Patronas beigušās! Kāpēc bankrotē ieroču leģendas?
Pieņemts domāt, ka ieroču ražošana ir viens no ienesīgākajiem biznesiem pasaulē. Dzīvē gan ne vienmēr ir tik skaisti, ko uzskatāmi pierādījušas divas leģendāras Amerikas ieroču kompānijas – "Colt" un "Remington" –, kas pēdējos pāris gados piedzīvojušas bankrotu.
Kolta mantinieku nedienas
Pirmā ar nopietnām problēmām saskārās kompānija "Colt Defense", Semjuela Kolta dibinātās firmas tiešā pēctece. 2015. gadā tā izsludināja bankrotu, jo nespēja tikt galā ar kredītu nastu – 355 miljoniem dolāru. Cēloņi, kādēļ agrāk tik varenais ieroču ražotājs nespēja savilkt galus kopā, bija dažādi. Pirmām kārtām konkurence. "Colt" revolveri un pistoles, kas gadu desmitiem bija asociējušies ar šerifiem un tamlīdzīgiem likuma sargiem, jau astoņdesmitajos gados vairs īsti neatbilda laikmeta prasībām, un to vietā nāca citu ražotāju produkti. Amerikas policisti un federālās varas iestādes konstatēja, ka pieaugošās noziedzības apstākļos tiesībsargiem ir nepieciešami efektīvāki ieroči par klasiskajiem "Colt" ražojumiem, un to vietā izvēlējās "Smith & Wesson" un vēlāk austriešu "Glock".
Līdzīga aina bija vērojama Amerikas Savienoto Valstu armijā, kas jau izsenis bija viens no galvenajiem "Colt" klientiem; no Vjetnamas kara laikiem zināmās triecienšautenes "M16" un vēlāk bruņojumā pieņemtās "M4" ražoja tieši "Colt", nerunājot nemaz par pistoli "M1911", kas armijas bruņojumā bija jau kopš 20. gadsimta sākuma. Šie ieroči nenovēršami novecoja, taču neko līdzvērtīgu vietā "Colt" piedāvāt nespēja, un nišu aizpildīja citi ražotāji. Pistoles armijai sāka piedāvāt itāļu "Beretta", savukārt triecienšauteņu lauciņā iekārtojās beļģu "Herstal".
Pirmais ļoti nopietnais trauksmes zvans atskanēja jau 1992. gadā, kad "Colt" nācās atzīt savu maksātnespēju un meklēt jaunus investorus, kuri varētu izvilkt kompāniju no finanšu bedres.
Glābējs uzradās irākiešu izcelsmes amerikāņu uzņēmēja Dolanda Zilkhas izskatā. Viņš ieplūdināja kompānijā lielas investīcijas un apņēmās atrast jaunus noieta tirgus, pirmām kārtām jau militārās aprindās. Novēršanās no ASV iekšējā tirgus bija diezgan saprotama, jo tolaik pie varas bija nākusi Bila Klintona administrācija, kas solījās piegriezt skābekli nekontrolētai ieroču izplatībai Amerikā.
Plāni bija lieli, taču rezultāts – tālu no vēlamā. 2005. gadā Zilkha padevās un, sapratis, ka jaunus tirgus tā arī nav izdevies iekarot, atdeva sev piederošās "Colt" daļas investīciju kompānijai, kura bija gatava ieroču ražotājiem aizdot 300 miljonus dolāru. Taču arī šiem investoriem neklājās neko labāk, un, ieplūdinājuši "Colt" vēl 250 miljonus, tie palēnām sāka zaudēt ticību kompānijas nākotnei. Beidzās viss ar to, ka 2016. gada sākumā "Colt" atkal bija bankrotējusi, tiesa, tagad mīnusi bija vairs tikai 200 miljoni. Tika iedarbināts papildu kapitāla piesaistīšanas mehānisms, un patlaban "Colt" vēl arvien turas virs ūdens, taču nav īsti skaidrs, uz kā rēķina kompānija cer izķepuroties un sākt nopietni pelnīt.
"Remington", ko neizglāba Tramps
Otra leģendārā amerikāņu ieroču ražotāja "Remington" stāsts ir diezgan līdzīgs. Arī šai kompānijai nedienas sākās deviņdesmitajos gados, kad pamazām vien sāka samazināties ieroču aprite Amerikas Savienotajās Valstīs. Lai arī var šķist, ka amerikāņi ir apsēsti ar ieroču kultu un pērk tos kā pīrādziņus, patiesībā ieroču tirgus apgrozījums privātpersonu segmentā nemaz tik liels nav. Kas arī diezgan loģiski – pistole nav gludeklis, ko izmanto katru dienu, tāpēc ik pēc pāris gadiem jaunu pirkt nav vajadzības. Protams, ja vien cilvēks nav ieroču fans, kura kolekcijai nepieciešami visi iespējamie stobri, vai arī sportists, kurš regulāri piedalās šaušanas sacensībās. Taču šādu cilvēku procents Amerikā nav nemaz tik liels – statistiķi ir aprēķinājuši, ka apmēram puse privāto ieroču Amerikā ir apmēram trīs procentu iedzīvotāju rokās. Pārējie 97 procenti iztiek labākajā gadījumā ar vienu stobru un nebūt ne katru gadu pērk jaunu. Toties minētie trīs procenti ir īsti maniaki – vidēji katram esot 17 šaujamie. Taču, lai kā viņi censtos, ar šo triju procentu spēkiem vien ir par maz, lai sagādātu peļņu ASV ieroču ražotājiem.
