Dziesmu svētku izpilddirektore skan tā ļoti jaudīgi. Kā līdz tam nokļuvi?

Šie ir jau trešie svētki, kuriem strādāju. 2003. gadā biju viena no projektu vadītājām, bet 2013. reklāmas aģentūrā McCann Riga strādājām uz svētku ārējo komunikāciju, es biju projekta direktore, Gatis Mūrnieks – radošais. (Toreiz katrs varēja iedziedāt kādu dziesmu, tā radot savu vizuālo logo – Dziesmu un deju svētku vainagu. – Red.) Gatis arī šajos svētkos ir mans jaudīgais radošais partneris.

Taču līdz šim bijuši daudzi mazāki un lielāki solīši, kas mani šurp atveduši. Divdesmit gadus aktīvi darbojos pasākumu organizēšanā un komunikācijas laukā, lai tagad strādātu pie šī profesionālā ziņā neapšaubāmi vislielākā projekta. Tā ir likumsakarība. Nejaušību nav.

Interesanti, ka beidzot strādāju savā profesijā. Studēju vispirms Latvijas – Lielbritānijas kultūras sakarus. Bakalaura programmu bija izveidojis tā laika britu konsuls, bet, kad beidzām, konsuls bija mainījies un mūsu grupa nevienu vairs neinteresēja.

Sapratu, ka man ir mākslas bakalaurs un tālāk varu studēt tikai šajā jomā. Mūzikas akadēmijā iestāties nevaru, jo man nav muzikālās dzirdes, Mākslas akadēmijā arī ne, jo neprotu lāga zīmēt, atlika turpināt Kultūras akadēmijā, tā ieguvu maģistra grādu mākslas menedžmentā. Biju jau izdomājusi, ka nebūšu izstāžu kuratore, muzejnieces darbā arī sevi neredzēju, bet varētu iet strādāt reklāmas aģentūrā un apgūt zīmolu komunikāciju. Tāpēc studēju tā ļoti selektīvi. Maģistra darbu rakstīju par zīmola nozīmi mākslas mārketinga norisēs.

Mēģināju pierādīt, ka Raimonds Pauls vai van Gogs ir brends. Tagad, komunikācijas laikmetā, tas šķiet pašsaprotami, bet tolaik vispār bija parādījušās tikai pirmās reklāmas aģentūras… Paralēli studijām biju Universal Music oficiālā izplatītāja Latvijā, vēlāk strādāju pie Brigitas Rozenbrikas koncertu aģentūrā BDG uz projektiem, no kuriem lielākais bija Rīga 800. Un tad aizgāju uz konkursu pie Aigara Norda (Tolaik sabiedrisko attiecību kompānijas Nords Porter Novelli vadītājs. – Red.), lai pretendētu uz projekta vadītājas vietu aģentūrā. Mūsu saruna beidzās ļoti ātri. Viņam viss esot skaidrs, es varot nākt.

Tad droši vien taisīji maratonus?

Jā, septiņus gadus. Kopā ar Aigaru attīstījām Nords Event Communications, kas tagad ir Rīgas maratona organizators. Mēs bijām tāda maza stilīga, boutique aģentūra, rīkojām brīnišķīgus korporatīvos pasākumus klientiem, izsmalcinātus starptautisko kompāniju zīmolu preses pasākumus, ieviesām sporta sponsorēšanas programmas.

Mēs paši visu darījām, neskaitījām stundas un nešķirojām darbus. Kopā ar Nordu nostrādāju gandrīz desmit gadus, tad aizgāju prom. Man šķita, ka tālāk tā vairs nedrīkstu turpināt, ja gribu kaut ko savā dzīvē vēl apgūt un profesionāli attīstīties.

Teicu Aigaram, ka šis ir pēdējais brīdis, kad man jāiet tālāk, jo negribu, ka pienāk 45 gadi un es naktī vējā krastmalā joprojām karinu banerus pie žogiem maratona uzbūves laikā. Sievietei zināmā vecumā tas vairs neizskatās glīti, ir pat smieklīgi. Es gribēju un joprojām gribu novecot ar glanci. Nords saprata.

Mums bija grūta šķiršanās. Tā bija mana sirds komanda. Es biju pieaugusi gan vecuma ziņā, gan profesionāli Brīvības 40 mājā.
Tad mani uzaicināja McCann, strādāju pie Aināra Ščipčinska un kopā ar Mūrnieku bijām 2013. gada Dziesmu un deju svētku komunikācijas aģentūra.

