konkrētiem nodarījumiem piemēro konkrētas ordālijas. Nosakot ordāliju veidu, tika ņemts vērā apsūdzētā vecums un dzimums. Sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem lielākoties piemēroja vieglākas metodes, piemēram, pārbaudi ar svariem. Izvēloties pārbaudījumus, nozīme bija arī profesijai – kalējus nepārbaudīja ar uguni, bet zvejniekus ar ūdeni. Ordāliju izvēlē diezgan liela nozīme bija arī gadalaikam. Pārbaudījumus ar ūdeni lielākoties izmantoja siltā laikā, bet ar uguni – aukstā. Ordālijas ar indi nebija ieteicams izmantot lietainā dienā, bet pārbaudījumam ar svariem bija piemēroti visi gadalaiki, tikai vējains laiks nederēja.

Reizēm notika dažādas divcīņas, lai noskaidrotu, kuram no diviem strīdniekiem ir taisnība. Šīs ordālijas vairāk bija orientētas nevis uz spēku, bet gan izturību un atjautību. Piemēram, abiem strīdniekiem bija jāpaceļ rokas, veidojot krustu. Zaudētājs bija tas, kurš pirmais nolaida rokas lejā. Pārbaudījumam tika piešķirta sakrāla jēga, jo daudzi bija pārliecināti, ka Dievs palīdz tam, kuram taisnība. Ordālijas nereti tika rīkoti kā svinīgi publiski pasākumi, kurā piedalījās daudz skatītāju.

Reizēm tika izmantoti gari zvēresti, piesaucot Dievu un apliecinot savu nevainību. Ja aizdomās turētais šo zvērestu noskaitīja skaļi, skaidri un raiti, tika atzīts par nevainīgu. Ja kaut kas aizķērās, nebija šaubu – viņš ir vainīgs.  

Dažādas ordālijas saglabājušās vēl šodien, piemēram, atsevišķās Āfrikas ciltīs, kur vainīgais tiek noteikts šamaņu rituālos. Cilts šamanis ar aizsietām acīm sit bungas, stāvot apļa centrā starp ļaudīm, kas tiek turēti aizdomās par kādu nodarījumu. Viņi dejo un griežas ap šamani. Kad šamanis pārtrauca sist, par vainīgo tiek atzīts tas, kas tobrīd atrodas šamaņa priekšā.

Garīdznieki – par un pret

Baznīctēvu attieksme pret ordālijām nebija viennozīmīga. Bija garīdznieki, kas iebilda pret šādām metodēm, bet netrūka arī tādu, kas tās atbalstīja. Piemēram, Reimsas arhibīskaps Hinkmars (806.–882.) un Vormsas bīskaps Burhards (950.–1025.) atbalstīja šādas pārbaudes un neko nosodāmu tajās nesaskatīja. Tomēr laika gaitā arvien vairāk garīdznieku un laicīgās varu pārstāvju sāka iebilst pret ordālijām. Baznīctēvi norādīja, ka ordālijas vairāk attiecas nevis uz ticību, bet gan māņticību, savukārt māņticība ir nevēlama un nosodāma. Šajā sakarā kā piemērs tika piesaukts Jēzus, kas necentās pierādīt savu dievišķību, kad velns viņam piedāvāja mesties lejā no mājas jumta, lai to noķertu eņģeļi.

Sākot ar 12. gadsimtu, katoļu baznīca arvien noteiktāk sāka cīnīties pret ordāliju izmantošanu. Kad Eiropā sāka attīstīties valsts pārvaldes un tiesiskā sistēma, ordālijas pamazām izzuda. Pāvests Stefans IV rakstīja; “Pasaulīgajai varai dotas iespējas atklāt noziegumus, pieņemot labprātīgu atzīšanos vai izvērtējot liecinieku liecības, savukārt viss apslēptais tiek nodots tam, kas vienīgais zina cilvēku sirdis...”

Savulaik pret ordālijām asi iestājās Lionas arhibīskaps Agobards (769.–840.), kas izsmēja cilvēka muļķību, praktizējot visādus pekstiņus un saucot to par Dieva tiesu. Viņš ironizēja –vai tad Dievam nav nekā cita, ko darīt, kā piedalīties dažādu savtīgu un egoistisku ļautiņu strīdos, lai noskaidrotu, kam pieder konkrētais zemes gabals, zirgs vai cūka.  Arī ievērojamais dominikāņu mūks Akvīnas Toms (1225.–1274.) bija noskaņots pret ordālijām. 

