Lolitai ir agrs rīts, man – vakars, kad tiekamies interneta platformā. Viņa neslēpj, ka ir spējusi sevi disciplinēt – jau no brīža, kad pie Holivudas komponistiem sāka strādāt par palīdzi. Pasaulē ietekmīgākā kinoindustrija ļerpatošanos nepiedod. Arī pēc mūsu sarunas Lolitai jau ieplānoti nākamie darbi – ar privātskolēniem. Varbūt lai sarunātu ar kosmosu, Lolita savus kaķus ir nosaukusi par Emiju un Oskaru.

Prestižo Emmy balvu Lolita ir saņēmusi, un latviešu filma Dvēseļu putenis ar viņas mūziku iet drošu ceļu pretī lielākajai no kino balvām – Oskaram. Varbūt tiešām… Bet visu janvāri, barikādes pieminot, ik pa brīdim skanēja tēva Andra un māsas Brigitas dziesma Manai tautai jeb Palīdzi, Dievs Ievas Akurāteres balsī. Lolitā dzīvo gan pasaules vēriens, gan tēvzemes sentiments. Ar aizrautību viņa stāsta, ka vēlētos sacerēt simfonisko mūziku kādai videospēlei un vienlaikus iedziļināties ar roku rakstītās vēstulēs, kuras rakstīja Lolitas vecāmāte un viņas māsa.

Filma kā sūtnis

– Apsveicu ar balvu! Vai jau jūties tā, it kā būtu savu Oskaru saņēmusi?

– Ar balvām ir savādi, subjektīvi… Svarīgi, ka cilvēki vispār tiek pie darba un tas tiek izvērtēts. Uz balvām pretendē populārākās – kuru filmu visvairāk zina, ir redzējuši, dzirdējuši. Dvēseļu puteņa komanda ieguldīja līdzekļus, lai filma tiktu pie tiem, kuriem tā jāizvērtē. Priecājos, ka filma tiek skatīta. Skaidrs, vienmēr ir patīkami saņemt atzinību no kolēģiem, filmu mūzikas cienītājiem, tiem, kuri iesaistīti žūrijā.

– Vai no tiem, kuri nav iesaistīti kinoindustrijā, ir kādas atsauksmes? Un kā tev vispār šķiet – patlaban amerikāņiem vajag filmu par Pirmo pasaules karu, mazu valstiņu Eiropā?

– Laba filma ir laba filma. Tagad visi ir ieslodzīti savās mājiņās, dzīvokļos, arī politiski ir lielas plaisas ne vien mūsu zemē, bet daudzos pasaules stūros. Domāju, redzēt par karu no personīgā viedokļa, kā tas ir mazai valstij, kad viena liela vara un tad otra ir tieši durvju priekšā, ir interesanti un svarīgi. Mēs Amerikā esam jutušies pasargāti, jo te taču nekas nenotiek. Taču, kad ir nemieri, uznāk bailes, ka ne viss ir tik vienkārši, ka mums ikvienam tomēr ir jāsaprot, ko nozīmē brīvība un cilvēktiesības.

Bija interesants gadījums – kolēģe, kura ir Oskara balsošanas komitejā, man piezvanīja asarās, noskatījusies Dvēseļu puteni, gribēja pateikt, ka ļoti pārdzīvojusi. Piezvanīja – braukšu pie tevis! Netikāmies klātienē, stāvēju maskā pie durvīm, viņa palika mašīnā, teica – gribēju tikai atvērt logu un tevi ar acīm samīļot, pateikt paldies par mūziku un filmu.

Tā bija gandrīz lielāka balva, grūti saņemt, jo nezinu, ko teikt. Tas bija mans mīlestības darbs, un, ja vēl kāds to jūt, tas ir skaisti. Kādai dāmai, kura arī ir žūrijā, vecāki bija no Lietuvas, un viņu vēsture ir līdzīga. Nezinu, kas cilvēkiem patīk, kas nepatīk, tas ir ļoti subjektīvi, bet tas, ka filma ir emocionāla un tai ir vērtība – to ir ļoti grūti apstrīdēt. Par Dvēseļu puteni milzīgs paldies tiem, kas atbalstīja. Vai tā tiks izvirzīta īsajam sarakstam, vai dabūs Oskaru, tas nav tik vienkārši, bet filma... tā ir kā sūtnis, kas parāda Dzintara Dreiberga režisora spējas, Valda Celmiņa cinematography, visus māksliniekus, kuri piestrādāja, arī Latvijas dabu un cilvēkus, talantus. To Holivudā tagad redz.