Pēc tam Latvijas Olimpiskā komiteja uzaicināja mani vadīt Latvijas māju Sočos. Pusgadu nostrādāju uz to. Sākotnēji ļoti mistisks projekts, nevarēja īsti saprast, kā Sočos būs. Izstrādājām Latvijas mājas programmu, uzaicinājām daudzus latviešu mūziķus, attālināti organizējām producēšanas darbus, kad braucām turp ar sportistu čarteri, pirmo reizi savām acīm ieraudzījām norises vietu. Bet viss bija brīnišķīgi, mūsu māja bija otrā populārākā aiz Krievijas mājas un pie mums viesojās ļoti daudz dažādi cilvēki un sportisti.

Man personīgi šis projekts bija spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, jo, pateicoties tam, klātienē redzēju olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, pabiju klāt arī mūsu sportistu startos, kur sirds sitās ļoti strauji par savējiem. Kad atbraucu atpakaļ, īsti nevarēju saprast, ko tagad darīt. Bija grūti iedomāties, kā būtu atgriezties klientu servisa jomā un strādāt uz kampaņām aģentūrā. Tad saņēmu piedāvājumu strādāt Jūrmalas domē par mārketinga direktori. Tā sāku strādāt ar Jūrmalas zīmolu un pilsētas kopējo rebrendingu.

Un kā tev gāja Jūrmalā?

Profesionāli tas bija pieredzes bagāts laiks. Bet personīgi man bija grūti. Esmu rīdziniece līdz kaulam. Bet strādājot ārpus Rīgas, tu katru rītu kāp mašīnā, neatkarīgi no tā, kādi laika apstākļi, gaišs vai tumšs, brauc uz Jūrmalu un uz šosejas pavadi vismaz divas stundas no savas dienas. Cilvēkiem, kas nedzīvo Rīgas centrā, to droši vien nesaprast. Bet es visu mūžu esmu dzīvojusi centrā, gadiem Čaka ielā, darbs Brīvības ielā, vēlāk Tērbatas ielā. Kādā brīdī pārņēma sajūta, ka esmu pazaudējusi Rīgas ritmu sevī.

Pirmajā tikšanās reizē tas, ka esi blondīne, tomēr vienmēr nostrādā – tāda spindzele. Bet man ir viedoklis, un es to vienmēr paužu.

Latvijas vienīgās kūrorta pilsētas rebrendings bija liels projekts, piesaistījām aģentūras, speciālistus, lai izstrādātu Jūrmalas zīmola attīstības stratēģiju. Tas prasīja gadu, jo, ja godīgi, Latvijā taču nav neviena pilsētas mārketinga speciālista ar atbilstošu izglītību. Tagad palēnām pilsētu pašvaldībās ir komunikāciju speciālisti, kas strādā pilsētas zīmoliem.

Uzaicināju Baštiku (Grafikas dizainers Miķelis Baštiks. – Red.), lai izstrādātu Jūrmalas vizuālo identitāti atbilstoši pilsētas vērtībām. Mums gāja smagi, nācās skaidrot sabiedrībai, ka viss ir labi, ka mēs zinām, ko darām. Tas bija traki, iedzīvotāji bija sašutuši. Teicu – mēs neko sliktu pilsētai neesam nodarījuši, mēs to ļoti mīlam un cienām un caur brendingu esam to iepakojuši mūsdienīgā formātā. Un stāsts jau nav par logotipu, tā ir tikai zīmīte un nav jau katram tas jāizšuj uz spilvendrānas, galvenais ir vērtības un tas, ko Jūrmala grib pateikt ikvienam tūristam, kurš to apmeklē.

Tā trīs ar pusi gadus nobraukāju uz Jūrmalu. Izdarījām daudzas labas lietas. Kopā ar Aināru Ēgli un Unu Meisteri uztaisījām Another Travel Guide Jūrmala. Skaista grāmata. Joprojām priecājos, kad ieraugu to grāmatnīcās. Tas bija tāds sirds projekts, lai parādītu, ka nav jau tikai klišejiskās lietas Jūrmalā, bet arī citādas, izsmalcināti vienkāršas un ļoti autentiskas. Attīstījām divus lielus pilsētas pasākumus tieši iedzīvotājiem, kas jau ir kļuvuši par tradīcijām, – vienu pludmalē, otru Kauguros.

Kauguros?

Jā. Būšu godīga, līdz sāku strādāt domē, mana izpratne par Jūrmalu beidzās kaut kur pie Dubultu stacijas, parasti arī visas aktivitātes ir ap Dzintaru koncertzāli vai Majoru pludmali. Bet Kauguri ir ļoti nozīmīga pilsētas daļa, tur dzīvo divas trešdaļas Jūrmalas iedzīvotāju.

