Intervijā Jauns.lv brīvprātīgie ugunsdzēsēji no Inčukalna biedrības dalās savā pieredzē, stāstot par to, kā viņi sāka šo ceļu, kādi izaicinājumi bija sākotnējos gados un kā viņi turpina sniegt palīdzību sabiedrībai, neskatoties uz grūtībām. Armands, Modris, Andrejs un Rinalds atklāj, kā brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustība ir attīstījusies un kā viņi, vadoties no vēlmes palīdzēt, ir izdzīvojuši pat tad, kad valsts atbalsts bija ierobežots.

Vēlme palīdzēt kā dzinējspēks

Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju savienības valdes priekšsēdētājs Armands Cīrulnieks atminas, kā kopā ar Modri un Andreju Inčukalna brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību dibināja 2013. gadā. “Sākumā mēs šo biedrību dibinājām tikai ar tādu ideju. Rihards Keišs, kas ir mūsu vadītājs no pirmās dienas, viņš bija tas idejas autors ar Jāni Liepiņu. Sākumā viņš gribēja iet strādāt uz valsts dienestu, bet tad viņu pārliecināja, ka mēs tomēr esam tādā vietā, kur ir vajadzīgi brīvprātīgie un tas ceļš, ko mēs gājām, izrādījās vispareizākais. Tā sajūta, ka mēs esam tik tuvu, un atbraukt uz to notikuma vietu un to cilvēku saprašana, ka mēs esam svarīgi, tas jau ir tas gandarījums.”

Kā atminas Modris, sākums nebija viegls. "Mēs sanācām kopā – bijām kādi septiņi cilvēki. Kas mums bija? Vēlme. Ja bija vēlme, tad radās arī spējas. Pirmo mašīnu mēs dabūjām – 66. gaziku – tā bija pati skaistākā mašīnīte. Pēc tam iegādājāmies arī citas mašīnas. Gāja visādi, bet pasākums bija nepieciešams."

"Sākumā daudz kas bija jāpērk no saviem līdzekļiem. Atbrauc uz ugunsgrēku, un cilvēki pat nenojauta, ka mums nav naudas. Bet bija galva, bija domāšana," pauž Armands.

Piemēram, Rinalds, kurš jau otro gadu strādā kā brīvprātīgais ugunsdzēsējs, tika vienkārši uzaicināts kļūt par šādu. "Tā nu es arī sāku – pilnīgi bez jebkādām priekšzināšanām, īsti nesaprotot, kas mani sagaida. Man vienkārši pateica: “Pamēģini.” Un, kad aizbrauc uz pirmo ugunsgrēku, tad viss sāk notikt automātiski. Atpakaļ ceļa vairs nav, tā teikt."

Kā skaidro Armands, brīvprātīgo ugunsdzēsēju darbs balstās uz noteiktu atbildības principu. Izmantojot centralizētu pieeju, izsaukums tiek nosūtīts visiem četriem posteņiem. Tādējādi, ja ir nepieciešama ātra reakcija, tas, kurš ir vistuvāk notikuma vietai, dodas pirmais. Savukārt, ja situācija ir nopietna, visi pieejamie brīvprātīgie dodas uz notikuma vietu.

Šogad jau ir bijuši vairāk nekā 200 izsaukumu, taču, kā pauž Andrejs, citus gadus ir bijuši arī 300 izsaukumu. Lielākā daļa izsaukumu ir saistīti ar kritušiem, vētras nolauztiem un aizlauztiem kokiem un zariem. Armands piebilst, ka šobrīd VUGD ar šīm situācijām netiek galā. “Katrs koks, kas ir nobloķējis ceļu un liedz piekļuvi pastniekam vai neatliekamajai palīdzībai, ir kaut kas, ko mēs kā biedrība esam spējuši novērst. Tas var nebūt tik nopietns ugunsgrēks, bet tas ir glābšanas darbs, kuru mēs pilnībā varam pārņemt un veikt."

Pirmajos gados lielākie izsaukumi bija uz kūlas ugunsgrēkiem, taču šogad to ir mazāk. "Šobrīd tā ir meteoroloģiskā veiksme," piebilst Armands.

