100 lietas Latvijas simtgadei. 1972. gads: LĪVLIST

1972. gadā tika dibināts viens no redzamākajiem Latvijas folkloras ansambļiem – līvu kopa „LĪVLIST”, un nu svētkos varējām dziedāt ne tikai latviešu, bet arī līvu tautas dziesmas. Iesākumā gan „Līvlist” („Lībieši”) nesaucās šai skanīgajā vārdā – 1972. gadā dibinātais Rīgas celtnieku kultūras nama „Oktobris" lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist” vārdu ieguva tikai 1975. gadā. Tagad līvu dziesminieki arī mainījuši mājvietu – „Oktobrī” iemitinājusies Pestīšanas armija un nu dziedošie galvaspilsētas lībieši „pierakstīti” koncertzālei „Ave Sol”.

Diemžēl etnisko lībiešu vairs nav palikuši daudz: pēc Vikipēdijas ziņām mūsdienās Latvijā dzīvo ap 250 līvu, bet pēc Pilsonības un migrācijas pārvaldes datiem vēl mazāk – 168. Tādu Latvijas teritoriju agrāk apdzīvojošās pamattautas pārstāvju, kuri līvu valodu iemācījušies bērnībā no vecākiem, kuriem tā bija pirmvaloda vairs vispār nav. Tagad lībiešu cilvēki savu senču valodu apgūst jau apzinīgā vecumā kā “otro” vai “trešo” valodu. Bet lībiešu gars joprojām dzīvs, jo kā teikts “Līvlist” prezentācijas internetā noslēgumā: “Kamēr skanēs lībiešu dziesma, tikmēr būs arī lībiešu valoda!”.

Bet tie, kas lasa šo atceraties, ka latviski mēs runājam tā, kā runājam, tikai tāpēc, ka pirms tam runājām lībiski: “Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošie latgaļi un kurši pamazām jau no 13. gadsimta asimilēja gar jūras malu un Daugavas un Gaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu no latviešu tautas sastāvdaļām. Līvu valoda stipri ietekmējusi modernās latviešu valodas izveidi, tās ietekmē radies latviešu valodai raksturīgais uzsvars uz vārda pirmo zilbi”.

Nu nebūtu tās latviešu tautas un latviešu valodas, ja nebūtu līvu…!