Durt, griezt un ne tikai. Viss, ko vajag zināt par nažiem, kam jābūt pat sievietes rokassomiņā

Kāds īsti ir “labs un piemērots” nazis?

Lai atbildētu uz apakšvirsrakstā uzdoto jautājumu, pasaulē ir sarakstīts ne viens vien simts grāmatu, tāpēc šoreiz pievērsīšos tikai pamatatziņām, ko apstiprinājusi personīgā pieredze.
# Pirmkārt, jāatceras, ka universālu lietu pasaulē faktiski nav, tātad arī naži jāizvēlas katrai vajadzībai atbilstoši – papīra nazītis aploksnes atgriešanai īsti nederēs zivs filēšanai virtuvē, bet filejas nazis būs gluži nepiemērots skalu plēšanai tūrisma pārgājiena laikā vai dzīvnieka nodīrāšanai pēc medībām.
# Otrkārt, un šis punkts izriet no iepriekšējā, manās somās naži izvietoti tieši pēc iespējamā (prognozētā) lietojuma veida.

1)    Proti, mazajā ikdienas rokassomiņā ir mazs, viegls, bet vienlaikus ļoti labs un ass mākslinieciska paskata ungāru meistara Janoša Madaras (Janos Madaras) radīts atvāžamais nazītis. Pēc paskata – nieciņš, bet noderējis neskaitāmās situācijās gan birojā, gan ārpus tā.

2) Lielākajā ikdienas somā “mitinās” leģendārais Šveices armijas daudzfunkcionālais saliekamais "Victorinox Hunter" nazis, kam asmens jau ir pietiekami garš, lai uzsmērētu sviestmaizi vai nogrieztu desas šķēli, ja pēkšņi jādodas kādā neparedzētā izbraucienā. Naža papildu aprīkojums – šķērītes, pincete, konservu attaisāmais, korķviļķis, skrūvgriezis un īlens – ir teju pilns dabarīku komplekts, lai izlīdzētos jebkuros apstākļos: sākot no ērces izvilkšanas lauka apstākļos vai nokritušas briļļu kājiņas pieskrūvēšanas un beidzot ar vīna pudeles atvēršanu smalkās vakariņās (domāju, ikviens būs ievērojis, ka korķviļķa parasti nav tieši tad, kad tas visvairāk nepieciešams...). Varu apgalvot, ka reiz šis nazītis (precīzāk – tā atrašanās manā somiņā), ja ne izglāba trīs cilvēku dzīvības, tad noteikti glāba mūs no ļoti lielām nepatikšanām. Īsumā – tas notika pirms daudziem gadiem makšķerēšanas brauciena laikā uz Volgas deltu. Šajā dienā pavadonis bija nolēmis mums demonstrēt copi Kaspijas jūrā, bet laivas motors neizturēja slodzi un dažus kilometrus no krasta pēkšņi iegārdzās un apklusa. Lieki teikt, ka vējš pūta tieši uz pretējo – Kazahstānas – pusi un laivā nebija ne airu, ne rācijas... Taču bija mans victorinox. Tā nu, viļņiem laiveli svaidot, vīri ar šo vienīgo instrumentu rokās griežot un skrūvējot kādu stundu pusotru sēdēja jāteniski uz motora, līdz izdevās to atdzīvināt. Pavadonis, laikam gatavodamies iet uz grunti, pa to laiku bija izlietojis vienīgo šādiem gadījumiem paredzēto “glābšanas līdzekli” – litru ugunsūdens un atpakaļ braucot vairākas reizes gandrīz atkal avarēja... Kā noprotat no rakstītā – mājās tomēr nokļuvām.

3) Manā ikdienas mugursomā glabājas zviedru firmas "Fjallraven" prezentācijas vajadzībām citas lieliskas zviedru firmas "Eka" izgatavotais atvāžamais nazis. Senā skandināvu naža puko stilizēts mūsdienu variants, kas saglabājis gan askētisko dizainu, gan funkcionalitāti. Ar šo nazi var sagriezt gan zarus ugunskuram, gan maizi uzsmērēt, gan nepieciešamības gadījumā zivi notīrīt vai medījumu nodīrāt. Pārbaudīts visās nosauktajās situācijās un pierādījis sevi lieliski.

4) Uz medībām līdzņemamajā mazajā somiņā blakus patronām, lukturītim, optikas tīrāmajiem verķiem, binoklim un tā sauktajām aktīvajām austiņām dzirdes aizsardzībai vietu vienmēr atrod arī kāds no amerikāņu "Stag-USA Knives" interesanta paskata nažu modeļiem (STG–2849 vai STG–2850). Ar domu – smuki izskatās, var pie jostas pielikt, citiem palienēt, un vajadzības gadījumā nebūs žēl pat zemi ar tiem rakt. Jo tie abi ir tipiski “plašpatēriņa” naži, kas neizceļas ar īpašu kvalitāti, bet griešanas funkciju pilda un efektīgi izskatās. Jautāsiet – kāpēc tad tādus vispār lietoju? Atbilde vienkārša – jo man vēl pagaidām nav sava “sapņu naža”, ko likt lielajā medību mugursomā.

