Saņemot Lielo Kristapu, izskatījies pārsteigta...

Es biju pārsteigta. Cerēju, bet negaidīju. Filma ir alternatīva, rotaļīga – kā džeza mūzika, kas tajā skan. Dažreiz tu godprātīgi un centīgi strādā, tomēr rezultāts nav tik labs. Šeit bija, es teiktu, tāds nelatvisks vieglums. Gan attiecībās starp cilvēkiem filmā, gan veidā, kā to uzņēma.

Četru sieviešu kaislīgie mīlasstāsti?

Tas būtu pārspīlēti. Drīzāk – alkas būt mīlētām. Tēlu līnijas pārklājas un savijas. Abpusēji kaislīgas mīlas nav. Tās, kas plosās un kaut ko grib, ir sievietes, vīrieši mazāk. Tas laikam ir franču režisora skats uz Latviju. Viņš teica: “Te ir tik daudz skaistu sieviešu, kurām vīrieši nepievērš pietiekamu vērību.” Baigi ideoloģizēti skan, tomēr filmā nav nosodījuma pret vienu vai otru dzimumu.

Kā vērojums no malas?

Scenārija nebija. Režisors izvēlējās aktierus, un katram bija sava līnija. Iespējams, balvu saņēmu ne tikai par aktrises darbu, bet arī par sevis radīto lomas emocionālo līkni. Nedomāju, ka Latvijas sievietes tik ļoti atšķiras no citām. Svarīgs ir skata leņķis, kas francūzim acīmredzot ir pilnīgi atrauts no sociālajām lomām – sieviete kā absolūti brīva un neatkarīga būtne, kas apzinās savu seksualitāti un rīkojas ar to, kā pašai tīk.

Vai mīlestība savā ziņā ir džezs, improvizācija?

Noteikti! Visa dzīve ir džezs. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk par to pārliecinos.

Kāda ir tava varone?

Viņa ir aktrise, vārdā Elita. Lomā iekausēju to, ko biju attīstījusi, strādājot pie Ilgu tramvaja. Tā bija mana izvēle. Kad režisors mani uzaicināja, teicu, ka teātrī ir ļoti noslogota sezona. Viņš atbildēja: “Neuztraucies, tu vari spēlēt aktrisi.”

Mūsu izveidotajā sižetā aktrisei ir divas meitas, ar kuru problēmām viņai jātiek galā, turklāt tuvojas pirmizrāde. Privātā un radošā dzīve sagriežas virpulī. Ilgu tramvaju spēlējām trīs gadus, bet dažādu iemeslu dēļ šī izrāde tika noņemta. Filmā mazliet ironizējām par radošo procesu, kuram biju gājusi cauri. Formāli lomai ir daudz līdzību ar mani – māte, aktrise. Neticu, ka ir iespējams kaut ko nospēlēt ar aukstām kājām, it īpaši kino.

Daudziem varoņiem filmā ir mokošas kaislības un grūta dzīve, bet tas tiek parādīts ar tādu francisku smaidu.

Vai labs aktieris pieskaņojas režisora mentalitātei?

Kino izceļ tuvplānu, patiesību. Tu nevari neko rādīt, tu vari tikai būt. Lai nokļūtu patiesības līmenī, ir divi ceļi – vai nu rūpīgs pārtapšanas process, vai arī tā loma tevī jau ir. Improvizācijas tehnika ļāva saglabāt spontanitāti, būt dzīvākam, patiesākam.

Tu dzīvē atļaujies būt spontāna?

O, jā, reizēm pat situ sev pa pirkstiem, tomēr apzinos, ka spontanitāte ir viena no manām labākajām īpašībām. Tā izpaužas galvenokārt sīkumos, tomēr esmu rīkojusies spontāni arī nozīmīgās situācijās, uzdrīkstoties dzīvē kaut ko mainīt.

Drīzāk nepareizu lēmumu varu pieņemt, ilgstoši domājot.

Kuri ir bijuši spontānākie lēmumi tavā dzīvē?