Tā attīstījām Kauguru svētkus tieši kauguriešiem. Šogad septembrī paguvu vēl trešos saorganizēt. Katru gadu uzstājas Busulis, kurš jau ir kļuvis par īstenu Kauguru vēstnieku, vēl visādi populāri mūziķi. Šogad sanāca pāri par 30 000 cilvēku. Tas bija neiedomājami emocionāli!

Kad stāvēju aizskatuvē un redzēju, ka tādi skarbi vīri, kurus dzīve varbūt nav lutinājusi, uzvilkuši baltu kreklu. Viņiem vienalga vai līst lietus, vai pūš vējš. Viņi smaida, un skarbais vaigs kļūst trauslāks. Tā baigi. Kad atbraucu naktī mājās, netiku vaļā no tās sajūtas, ko redzēju cilvēku acīs un smaidos. Raudot līdz rīta gaismai viena klaiņoju pa tukšajām Rīgas centra ielām, lai atgūtos. Tādos brīžos saproti, ka tavs darbs ir tā vērts. Laba lieta Jūrmalā ieviesta.
Tad pienāca zvans par Dziesmu svētkiem.

Kā varu, tā stāvu

Un kāda ir sajūta?

Ir tāda teorija, ka tu izdari izvēli septiņu sekunžu laikā. Pieņēmu lēmumu, un vairs šo izvēli ar sevi neapceru. Skaidrs, ka man ir bail, vai viss svētkiem būs gatavs, vai viss būs labi, cilvēku labsajūtu, pasākumu tehnisko drošību un laika apstākļiem, beidzot ar vismazākajām detaļām. Jā, man nav spēka, es neizguļos...

Atbildība ir liela un darba lauks ļoti plašs – no aktualitātēm būvlaukumā līdz svētku bukletam. Turklāt es pēc dabas esmu kontrolfrīks. Tu esi tāds vadonis šajā brīdī. Ir jāvar. Un es nemēģinu pat apcerēt, ko iekšā jūtu. Esmu to atlikusi. Šobrīd pat nedrīkstu ļauties pārdomām. Vienkārši jādara. Ceru, ka viss izdosies.

Man dzīvē vienmēr ir ļoti paveicies ar vadītājiem – jaudīgiem vizionāriem, kas ir izcili savā jomā. Tagad mana vadība ir kultūras ministre Dace Melbārde, ļoti spilgta Dziesmu svētku tradīcijas nesēja, iepriekšējo Dziesmu un deju svētku vadītāja. Pirms tam man vienmēr ir bijuši vadītāji vīrieši – Aigars Nords, Edgars Skulte, Ainārs Ščipčinskis, kuriem esmu bezgala pateicīga, ka veidojuši manu izpratni par dzīves kvalitāti un vienmēr paļāvušies manam redzējumam par darba izpildi.

Zinu, ka esmu ļoti laba izpildītāja. Tiešā nozīmē. Droši vien tāpēc man nav sava biznesa. Man bieži ir uzdevuši jautājumu: kad tu taisīsi savu? Neesmu jutusi šādu vēlmi. Es vienmēr esmu stāvējusi pussolīti aiz sava vadītāja.

Tagad nu ir pašai jāstāv. Kā varu, tā stāvu. Tā – ar stingru nostāju un mugurkaulu. Manā pārziņā ir viss Dziesmu un deju svētku organizatoriskais process – personāls un izmaksas, termiņi, māksliniecisko ideju virsuzraudzība, svētku komunikācija un mārketings, drošības un sabiedriskās kārtības plānošana, dalībnieku ēdināšanas un naktsmītņu koordinēšana, biļešu un elektroniskās kontroles nodrošinājums, partneru un atbalstītāju piesaiste etc...

Turklāt Dziesmu un deju svētku kustībā esmu ienācēja no malas. Pirms pāris gadiem tas pat nebūtu iespējams, jo bija ierasts, ka rīkotāji pārstāv kādu no tautas mākslas nozarēm.

Laiki ir mainījušies. Būtiskākā ir laba pārvaldība. Es esmu menedžere. Ar savu izpratni, kā lietām jānotiek. Jā, ar ļoti lielu cieņu un pietāti pret Dziesmu svētku tradīciju, bet ar savu kārtību pasākuma organizēšanā.

Tas traucē?

Pirmais laiks bija tāds... Nebija jau tā, ka visi zinātu, kas es tāda esmu un ko spēju. Ar laiku sapazināmies, kolēģi saprata, ka ja saku, ka darīsim šādi, tad tā būs ērtāk, ātrāk, efektīvāk. Palēnām esam apraduši. Klusiņām pie sevis ceru, ka Dziesmu svētku kustība ir mani uzņēmusi jau kā savējo. Un mākslinieki ir sapratuši, ka nejaukšos radošajās koncepcijās un nemēģināšu Gaismas pili iemainīt pret kaut ko citu... (Smejas.)