Runājot par ugunsgrēkiem, Armands uzsver, ka vienmēr vainīgs ir cilvēks, izņemot vētras gadījumos. "Ugunsgrēks – tas jau ir cilvēka radīts. Apkures sezonas sākums, skursteņi... [..] Mēs nodarbojamies arī ar prevenciju – gan skolās, gan bērnudārzos, mācot, cik svarīga ir drošība."

Kā atzīst Armands, par brīvprātīgo var kļūt ikviens – viss, kas nepieciešams, ir vēlme. "Vēlme un veselība," piebilst Modris.

Brīvprātīgie ugunsdzēsēji var palīdzēt ne tikai aktīvi piedaloties ugunsdzēšanā, bet arī ar citiem uzdevumiem, piemēram, sociālo tīklu kontu uzturēšanu vai papīra darbiem. "Kas arī ir ļoti svarīgi, jo ne visi skries dzēst uguni," piebilst Armands.

Vaicāts par speciālām apmācībām, Armands skaidro, ka “mums ir tik daudz izsaukumu, ka apmācība notiek uz vietas," saka Armands. "Vienlaikus svarīgi saprast, ka jāatgriežas mājās ir visiem, un nevar ar galvu un kaklu lēkt kaut kur."

Andrejs piebilst, ka primārais ir drošības instruktāža un pamata saprašana. "Pirmajās reizēs ir jāapzinās, ka es neko nedarīšu, tikai stāvēšu malā un skatīšos."

Armands norāda, ka jaunais Ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas darbu likums paredz, ka visiem būs jāiziet 72 stundu minimālā programma, lai varētu pildīt ugunsdzēsēja funkcijas. “No 2009. gada, kad finansējums tika nogriezts, daudzas struktūras, kas cēlušās vēl no PSRS laikiem, praktiski izbeidzās. Bet pēdējo 10–15 gadu laikā, kaut kādā veidā, šīs biedrības ir sākušas veidoties no jauna un izdzīvot. Pirms apmēram septiņiem gadiem ģenerālis no VUGD atbrauca un pateica, ka Latvijā brīvprātība ir mirusi. Es piecēlos un teicu – nē, Inčukalnā nav mirusi. Šobrīd, redzot biedrību skaitu, kas ir radušās, saproti, ka tās ir nepieciešamas. Lai kā valsts nedotu mums ne centa, mēs esam izdzīvojuši, un tas ir apbrīnojami.”

Inčukalna brīvprātīgie turpina glābt dzīvības bez pietiekama atbalsta

Šobrīd šīs brīvprātīgo biedrības izdzīvo tikai uz entuziasma un to, ko paši biedri spēj piesaistīt — ziedojumus vai pašvaldības līdzekļus.

"Visi saka – priekš kam mums nauda? Bet mašīna ir vajadzīga. Šļaukas ir vajadzīgas, formastērpi ir vajadzīgi, zābaki ir vajadzīgi, degviela ir vajadzīga, apdrošināšana ir vajadzīga, lai brīvprātīgais varētu atnākt un izpildīt šo uzdevumu. Tas viss ir nepieciešams. Bieži vien valsts to tā īsti nesaprot,” ar skumjām atzīst Armands.

Modris ir skarbāks savos vārdos: "Veidojas pilsoniska sabiedrība, kas ar šo valsti nesader. Viņi nemaz nav ieinteresēti, lai tāda sabiedrība pastāvētu."

"Mums ar valsti iet smagi," atzīst Armands, piebilstot, ka pašvaldības ir saprotošākas nekā valsts. "Tu domā, ka dari sabiedrībai labu, bet brīžiem tā bremzēšana no valsts puses – visi tie standarti, noteikumi. Tāpēc mēs esam tādi meža brāļi. Mums nekas likumā nav paredzēts."

Komentējot iespēju, ka nākotnē vēl četrus VUGD posteņus varētu pārņemt brīvprātīgie, Armands saka: "Valstī ir līdzekļu trūkums, arī VUGD trūkst naudas, bet visiem tāpat ir jāpalīdz."

"Mēs cenšamies attīstīt šo kustību visā Latvijā, bet mums ar to iet grūti,” atsaucoties uz jauno Ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas darbu likumu, kura mērķis ir pilnveidot ugunsdzēsības un glābšanas darbu organizēšanu, saka Armands.