– 2014. gadā teici, ka tev lielā balva nav svarīga, gribi piedalīties projektā, kas būtu tās cienīgs. Vai tici, ka, skaļi pateiktas, vēlēšanās piepildās?

– Tas ir savādi. Mans tēvs aizgāja mūžībā 2018. gada augustā… Ar viņu un mammu bijām lasījuši scenāriju. 2015. gadā ar Dzintaru satikāmies viesnīcā Radi un draugi Vecrīgā, iedzērām krūzi kafijas, un uzreiz bija laba sajūta – šis būs okei, varēsim sadarboties. Domāju, tas ir kā sapnis, tik liela filma, bet teicu – jā, tu to vari, es ar lielu mīlestību gribu mesties tajā, lai arī to darīšu starp naudas pelnīšanas darbiem.

Dzintars teica, ka filma taps ilgi. Noliku plauktiņā – priecāšos, kad notiks. Komponēt sāku, kad redzēju pirmo samontēto materiālu, 2019. gada sākumā. Sapratu, ka jālido uz Latviju, lai ar Dzintaru varu sēdēt klātienē, noskatīties filmu un runāt, runāt, runāt, iepazīties tuvāk, lai nav sienas, nerunājot par jūru pa vidu. Lai varu redzēt, ja viņš kļūst drusku domīgs…

– Kā reaģē?

– Jā, vai viņam kas nepatīk. Klausījāmies visādu mūziku un runājām. Piemēram, kur sākties mūzikai – vai tad, kad Artūrs pagriežas un redz mātes zārku, vai tur, kur muša uzlido mātes līķim uz krūtīm. Mūzika var emocionāli pārnest dziļākā līmenī vai iedot glazūru, noskaņu. Cilvēki reizēm domā – kāds sakomponē un tad to vienkārši iebāž filmā… Arī tā var, bet laba filmu mūzika rodas, kad komponists katru ainu mēģina ieraudzīt režisora acīm un vēl dziļāk – to, ko režisors vēlas, lai skatītājs jūt.

Dvēseļu putenis ir caur Artūra acīm – kurā punktā viņa sirds iepukstas straujāk, kad ir bailes, sāpes vai prieks. Filmu mūzikai ir jābūt kā iekšējai balsij, kas palīdz publikai. Lai gan… Nē, tas izklausās manipulatīvi, ir jādomā, kurā punktā varam pastiprināt vai dažkārt noņemt sāpes, kad to ir par daudz.

– Esi teikusi, ka tev studijā ir ļoti laba aparatūra, bet tikko demonstrēji, ka pati esi ļoti smalks sensors…

– Paldies, tas ir labs kompliments. Domāju, savā 58 gadu mūžā vienmēr esmu bijusi pārāk jūtīga, man drīzāk ir bijis jāmācās, kā tādai nebūt, lai varu arī intelektuāli darboties. Dzintaram tas palīdzēja – viņš nestrādāja ar komponistu, kurš, ja kas nepatīk, ceļas kājās un iet prom. Esmu piedzīvojusi un pārdzīvojusi, ka cilvēkiem nepatīk tas, ko daru. Vai sāp? Absolūti!

Sevišķi, ja tas ir kas tāds, ko esmu ļoti dziļi izjutusi, piestrādājusi, bet recenzents to glaunos vārdos nokritizē. Sāp visiem, un tas ir normāli. Esmu daļa no lielās bildes, tāpēc jāsadarbojas, jābūt elastīgai, lai spētu kaut ko pamainīt. Režisors var teikt – šis ir labs darbs, bet man neder. Nolieku plauktā, apgriežos trīsreiz apkārt, iedzeru jaunu kafijas krūzi un no cita viedokļa domāju, kā tas varētu būt.

