100 lietas Latvijas simtgadei. 1942. gads: LATVIJAS PIRMĀ PASTMARKA
59 gadu vecumā pēkšņi mirst Latvijas pirmās pastmarkas radītājs. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šogad 1942. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1943. gads.
Divus mēnešus pirms 1942. gada Valsts svētkiem zemes klēpī tika guldīts 59 gadu vecumā pēkšņi Aizsaulē devies izcilais latviešu lietišķās mākslas meistars, grafiķis un gleznotājs Ansis Cīrulis. Tāpēc 1942. gada lieta ir LATVIJAS PIRMĀ PASTMARKA, kuras metu darinājis Ansis Cīrulis. Pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī un uz tās bija attēlots mākslinieka iedomātais Latvijas ģerbonis.
Ansis Cīrulis pazīstams kā Latvijas ikonu meistars. Viņš, piemēram, iedvesmojoties no Atskaņu hronikas, darināja metu mūsu sarkanbaltsarkanajam karogam. Vārdu sakot Latvijas simboli šodien būtu pavisam savādāki, ja nebūtu Anša Cīruļa. Viņš ar savām mēbelēm, freskām un gleznojumiem saņēmis augstākos apbalvojumus Pasaules izstādēs Parīzē un Briselē, starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē un daudzas citas gratulācijas. Atliek minēt kaut vai viņa Rīgas pils Sūtņu akreditēšanas zāles projektu un Kuzņecova porcelāna apgleznojumus.
1942. gada 25. novembrī Rīgas lielākais laikraksts „Tēvija” raksta par Ansim Cīrulim veltītu piemiņas brīdi:
„Īsajās un miglainajās rudens dienās, pēc tautas ticējuma, veļi nāk sērst pie dzīvajiem. Vecais mājas saimnieks lūko, vai viņa dēla dēls saderīgi dzīvo, vai godā tur tautas tikumus. Mājiniekiem tad parasts rīkot veļu mielastus un pieminēt aizgājējos tālās paaudzes. Pagājušas ceturtdienas (togad – uzreiz nākamajā dienā pēc 18. novembra) vakarā J. Kadiļa mākslas salonā bija pulcējušies mākslinieki un sabiedriski darbinieki, lai svinētu Anša Cīruļa veļu stundu, un te viņa darbos vakara viesiem pavērās īsta latvisko teiksmu pasaule. Tālāk doc. Jānis Šiliņš stāstīja par Cīruļa dzīvi, viņa darbu stilu un saturu:
”Ansis Cīrulis kā cilvēks bija kluss un maz manāms. Vispirms piegriezās keramikai un ar laiku Jelgavā ierīkoja pat savu krāsni. Cīruļa - podnieka darbi iezīmīgi ar latvisku formu un rotu. Bet keramika māksliniekam drīz vien likās par šauru un viņš pārgāja uz glezniecību. Sāka gleznot eļļas un temperas krāsām, visvairāk nereālas tēmas. Satura un maigās izteiksmes ziņā Cīrulis ir pilnīgs pretstats dzīves brāzmainā spara un traģisma paudējam Teod. Ūdrim. Savā ziņā viņam radniecīgi daži itāļu agrās renesanses maigi graciozo līniju un krāsu meistari”.
Tālāk Š. pasvītroja Anša Cīruļa izcilos nopelnus, latviskā daiļamatniecībā (te nodibinājusies viņa skola), sienu glezniecībā un burtu sacerēšanā. Katram Cīruļa darbam, lai kāds tas būtu, piešķirta viņa personības zīme. To var tikai izcils un patiess mākslinieks. Pieminēdami Ansi Cīruli, pieminēsim arī citus agri mirušos dailes nesējus. Varbūt ar rudens miglu viņu veļi nāk raudzīt, vai godam turpinām mākslas krietnos tikumus”.
