Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
18 komentāri
Sakārtot:
vsp
14. jūnijā 12:36
kaut kā gadaskaitļi un cipari neiet kopā
Q
14. jūnijā 12:50
Emocionāli jau protams tas ir, bet Francija un ASV vienmēr bijušas brīvas valstis un to pilsoņi varēja brīvi pārvietoties. Būtu tā tiešām bijusi lielā mīla, būtu satikušies jau sen!
uu
14. jūnijā 12:53
Kāds tur mīlestības uzplaukums. Nav vairs to cilvēku, kurus viņi reiz satika ..... nedz pēc rakstura un nedz pavisam pēc izskata. Un viņam, visticamāk, nekāda lielā mīlestība nebija arī tolaik. Kas tad traucēja pēc kara aizbraukt uz Franciju un viņu atrast. Foto saglabājis ... un kas tur tāds .... man arī ir visu bijušo foto.
.
14. jūnijā 14:13
Tik jauki
HA
14. jūnijā 15:18
Es armijā ( krievu vēl ) 2 gadi roka rokā ar biedriem . pĒC GADA ŠIS MAN ZVANA .MAN NAV LAIKA PA MEITĀM JĀKRIEN UN JĀDZER . nU I KO RUNĀSIM ? vAIRS NAV TAS .
moža
14. jūnijā 16:39
nav pirmais gadījums, kad reanimē jaunības atraudziņas, pareizi te teica Q, tas nav tas, kaut pirmā brīdī liekas, ka jaunība un lielā mīla atgriezusies, parasti še cilvēki sāk meklēt vecos variantus, kad pašiem viss ir izjucis, jaunu neko atrast nevar, bet pašapziņu celt gribas - redz kāds es kruts, man ir kāda, kas visu mūžu gaidīja. Ilgi jau ar tām atmiņām vien nepietiks, vecas miesas karstumā smako
Juhans
14. jūnijā 16:51
Surogātu māte varētu iznēsāt viņu dvīnīšus.
Te
14. jūnijā 16:56
Tagad abi galīgā ķēmā satika viens otru.
14. jūnijā 17:05
Un ko vēl gaidīs, ja pat tagad atvadās, lai reiz tiktos?
jusis
14. jūnijā 18:09
bet ka tā var būt ,kā viens otru pēc tik daudz gadiem var pazīt ,padomju karavīri kad izvaroja vācietes ,kurš zina cik šodien vāciešu tur ir ,varbūt merkele pat kāda karavīra meita .Staļins gan prata ,vienā dienā izdod paveli lai puiši ar vācietēm priecājas ,otrā nošāva par izvarošanu
Egle
14. jūnijā 19:48
aww, cik forši
Juhans
14. jūnijā 20:41
Kopš atdevos savai mūža mīlai no pirmā skata- santehniķim žorikam, tā nēsāju auduma gabalu no blūzītes ar viņa pleķi, neatrodu sev nekur miera. Katrā santehniķī redzu žoriku un viņa sūdainās, pumpainās rokas. Tāds vīrietis!
Nunu
14. jūnijā 21:30
Nesakiet, ka tā nav mīlestība.. vińi satikās 1944., karš turpinājās vēl 5 gadus. Karotājs dzīvs un pie veselības atgriezās mājās, kur sava gimene - vecāki, varbūt vēl brāłi, māsas, jādomā kā dzīvot tālāk - darbs, varbūt studijas utt., apkārtējo spiediens, ka laiks sievai bērniem, viena bij ok utt. Mēs mīlam otru par to, kā otrs liek mums justies. Vińi tos pāris mēnešus bija łoti laimīgi un šīs jaukās atmińas glabājuši visu dzīvi, tagad otrā pasaules malā atrast kādu cilvēku ir daudz vienkāršāk, kā tajos laikos. Kā arī karavīrs łoti iespējams varēja būt iesviests kādā masu kapā. Un pamēginiet paši nodzīvot 97 gadus, tad arī pastāstīsiet, kas jūsuprāt ir mīlestība 😉❤️
labojums to Nunu
14. jūnijā 22:11
Pēc 1944.g. karš nebūt neturpinājās vēl 5 gadus. Kļūda. Vienkārši tam amerikānim pietrūka lielās vēlmes atgriezties pie tās francūzietes. Bez tam tā vietējā, kas vēlāk kļuva viņa sieva, bija pa rokai un rodas citas problēmas nevis sentimentālas jūtas pret franču brūti. Tā i palika.
Liktenis
14. jūnijā 23:54
Pirms 20 gadiem pašķīros ar kādu meiteni. Tagad man ir 43 un aizvien biežāk atceros viņu. Viņa ir Amerikā. Tā notika. Gribēju viņu, bet kkas aizgāja ne tā. Dzīve 90 to beigās šeit bija pat ne izdzīvošana. Tā nu šo rakstu izlasīju, sēdēju un pīpēju. Domāju. Kādēļ dzīve ir kuce?

Pievienot komentāru

Autorizēties
Komentāru noteikumi