Kaut vai profesijas izvēle. Man bija stabila profesija – žurnālistika. Kad ieradās Alvis, intuitīvi šķita, ka ceļš jāmaina. Mans lēmums aiziet no televīzijas bija spontāns, krass pavērsiens. Šobrīd visi zina, kas ir Hermanis, toreiz vēl tā nebija. Taisījām viņa pirmo izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās.

Tu jau biji nospēlējusi Mērnieku laiku Lienu?

Alvis to nezināja, viņš bija tikko ieradies no Amerikas.

Bijāt pazīstami?

Kaut kad Dieva ausī pie kafijas krūzes bijām mazliet aprunājušies, viņš zināja, ka darbojos Kinoaktieru studijā. Kursu mainīju arī pirms diviem gadiem. Vienmēr esmu sevi šaustījusi, ka nav iznācis laika studēt kino, kas man vienmēr bijis kā hobijs.

No režisora Jāņa Putniņa reizēm ņemu filmas, un reiz viņš, kā garām ejot, izmeta, ka notiekot uzņemšana maģistros filmu režijā. Lai gan vēlāk uzmācās šaubas, pirmais impulss bija, ka es to gribu un varu. Iestājpārbaudījumos bija nopietni radošie projekti, vajadzēja filmēt, rakstīt scenāriju.

Tas ir satraucoši – atkal doties uz augstskolu?

Protams! Atkal esi skolnieks, atkal tev liek atzīmes. Var izrādīties, ka neesi starp labākajiem... Ļoti veselīgi, tomēr labi, ka tas ir beidzies. Vēlreiz atkārtot to negribētu. Pēdējais gads bija īpaši smags. Daudz darba teātrī, un žonglēšana ar četrām bumbiņām, nerēķinot piekto – ģimeni, bija izmisīga. Bet es to paveicu, un tagad jau šķiet, ka ar pāris bumbiņām ir garlaicīgi (smejas).

Kapacitāte kļuvusi lielāka, tie divi gadi norūdīja. Pēc izlaiduma pirmo mēnesi biju apreibusi no laimes, ka nekas nav jādara obligāti. Tagad ir mierīgāks periods, var uzkrāt spēkus un pacelt arī nokritušās bumbiņas. Varbūt paņemt citas, pavērot dzīvi, rast jaunas idejas, krāt detaļas. Nu jau sāku domāt, kā izmantot laiku mērķtiecīgi. Esmu sapratusi, ka tā nav daudz.

Ko par tavu izvēli studēt teica ģimene?

Atbalstīja, dēli un meita ļoti lepojās. Jaunākajam patika vērot ainu, kā māte, apkrāvusies papīriem, naktīs mokās pie datora. Nu man ir legālas tiesības pieprasīt, lai viņš rūpīgāk pilda mājasdarbus. Katrīna ir Amerikā, studē psiholoģiju, Alekss šogad beigs 12. klasi, grib kļūt par arhitektu. Viņš tam gatavojas ļoti mērķtiecīgi, vasarā bija praksē.

Vai bija viegli būt pusaudžu mammai? Varbūt tu to īpaši mācījies?

Vai... Droši vien būtu vajadzējis to darīt. Man iet tikpat grūti kā citiem. Nebiju tam gatava. Joks tāds, ka tavs bērns visu laiku ir tavs bērns, un tu pat nepiefiksē, kurā brīdī sākas pusaudža vecums. Tad apķeries, ka tas pēkšņi uznākušais ezīgums ir tipiska pusaudža izpausme. Kļūst vieglāk, kad saproti, ka arī tas pāries.

Viņš grib baudīt dzīvi, un tu vari tikai baidīties vai mēģināt pa gabalu pieskatīt.

To jau mammas dara. Apnicīgi, bet dara. Man šķiet, ka esmu diezgan drosmīga, dodu lielu brīvību, paļaujos un ticu, ka šausmīgas muļķības viņi nesadarīs. Ja kaut kas tāds būtu, es justu. Iespējams, bērni domā citādāk, bet, manuprāt, es neesmu superkontrolējoša mamma.