Būvbedrē tevi uzņem nopietni?

Uzņem. Mēs jau runājam par lietu. Bet nenoliedzami pirmajā tikšanās reizē tas, ka esi blondīne, tomēr vienmēr nostrādā – tāda spindzele. Bet man ir viedoklis, un es to vienmēr paužu. Domāju, ka mana kompetence, pieredze un fokusēšanās uz prioritātēm dod iespēju ātrāk nokļūt uz viena viļņa.

Tu esi tāds vadonis šajā brīdī. Ir jāvar. Un es nemēģinu pat apcerēt, ko iekšā jūtu. Esmu to atlikusi.

Starp citu, šis projekts ir robežpunkts, kad pati sev esmu izlēmusi, ka mana aktīvā darbošanās komunikācijā ir beigusies, turpmāk sevi tomēr saredzu vairāk administratīvajā vadībā. Tas ir likumsakarīgi.

Lai cik tu būtu gudrs, apsviedīgs un ar milzīgu pieredzi, komunikācijā ir jāstrādā jauniem cilvēkiem, jo viņi konceptuāli redz lietas, pārzina sabiedrības uzvedības maiņas, liek lietā jaunās tehnoloģijas, kas diktē jau pilnīgi citus nosacījumus.

Mēs esam interesanta – self made paaudze, esam uzauguši un joprojām aktīvi darbojamies tikai uz savu pašu pieredzi balstītās zināšanās. Tāpēc jaunajos vajag klausīties arvien vairāk. Viņiem ir specializācija noteiktā komunikācijas jomā, atbilstoša kvalifikācija, viņi labāk orientējas jaunajos trendos un spēj precīzāk formulēt uzstādījumus un piedāvāt profesionālākus risinājumus. Es ticu, ka jaunie daudzsološie ir new black. Un jāmāk laicīgi ar godu pārkvalificēties, lai paliktu cienīta un godāta.

Kas tev ir grūtākais Dziesmu svētku menedžēšanas procesā?
Pārredzēt laukumu, vienmērīgi sadalot vienlīdz savu uzmanību un kapacitāti.

Dziesmu svētki ir tāds, bez patētikas, svēts lielums. Tik ļoti svēts, ka ikviena lieta, ko mēs komercprojektā izdarītu bez domāšanas, visu laiku jāapskata no visām pusēm, lai nenodarītu pāri kādiem dziesmu svētku kustības paradumiem.
Bet arī par grūtumiem es nedomāju. Esmu sevi uzlikusi uz platformas “ir jāizdara”. Tā ir ļoti detalizēta plānošana un risku izvērtēšana. Tāpēc man vienmēr noteicošais ir bijis strādāt kopā ar speciālistiem, profesionāļiem un attiecīgās nozaru ekspertiem. Ja tu dari it kā visu, beigās visu izdari, kā nu proti. Un tad tā ir viduvējība. Un tikai apmierinošs izpildījums labākā gadījumā. Man nepatīk viduvējības.

Es ļoti ticu komunikācijas spēkam. Ar cilvēkiem ir jārunā daudz un atklāti. Kaut vai sāpīgais biļešu jautājums. Ja Mežaparka Lielajā estrādē ir 30 000 vietu un, pat vienkārši matemātiski parēķinot, saproti, ka visi Latvijas iedzīvotāji nevarēs iegādāties biļetes un klātienē baudīt koncertu. Bet tāpēc jau nav jābūt nīgriem un dusmīgiem.

Mēs dzīvojam komunikatīvajā laikmetā un baudīt pasākumu var gan TV, gan internetā. Šī ir tā reize, kad gribētu aicināt priecāties par kaimiņu vai draugu, kuram laimējās iegādāties biļetes, nevis skaļi dusmoties un apvainoties uz visu pasauli.

Es esmu par to, ka plānošanas un izstrādes process ir balstīts uz faktiem, datiem, un aprēķiniem, bez iluzorām vīzijām un varbūtībām. Tāpēc, strādājot ar visām iesaistītajām pusēm – gan tehniskajām, gan mākslinieciskajām – ir tik svarīgi, ka mākslinieciskās idejas tiek realizētas atbilstošā kvalitātē esošā budžeta ietvaros.

Laikmets prasa strukturētu menedžmentu. Organizatoriskajā procesā visiem ir jāfokusējas uz prioritātēm un jāapzinās pieejamie resursi.

Un vēl – šajos svētkos prioritāte būs drošība. Laiki tādi. Ja pēkšņi, nedod Dievs, kaut kas atgadās un būs jānotiek evakuācijai, tad notiks evakuācija, neraugoties uz to, vai tā ir koncerta kulminācija, vai kāds diriģē mums visiem svētu dziesmu. Man tāds skarbs darbs. Nav tikai par skaistām lietām. Lai cilvēki justos droši, jābūt kārtībai. Un tad var svinēt svētkus. Lūk, par ko es domāju katru nakti.