Artūra acīm

– Kā tevī rezonēja Artūra stāsts? Tu arī esi jauna puiša mamma…

– Mans Andris gan nav tik jauns, viņam ir 29 gadi. Nevaru iedomāties, kā mātes jutās pirms Cēsu kaujām, kur dēli gāja cīnīties par Latviju. Nezinu, vai es būtu pietiekami drošsirdīga, lai ļautu savam bērnam… Drīzāk ieliktu viņu somā un skrietu prom uz citu zemi. Jo gribas pasargāt. Man ir trīs bērni, un katram kādas sāpes, uztraukums, medicīniskas problēmas, un es ikreiz tās pārņemu sevī. Ja latviešu mātes noskatās, kā viņu dēli aiziet karā… Tas ir ļoti, ļoti smagi. Es to pārdzīvoju. Lai gan mans uzdevums bija vairāk to skatīt Artūra acīm, noteikti skatījos arī ar viņa mātes acīm. Tā bija kā dvēseliska saite, arī man kaut kādā veidā bija jāpasargā Artūrs, jo viņa mammas vairs nebija. Mūzikā, domāju, ir nianses, kur to var just.

– Skarbi, kā mainās Artūra skatiens, kad viņš no jauna, priecīga puikas, kuram karš varbūt ir kā avantūra, kļūst dzīves rūdīts.

– Aleksandrs Grīns viņam paredzēja traģisku nāvi. Ja stāstam būtu turpinājums, man būtu ļoti interesanti redzēt, kā Artūrs piedzīvo Latvijas brīvvalsti, vai viņa acīs notiek atdzimšana. Nākamajā karā divsimt tūkstoši atstāja Latviju, bēgot no komunisma. Dažreiz mammīte par to stāsta, esmu prasījusi – kāpēc tavi vecāki palika, bet tu atstāji Latviju? Viņa saka – tētim bija bail, viņš negribēja, ka bērnam kas notiek. Un mana mammīte 19 gadu vecumā iesēdās automašīnā, kāds biznesa cilvēks viņu varēja izvest no Latvijas, lai Vācijā nogaida līdz kara beigām.

Manam tētim nebija jāšauj, varēja izmantot interesi par medicīnu un palīdzēt. Viņa kara stāsti bija neticami – vai tiksi prom ar pēdējo laivu, vai palīdzēsi, izglābsi vēl kādu cilvēku… Daudzi puišeļi un meitenes, kas bēga, bija tik jauni, un visi domāja, ka atgriezīsies.

Tā ir tikai viena paaudze pirms manis. Savukārt mani vecāki augot klausījās Pirmā pasaules kara stāstu. Mani bērni nezina, kā ir uzaugt ārpus Latvijas, kad tā nav brīva. Viņiem patīk braukt uz Dziesmu svētkiem, un kas zina, varbūt kādreiz kāds arī padzīvos Latvijā. Par to, ka Latvijā pensionāriem ir gaužām mazas pensijas un varbūt politiski ne vienmēr notiek viss iecerētais – par to ikdienā jaunieši pārsvarā nedomā.

Šī filma arī Latvijas jauniešiem dod pārskatu par viņu identitāti, no kādiem cilvēkiem viņi cēlušies. Bērnus auklējot, domāju, lai viņiem nekad nebūtu jāpiedzīvo karš. Domāju – mums vienam otru jāsaudzē. Reizēm nacionālisms ir ļoti svarīgs, lai savas zemes kultūru un identitāti pasaudzētu, bet tas var būt arī ļoti bīstams, ja esam gatavi dot savus bērnus, lai viņi mirst par mūsu zemi. Nav runa tikai par šautenēm, bet briesmīgiem ķīmiskiem ieročiem.