Tev izdevās saglabāt atklātību sarunās?

Varbūt ne visu laiku. Domāju, ka ir izdevies saglabāt labas attiecības. Neizlikšos, ka esmu labākais draugs, īpaši jau puišiem. Tā ir neiespējamā misija, bet saikne, paldies dievam, nav pārtrūkusi.

Cenšos sev atgādināt, ka viņi ir citādi, ka tā ir cita paaudze. Ne gluži visu es varu saprast un pieņemt, bet saskatu savos bērnos un viņu vienaudžos arī brīnišķīgas īpašības. Piemēram, lielu morālu tīrību un spēju akli nesekot katram, kurš pats sevi dēvē par autoritāti. Kļūt par elku mūsdienu pusaudzim ir ļoti grūti.

Bieži vien mammas šokē fakts, ka meita ir no cita plauktiņa.

Man ir trīs bērni, un katrs ir no cita plauktiņa. Tā man šķiet mistika, ik pa brīdim domāju – kā tā var būt? Vienu vecāku bērni un – tik dažādi.

Zinu, ka dzīve ir gara, zinu, kā pati esmu mainījusies, kāda biju un kāda esmu tagad. Tāpēc piekārt saviem bērniem birkas pat nemēģinu. Redzu, ka viņi vēl top, turklāt viņiem būs jādzīvo daudz sarežģītākā pasaulē. Tāpēc cenšos pārlieku neuzmākties ar savu gudrību.

Galvenais, ka viņiem ir intereses. Mazais gan vēl nav sevi pozicionējis – vai varbūt ir, tikai man nesaka. Es arī nemēģinu izdibināt. Arī pati, zinot, ka būšu aktrise, ne gluži slēpu, bet uzskatīju, ka par to runāt neklājas.

Tas savā ziņā ir intīms lēmums?

Jā! Ja cilvēks ir izteikti ekstraverts, jau kopš bērna kājas piedalās publiskos pasākumos, un visi viņam saka: “Tas ir tavs ceļš!”, varbūt tas notiek organiski. Mana pieredze rāda, ka ar vairumu aktieru ir tieši pretēji.

Dzīve ir pārsteigumu pilna, un viss mainās – tas ir galvenais, ko esmu sapratusi. Pirms brīža zināju, ko teātrī darīšu janvārī, bet nu vairs nezinu, jo vakar nomira Ņekrošus (lietuviešu režisors – Red.). Jo vairāk gadu, jo skaidrāk saprotu, ka viss ir ļoti trausls un dažkārt svarīgāks par rezultātu ir process – tas, ka ir interesanti, ka visu laiku kaut kas notiek. Pirms iestājos akadēmijā, šķita, ka sevi neizmantoju pietiekami, jutu, ka varu vairāk.

Kas vēl tevī rada interesi un azartu?

Es aizraujos ar fotografēšanu. Ģimene uzskata, ka ceļojumos esmu neciešama, visu laiku atpalieku no kopējā maršruta. Arī filmējot mēdzu aizrauties. Manas filmas Zorjana Horobraja uzņemšanā bija periods, kad gribēju uzaicināt profesionālu operatoru. No vienas puses, jutos atvieglota, no otras – bija tāda kā nožēla, jo filmēt pašai ir sasodīti aizraujoši.

Vēl aizraujos ar ātru braukšanu. Pa klaju lauku, protams, ja nu gadījumā OK! lasa ceļu policisti. Man patīk braukt vienai pa lauku ceļu. Jebkādos laika apstākļos. Atceros, nofilmēju Zorjanas dzemdības un ap četriem naktī braucu no Valmieras puses uz Rīgu. Milzīgi krusas graudi, putenis... Bija ļoti skaisti.

Jūti sevī līderi? Režisoram jānotur uz sliedēm visa komanda.