Nevari izslēgt domas?

Nevaru. Un neizslēgšu. Atbildība ir ļoti liela. Un liels gods. Man tiešām liekas, ka es šobrīd daru ļoti vērtīgu lietu. Pašreiz ir manu 20 aktīvo darba gadu pieredzes esence.

No rīta līdz vakaram ir daudz tikšanos, esi izrunājies ar divdesmit līdz piecdesmit cilvēkiem, tēmas ir visdažādākās.

Pasēdēt, padomāt klusumā var tikai nakts stundās. Tad vai nu sēžu līdz četriem, vai ceļos četros. Ilgtermiņā šāds ritms viennozīmīgi ir kaitīgs, bet uz konkrētu termiņu tā drīkst un vajag. Tas ir tā – kā bākā ielej degvielu, paredzot, ka pietiks līdz galamērķa sasniegšanai. Arī tā ir mana apzināta izvēle.

Varbūt man Dievs vienkārši ir iedevis daudz spēka un lielu izturību. Katram no mums viņš kaut ko dod un kaut ko ņem. Pa gadiem esmu kļuvusi daudz mazāk emocionāli jūtīga. Bet varbūt pati sev to esmu aizliegusi – jūtīgums menedžerim ir traucējoša īpašība. Bērnībā biju maza, kautrīga meitenīte. Bet es sevi trenēju. Esmu laikam apzināti izaudzinājusi sevi uz drosmi vadīt.

Kā virsvadu procesus Dziesmu svētkiem, tā tagad virsvadu arī sevi. Citādāk nevar. Liekas emocijas ļoti traucē dzīvot un sasniegt labu rezultātu. Tās es slēdzu ārā. Tāpēc visu laiku sevi iekšēji kontrolēju. Laikam izklausās gana baisi. Bet citādāk es nevarētu būt vadītāja, kas ar savu drosmi un jaudu var iedvesmot līdzcilvēkus nebaidīties un sasniegt maksimāli labāko iespējamo rezultātu.

Tev ir sava svētku misija?

Nav stāsts par to, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jādzied koros, jādejo vai jāsteidz iesaistīties Dziesmu svētku kustībā, lai būtu piederīgi. Es gribu, lai tas Purvciemā dzīvojošais hokejists izprot un ar cieņu izturas pret šo kopā būšanas fenomenu un ir lepns, ka dziesmu svētki ir. Viss. Ar to pietiek, svētki savu misiju pilda.

Kāda tu esi priekšniece?

Skarba laikam. Un vienlaikus cilvēcīga. Ceru, ka gana harizmātiska. Mēs šajā procesā visi esam dzīvi cilvēki, kuri kopā rada. Man ir cienījami kolēģi Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, kuri man uzticas, papildus Dziesmu svētku birojā ir piesaistīti vēl darbinieki. Brīnišķīgas meitenes. Viņas zina, ka priekšniece mēdz būt arī nikna un nīgra, bet es mīlu viņas par to, ka pieņem mani tādu, kāda es esmu. Varam kopā pasmieties, un pēc piecām minūtēm varu būt sapīkusi, kāpēc dokuments nav sagatavots tā, kā biju paredzējusi. Bet tas nav ļauni, un tad kopā ķeramies dokumentu izstrādāt.
Vēl man liekas, ka esmu ļoti tieša, jo aplinkus runājot ir grūti panākt konstruktīvu dialogu. Godīgāk ir runāt tieši, aktualizējot arī nepatīkamos jautājumus, lai saprastu cēloni un ātri rastu risinājumu. Tas ir normāls darba process un nevajag uztvert to personīgi. Mans kā vadītājas, es pat teiktu, pienākums ir iedvesmot un smejoties viest paļāvību, ka viss izdosies. Smieties vajag daudz! Es vispār esmu par smiekliem. Smiekli mūs atbrīvo un iedvesmo. Arī darbā.

Bet jāizskatās taču glīti

Tātad šobrīd nekam citam kā darbam laika neatliek?

Es tiešām pašreiz esmu ļoti sakoncentrējusies uz darbu, atmetot visu lieko. Ļoti izvēlos, kādus pasākumus apmeklēju, ar ko tiekos, kam veltu savu enerģiju. Es gana daudz laika “dzīvojos ar sevi”, jo šobrīd man vissvarīgākā ir mana labsajūta un veselība.

Man ļoti patīk tetovējumi. Tas ir mans ķermenis, mans lēmums. Un manu profesionalitāti tas nemazina.