Es reizēm par daudz skaļi izsakos par politiku. Nesen saņēmu e-pastu: “Apsveicu ar visiem mūzikas panākumiem, bet zini, Lolitiņ, nemaisies tajā politikā tik daudz.” Tagad varu par to pasmaidīt, bet tajā mirklī man bija jāraud, domāju – es tomēr cīnīšos par to, kas man ir svarīgi: taisnību, cilvēktiesībām, sieviešu tiesībām. Lai neviens nedomā, ka viņš ir labāks par citu, jo, piemēram, viņa āda ir citā krāsā. Jā, es savās jūtās un domās esmu diezgan aktīva.

– Kāds amerikāņu kritiķis par Dvēseļu puteni rakstīja, ka ir sarežģīti skatīties šo filmu laikā, kad pašu zemē notiek cīņa pret toksisku patriotismu. Esi pārdomājusi arī šo neērto pusi?

– Domāt par Amerikas nākotni un veselīgu, demokrātisku valsti nav tik vienkārši. Ir galējie ekstrēmisti, kuri saklausījušies propagandu un ārprātīgas, nepatiesas, bīstamas ziņas. Puses ir tik sašķeltas, bet visi taču gribam, lai mūsu bērniem ir laba veselība, lai ir, kur dzīvot, ko ēst. Ja to temperatūru mēs varētu dabūt mazliet uz leju, ne tik asi reaģēt un paklausīties cits citā, mazliet tuvāk sanākt kopā, lai varam šo, ko agrāk pasaule uzskatīja par brīnumzemi, darīt mazliet veselīgāku... To vajag saudzēt, bet, ja turpinām kareivīgi uzvesties…

Arī pati sev saku – Lolita, nomierinies, dziļi ieelpo un parunā ar to cilvēku, kaut to grūti pat iedomāties. Ja nepiekritīsi, vismaz būsi sapratusi – ausi pret ausi, muti pret muti. Tas nav pacelts īkšķītis feisbukā vai dusmīgā seja. Reizēm nepatiesas ziņas laižam tālāk, neapskatoties, vai tās ir apstiprinātas vairākos laikrakstos. Varbūt to darām, lai vēl vairāk sadusmotu tos, kuri mums nepiekrīt? Neesmu eksperte politikā vai vēsturē, bet zinu, ko jūtu, un esmu ar mieru pie tā strādāt.

Jaunībā mēs, jaunieši no latviešu vasaras vidusskolas Kursa, tautastērpos ar plakātiem riņķojām ap valdības ēkām, dziedājām tautasdziesmas, lielajam padomju karogam ar sirpi un āmuru pielikām liesmu. Man bija trīspadsmit, mūsu vecāki cīnās pret ļaunu varu – to iemācījāmies. Man mīļa un svarīga ir Latvija un arī zeme, kurā dzīvoju, tāpēc nevaru klusēt, ja kādam tiek darīts kas ļauns.

– Nesen iznāca filma Lēciens (The Jump). Mani pārsteidza, ka latviešu un lietuviešu mājasmātes gāja demonstrācijās, lai PSRS atbrīvo cilvēku, kurš gribēja bēgt uz ASV, bet tika izdots krieviem, iesēdināts gulagā.

– Mēs, sievietes, esam tik spēcīgas! Cīnos par vienlīdzīgām iespējām. Reizēm cilvēki pārprot, domā – lai visi būtu vienādi. Nē, bet nenoslāpējiet gudrās, spēcīgās sievietes, kuras var daudz ko panākt! Ļoti lepojos un vienmēr stāstu par mūsu Vairu Vīķi-Freibergu. Domāju, Latvijai labāks otrais sākums nevarēja būt. Sievietēs ir milzu spēks.

Ģimene demonstrācijā

– Tev palaimējās apprecēt vīrieti, kurš domā tāpat kā tu, ļāva tev dzīvot profesionālu dzīvi?

– Marks ir izcils cilvēks, esam viena komanda. Laimīgi, ka karantīnas laikā esam viens otram. Tas, ka nevaram būt ar citiem, nav grūti. Marks daudz darīja, lai iesaistītos latviešu sabiedrībā, saprata, ka man tas ir svarīgi, iemācījās runāt latviski. Darbos es atbalstu viņu, viņš mani. Viņš strādā producēšanā un skaņu režijā, ar dziedātājiem. Demonstrācijā Women’s March gāja visa mūsu ģimene: Marks, Andris, Ilze, Aija, es, arī mana māsa Brigita ar vīru un bērniem.