Lai arī bija cerība, ka jaunais likums palīdzēs, situācija ir pretēja: "Tās biedrības, kas pēdējo 50 gadu laikā ir radušās bez valsts atbalsta, bez ugunsdzēsēju atbalsta – tādas kā Inčukalns, Sabile, Engure un daudzas citas, kas ir izpildījušas viņu normas – tām atbalsts nepienākas, jo viņi redz, ka šajā novadā viss ir kārtībā, bet tas ir tikai pateicoties šādām biedrībām."

"Šobrīd, saņemot jaunās autocisternas, viņiem ir izveidojies atlikums, kuru vajag sadalīt. Viņi šobrīd ir uzskaitījuši, cik komandas tiks apgādātas ar šādām mašīnām. Šodien (intervija notiek 25.novembrī) es uzzināju, ka šīs mašīnas tiks piešķirtas tur, kur vēl pat nav nekā. Tajā pašā laikā mēs, kā aktīvās biedrības, jau pastāvam un esam paplašinājušās bez viņu atbalsta. Mums šīs mašīnas nepienākas, lai gan ir skaidrs, cik liels ir mūsu izsaukumu skaits. Tāpēc mēs šodien saņēmām tādu kā "pliķi sejā". Tās biedrības, kuras valsts centās iznīcināt, domājot, ka mēs paši izmirsim, izrādās, ka mēs esam izdzīvojuši un pat vairojamies."

Armands norāda, ka brīvprātīgie ugunsdzēsēji 80% gadījumu spēj veiksmīgi aizstāt profesionālo dienestu. "Visu pārējo, kas neprasa specifisku aprīkojumu, mēs varam izdarīt. Arī paši VUGD glābēji, kas brauc kopā ar mums dzēst, redz, cik svarīgas šīs biedrības ir šajā jautājumā. Bet tur augšā viņiem ir globāli plāni par visu Latviju. Viņi man pārmet, ka es neredzu kopējo ainu un tādā veidā. Mani mēģina pārliecināt, ka mums tās mašīnas nepienākas, un ka tiem, kuriem nav nekā, tās vajag. Bet tajā pašā laikā mēs uzzinājām, ka šīs mašīnas būs pilnīgi tukšas, un pašvaldībām, kuras pieņems šīs mašīnas, būs jāiegulda tūkstoši, lai tās atbilstu standartiem.”

"Ja tās jaunās mašīnas tiks iedotas cilvēkiem, kuri ar tām nebrauks un tikai stāvēs zem ozola un pūs, tad daudziem nolaidīsies rokas," saka Rinalds.

Ne tikai Inčukalna brīvprātīgie ugunsdzēsēji ir sašutuši par šo situāciju, arī kolēģi no Sabiles un Ventspils nesaprot, kā var apbižot tos, kas darbojas bez valsts atbalsta, un kā tas sanāk, ka tagad ir valsts atbalsts, bet mums tas nepienākas. Armands to sauc par nevēlēšanos sadzirdēt brīvprātīgos ugunsdzēsējus. "Savukārt no Ropažu pārstāvja es dzirdēju frāzi – konkurence. Man negribas tam ticēt, bet konkurēt šajā jomā – kas tas par vārdu? Šobrīd mūsu darbībai tiek likti sprunguļi, un motivāciju tam ir grūti saprast."

Kā atzīst Armands, vislielākais izaicinājums ir maksimāli palīdzēt visiem, kam ir vēlme, lai dzirkstelīte darīt to neizzustu. “Reizēm nolaižas rokas. Dažreiz liekas – ko mēs darām nepareizi?”

"Valsts turpina iluzoru kontroli, domājot, ka viņi tagad visu kontrolē. Viņiem neinteresē nekas cits, vienīgi tas, ka viņi ir pie kloķiem, jo tad uzreiz kāds var izdomāt sev amatu, uzlikt zvaigzni, kļūt par lielu šefu un saņemt lielu algu. Taču realitātē iedzīvotāji var pašorganizēties un savas problēmas 90% atrisināt paši, bez kontroles, bez visādām birokrātijām, bet ko tad darīs tas bataljons? Viņiem tur ir konkurence. Jautājums ir par vajadzību. Viņi jūtas vajadzīgi, bet arī mēs jūtamies vajadzīgi," saka Modris.

