100 lietas Latvijas simtgadei. 1938. gads: ĶĪNIEŠU ZELTA PŪĶIS
Ķīnas latvieši Latvijas prezidentam dāvina zelta pūķi. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1938. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1939. gads.
1938. gada 18. novembrī Valsts prezidentu Kārli Ulmani latvju zemes neatkarības 20. dzimšanas dienā sveica daudzi jo daudzi tautieši. Īpatnējākā sveicēja Ulmaņpapam uzdāvināja ĶĪNIEŠU ZELTA PŪĶI, kas arī ir 1938. gada lieta. Tālaika avīze „Rīts” raksta:
„Īpatnējākā apsveicēja bija Ķīnā dzīvojošo latviešu pārstāve Elga Vinka. Šī jaunava ieradās apsveikt Prezidentu valsts svētkos, tērpusies īpatnā Mandžuko tērpā. Viņa pasniedza Prezidentam albumu, kas ķīniešu mākslinieku darināts Tālajos austrumos. Elga Vinka atgriezdamās Latvijā, nonākusi dzimtenē tieši uz valsts neatkarības 20 gadu svētkiem. Bet viņa apliecināja, ka visi tālajā Harbinā un citos Mandžuko novados dzīvojošie latvieši sirsnīgi ilgojas atgriezties Latvijā. To pašu apliecināja arī veltījums Prezidentam pasniegtā adrese ar 290 Mandžuko dzīvojošo latviešu parakstiem, šis veltījums skan šādi:
„Augsti godāts Prezidenta kungs, Latvijas 20 gadu svētkos zvēram uzticību Latvijai un uzticību Jums, augsti godātais Vadoni. Jūsu uzsaukumi un katrs Jūsu vārds līdz ar 15. maija saules stariem, kuri arī līdz mums ir nonākuši, aicināt aicina mūs ziedot savus spēkus Latvijai. Mūsu starpā ir daudz tautiešu, kuri sirsnīgi ilgojas pēc darba dzimtenē, bet nekādi nevar tikt mājā”. Adreses ādā izstrādāto vāku grezno ķiniešu hieroglifu uzraksts - laimi, veselību, ilgu mūžu, un liels zeltīts pūķis - varenības simbols”.
Šeit arī mazs atskats uz to, kā radās daudzskaitlīgā latviešu kolonija Mandžūrijā: Tiem, kuri kaut mazliet virspusēji zina latviešu strēlnieku vēsturi, Krievijas pilsoņkara peripetijas un ielūkojušies baltgvardu memuārliteratūrā, uzreiz viss skaidrs. Dīvainākais būtu, ja latviešiem pagājušā gadsimta divdesmitajos gados nebūtu izveidojusies sava kolonija kaut kur Mongolijā vai Ķīnā!
Kad Ļeņins nāca pie varas, Sibīrija bija pilna ar dažādu noskaņu un nokrāsu latviešu strēlnieku pulkiem. Vieni rāvās uz Vladivostoku, lai no turienes nokļūtu Latvijā un cīnītos par brīvu Latviju, otri iestājās „Ļeņina sardzē”, trešiem visas kara būšanas bija apriebušas un viņi tiecās pēc civilās dzīves. Un bija vēl, pēc manām domām, ceturtie, - baltie strēlnieki, kuri karoja Kolčaka un Deņikina armiju rindās pret Ļeņinu. Tad šie arī bija tie, kas veidoja Harbinas latviešu koloniju. Un gan jau starp tiem bija arī kāda „baltā plintiece”, kura šāva sarkanos.
Boļševiku sarkanarmija „kontrrevolucionārus” Sibīrijā vajāja un dzina teju vai nāvē. Vienīgais viņu atkāpšanās un izdzīvošanas ceļš bija caur Mongoliju vai Ķīnu, kas toreiz vēl nebija boļševiku vājprāta pārņemtas.
Internetā atrodamas šādas enciklopēdiskas ziņas: „Harbinas latviešu kolonija bija latviešu kopiena Ķīnā, kas pastāvēja 20. gadsimta pirmajā pusē. Pirmie latvieši, starp kuriem lielākā daļa bija inženieri un tehniķi, Mandžūrijā nonāca 19. gadsimta beigās, jo Harbinā tika būvēts dzelzceļš (1897-1903). Pēc Krievijas pilsoņu kara šeit atradās apmēram 2500 latviešu bēgļu, 20. gadsimta 20. gados - apmēram 1000, savukārt 1935. gadā kolonijā bija apmēram 100 cilvēku. 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē notika izceļošana uz Ziemeļameriku un Austrāliju. Harbinā darbojās vairākas latviešu kultūras un sabiedriskās iestādes, tai skaitā Drīzuļa privātģimnāzija, Latviešu biedrība, luterāņu draudze, Latvijas pilsoņu biedrība, Latvijas konsulāts”.