5) Tāpēc medību mugursomā pārmaiņus vietu atrod dažādi izcili mana vīrieša naži. Vai nu slavenā angļu piedzīvojumu meklētāja un TV šovu organizētāja Bēra Grilla (Bear Grylls) reklamētais "Gerber", vai mūsu amerikāņu paziņas Deivida Bloka (David Bloch) dizainētais "Kodi–Pack 1" komplekts no firmas "OutdoorEdge" krājuma, vai arī pašmāju kalēja Vlada Ūseļa vienkārši izcilais darinājums no "ELMAX" tērauda.

# Treškārt, šajā vietā ir īstais brīdis atgriezties pie apakšnodaļas sākuma un pāris teikumos paskaidrot arī, kāds, manuprāt, ir ne tikai “piemērots”, bet arī “labs” nazis. Jo vienmēr – gan virtuvei, gan tūrismam, gan medībām – vajag izvēlēties labu nazi! Kādam tam jābūt – aprakstāms dažos vārdos, proti, tas ir pietiekami elastīgs, lai nelūztu, un pietiekami ciets, lai ātri neatgrieztos (tātad labi “turētu zobu”), tas nav daudz jākopj un ātri nerūsē, bet vienlaikus ir skaists, ar neslīdošu rokturi un daudz ko citu.

Par cietību un elastību...

Lai saprastu, kādēļ dažs nazis pat pēc gada intensīvas lietošanas ir vēl “tā nekas”, kamēr cits vienmēr liekas truls, ir nedaudz jāpārzina arī fizika (no šīs vietas nepacietīgākie var tālāk nelasīt...). Vai neasums ir tikai nemākulīgas apiešanās sekas, vai arī vaina ir ielikta jau “naža šūpulī” pie ražotāja? Vai pirms naža iegādes iespējams prognozēt tā kvalitāti, un kam būtu jāpievērš uzmanība?

Lai atbildētu uz kaut dažiem jautājumiem, šķiet, gana universāls rādītājs ir naža cietība, precīzāk, metāla cietība dažādās naža asmens vietās. Šos raksturlielumus daudzi sevi cienoši ražotāji ieraksta naža “pasē”. Protams, cietība nav panaceja, un laba naža (tāpat – cirvja, kalta utt.) izgatavošanā svarīgi ir arī daudzi citi elementi, taču zināmu “mājienu” par naža izgatavošanas kvalitāti tā dod.

Zināšanai! Materiālu cietību mēra ar dažādām metodēm. Metālu mērīšanā viena no izplatītākajām ir Rokvela metode. Par šīs metodes būtību ikviens var izlasīt tīmeklī. Nažu gadījumā svarīgi tas, ka rūdītiem tēraudiem cietību parasti nosaka ar dimanta konusa, nevis cita metāla palīdzību, un paša dimanta cietība tiek pieņemta par HRC (Hardness Rockwell Scale) 100. Plaši lietoto ultraskaņas cietības mēraparātu darbības pamatā ir “dimanta konusiņš”, kas pieskaras mērāmajam materiālam un vibrē no ultraskaņas, un no rezonanses tiek “izdarīti secinājumi” par materiāla cietību. Vienmēr tiek mērītas slīpētas un pat pulētas virsmas, jo dimanta konusiņš ir tik neliels, ka kļūdas var parādīties pat no netīrumiem, kas atrodas uz asmens virsmas.

Vēl dažas pamatpatiesības, ko der zināt par nažu cietību

1) Nerūsējošais tērauds pārsvarā vienmēr ir mīkstāks par melno jeb rūsējošo tēraudu. Nažiem bieži izmanto štanču tēraudus, un šie rūpnieciskie tēraudi zināmā mērā tiek pielāgoti nažu ražošanai, kaut arī nav tam īsti paredzēti. Ja nerūsējošais tērauds ir ciets (kā, piemēram, ELMAX), tam noteikti būs augsta cena. Šim pulvertehnoloģijas (***) tēraudam ir tā “labā blakne”, ka to ļoti labi var izmantot arī nažiem. Šā tērauda nažiem var iegūt ļoti labus parametrus, un nerūsējošam tēraudam tā nemaz nav tik parasta parādība. ELMAX tēraudā ir 18% hroma, 3% vanādija, 1,7% oglekļa, 1% molibdēna, 0,8% silīcija un 0,3% mangāna. Šāds sastāvs nodrošina tam lielu cietību (62 HRC un vairāk) un elastību vienlaikus, saglabājot superaugstu izturību pret koroziju un nodilumizturību. Daudzi nažiem un to izgatavošanai veltītie internetblogi un lapas sauc ELMAX par the best of all knife steel (vislabākais tērauds visiem nažiem – latviešu valodā) un piesauc dažādus pētījumus un testus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka mūsu krājumā esošais kalēja kaltais ELMAX tērauda nazis vienlaikus ir arī vislabākais nazis, kas atrodams mūsu mājā.