– Hipiju laikā vēl biji maza meitene…

– Jā, piedzimu 1962. gadā. Dažās bildītēs man ir raibas kleitas, zābaki un lentīte ap galvu. Brigita ir 15 gadus vecāka, mācījās konservatorijā. Brālis Alberts ir 13 gadus vecāks, viņš tajā laikā bija students. Ja tagad būtu tāda kustība, varbūt mēs ģērbtos citādi un būtu hipiji, nezinu (smejas).

– Kā tev, radošam un jūtīgam cilvēkam, pagāja bohēma garām? Daudzi mūziķi apgalvo, ka tā esot viņu iedvesmas avots.

– Jā, arī tas man drusku pagāja garām. Un arī tas, ka nelietoju zāles. Pirms 22 gadiem pilnīgi atmetu alkoholu. Tas man bija ļoti svarīgi. Neteiktu, ka biju nonākusi līdz punktam, kad cilvēki saka – o, Lolita ir piedzērusies! Gluži otrādi, viņi teic – tev nekad nav bijis problēmu ar alkoholu. Bet es jutu – ja katru dienu kaut ko dzeru, lai justos normāli, tad tā ir problēma. Sāku ļoti baidīties, kas notiks.

Nav normāli, ja nepietiek ar vienu vīna glāzi; ir sajūta, ka jādzer divas vai trīs, lai nomierinātos. Esmu ļoti kautrīgs cilvēks, dziļi domājošs, jūtīgs, un daudzi tādi ķeras pie zālēm, alkohola, vēl kādām vielām, ēdiena… Labi, es nevaru teikt – nekad vairs neēdīšu, bet ar citām lietām, kuras lietojam, lai noslāpētu emocijas, ir jāuzmanās. Nevajag baidīties lūgt palīdzību.

Daudzas kaites ir kategorizētas kā slimības, bet daudz varam paši, ja lūdzam palīdzību, spējam saņemties un atmest to, kas mums dara pāri. Esam redzējuši, cik daudz burvīgu, talantīgu mākslinieku aiziet bojā tā dēļ. Vienmēr saku, sevišķi jauniem cilvēkiem – ja stresa ir par daudz, lūdzu, parunā ar kādu! Tas ir veselīgi – iziet cauri saviem tumšākajiem brīžiem, izdomāt, kāpēc reaģēju tā, ja man kāds ko pasaka. Varbūt kādam, kuram ir problēmas ar narkotikām, pīpēšanu, zālēm vai alkoholu, tas palīdz. Neviens neesam perfekti, tāpēc jūtu atbildību publiski pastāstīt par to, ka arī man ir bijušas problēmas.

– Tev bija laiks un spēks saviem bērniem būt labai sarunu biedrei, uzticības personai?

– Es ceru. Esam ļoti tuva ģimene. Mani vecāki audzināja manu māsu, brāli, tad mani un visas mūsu atvases. Reizēm varbūt esam pārāk iesaistīti, jo katrs grib otram būt plecs, uz kā atlikties, izkratīt sirdi. Domāju, ka esmu pieejama saviem bērniem, vismaz tā es jūtos. Ir pārejas laiks, kad viņi kļūst par pieaugušajiem. Mana māsa to labāk saprot, viņa ar meitām ir tālāk šajā procesā. Arī brāļa dēli ir drusku vecāki.

Reizēm, par to runājot, saku – ja es varētu būt muša uz sienas un zināt, piemēram, kā tiešām mana Aijiņa jūtas, kad tagad ir jauna sieva… Viņa šogad apprecējās, dzīvo savu dzīvi ar burvīgo vīru Ēriku. Mēģinu nemaisīties, bet gribu visu zināt! Bērni man ir ļoti svarīgi. Marks mani nomierina, tas ir vajadzīgs, jo dažreiz ļoti satracinos. Reizēm redzu, ka viņam ir kāda vaina, tad jāvelk ārā, līdz beidzot atklāj, par ko sāp sirds. kas noticis, raizes… Mums ir ļoti dziļas attiecības, personīgas. Esam precējušies jau 32 gadus.

