Viss ir relatīvs. Kāda bija visu laiku izcilākā zinātnieka Alberta Einšteina dzīve
Alberts Einšteins – visu laiku izcilākais zinātnieks, kurš apgrieza kājām gaisā visu agrāko fizikas zinātni un izpratni par kosmosu. Tieši viņu, modernās fizikas, kvantu mehānikas un relativitātes teorijas pamatlicēju, visbiežāk saista ar 20. gadsimta zinātnes uzplaukumu. Turklāt Einšteins iemācīja cilvēkiem, ka nav vienas mūžīgas un absolūtas pasaules ainas. Viss ir relatīvs.
Jaunas idejas parasti tiek pieņemtas lēni, it sevišķi akadēmiskajā vidē, kuras pārstāvji mēdz būt ļoti konservatīvi. Sākotnēji Einšteina teorijas tika vērtētas ļoti skeptiski, un pagāja salīdzinoši ilgs laiks, līdz tās tika atzītas. Mūža nogalē Einšteins norādīja, ka savā dzīvē viņam tā arī nav izdevies pārliecināt nevienu skeptiķi. “Vienkārši man bija lemts nodzīvot garu mūžu, un tie, kas manas teorijas no paša sākuma nepieņēma, tagad jau ir miruši. Ar manām teorijām ir izaugusi jauna paaudze, kas tās pieņēma jau pašā sākumā,” skaidroja zinātnieks.
Interesanti, ka laika posmā no 1910. līdz 1922. gadam Alberts Einšteins tika nominēts Nobela prēmijai fizikā gandrīz katru gadu, taču to viņam piešķīra tikai 1922. gadā, turklāt nevis par viņa pazīstamākā darba – speciālās un vispārīgās relativitātes teorijas – radīšanu, bet gan par fotoefekta atklāšanu.
Tolaik Nobela komitejas locekļi pauda uzskatu, ka relativitātes teorija nav pietiekami pārliecinoši eksperimentāli pārbaudīta, tāpēc prēmija Einšteinam par to nepienākas. Komiteja nosprieda, ka 1922. gada Nobela prēmiju fizikā pelnījis dānis Nils Bors par atoma modeļa izveidošanu, bet iepriekšējā gadā neizmantoto prēmiju par 1921. gadu jāpiešķir Albertam Einšteinam par fotoefekta pētījumiem.
Einšteins bija nopietni apvainojies gan par Nobela komitejas vilcināšanos, gan par to, ka prēmija netiek piešķirta par relativitātes teoriju. Tāpēc arī saprotams, ka zinātnieks 1922. gada decembrī nepiedalījās Nobela prēmijas saņemšanas ceremonijā. Viņa vietā prēmiju saņēma Vācijas vēstnieks Zviedrijā. Pats Einšteins tobrīd devās braucienā uz Japānu.
Mazliet atgriežoties vēsturē – 1911. gadā zinātnieks kļuva par asociēto profesoru Cīrihes Universitātē un drīz pēc tam par profesoru Prāgas Universitātē, taču pēc neilga laika jau kā profesors atgriezās Cīrihē Tehniskajā universitātē. 1914. gadā, tieši pirms Pirmā pasaules kara sākuma, viņš ieņēma profesora amatu Berlīnes Universitātē un kļuva par Prūsijas Zinātņu akadēmijas locekli.
Einšteins ieguva Vācijas pilsonību, taču viņa pacifisms un ebrejiskā izcelsme nepatika vācu nacionālistiem. Kad zinātnieks jau bija ieguvis pasaules slavu, tika organizētas kampaņas, lai diskreditētu viņa teorijas. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers. Einšteins tobrīd atradās ASV un nolēma neatgriezties Vācijā. Nacionālsociālistiskais režīms zinātnieku vainoja, ka viņš vācu fiziku pataisījis par žīdu fiziku. 1940. gadā Einšteins kļuva par ASV pilsoni, saglabājot arī Šveices pilsonību.
Nacistiskās Vācijas attieksme pret Einšteinu bija izteikti nelabvēlīga. Fiziķis uzskatīja, ka Vācijā tiek izstrādāta atombumba, un uzrakstīja vēstuli ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam, brīdinot par kodolieroču izmantošanas draudiem. Tieši viņš pamudināja ASV valdību sākt urāna kodolreakciju pētījumus, lai atbildētu Vācijas militārajam izaicinājumam. Izcilais zinātnieks pēc savas būtības bija pacifists un bija kategoriski pret karu.
Kad uz Japānas pilsētu Hirosimu tika nomesta pirmā atombumba un tika apzinātas uzbrukuma baisās sekas, Einšteins kļuva par pārliecinātu kodolieroču pretinieku un bieži to uzvēra, uzstājoties ar lekcijām. Viņš izteicās, ka nezina, kādi ieroči tiks izmantoti trešajā pasaules karā, taču zina, ka ceturtajā cilvēki karos ar nūjām un akmeņiem.