"Sākumā jau visi domāja, ka mēs tikai paspēlēsimies un mums apniks, jo tas ir dārgi, tas ir grūti – skriet pa naktīm, pēc tam iet uz darbu un vēl paklausīties visus “pateicīgos” iedzīvotājus, kas “Facebook” raksta, ka mēs esam tikai zābakos un treniņbiksēs... Kauns par viņiem," pauž Modris.

Armands saka, ka tieši cilvēku neizpratnes dēļ rodas tādi komentāri, ka "jums taču valsts dod naudu."

Tāpat Armands norāda, ka, piemēram, 16 mašīnas tika aizsūtītas uz Ukrainu, nemaz nepadomājot par to, ka šīs mašīnas varētu noderēt pašu cilvēkiem. "Viņi paši kliedz, ka iekšējā drošība ir svarīga, bet, kad mēs izraisījām sašutumu, beigās izrādījās, ka viņi vienkārši aizmirsa par brīvprātīgajiem. [..] Ministrs teica, ka turpmāk neviena mašīna netiks sūtīta uz Ukrainu bez brīvprātīgo piekrišanas, bet tajā pašā laikā man zvana un stāsta, ka jau komplektējas mašīnas uz Ukrainu. Es atbalstu Ukrainu – viss kārtībā, es pats būvēju mašīnas uz Ukrainu un restaurēju, bet šajā gadījumā, kad mēs runājam par iekšējo drošību, redzam, ka mēs paši braucam ar veciem gazikiem, bet sūta 2000. gada mašīnas uz Ukrainu."

Andrejs norāda, ka materiāls atbalsts brīvprātīgajiem ir ļoti ierobežots, piebilstot: "Pāris punktus gan jau viņi atradīs pa šiem gadiem."

"VUGD galvenais ir izpildīt noteikumus, un viņiem neinteresē, vai māja nodega vai nenodega. Ar to mēs arī atšķiramies," piebilst Andrejs, kam piekrīt arī Armands, norādot, ka "atšķirībā no VUGD, brīvprātīgajiem ir iespēja rīkoties loģiski. Ne vienmēr tie noteikumi ir loģiski, bet mēs strādājam tikai ar loģiku."

Sabiedrības atzinība kā motivācija

Brīvprātīgie ugunsdzēsēji, neskatoties uz visām grūtībām un izaicinājumiem, bieži izjūt lielu gandarījumu par to, ko dara, un par atbalstu, ko saņem no sabiedrības, kas apliecina – viņi ir vajadzīgi.

"Cilvēki saka paldies. Viens no lielākajiem mirkļiem bija, kad sasitām mašīnu, un tad mēs tikai uzzinājām, kāds ir atbalsts – cik naudas ienāk no cilvēkiem, kurus tu pat nepazīsti," stāsta Andrejs.

Armands piebilst, ka tas bija ļoti emocionāls brīdis: "Kontā parādās nauda – 5 eiro, 10 tūkstoši… un tad tu saproti, ka tu tomēr dari kaut ko pareizi. Pilnīgi sveši cilvēki nāk un saka, ka arī viņi ir ziedojuši. Tas gandarījums rodas no tā, ka mēs darām pareizas lietas.”

"Ja cilvēki ziedo un pauž pateicību, tad mēs esam viņiem vajadzīgi," piebilst Andrejs.

"No iedzīvotāju puses mūsu klātbūtne tiek ļoti novērtēta. […] Gandarījums arī ir tas, kas tur visu to kopā, kā arī laba kompānija un pozitīva attieksme. Kādreiz, pirms desmit gadiem, es teicu, ka cilvēkiem ir bijusi tieksme glābt, kā Supermenam būt klāt un palīdzēt, bet viņi nodzīvo visu dzīvi, un viņiem nav bijusi iespēja šo savu vēlmi īstenot. Un tad šeit tev ir iespēja iestāties biedrībā, nest sabiedrībai labu, pateikt, ka tu arī palīdzi. Mēs esam pierādījuši, ka esam vajadzīgi, un mēs turam šo latiņu."

Uz Latvijas robežas izgāžas mēģinājums slepus uz Krieviju nogādāt vērienīgu ložu kravu