Ulmaņa dzīvību izglāba viņa adjutanta drosme. Leģendām apvīti neveiksmīgi atentāti

Otrais pasaules karš iezīmēja jaunas līnijas pasaules politiskajā kartē, un jaunais izkārtojums vistiešākajā veidā skāra arī Latviju. Pretojoties okupācijai, pēc kara ne tikai Latvijas mežos, bet arī pilsētās darbojās nacionālo partizānu vienības, terorizējot padomju amatpersonas un partijas darbiniekus.

1946. gadā kāda vienība par savu uzdevumu izvirzīja nogalināt Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci, kuru uzskatīja par latviešu tautas ienaidnieku un nodevēju. Interesanti, ka konkrētās nacionālo partizānu vienības pārstāvji darbadienās pavisam legāli strādāja, piemēram, viens no Lāča iznīcināšanas iniciatoriem Tālrīts Krastiņš strādāja algotu darbu piensaimniecības trestā Rīgā, Dzirnavu ielā 95. Partizāni bija uzpirkuši Rīgas filtrācijas nometnes priekšnieku, kurš viņiem bija izdevis īstus dokumentus ar izdomātiem vārdiem un uzvārdiem.

Meklējot cilvēku, kas sniegtu vajadzīgo informāciju par Vili Lāci, vienības pārstāvji ar paziņu starpniecību iepazinās ar kādu jaunu sievieti, kura strādāja Ministru padomē un pārzināja Lāča darba grafiku. Aplinkus sarunās viņiem izdevās noskaidrot Lāča automašīnas numuru un konkrētu dienu, kad viņš dosies uz Jūrmalu.

1946. gada vasarā partizāni ierīkoja slēpni pie Jūrmalas šosejas Bulduros, abās ceļa pusēs, un gaidīja parādāmies Viļa Lāča eskortu. Vienības rīcībā bija arī izlūks, kas brauca ar motocikla pirms eskorta un deva ziņu. Kad automašīnas pietuvojās, partizāni no vācu mašīnkarabīnēm atklāja uguni. Uzbrucēji Lāča automašīna pamatīgi sacaurumoja, bet... nošāva pavisam citu personu. Konspirācijas nolūkos Vilis Lācis atradās nevis savā, bet citā automašīnā. Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Ministru padomes priekšsēdētāja apsardze pat nepaspēja noreaģēt, kad partizāni jau bija atstājuši notikuma vietu un netraucēti izklīduši. Presē nekāda oficiāla informācija par uzbrukumu neparādījās, jo padomju vara nevēlējās sevi izblamēt, ka nav notvērusi uzbrucējus.

Tomēr ar to nekas nebeidzās. Pēc neveiksmīgā atentāta partizāni nolēma uzbrukt Vilim Lācim Rīgā. Bija paredzēts, ka Tālrīts Krastiņš piebrauks ar motociklu un nošaus Lāci, kad viņš izkāps no automašīnas pie savas mājas Elizabetes ielā, pēc tam ar motociklu aizbēgs un pametīs braucamo kādā šķērsielā. Tomēr plāns neīstenojās, jo partizānu nodeva viņu pašu sakarniece Aina Baklānova, kura, kā vēlāk noskaidrojās, bija čekas aģente.

Interesanti, ka aizturētajam partizānam Tālrītam Krastiņam gandrīz izdevās izbēgt no bēdīgi slavenās stūra mājas Stabu ielā. Kad Krastiņš pratināts, viņš ar ūdens karafi iesitis pa galvu izmeklētājam Jelaginam un atstājis kabinetu. Noskrējis lejā uz pirmo stāvu, viņš sajaucis virzienus un izskrējis nevis uz ielas, bet iekšējā pagalmā. Tur viņš arī aizturēts.

1948. gada martā Baltijas Kara apgabala kara tribunāls pēc Kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja pavisam 22 personas – tā saukto Lāča mednieku grupu, mobilu partizānu vienību, kas par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu. Partizāniem piesprieda 25 gadus ieslodzījumā un izsūtīja uz Noriļsku.