Konkrēta uzdevuma vārdā, izrādās, varu būt arī līdere. Neesmu komandējoša, skaļa, bet atrodu kopēju valodu un motivēju katru atsevišķi. Domāju, komanda jūt, ka esmu pietiekami spītīga un neatlaidīga. Ja kaut ko nolēmju, tik viegli nepadodos.

Varbūt tas bija jaunums tev pašai?

Es to nojautu, tikai vajadzēja pārliecināties. Esmu ja ne gluži pazemīgs cilvēks, tomēr man nav raksturīgi teikt:“Es varu!”, to nepārbaudot. Es spēju mobilizēties, ekstremālās situācijās mani spēki vairojas, un izdaru vairāk nekā tad, ja apstākļi ir labvēlīgi. Re, kā pazemīgais cilvēks tagad ceļ pats savu asti!

Kādreiz skaisti aprakstīji aktiera profesiju – ka esi kā māls, no kura jāizlasa visi akmeņi un jāuztur sevī pareizā valguma pakāpe, lai būtu viegli mīcāms. Savā ziņā tā ir aktiera pazemība. Vai kā režisorei tev jābūt citādai?

Ar prieku izbaudu to, ka varu būt tikai māls, aktrise, salīdzinot ar šausmīgo vientulību, ko nozīmē būt režisoram. Visi var dot tev padomus, bet atbildīgs esi tu viens pats. Tāpēc tagad pret režisoriem izturos ar daudz lielāku respektu.

Māla mitrums sevī jāuztur jebkuram radošam cilvēkam, un režisoram ir svarīgi saglabāt interesi par dzīvi, cilvēkiem. Tas man patīk dokumentālajā kino – īsti cilvēki, īsta dzīve. Teātrī ir mazliet klaustrofobiska vide –faktiski visu laiku tie paši cilvēki, materiāls lomai jāskrāpē ārā no saviem vecajiem resursiem.

Kino ir plašāki ūdeņi. Kinorežisors esmu arī šobrīd, kad skatos uz tiem džekiem un minu, no kurienes viņi ir, kāpēc ģērbušies tieši tā. Man tas vienmēr ir paticis, un nu ir oficiālas tiesības ar to nodarboties. Katru dienu cenšos fotografēt, jo tas ir veids, kā pievērst uzmanību detaļām. Viena no svarīgākajām režisora īpašībām ir vērīgums, spēja ieraudzīt to, kas slēpjas aiz.

Kā atradi jauniešus, savas filmas varoņus?

Krilovs bija pasūtījis dokumentālu novērojumu desmit minūtēm, nolēmu, ka man tā varētu būt sievietes tēma, jo to izprotu labāk. Sieviete stāvoklī, bērns piedzimst grūtos apstākļos... Zvanīju vecmātei, vai nezina tādus jauniešus, un viņa nosauca dažus uzvārdus. Aizķēros aiz vārda Zarjana Harobraja. Man likās, ja meitenei ir tāds vārds, tas slēpj kādu noslēpumu. Nezināju, ka tas izvērtīsies par divu gadu vērojumu.

Viņi ļāvās, uzticējās tev?

Tas, kāpēc viņi piekrita, būtu garāks stāsts... Viņi ir ļoti gaiši, harismātiski jaunieši, enerģiski, skaisti, kinematogrāfiski, fotogēniski – dāvana katram režisoram.

Ļoti jauni?

Abiem, kad pieteicās pirmais bērniņš, bija sešpadsmit. Sekoju viņu dzīvei kopš otrā bērniņa dzimšanas. Filma ir par sākumu – par to, ka jaunai meitenei, kurai piedzimst bērns, jāpārgriež nabas saite pašai ar savu māti. Psiholoģiskās un sociālās tēmas savijas vienā ģimenes modelī. Tā var daudz izstāstīt par Latvijas vidi, attiecībām, mīlestību.

Kā tev šķiet, vai, pateicoties stiprajai dokumentālajai kino skolai, mēs par sevi zinām vairāk – vai tas darbojas kā tautas psihoanalīze?