Ceturtajā laterāņu koncilā 1215. gadā pāvests Innocents III aizliedza garīdzniekiem piedalīties šāda veida pasākumos, bet nedaudz vēlāk, 1231. gadā, tās aizliedza arī  Svētās Romas impērijas imperators Frīdrihs II Hohenštaufens, kura nominālā pakļautībā, starp citu, atradās arī Livonijas bīskapija. Protams, tas jau nenozīmēja, ka ordālijas nekur vairs nepraktizēja. Vācijas teritorijā, kā minēts tekstos, šādas pārbaudes izmantoja vēl līdz 15. gadsimtam, bet atsevišķos Eiropas reģionos – līdz pat 17. gadsimtam.

Piedzīvotais stress

Vērtējot ordāliju nozīmi no šodienas pozīcijām, nereti tiek uzsvērts šo pārbaudījumu psiholoģiskais aspekts. Piedalīšanās svarīgā ceremonijā, nopietnā rituālā un domas par iespējamo Dieva sodu – tas varēja būtiski iespaidot ikvienu, kas sevi apzinājās par vainīgu. Tolaik populārs bija uzskats, ka šādā tiesas procesā Dievs nevainīgajiem sniedz mieru, bet vainīgajiem liek piedzīvot lielas bailes. Kā atzīst zinātnieki, piedzīvotais stress būtiski ietekmē nervu sistēmu un visu organismu, un tā arī var izskaidrot, kāpēc vainīgajam, kas piedzīvo lielas bailes par iespējamo sodu, apdegumi uz rokām un kājām dzīst ievērojami lēnāk nekā cilvēkam, kas ir pārliecināts par savu nevainību un jūtas drošs. Iespējams, mūzdienās pēc līdzīga principa darbojas melu detektors, kas fiksē izmaiņas organismā. Tas mēra sirdsdarbību, asinsspiedienu, pulsu, ādas pretestību, elpošanu – tos ķermeņa rādītājus, kas nav cilvēka kontrolē. Ja cilvēks apzinās, ka viņš melo, piedzīvotais stress rada izmaiņas organismā, un melu detektors to fiksē. 

Protams, ka ordālijas nespēja pavisam droši noteikt aizdomās turamā vainu vai nevainību, jo pašu cilvēku attieksme pret notiekošo varēja būt dažāda. Arī nevainīgi cilvēki varēja piedzīvot lielu stresu, kad viņus pakļāva ne visai patīkamiem pārbaudījumiem.

Saistībā ar ordālijām nereti tiek piesaukts placebo un nocebo efekts, kas tikai vēlreiz apliecina, cik milzīgs spēks ir pārliecībai. Turklāt ordālija nepavisam nebija ar varu uzspiesta vainas atzīšana. Dieva tiesa paredzēja noskaidrot patiesību, ņemot vērā Dieva gribu. Ja bija jārisina kāds strīds starp diviem cilvēkiem, tad ordālijas gadījumā abiem vajadzēja piekrist konkrētajam pārbaudes veidam. Ordāliju izmantošanas pamatā bija pārliecība, ka ikviena cilvēka dzīve ir Dieva kontrolē un neviens nespēj labāk izlemt par Dievu.

Ceļš uz moku kambari

Atsevišķos gadījumos ordālijas tika piemērotas arī tā saucamajās ķeceru prāvās, kuras šodien ieguvušas pavisam bēdīgu slavu. Šādos gadījumos visbiežāk pietika ar brutālu spīdzināšanu, lai apsūdzētais atzītu savu vainu. Jau 12. gadsimtā katoļu pāvests Lucijs III izstrādāja un ieviesa vajāšanas sistēmu, kas attiecās uz reliģiskajiem noziegumiem. Tas nozīmēja, ka bīskapiem, ierodoties kalpot jaunā vietā, tika dots uzdevums vervēt vietējos cilvēkus, kas varētu palīdzēt viņiem atklāt apkaimē mītošos reliģiski citādi domājošos un nodot viņus tiesāšanai. Pāvests pats personiski šim nolūkam bija izstrādājis konkrētu aptaujas lapu, kas tika izmantota ķeceru atklāšanā.

15. gadsimtā kristīgās māņticības iespaidā Eiropā sāka izplatīties uzskats, ka daudzi iedzīvotāji noslēguši vienošanos ar nelabo, un inkvizīcijas kompetencē nonāca ķeceru lietas. Inkvizīcijas tiesa savu darbību parasti turēja lielā slepenībā, jo tiesas savāktie materiāli balstījās spiegošanas un denuncēšanas sistēmā.