Brīnišķīgus izbraucienus ar šampaniešiem vai vīna vakarus draugu sabiedrībā esmu aizvietojusi ar treniņiem sporta zālē. Vispār laikam pirmo reizi dzīvē esmu sākusi apzināti plānot sevi. Lai izturētu šo slodzi un būtu enerģija uzmundrināt kolēģus, kuri kādā brīdī pagurst, man vajag vairāk spēka nekā citiem. Gan mentāli, gan fiziski.

Uzsākot darbu pie Dziesmu svētkiem, aizgāju uz boksu. Atradu brīnišķīgu treneri, kuram tā arī teicu, ka gribu ne tikai iemācīties boksa cīņas tehniku, viņam jāpalīdz man būt fiziski izturīgai un jāuztrenē prasme koncentrēties. Trīs reizes nedēļā gāju, man tas ļoti palīdzēja. Bet tad sabojāju plecu, un tagad trīs reizes nedēļā eju trenēt fizisko izturību. Nav variantu, tas ir vienīgais, kas palīdz. Tas ir ielikts nedēļas plānā.

Neesmu gan pazaudējusi interesi par kurpēm, drēbēm, masāžām, spa procedūrām, nagu lakām, acu ēnām... Par skaistām sievišķīgām lietām. Laikam jau esmu īsta Sex and the city paaudze un tur neko nevar padarīt. Būtu traki, ja tā nebūtu. Ir taču glīti jāizskatās. (Smejas.)

Kā redzams, drēbes tikai melnas?

Melnas. Kopš skolas gadiem. Bet palēnām parādās, piemēram, kāds balts krekls.

Nav runa par slēpšanos melnajā. Melnais patiesībā ir diezgan liela ārišķība. Jābūt stila izpratnei un gana pašpārliecinātai, lai tu visos gadījumos ietu melnā savā stilā un iznestu tērpu tikpat svinīgi, kā cita lašu krāsas mežģīņu kleitā.

Joprojām esi traka uz kurpēm?

Jā, tas arī ir uz mūžu. Tikai nu jau kurpēm pievienojušies vēl arī daudz sporta apavu. Tā ir daudz ērtāk. Šādi sāku staigāt jau sen, iedvesmojoties no britu modes.

Kādas ir tavas attiecības ar Latvijas modi?

Patiešām daudz izvēlos Latvijas modi. Vienu laiku staigāju gandrīz tikai Paviljona piedāvātajās drēbēs. Man ļoti simpātiski šķiet One Wolf un Keta Gūtmane. Labprāt izvēlētos arī tikai Latvijas rotas.

Manu stilu pamatīgi ietekmējusi Lielbritānija, jo ilgus gadus reizi mēnesī braukāju uz Londonu, kur dzīvoja mana ģimene. Tas samts ar brezentu kopā. Vai – mežģīnes ar stilīgiem agresīviem zābakiem. Un melnā acu līnija. Tik mūsdienīgi un smalki vienlaikus. Ik pa laikam domāju – kurā brīdī vairs nevarēšu valkāt tādus streetwear zīmolus? Bet tad vienmēr sev saku – ne visi, Eva, ir tik jauni tavā vecumā. Un, ja piestāv būt trendīgai, galvenais ir mācēt ar glanci iznest.

Iepriekš darbojos privātajā sektorā, radošā vidē... Kad aizgāju strādāt uz Jūrmalu, man radās jautājums, diezin kas man tagad ir jādara – vai tiešām jāpērk tie pelēkie kostīmi? Mēneša laikā sapratu, ka netaisos sevi pārtaisīt, esmu tāda, kāda esmu, un ne jau mans stils noteiks mana darba kvalitāti. Droši vien arī vecums jau tāds, ka saproti, ka tu esi tāda, kāda esi, un esi par to priecīga.
Man ir arī tetovējumi uz rokām... Un taisīšu vēl. Kāpēc ne? Man tiešām ļoti patīk.

Tetovējumi tev sen?

Diezgan sen. Laikam tai laikā biju viena no pirmajām Latvijā, kura sāka sevi apzīmēt vietās, kuras ir redzamas. Tā es noteiktos dzīves pagrieziena punktos apzīmēju ķermeni. Nofiksēju notikumus. Gan skaistos, gan ļoti skumjos un smagos.

Tad nāca nākamais posms, likās, ka vajag tos likvidēt. Biju salasījusies žurnālos un internetā, ka tos var izņemt. Divus gadus gāju uz ļoti sāpīgām lāzera procedūrām, kurās dedzināja ādu, līdz konstatēju, ka nevar tā vienkārši izņemt. Paliek rētaudi. Tas laikam arī apliecina, ka mēs jau savas dzīves notikumus arī nevaram izdzēst. Tas viss ir mūsu. Nekas nav bijis veltīgs. Man ļoti patīk tetovējumi.