Tā ir ne tikai Latvijā, dokumentālais kino ir aktuāls visā pasaulē. Tā ir šoka terapija, ko piedāvā dzīve, aktierfilmās to panākt ir grūti. Varbūt neapzināti dokumentālais poētiskais kino mani ir ietekmējis.

Vai Filips neteica: “Kāpēc tev to vajag?!”

Nevienā brīdī. Zināms sagurums, redzot manu nemitīgo darbošanos, domāju, Filipam bija, bet neko tādu viņš neteica – un paldies viņam par to! Tolerance vienam pret otra profesionālo ceļu mums ir abpusēja. Nevaru iedomāties, ka man kāds mēģinātu teikt: “Tev jādzīvo mājās!”

Esi stāstījusi, kā lomas tevi izsūc un ka reizēm mājās uzvedies kā Blānša – ar zināmu traģismu, kas tev kā Elitai varbūt nepiemīt. Un tad visa ģimene dzīvo līdzi tavai pārtapšanai, meklējumiem.

Ko darīt... Tā ir. Vainīga par to nejūtos, un tik vienkārši jau nav, kaut ko atstāju arī teātrī uz skatuves, citādi nevarētu dzīvot. Tas ir jautājums par žonglēšanas veiklību, prasmi nejaukt vienu ar otru.

Tu esi empātiska, iejūties arī vīra ādā?

Domāju, kāpēc cilvēki piekrīt tiem vai citiem noteikumiem... Acīmredzot Filipam piemīt īpašības, kas ļauj viņam pieņemt mani tādu, kāda esmu, un viņam tas pat patīk. Es jau nevaru otrā ielīst, vajadzētu pajautāt viņam pašam.

Neesmu karojoša feministe, bet nelielu sacelšanos izsauc sabiedrībā valdošais uzskats, ka sievietes radošās izpausmes daudz vairāk apdraud ģimeni nekā vīrieša. Nav reāli veikt radošus varoņdarbus, ja ar krūti jābaro bērns.

Tagad, kad bērni ir lielāki, varu atļauties vairāk. Kaut kas ir sakrājies, un negribas justies par to vainīgai vai domāt, ka tas nav pareizi. Ir sievietes, kuras visu mūžu nav strādājušas ārpus mājas, velta sevi bērniem un vīram... Es to nevaru iedomāties, un arī maniem bērniem tas noteikti nav vajadzīgs. Manas akcijas tikai ceļas, kad viņi redz, ka divas nedēļas neizeju no mājas, iekrāvusies papīru kalnos, lai pabeigtu maģistra darbu.

Viņi redz mācīšanās procesu.

Jā. Citādi viņiem liekas, ka mācīšanās mokas skar tikai viņus un neviens cits nesaprot, cik tas ir grūti.

Tu nepaļāvies – ai, esmu taču filmējusies, kāpēc vēl mācīties...

Lai iegūtu pašpārliecību, man vajag ļoti daudz. Varētu jau teikt – tā ir mana vide, zinu, kā strādāt ar aktieriem, jūtu kino, taisīšu filmu. Es joprojām turpinu mācīties, man ir garš saraksts ar to, kas jāapgūst. Piemēram, tāda veiklība, lai es pati varētu montēt filmas. Kā aktrisei man ir jāpaļaujas uz likteni, ka tas savedīs kopā ar interesantu lomu, režisoru. Gaidīšana nozīmē pasivitāti.

Tev nācās novilkt sarkano līniju, lai nesāktu piedalīties savas filmas varoņu dzīvē?

Manī bija ļoti daudz empātijas un līdzjūtības. Brīžiem gāja grūti, cīnījos ar vēlmi iesaistīties vairāk, bet apzinājos, ka tas nenāks par labu filmai. Šos cilvēkus tiešām esmu iemīlējusi. Domāju, kontaktus uzturēsim. Vienīgi... Man kā cilvēkam (ne tikai kā režisorei) ir svarīgi, kā viņi uztvers filmu, vai spēs pieņemt, kā to pasniedzu. Varbūt tik drīz pie dokumentālā kino negribēšu atgriezties, jo ētiskās robežas ir ļoti trauslas. Tādā ziņā spēlfilma ir... drošāka.