Jo vairāk tāpēc, ka šaujamieroču fabrikantiem diezgan pamatīgi kaitē ikviens incidents, kad kārtējais psihs apkaras ar šautenēm un revolveriem un dodas “medībās” uz skolu, kantoru ēku vai biroju centru. Amerikāņi ieroču lietās ir diezgan izglītoti un, uzzinot, ka masu slepkava ir bijis bruņots ar "Remington" šauteni, uz kādu laiku atsalst pret šīs firmas produkciju. Papildu problēmas sev sagādāja paši ražotāji, izlaižot vairāk nekā septiņus miljonus šaujamo ar defektiem. Proti, izrādījās, ka "Remington" ieročiem ir pārāk vaļīga mēlīte, kas var izraisīt nelaimes gadījumus. Tieši tāpat kā gadījumos ar defektīvām automašīnām, "Remington" nācās uz sava rēķina mainīt nekvalitatīvās detaļas, kas izmaksāja vairāk nekā 12 miljonus dolāru.
Taču šie zaudējumi bija tīrais nieks uz to problēmu fona, ko izraisīja cīņa par šaujamieroču aprites ierobežošanu Amerikā. Jo īpaši tā saasinājās pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām, kad bija nopietnas bažas, ka, nākot pie varas Hilarijai Klintonei, ieroču tirdzniecība varētu tikt daudz stingrāk reglamentēta. Tāpēc visi stobru fani centās laikus sapirkties šaujamos ar domu, ka to, kas tev jau ir skapī, nost taču neviens neņems. Uz neilgu brīdi šis iepirkšanās bums atdzīvināja nīkuļojošo ieroču tirgu, taču, kad tika ievēlēts Donalds Tramps, sekoja pamatīgs kritums – visi, kam vajadzēja šaujamos, tos jau bija nopirkuši un jaunus gādāt nesteidzās. Īpaši sašutis par tādu notikumu pavērsienu noteikti bija "Remington" īpašnieks kopš 2007. gada, fonda "Cerberus" īpašnieks Stīvens Fainbergs, kurš bija liels Donalda Trampa atbalstītājs un noteikti cerēja, ka viņa ievēlēšana nāks par labu biznesam. Kā izrādījās, nenāca vis...
"Remington" tas viss beidzās bēdīgi. Parādu apjoms sasniedza miljardu dolāru, un pērn Fainbergs bija spiests pasludināt kompāniju par bankrotējušu. Tas vēl nenozīmē, ka ražotni nāksies klapēt ciet un "Remington" vārds paliks vienīgi vēstures lappusēs. Tiek meklēti jauni investori, kas varētu sakārtot lietas un atrast jaunus noieta tirgus. Bet, vai tas ir iespējams laikmetā, kad virsroku pār lodēm un pulveri ņem modernās tehnoloģijas, tas vēl ir liels jautājums.
"Colt" vēstures īsais kurss
Konektikutas štatā 1836. gadā Semjuela Kolta dibinātā kompānija droši vien ir pati slavenākā ieroču ražotāja Amerikā. Bez Kolta revolveriem nav iedomājama Mežonīgo Rietumu iekarošanas ēra, tie kļuva par sava laikmeta simbolu. Mazāk ir zināms fakts, ka jau sešus gadus pēc izveidošanas Kolta kompānija bankrotēja, un tikai vairāku jaunu produktu, tostarp ikoniskā 45. kalibra revolvera, radīšana ļāva tai atgriezties apritē. Turklāt atgriezties ļoti veiksmīgi – 19. gadsimta otrajā pusē Semujels Kolts kādu brīdi bija viens no desmit bagātākajiem uzņēmējiem Amerikā.
Arī 20. gadsimta pirmā puse "Colt" bija veiksmīga – pistole "M1911" kļuva par ASV armijas virsnieku pamatieroci, kompānija lielā skaitā ražoja arī ložmetējus un “sausā likuma” gangsteru karu laikā leģendāru slavu ieguvušos Tompsona automātus. Sešdesmitajos gados "Colt" ražoja ASV armijas bruņojumā iekļauto triecienšauteni "M16", vēlāk arī tās aizstājēju "M4".
"Remington" vēstures īsais kurss
Kompāniju 1816. gadā Ņujorkas štatā dibināja Elifalets Remingtons, kurš 23 gadu vecumā tēva smēdē uzmeistaroja savu pirmo krama šauteni. Ar to viņš vietējās šaušanas sacensībās izcīnīja otro vietu un piesaistīja publikas uzmanību, tā nodrošinot pirmos pasūtījumus. Tas ļāva ražošanu paplašināt un no smēdes pārcelties uz īstu fabriku. Firma pieklājīgi nopelnīja Amerikas Pilsoņu kara laikā, taču pēc tam tai pienāca grūtas dienas, un 1888. gadā kompānija mainīja īpašniekus. To nopirka veiksmīgs ieroču tirgonis Marseluss Hārtlijs un apvienoja ar citu slavenu bruņojuma firmu "Winchester". Neilgi pirms Pirmā pasaules kara "Remington" koncerns paplašinājās, iegādājoties arī vienu no lielākajām munīcijas ražotnēm Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pirmais pasaules karš bija "Remington" ziedu laiki, jo kompānija apbruņoja vairāku valstu armijas: Francijai tā piegādāja Bertjē sistēmas šautenes, Anglijai – Enfīlda šautenes, Krievijai – Mosina šautenes. Tirgošanās ar Krieviju gan sevišķi labi nebeidzās, jo sākās revolūcija un pie varas nākušie boļševiki atteicās apmaksāt iepriekšējo valdību parādus par ieroču piegādēm. Tomēr šo krīzi "Remington" pārdzīvoja bez īpašiem kreņķiem, nopelnīja vēl kaudzi naudas Otrajā pasaules karā un nodzīvoja līdz jaunajai tūkstošgadei, kad sākās nopietnas problēmas.
