100 lietas Latvijas simtgadei. 1959. gads: TEODORS REITERS
Apbus Baltijas jūrai notiek cīniņi ap izcilā latviešu kordiriģenta Teodira Reitera kauliem. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1959. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1960. gads.
1959. gada personība ir latviešu izcilais diriģents, pirmās brīvvalsts Dziesmu svētku virsdiriģents TEODORS REITERS (1884-1956), jo šai laikā latviešu sabiedrībā, PSRS diplomātiskajā dienestā un Zviedrijas parlamentā notika visnotaļ karstas diskusijas un kaislības par 1956. gadā Zviedrijā mirušā diriģenta kauliem jeb mirstīgajām atliekām. Pēc tēva nāves okupētajā Latvijā pēc 14 Zviedrijas trimdā pavadītiem gadiem atgriezās viņa dēls Leons, kurš vēlējās sev līdzi paķert arī tēva kaulus (tas gan viņam izdevās tikai pēc vairākiem gadiem). Teodora Reitera dēlam neveicās ne ar iedzīvošanos tēvzemē, ne fiksu tēva kaulu atgādāšanu uz Rīgas Meža kapiem (Teodoru Reiteru Rīgā pārapbedīja tikai 1964. gadā).
Leonu Reiteru padlatvijieši sākumā izmantoja propagandai, bet pamazām norakstīja un nodeva aizmirstībai, kaut arī viņš skaitījās Radio simfoniskā orķestra diriģents. Reiters bija dziļi vīlies un par to bija ziņojis dažiem paziņām Stokholmā. Viņš 1976. gadā miris pilnīgi pamests, nogulējis savā dzīvoklī pēc nāves vairākas dienas nepamanīts. „Ir aizgājis traģiskā nāvē labs mākslinieks, kas padevās ilūzijām un nespēja dzīvot diktatūras tvanā,” par viņa došanos Aizsaules ceļos rakstīja Stokholmas latviešu laikraksts „Brīvība”.
Bet pirms tam līdz ar 18. novembra jubilejas rakstiem 1959. gadā cita trimdinieku avīze – „Londonas Avīze” rakstīja:
„Tīko pēc Reitera kauliem. Leons Reiters, kas atgriezās no Zviedrijas Latvijā, tagad iesniedzis Zviedrijas valdībai pieprasījumu atļaut pārvest sava tēva Teodora Reitera mirstīgās atliekas uz okupēto Latviju. Padomju sūtniecība Stokholmā izraudzījusi kādu zviedru advokātu, kas uzņēmies šo lietu izkārtot. Latviešu kolonija no savas puses pieņēmusi Zviedrijā praktizējošu igauņu advokātu K. Pangu, lai aizkavētu šo nodomu.
Zviedrijas latviešos šī lieta radījusi lielu saviļņojumu. Teodors Reiters pirms nāves izteicies draugiem, ka viņš gribētu, lai viņu gulda Latvijas zemē tikai pēc tam, kad tā atkal būs brīva, tomēr testamentu nav atstājis. Latviešu grupa cer, ka T. Reitera izteikto gribu varēs pierādīt ar lieciniekiem. Pēc Zviedrijas likumiem dēlam ir tiesības sava tēva mirstīgās atliekas pārvest tur, kur viņš vēlas. Sakarā ar to process ir diezgan sarežģīts, un iznākumu nevar paredzēt.
No Leona Reitera aizbraukšanas uz Latviju padomju vara, acīmredzot, grib izsist iespējami lielāku propagandas kapitālu, un šim nolūkam neliek miera pat Teodora Reitera pīšļiem.
T. Reiters ir apglabāts metāla šķirstā, un uz kapa uzcelts piemineklis. Latviešu kolonijai tas izmaksājis 20.000 kronu. Gadījumā, ja tiesa tomēr izlemtu, ka šķirsts pārvedams uz Latviju, tad varētu celt prasību pret padomju valdību, lai tā atlīdzinātu šos izdevumus”.