Randiņš karantīnā

– Kā jums izdevās saglabāt laulību?

– Jaunībā domāju – man jāprec latvietis. Marks savukārt uzauga ultrakristiešu ģimenē, kuri uzskatīja, ka jāprec kāds no viņu baznīcas. Sanācām no divām dažādām pusēm. Domāju – okei, esmu iemīlējusies šajā mūziķī, viņš iemīlējies manī, tad turpinām. Bijām pazīstami deviņus gadus, pirms apprecējāmies. Esam ļoti labi draugi. Vienmēr atradām laiku sev, sarunājām auklītes. Kad bērniņi bija mazi, bijām divu nedēļu ceļojumā, tikai mēs ar Marku. Ir svarīgi atslēgties, lai vari atrast sevi mīļotajā, lai nav tā, ka viss ir tikai ar bērniem.

Tā arī mani vecāki darīja – atceros, ka paliku pie māsas, kad viņi aizbrauca ekskursijā uz Spāniju. Viņi bija prom trīs nedēļas, man likās, ka tā ir mūžība, bet nejutos pamesta, un, kad vecāki atgriezās, redzēju, ka viņi ir laimīgāki, drusku vairāk pačubina viens otru, pasmejas. Domāju, tas ir jāsaudzē, jāpiestrādā. Pat karantīnas laikā reizēm ar Marku taisām randiņus. Izvēlamies vakara tēmu, un tad – bez staipīgajām vingrošanas biksēm. Es uzvelku zeķbikses, kurpes, smuku kleitu, ir vakariņas pie skaisti klāta galda, iededzam svecītes, un mums ir, teiksim, itāļu vakars. Tas ir ļoti svarīgi.

– Kad bērni bija mazi, reizēm neuzkārāties?

– Atceros pavisam briesmīgu ceļojumu – neizdevies atvaļinājums uz Havaju salām. Meitiņas vēl nemācēja staigāt, Andrītis skrēja apkārt. Bijām pieraduši, ierodoties Havajās, atlaisties un pasauļoties, bet, protams, viens bērns skrien jūrā, otrs rāpojot smiltis liek acīs, Andrītis dabūja auss iekaisumu, jāved pie ārsta, tad sāka līt, un lielāko daļu atvaļinājuma pavadījām iekšā, kur nebija jāuztraucas, ka kāds noslīks vai apēdīs jūraszāli (smejas).

Tas bija traki. Bet vispār – ne divi vien audzinājām bērnus, kā Hilarija Klintone saka, bija vesels ciems. Sākumā nāca Brigitas meita Daira, tad bija auklīte no Latvijas. Vienā istabā strādāju es, otrā Marks, bērni ar auklīti bija sešas septiņas stundas. Karantīnā bērniem ir ļoti grūti, arī viņu vecākiem. Meita Ilze dzīvo pie mums un otrā stāvā vienu istabu iekārtojusi par klases telpu, visu dienu neklātienē māca trešo klasi, tas ir ļoti nogurdinoši.

– Tevī radošais un mātišķais ir vienādās proporcijās. Šūpuļdziesmu Ilzītei sarakstīji jau vienpadsmit gadu vecumā.

– Brigita bija nodibinājusi ansambli Portlandes Dzintars, dziedājām Raimonda Paula dziesmas, bet sākām komponēt arī savas. Vienmēr domāju, ka man būs meitiņa Ilze, Markam ļoti patika vārds Aija, un mums nebija jāizvēlas, jo bija divas uzreiz. Neatceros, kur es to Ilzi iemīlēju, bet tas vārds vienmēr man ir licies latvisks un mīļš.

– Bērni dzīvo netālu no jums?