Gadījumos, kad apsūdzētais ātri visā atzinās, viņš iekļuva grēku nožēlojošo kārtā un varēja cerēt, ka tiesa būs žēlsirdīga. Ja apsūdzētais ietiepīgi noliedza savu vainu, tad tika nosūtīts uz moku kambari, kur viņam paskaidroja, kā pareizi jāuzvedas. Pēc spīdzināšanas viņu atkal veda pie izmeklētājiem un atkal iepazīstināja ar konkrētajiem apsūdzības punktiem. Bieži vien apsūdzētajam piedāvāja izvēlēties sev aizstāvjus no inkvizitoru piedāvātā saraksta.

Ja apsūdzētais atzinās vienā ķecerībā, bija pilnīgi veltīgi apgalvot, ka viņš nav vainojams kādās citās, un tadapsūdzētajam vairs nebija iespēju aizstāvēties. Viņam jautāja tikai to, vai viņš ir gatavs atteikties no savas ķecerības. Ja upuris piekrita, viņu samierināja ar Baznīcu un uzlika sodu. Ja upuris visu noliedza, viņu pasludināja par neglābjamu ķeceri, nolasīja spriedumu un soda izpildīšanai nodeva laicīgajai varai.

Tolaik ietekmīgie garīdznieki pauda pārliecību, ka nevar būt nekādas runas par apžēlošanu, ja ķeceris nav nožēlojis savus grēkus un nav godprātīgi nodevis inkvizīcijai visus savus līdzinātājus. Inkvizitori bija pārliecināti, ka ķeceris, kurš nav nožēlojis grēkus, pelnījis tikai un vienīgi nāvi. Tiesa, viņi izvairījās savus spriedumus nolasīt baznīcu teritorijā; tos skaļi nolasīja pilsētu laukumos, kuros tad arī notika autodafē.

Ja tiesas spriedums bija nelabvēlīgs, to varēja pārsūdzēt, vēršoties pie inkvizīcijas augstākā tribunāla vai paša pāvesta. Jāatzīst, cerības uz labvēlīgu iznākumu bija gaužām niecīgas. Parasti šādās prāvās notiesātā cilvēka īpašumu konfiscēja baznīca. Tajos retajos gadījumos, kad tomēr izdevās panākt kāda nelaimīgā atbrīvošanu arī pēc inkvizīcijas sprieduma nolasīšanas, viņam nepienācās nekādas kompensācijas un pat ne atvainošanās par pārciestajām šausmām.

Raganu dedzināšana Latvijā

Viduslaikos par raganām un burvjiem uzskatīja cilvēkus, kuri savas dvēseles bija pārdevuši velnam un bija saucami par velna bērniem. Laiku pa laikam tika organizētas raganu un burvju vajāšanas, rīkotas tiesas prāvas un izpildīti sodi. Jāatgādina, ka Eiropā raganu medības tika rīkotas tieši protestantu zemēs. Augstāko vilni raganu prāvas sasniedza tieši ar protestantisma rašanos un izplatību, aptvēra Eiropas lielāko daļu un ilga apmēram trīs gadsimtus. Luterisma pamatlicējs Martins Luters sauca raganas par velna padauzām. Viņš atbalstīja bargus sodus un neiebilda, ka raganu un burvju prāvās tiek izmantota spīdzināšana, lai iegūtu pierādījumus par saistību ar nešķīstiem spēkiem.

Kas attiecas uz tagadējo Latvijas teritoriju, tieši 16. gadsimts bija laiks, kad Eiropas lielākajā daļā un arī Kurzemes un Zemgales hercogistē sākās raganu vajāšanas. Varbūt ne tik masveidīgi kā citviet Eiropā, tomēr raganu prāvas notika arī šeit. Raganu medības Eiropā aktīvi sākās renesansē, bet noslēdzās apgaismības laikmetā. Laika gaitā Eiropa kļuva arvien izglītotāka un sāka apskatīt raganu jautājumu nevis no māņticības, bet no zinātniskā viedokļa.

Uzkrātās zināšanas medicīnā un dabaszinātnēs lika paraudzīties no cita skatpunkta un neuztvert neizprotamo kā burvestību. Pilnveidojoties tiesu sistēmai, tika secināts, ka spīdzināšanas rezultātā iegūtās liecības visbiežāk nav patiesas. Eiropa pamazām atteicās no raganu prāvām, uzskatot, ka tās nav humānas. Kurzemes un Zemgales hercogistē raganu prāvas vēl kādu laiku turpinājās, bet jau ar mazāku fanātismu. Sods vairs nebija tik bargs un ne visi, kurus apvainoja par buršanos, tika sadedzināti.