Diezgan bieži ir jāatbild uz jautājumu, kas īstenībā ir nogurdinošs un lieks, – kāpēc? Tad dažkārt mēdzu citēt populāru teicienu: atšķirība starp tetovētiem un netetovētajiem ir tāda, ka tetovētie neprasa, kāpēc otri nav tetovējušies.

Tas ir mans ķermenis, mans lēmums. Un manu profesionalitāti tas nemazina. Izturos ar cieņu pret pasākumiem, kur tos nevajadzētu redzēt, piedomāju, ko velku mugurā. Garās piedurknes man iemīļotas.

Tetovējumos ietverti mesidži?

Viss ir tikai dekoratīvs. Skaistumam. Manā izpratnē. Bet ir divi, kas laikam pauž manu dzīves uztveri. Uz labās delnas – ķēniņa Zālamana vārdi “viss paiet”. Šis bija vienīgais tetovējums, ko negribēju likvidēt. Tāds fundamentāls teksts. Un uz pleca nu jau ir nenoslēgts japāņu ensō aplis, kas man nozīmē mirkļa stāvokli.

Es laikam tiešām dzīvoju no mirkļiem un spilgtiem dzīves momentiem. Jo ikviena satikšanās, ikviens notikums, visi darbi bijuši projektveidīgi ar sākumu un beigām. Arī Dziesmu svētki šobrīd man ir mirklis. Jā, tāds pagarš, bet pienāks brīdis, kad arī tas būs beidzies. Ļoti koncentrēti, piepildīti mirkļi. Laikam esmu tāda dzīves mirkļu ķērāja.

Mani ne visai interesē tas, kas man nav svarīgs un ko par mani domā citi. Es laikam esmu pārņemta ar sevi, savu pasauli un saviem tuvajiem, ka daudz nedomāju par citiem un svešu cilvēku dzīvēm. Man liekas, ka ikvienam būtu svētīgi apzināties, ka mēs citiem tomēr esam otrā plāna aktieri viņu dzīvēs. Mēs visi tomēr visvairāk domājam par sevi un sev tuvajiem. Velti iztērēts laiks. Un šī doma man palīdz nenobīties dzīvot savu dzīvi tādu, kā es to vēlos, izskatīties, kā man liekas skaisti, darīt darbu, ko mīlu un kā man liekas pareizi saskaņā ar manām dzīves vērtībām.

Man ir liela meita Aleksandra, un mēs abas esam urbānistes. Arī ne sevišķi saimnieciskas. Tāpēc dzīvojam Rīgas centrā, kur viss ir tuvumā. Pēdējos gadus dzīvojam Klusajā centrā, bet visu mūžu esmu dzīvojusi uz Čaka ielas. Esmu īsts Bērnu pasaules bērns. Man māju sajūta rodas starp Bruņinieku un Blaumaņa ielu, tāpēc bieži Kolekcionārs un Osīriss. Aleksandra pirmo reizi bija Osīrisā, kad viņai bija 18 dienas. Staigāju ar ratiņiem pa Vērmanes dārzu, bija auksts pavasaris un iegāju tur padzert tēju. “Tāpēc jau es sēžu kafejnīcās, tāpat kā tu,” viņa tagad saka.

Reiz abas mēģinājām padzīvot Asaros, piekritām pieskatīt drauga māju un veco, sirmo suni. Viss jau bija skaisti, līdz jūrai desmit minūtes, brīnišķīga māja ar Jūrmalas priedēm lielā dārzā, klusums un absolūts miers. Bet tā vajadzība pēc Rīgas! Mēs izturējām divarpus mēnešus, tad naktī pirms manas dzimšanas dienas sakrāmējām mantas, paņēmām mūsu britu īsspalvaino kaķi Pērli un braucām atpakaļ uz Rīgu. Biju tik priecīga, ka esmu atpakaļ mājās. Laikam pilsētas ritms ir tas, kas mani nomierina.

Sev pāri nedaru

Tātad tev ir nepieciešams asfalts. Kas vēl?

Jā, asfalts. Arī parki. Nesen ar smaidu piefiksēju, ka man katrā parkā un skvērā nu jau ir arī savi mīļākie soliņi, kur piesēžu. Dažkārt mans gājiens uz darbu Vecrīgā ir ilgs, jo reāli aizsēžos.
Man ir ļoti svarīga vide, kurā ārpus darba un mājām pavadu savu laiku. Kolekcionārs un Osīriss ir ideāli. Man ir nozīmīgi, ka tur jūtos kā mājās jau daudzus gadus un vienmēr gaidīta neatkarīgi kādā nakts stundā.

