Latvijas noslēpumi: gumijas milzis "Provodņik"

Slavenās Rīgas galošas

Rūpnīcas pirmsākumi datējami ar 1888. gada vasaru, kad Rīgā tika nodibināts franču un krievu kopuzņēmums "Provodņik", kas specializējās gumijas izstrādājumu ražošanā. Nosaukums bija ņemts no krievu valodas ar domu, ka simbolizē pavadoni, kas palīdz doties uz priekšu. Visā Krievijas impērijā tolaik darbojās tikai vēl viens uzņēmums, kas arī strādāja ar gumiju, – tas bija Sanktpēterburgā esošais "Treugoļņik". Taču "Provodņik" vairāk orientējās uz valsts rietumu daļas tirgu un ārzemēm.

19. gadsimta beigās "Provodņik" jau bija ievērojamu izmēru rūpnīca, par spīti 1890. gadā notikušajam ugunsgrēkam, kas jūtami piebremzēja uzņēmuma attīstību. Būtībā "Provodņik" bija nevis viena rūpnīca, bet vairāku fabriku komplekss, kas atradās Ganību dambī. Ražoja tur visdažādākās preces: gan dažādus gumijas tehniskos izstrādājumus, gan gumijas rotaļlietas un galantēriju, gan medicīnas piederumus, gan ebonīta detaļas, gan kabeļus, azbestu un pat linoleju.

Tomēr galvenā eksportprece, kas "Provodņik" vārdu padarīja pazīstamu Eiropā, bija… galošas. Tās ražoja dažādu modeļu un izmēru, turklāt lielā daudzumā – apmēram 30 000 pāru dienā. Pārsteidzoši, taču tieši gumijas galošas bija viena no galvenajām rūpnieciski ražotajām precēm, ko Krievija eksportēja uz daudzām pasaules valstīm, ieskaitot pat tik eksotiskas kā Ķīna un Indija.

Riepas un reklāma

20. gadsimta sākumā uzņēmuma produkcijas sortimentu papildināja jauns ieraksts – automobiļu un velosipēdu riepas. Jaunās tirgus nišas apgūšanai uzņēmuma vadība pievērsās ļoti nopietni un pat iegādājās vairākus automobiļus riepu testu veikšanai. Rezultāti nelika ilgi gaidīt, un drīz vien Provodņik bija kļuvis par vienu no vadošajiem riepu ražotājiem Eiropā. O. Šapovalova grāmatā "Romāns ar "Provodņik"" apgalvots, ka viens no lielākajiem Rīgā ražoto riepu lietotājiem bijis Londonas autobusu parks. Slavenākais riepu modelis bija "Kolumb", ko eksportēja uz ārzemēm. "Provodņik" riepas no citu ražotāju produkcijas varēja viegli atšķirt īpatnējā eglītes veida protektora raksta dēļ.

Uzņēmuma riepas tika izmantotas vairākās prestižās Eiropas autosacīkstēs, turklāt "Provodņik" vadība gluži labi apzinājās šādu pasākumu reklāmas potenciālu un labprāt apmaksāja sacensību dalībniekiem (tiem, kuri brauca ar "Provodņik" riepām) dzīvošanu labākajās viesnīcās sacensību laikā. 1913. gadā šādas sacīkstes norisinājās Eiropas dienvidos, un kāds no žurnālistiem par "Provodņik" reklāmas akciju rakstīja: “Īpašs pārsteigums gaidīja tos, kuri izmantoja "Provodņik" riepas.

Firmas pārstāvis mums paziņoja, ka mūsu vajadzībām ir jau rezervēti numuri labākajā viesnīcā. Tas bija ļoti patīkami, jo grūti atrast vietu, kad tās jau sen paspējuši aizņemt citi. Atklājās, ka tieši tāpat "Provodņik" bija mums visiem rezervējis istabas visā brauciena maršrutā. Izmantojot labākas riepas, mēs tikām arī pie citām priekšrocībām, par kurām nezināja mūsu konkurenti.”

Par to, ka "Provodņik" izstrādājumiem Eiropā patiešām bija laba slava, jau 1908. gadā rakstīja arī slavenais krievu autosportists Andrejs Nagels, kurš pats sacīkstēs piedalījās ar "Provodnik" Columb riepām. Edvīna Liepiņa grāmatā Rīgas auto citētas šādas Nagela rakstītas rindas: “No pirmā mirkļa varētu likties savādi un maz ticami, ka krievu riepas varētu atrast labu noietu Parīzē, kur bez pašu franču ražojumiem ir milzīgas vācu un angļu riepu grēdas. Tomēr jaunā krievu ražojumu pārstāvniecība gūst solīdu piekrišanu. Protams, iemesls tam ir krievu gumijas reputācija visā pasaulē. Kuģis pēc kuģa ar krievu galošām tiek sūtīti uz Eiropu.”

Nelaime nelaimes galā

Daudzu citu Krievijas (un ne tikai) uzņēmumu vidū "Provodņik" izcēlās ne tikai ar mērogiem, bet arī ar strādnieku sociālo nodrošinājumu. Visi strādājošie bija apdrošināti pret nelaimes gadījumiem. Gūstot traumu, kas izraisījusi pilnīgu darba nespēju, strādnieks saņēma dienas algu tūkstoš piecsimtkārtīgā apmērā. Apmaksāta tika arī īslaicīga darba nespējas lapa, bet letālas traumas gadījumā piederīgie saņēma kompensāciju. Darba apstākļi rūpnīcā bija labi, telpas – tīras un labi ventilētas.