– Aija ar vīru Ēriku dzīvo ļoti tuvu, tikai divus kilometrus, tajā pašā mājiņā, kur mana mammīte, viņai ir 96 gadi. Blakus dzīvo arī mana māsa, kura par mūsu mammu rūpējas. Ilze pašlaik dzīvo pie mums, piedalās izdevumos, jo māja ir par lielu diviem cilvēkiem. Taču jūtu, ka viņa gribētu dzīvot citur, ir jauns draugs, un viņa gribētu atrast savu vietu. Andrim ir ļoti mīļa draudzene Elizabete, kura mums ļoti patīk. Viņš iztiku pelna ar grupu Moonchild, brauc pa pasauli ar lieliem koncertiem, laimīgā kārtā iekrājis pietiekami daudz, jo, kad koncertus pārtrauca, var mājās strādāt pie jaunā albuma.

Ar draudzeni izdomājuši, ka šo gadu dzīvos dažādās pasaules vietās. Trīs mēnešus viņi bija Amerikas ziemeļos, Oregonā, netālu no vietas, kur es uzaugu. Tagad jau trešo mēnesi ir Havaju salās, noīrējuši mazu mājiņu netālu no jūras. Es izveidoju sešus aranžējumus Raimonda Paula un Elīnas Garančas kopdarbam viņa jubilejā 12. janvārī. Biju domājusi braukt uz Latviju. Bija paredzēts arī koncerts ar diviem maniem aranžējumiem korim Latvija un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim.

Piedzīvojums 11. tramvajā

– Latvijā paliec viesnīcā vai pie draugiem?

– Man ļoti patīk abējādi. Reizēm palieku pie mūsu mīļās draudzenes Ievas Arnītes Mežaparka mājā. Tā savulaik piederēja mūsu vectēvam, mammas tētim. Kad palieku pie Ieviņas, braucu ar 11. tramvaju, iekāpju Siguldas prospektā – tas man ir piedzīvojums. Bet man patīk palikt arī Vecrīgā, no rīta pastaigāt, iedzert tēju, paskatīties konditorejas logā un izdomāt, vai atļaušos sev kādu gardumu.

Man patīk Rimi nopirkt mazu tūtu ar pīrādziņiem (smejas). Vai nav forši? Tā kā bieži esmu Latvijā, vairs nav sajūtas, ka tas visiem jāpaziņo, jāgudro, kad tiksimies. Arī cilvēkiem nav sajūtas – jāsatiek Lolita! Tā kā esmu diezgan bieži, varu likt viņus mierā. Varu vienkārši būt.

– Ar Dzintaru Dreibergu vai Māri Sirmo ir vieglāk saprasties, bet, kur kultūra paiet maliņā, nejūti padomju mantojumu cilvēkos?

– Arhitektūrā redzu pārpalikumus no tiem laikiem, bet tas "mēs" un "jūs" sen vairs nav. Ļoti priecājos, ka man ir arvien tuvākas attiecības ar māsīcām Māru un Baibu Ritmanēm. Viņas aizvakar piezvanīja apsveikt ar balvu, tad pačalojām. Viņas ir bijušas ciemos pie mums Kalifornijā un arī pie mana brāļa Alberta Oregonā.

Jā, padomju laikā viņām bija citāda jaunība. Atceros, kā vecāmamma saiņoja pakās kafijas pupiņas, tualetes papīru… Kā var iedomāties tik trakas lietas sūtīt uz Latviju! Arī skaņuplates – ja kādā bija kas apšaubāms vai drusciņ politisks, to lika citā vākā, teiksim, Mocarta. Vienu gadu taisījām savu plati, kur ierakstījām mūsu Ziemassvētku vakaru. Tētis ierunāja – šis ir 1965. gads, esam sapulcējušies – un noskaita visus pēc kārtas.

Viņš ierakstīja, kā svinam, var dzirdēt, kā dāvanas atveram, es skaitu pantiņus, vecāmammiņa… To plati aizsūtīja uz Latviju, tas bija veids, kā viņi varēja piedzīvot mūsu Ziemassvētkus, ne tikai vēstulēs. Brigitas mājā ir liela soma ar vēstulēm no Latvijas. Kopš tētis aizgāja mūžībā, pamazām ejam cauri. Interesanti lasīt, kas tika stāstīts, par ko čalots, sūdzēts – tā ir mūsu vēsture.