Līdzīgi ir mājās. Dzīvoju mājā ar krāšņiem jūgendstila ornamentiem un ļoti skaistiem plašiem logiem. Redzu tikai Rīgas māju jumtus un debesis. Tas ir ļoti spēcīgs elements, līdz ar to viss pārējais ir minimālisma stilā. Man ir maz krāsu, balts, pelēks, melns. Maz lietu. Neko nekrāju.

Bet kādas lietas tev ir svarīgas?

Tā kā labāk ar cilvēkiem tiekos publiskās telpās, nekā aicinu ciemos, man vajag tikai pamatlietas tīrā interjerā. Un dažus akcentus. Fotogrāfijas, kurās ir fiksēts kāds mirklis. Obligāti vajag grieztos ziedus, un skaidrs, ka tiem jābūt baltiem. Man traucē krāsas, es kļūstu nervoza.

Grāmatas un skaistie modes žurnāli – Vogue, LOVE, Hunger. Grāmatas gan šobrīd krājas kaudzē, nav laika lasīt. Man tuva ir angļu, arī amerikāņu literatūra, Bairons, Vailds, Mērdoka, Ficdžeralds, Hemingvejs. Es ar to uzaugu, tā ir daļa no manis.

Viss angliskais vispār ir ļoti mans. Vienmēr, no bērna kājas ir ļoti patikusi Lielbritānija. Vēl nebiju bijusi Londonā, kad zināju Londonas ielas, kā jau mācoties 50. vidusskolā. Es vienmēr pievērsīšu vairāk uzmanības tam, kas notiek Lielbritānijā, nekā norisēm citur pasaulē. Kad braucu uz Angliju, regulāri braukāju pa visu valsti. Tik skaisti! Tur tiešām ir kā BBC seriālos. Tik īsti, tik angliski, un tā etiķete, kas jūtama ik uz soļa pat tajā mazajā lauku ciematiņā, britu cēlums, īsts vēstures mantojums…

Darbā tev ir milzu spriedze, vai dzīvē gribas ko ekstrēmu?

Laikam ne velti aizgāju uz boksu. Neko ekstrēmāku gan ne. Tad salauzīšu sev kāju, nevarēšu pucēties, man sāpēs un būs grūti koncentrēties darbam. Taču, alkas pēc adrenalīna droši, ka ir gan, bet tagad – nē. Tikai aiz piesardzības par to, ka varu nodarīt sev pāri. Šobrīd tas būtu absolūti lieki.

Lielas kļūdas dzīvē esi pieļāvusi?

Nekļuvu par aktrisi. (Smejas.) Bērnībā gāju Pionieru pils tautas teātrī, vidusskolā mācījos Kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Tas bija laiks, kad tur bija Guna Zariņa, Sandra Kļaviņa un Baiba Broka, es biju viena no sīkajām. Gan jau ir tā, ka iegūtās iemaņas man palīdz darbā, palīdz izjust cilvēkus. Tās lomu spēles, kas ik dienu tiek spēlētas. Ja ne uz skatuves, vari taču spēlēt dzīvē. Pirms kāda laika tiešām apdomāju, ka žēl, ka to neturpināju. Šķita, ka varbūt vajadzēja.

Otra lieta, nezinu vai tā ir kļūda, bet daudz esmu par to domājusi un laikam jau arī pārdzīvojusi. Es nekad nepārcēlos dzīvot uz Londonu, kad mana ģimene tur dzīvoja. Es izvēlējos palikt Rīgā, jo man taču te bija tik foršs darbs un karjera.

Aleksandra droši vien no tā ir cietusi, jo es esmu bijusi kā mamma blakus tādā vispārpieņemtajā izpratnē. Ilgus gadus turp braukāju, bet faktiski ar to beidzās mana ģimene. Esmu daudz par to domājusi: kā būtu bijis, ja es būtu aizbraukusi uz Londonu.

Bet tā bija mana izvēle. Laikam man šādi vajadzēja. Ir tā, kā ir. Un tagad esmu tieši tur, kur man jābūt. Es tiešām ticu tam, ka notikumi dzīvē virknējas dabiski. Tu nevari mākslīgi uzrakstīt dzīves scenāriju.

Kas būs pēc Dziesmu svētkiem?

Nezinu. Neko neesmu domājusi. Un nevaru jau arī izfunktierēt. Līdz šim viss ir noticis likumsakarīgi. Kā saka Juris Rubenis, viss notiek Dieva noteiktajā ātrumā. Tā arī ir.

Kordiriģēšanas leģenda Jānis Erenštreits par zēnu koriem: "Man gribējās pierādīt, ka tā var dziedāt katrs normāls puika"