Rūpnīcai bija pašai sava neliela lazarete un līgums ar ķirurģijas klīniku, kurā vajadzības gadījumā varēja ārstēties darbinieki. Uzņēmumā strādājošo atvasēm bija speciāls bērnudārzs Mežaparkā, bet lielākajiem bērniem rūpnīca piešķīra finansiālu palīdzību mācībām ģimnāzijā. Uzņēmumam bija sava bibliotēka ar periodiskajiem izdevumiem četrās valodās, sava bezmaksas pirts, bet Mežaparkā vairākas reizes nedēļā tika rīkoti bezmaksas koncerti "Provodņik" strādniekiem. Algas rūpnīcā bija virs vidējā līmeņa, turklāt strādnieki varēja dzīvot uzņēmumam piederošos īres namos, kur "Provodņik" darbiniekiem bija atlaides.

Tādu apstākļu strādājošajiem nebija praktiski nevienā citā Krievijas impērijas uzņēmumā, taču tas uzņēmumu nepasargāja no 1905. gada asiņainajiem notikumiem.  Nemieru laikā rūpnīcas teritorijā tika izmitināti 26 dragūni, kuriem negaidot uzbruka satracinātu un bruņotu cilvēku pūlis, – acīmredzot ne tikai rūpnīcas strādnieki, bet arī kūdītāji no ārpuses. Izcēlās īsta sadursme, kurā lielākie cietēji bija dragūni, kas tobrīd bija apkopuši zirgus, – vienpadsmit dragūni gāja bojā, bet pārējie guva ievainojumus. Palīgā ieradusies karaspēka vienība atklāja uz nemierniekiem uguni, nogalinot vairākus cilvēkus.

Vēlākajos gados, atšķirībā no citām rūpnīcām, kuru darbinieki streikoja regulāri, "Provodņik" streiks norisinājās tikai vienreiz, un arī tad iemesls bija diezgan aiz matiem pievilkts – viena ceha darbinieki pieprasīja, lai tiktu atcelti sodi par darba kavējumiem. Administrācija nepiekrita un pat atlaida streika sācējus. Vēlāk gan daļu pieņēma atpakaļ.

1913. gadā "Provodņik" bija kļuvis par vienu no lielākajiem uzņēmumiem Eiropā un jau plānoja būvēt jaunus ražošanas korpusus, taču šos nodomus izjauca Pirmais pasaules karš. Kad fronte tuvojās Rīgai, 1915. gadā "Provodņik" ražošanas iekārtas evakuēja, aizbrauca arī liela daļa strādnieku. Evakuācija norisinājās diezgan haotiski, tādēļ iekārtas nonāca vairākās Krievijas pilsētām, līdz beidzot tika nolemts būvēt jaunu rūpnīcu Maskavā. Taču arī no tā nekas prātīgs neiznāca, jo drīz vien pie varas nāca boļševiki, kuri "Provodņik" īpašumus vienkārši nacionalizēja.

Nekas labāks nebija arī Rīgā, kur bija saglabājušās "Provodņik" ēkas. Divdesmito gadu sākumā bija mēģinājumi atjaunot paju sabiedrību "Provodņik", taču tos pavadīja strīdi par īpašumtiesībām, bet ražošanu uzreiz nevarēja atsākt tādēļ, ka iekārtas atradās Padomju Krievijā, un boļševiki tās pat nedomāja atdot. Neko daudz nevarēja līdzēt arī jaunās Latvijas Republikas valdība, kas gan vārdos atbalstīja ideju par ražošanas atjaunošanu, tomēr atbrīvot topošo uzņēmumu – vismaz sākumā – no nodokļiem īsti gatava nebija. Turklāt arī muitas politikas dēļ gumijas izstrādājumu ražošana Latvijā nebija izdevīga izejvielu augstās ievedmuitas dēļ.

Un tā kādreizējā rūpniecības giganta rūpnīcu korpusos ievācās lērums mazu firmu, kas nodarbojās ar kokapstrādi, parketa ražošanu, kartonāžas izstrādājumiem un tamlīdzīgiem sīkumiem. Divas reizes "Provodņik" teritorijā izcēlās lieli ugunsgrēki, pēc kuriem dažas cietušās ēkas nācās nojaukt. Padomju varas gados bijušajos "Provodņik" korpusos tika izvietota Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca jeb RER, kuras zināmākā produkcija bija veļasmašīnas. Uzņēmums ar šādu pat nosaukumu darbojas vēl tagad, specializējoties detaļu ražošanā vilcieniem. Taču par kādreizējo "Provodņik" vērienu tagad varam vien sapņot…

"Provodņik" un latvieši

Lai gan uzņēmuma īpašnieku un augstāko vadītāju vidū latviešu uzvārdus velti meklēt, tomēr viņiem rūpnīcā bija ļoti būtiska nozīme kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa strādnieku bija tieši latvieši. 1897. gadā "Provodņik" strādāja 1267 latvieši, neko daudz gan neatpalika arī poļi un lietuvieši, kuri bija ierēķināti vienā ailē – kopā 1254. Krievu bija tikai 177, vāciešu – 59, bet tautību listi noslēdza 18 igauņi. Vēlākajos gados strādnieku skaits ievērojami pieauga un sasniedza 15 tūkstošus, taču tautību proporcija palika apmēram tāda pati, tikai ar mazliet lielāku latviešu skaitu.