– Tev esot saraksts, ko gribētu piedzīvot, izdarīt.

– Tas kļūst arvien garāks.

– Tātad neesi nogurusi no dzīves.

– Tieši šajā mirklī mazliet esmu nogurusi. Izstāstīšu, ko īpatnēju darīju vakar. Dokumentālā filma, kurai esmu rakstījusi mūziku, arī tiek iesniegta Oskaram, taču, lai tā kvalificētos, jārāda publiski. Es to jau simts reižu esmu noskatījusies, arī visa mana ģimene, bet domāju – jāredz, kā iet. Mums te rāda, tā saucamo drive-in, kur no auto var skatīties filmu uz lielā ekrāna. Viena pati sēdēju mašīnā, skatījos filmu, ēdu savu popkornu un domāju – esmu ar svešiem cilvēkiem, bet vismaz ir sajūta, ka pasaulē vēl kaut kas ir, ārpus četrām sienām vēl kas notiek. Visvairāk man gribas simfonisko koncertu izbaudīt, just Māleru vai citu lielu gabalu...

– Lai apņem kā okeāns?

– Lai apņem mani, jā. Vai aiziet uz klubu, kur Andris spēlē ar savu grupu, plecu pie pleca, visi dejo. Neesmu tāda, kurai vajag ļoti daudz cilvēku, bet esmu noilgojusies pēc tādas vienkārši būšanas. Mežaparka estrādē Dziesmu svētkos… tas liekas kā sapnis. Domāju, darīsim visu, ko varam, lai neliktu šķēršļus ārstiem, zinātniekiem, pētniekiem, kuri zina par šo pandēmiju. Veseļosimies, darīsim visu iespējamo, lai ātrāk atgrieztos pie mūsu dziesmas plašākā auditorijā. Visi kopā.

– Ar kādiem darbiem ir aizņemtas tavas domas?

– Mans jaunais aģents ir iesniedzis manu vārdu dažādiem projektiem, varbūt būs iespēja konkurēt. Daudz kas netiek pabeigts pandēmijas dēļ, tāpēc notiek gatavošanās nākamajām iespējām. Laimīgā kārtā man ar animācijas nozares kolēģiem ir viena sērija Young Justice, ko rāda HBO Max. Tas nozīmē, ka komponēšanas darbi būs līdz novembrim. Jāpabeidz pasūtināts koncertdarbs čellam un klavierēm, tikko pabeidzu vienu 15 minūšu koncertdarbu flautai, fagotam un arfai. Daru vienu, otru, trešo lietu, pa vidu ar Dvēseļu puteni ceļojam internetā, līdz tiksim līdz balvu finālam.

– HBO kanāls rādīšot Dvēseļu puteni.

– HBO rāda Eiropā, ne ASV. Es būtu ļoti priecīga, ja to plašāka auditorija varētu redzēt arī Amerikā.

– Mums ir daudz sniega, kā pie tevis?

– Mums nav. Manā citronkokā ir ap 50 citronu… Bet Kalifornijā šodien ir drusku vēss, līst lietus. Ziemeļos no mums liels, skaists ceļa posms, kas iet uz Sanfrancisko, iekrita jūrā. Saknes zemē nav tik stipras, kad pēc lielajiem ugunsgrēkiem nāk lietus, veidojas dubļu šļūdoņi. Dzīvoju Dienvidkalifornijā, tādā kā ielejā, un jūtos diezgan pasargāta, nav tuvu bīstamie kalni, kas bieži deg, ne arī kāda liela upe... Nesen bija maza zemestrīce, gandrīz tajā pašā laikā, kad Baidens nodeva zvērestu. Sajūta, it kā kāds būtu stipri aizcirtis durvis. Tā, ka nograb.

Tapusi izstāde un laikmetīgās dejas pieredze "Dārziņš". Kas būtu noticis, ja viņš liktenīgajā augusta naktī nebūtu izkritis no vilciena?