(***) Vienkāršs pulvertehnoloģijas skaidrojums. Visvieglāk lējumos notiekošos procesus modelēt, lejot parafīnu krūzītē. Kad tas atdziest, krūzītes vidū izveidojas tāds kā konuss – materiāls ir irdenāks vidū, bet cietāks ārmalās. Arī atdziestot lietajam metālam notiek līdzīgi procesi, un tas rada materiālā lielus defektus un neviendabību. Iegūstot pulvertehnoloģijas tēraudu, to izkausētu izsmidzina ar saspiestu slāpekļa strūklu un iegūst tādus kā ļoti smalkus “metāla miltus”. Mazajos graudiņos nekādi dobumi neveidojas. “Miltus” saber lielā “cilindrā”, no kura izsūknē gaisu, tad uzkarsē, līdz visas mazās daļiņas salīp kopā, tādējādi iegūst ļoti viendabīgu struktūru, bez dobumiem, bez spriegumiem, vienāda ķīmiskā sastāva.

2) Ja nazim cietība ir HRC 50 un mazāk, tas ir mīksts un “zobu īsti neturēs: , starp HRC 50–65 – ļoti labi; ja cietība ir 65–70 HRC – jau jāsāk domāt, vai to varēs uztrīt, vai tas nelūzīs. Šāds nazis varētu drupt, pat griežot samērā mīkstus materiālus. Megacietos nažus arī uzasināt ir grūtāk. Masu produkciju parasti taisa mīkstāku – labāk, lai nazis netur asumu, nekā lūst. Lielam ražotājam būtu grūti nodrošināt garantiju, ja tā ražojumiem būtu augsta cietība. Ja asmeņi sāktu lūzt, būtu jāmaina daudz nažu. Individuālam ražotājam ir vieglāk eksperimentēt, jo – “ja nu kas” – var samainīt tikai dažus nažus...

Arī asmens dažādās vietās var būt (un reāli – ir) dažāda cietība – asmens gals, nazi rūdot, atdziest ātrāk, tāpēc parasti ir cietāks. Ir meistari, kas rūda tikai pašu asmens griezošo daļu jeb asmens zoba daļu. Rūdīšanas process savā būtībā nav viennozīmīgs, ir ļoti daudz faktoru, kas to ietekmē. Tas nav kā rakstīšana, kur “A” vienmēr arī ir “A”... Nazis var izskatīties smuks un ne velnam nederēt, un var būt arī otrādi.

3) Vienmēr ir svarīgi zināt, kam nazis būs paredzēts. Mačetveidīgajiem nažiem nedrīkst būt pārak ciets asmens, jo tad cērtot tas lūzīs. Dzīvnieku dīrāšanai paredzētie naži var būt cietāki nekā tie, ar kuriem gādās zarus ugunskuram.

4) Arī tehnoloģijas nažu izgatavošanā var būt dažādas. Parastākie ir viendabīgie asmeņi, taču tie var būt arī laminēti – tā iegūst vēl lielāku elastību, saglabājot asmens cietību. Laminējot izmanto divu dažādu cietību tēraudus – ārējā (jeb biezā) daļa ir mīkstāka, griezošā daļa – daudz cietāka. Ārējā mīkstā daļa ir kā smaganas, no kurām iznāk “zobs” (iekšējais cietākais tērauds). Japāņi ar slavenajām katanām dara līdzīgi (tikai otrādāk) – iekšpusē ir mīksta tērauda “serdenis”, kam “apliec” apkārt cietu tēraudu. Damaska (pazīstama pēc asmens rakstainuma) ir smalkāka, taču ideja ir tā pati – pēc būtības tas ir armējums, kas palīdz panākt gan cietību, gan lokanību.

Noslēgumā

Jāpiebilst, ka nazis ir arī aukstais ierocis, kura atklāta nēsāšana tiek ar likumu ierobežota. Izņēmumi nažu nēsāšanai un lietošanai paredzēti makšķerniekiem, medniekiem, atsevišķu sporta veidu un spēka struktūru pārstāvjiem, kam tas saistīts ar konkrēto nodarbi. Nelielu, atvāžamu nažu vai daudzfunkcionālu “multitūļu” izmantošana faktiski ierobežota netiek, tāpēc ir tikai normāli, ja šāds nazis atrodams gan biroja atvilktnē, gan automašīnā, gan somiņā. Un, protams, arī tam jābūt funkcionālam, piemērotam un labam...