Latvijas noslēpumi: pēdējais Viktorijas rallijs
Ja vajadzētu uzņemt dramatisma piesātinātu filmu par vesela laikmeta beigām, tad grūti būtu atrast labāku sižetu par 1914. gada Viktorijas ralliju.
Automobiļu ēras rītausmā bija modē rīkot autosacīkstes, kuru maršruts veda cauri vairākām valstīm vai vismaz pilsētām. Baltijas pusē prestižākais šāda veida rallijs bija lielkņazes Viktorijas balvas izcīņa, ko rīkoja Baltijas automobiļu un aero klubs. Sacensības bija nosauktas cara Nikolaja II brālēna, lielkņaza Kirila Vladimiroviča laulātās draudzenes vārdā, kura, starp citu, bija Anglijas karalienes Viktorijas mazmeita. Gan lielkņazs, gan viņa kundze bija lieli automobiļu cienītāji un paši arī piedalījās sacensībās. Pirmoreiz rallijs norisinājās 1912. gadā, kad 22 ekipāžas veica ceļu no Kēnigsbergas līdz Rīgai, pa ceļam piestājot Pleskavā. Otrais rallijs notika 1913. gadā Zviedrijā, uz kurieni 27 automašīnas nogādāja ar diviem speciāli nofraktētiem kuģiem.
Trešais Viktorijas rallijs sākās 1914. gada jūlijā, neilgi pēc Sarajevā notikušās erchercoga Franca Ferdinanda slepkavības. Krieviski izdotajā igauņu pētnieka Renē Levolla grāmatā Impērijas pēdējais autobrauciens, kurā šis notikums aprakstīts ļoti detalizēti, uzskaitītas visas 27 ekipāžas, kuru lielāko daļu veidoja ievērojamu vācbaltu dzimtu pārstāvji: Volfs, fon Vulfs, Mengdens, Hāns, fon Tranzē, Līvens, Korfs, kā arī pats Kirils Vladimirovičs un Siguldā saimniekojušais knazs Nikolajs Kropotkins. Starp citu, Kropotkina automobilī ka pasažieris brauca Reinhards Freitāgs fon Loringhofens – šajā izdevumā jau pieminētā Vesela Freitāga fon Lorignhofena, kurš vēlāk piedalījās atentātā pret Hitleru, tēvs...
Vairāk nekā 1000 verstis garais maršruts veda no Tartu līdz Rīgai, taču ar pieturām daudzās pa ceļam esošajās muižās gan tagadējās Igaunijas, gan Latvijas teritorijā. Savā ziņā var teikt, ka krievu kņazu un vācu baronu motorizētā kavalkāde vairākas dienas apbraukāja savus un savu draugu īpašumus. Tiem mūsdienu autofaniem, kuri vēl šobaltdien mēdz rīkot kalnā braukšanas sacīkstes Lorupes gravā, der zināt, ka tās bija iekļautas jau 1914. gada rallija programmā; labāko laiku (53,5 sekundes) uzrādīja ārpus konkursa startējušais grāfs Aleksandrs Šuvalovs ar 100 zirgspēku auto Benz.
Brauciens finišēja Majoros, kur vakarā sacensību dalībniekiem bija paredzēts bankets restorānā Strand; tā ēka Majoru pludmalē ir saglabājusies vēl tagad. Visi līksmoja, gatavojās pasniegt balvas (par absolūto uzvarētāju kļuva grāfs Ermess Bergs), skanēja tosti un runas. Jautrību negaidot pārtrauca Vidzemes gubernators Nikolajs Zvjagincovs, kurš lūdza vārdu svarīgam paziņojumam. Tas skanēja apmēram tā: “Dāmas un kungi, atvainojos par sliktām ziņām, taču tikko saņēmu mūsu imperatora telegrammu, kurā pavēstīts, ka valstī izsludināta vispārēja mobilizācija un karastāvoklis. Ak, jā, visas šeit esošās automašīnas tiek rekvizētas armijas vajadzībām...”
Svinību dalībnieki steigšus devās atpakaļ uz Rīgu, daži vēl tālāk uz Pēterburgu. Visiem rallija dalībniekiem nācās mainīt savus plānus, taču tobrīd neviens no viņiem nespēja iedomāties, ka jau pēc dažiem gadiem vairs nebūs ne Krievijas impērijas, ne kņazu un baronu, bet atlikušās muižas būs mainījušas savus īpašniekus. Vesels laikmets bija beidzies.