Dokumentālisti nereti stāsta arī personiskus stāstus...

Tas laikam izlīdzina to, ka esi ar kameru iejaucies citu dzīvē. Kāpēc lai tā nebūtu paša režisora dzīve? Tas ir tikai godīgi.

Ko tu būtu gatava parādīt?

Man jau šķiet, ka teātrī kā aktrise atklāju vairāk. Katrā lomā ir kaut kas tāds... Vārdos grūti noformulēt. Varbūt arī kino kādā brīdī man liksies, ka jāatklāj daļa sevis. Varbūt tas, ko daru Riga. Dubls 1 ir mazliet dokumentāli. Izdomātas situācijas, kurās ir daļa patiesības. Es nedzeru trīs viskijus pirms pirmizrādes un nepavadu naktis nezināmās vietās, atstājot bērnus, kā to dara mana varone.

Taču būtība savā ziņā ir līdzīga. Saproti? Anna Viduleja teica, ka apbrīnojot tādu atvēršanos, uzticēšanos. Varbūt par to man arī balvu iedeva. Domāju, neko nozīmīgu par sevi noslēpt nevari, vienalga viss tur ir. To taču justu, ja es melotu.

Pirmā reakcija uz tavu lomu Lindā Vistā ir – nē, tagad Elita spēlē kaut ko pilnīgi pretēju sev! Tad sāc domāt – varbūt tevī ir arī tāda šķautne...?

(Skaļi smejas.) Ir uzkrāta dažāda pieredze – gan maigums, gan skabargas.

Skatītājs pieradis tevi redzēt klusinātu, trauslu, niansētu...

Ak, dievs, es nezinu, kā izskatās no malas, bet es noteikti neesmu tikai tāda!

Manā varonē ir rūgtums. Sieviete pāri pusmūžam, uzvilkta un neapmierināta, dzīve nav izdevusies, var just, ka viņa pārdzīvo to, ka nav bērnu. Tā loma nevar būt maiga un saulaina. Es gan pamazām piešķiru viņai arī citas šķautnes. Bet skabarga es varu būt, noteikti!

Esmu ievērojusi, ka interesantāk iznāk tās lomas, kurās ir liela atšķirība starp tevi un tēlu. Tā ir arī šajā gadījumā. Varbūt spēlēju bailes par tādu kļūt. Pamani sevī tādus asniņus, vēl tāds neesi un negribētu būt... Visās lomās ir pa tādam asnam.

Arī Mušā (par Alīdes Trū lomu Elita 2012. gadā ieguva Spēlmaņu nakts balvu Gada aktrise – Red.) – mana varone ir slepkava, kas nodod savu māsu, kolaboracioniste. Pamanīt sevī tādu aizmetni ir tik biedējoši, ka to izspēlēt vari ar lielu azartu.

Un šķīstīties?

Jā. Man liekas, tā ir universāla aktieru virtuve. Jaunībā sapņoju spēlēt annas kareņinas, cietējas, un vēlāk dabūju Strindbergu, Blānšu. Tas fails ir aizpildīts. Šobrīd redzu sevī neizmantotu talantu komiskajā, asi groteskajā. Vēl gribētos kaut ko Šekspīra traģēdijas mērogā, spilgtākas krāsas teātrī. Jāsūta vēlmes uz augšu, gan jau piepildīsies. Atliek tikai gaidīt.

Linda Vista anotācijā rakstīts, ka izrāde ir par apjukušu paaudzi, piecdesmitgadniekiem, kas mūsdienās ir vēl jauni cilvēki. Vai arī tu kādā ziņā jūties apjukusi?

Pusmūža apjukumam seko atskārsme, ka viss vairs nav pagūstams, iegūstams, izdarāms. Tas liek mobilizēties un saprast, ko tu vispār gribi, kam ir jēga tērēt laiku un enerģiju. Tāpēc kopumā apjukuma bilance ir pozitīva. Tie divi studiju gadi ielika mani citā kategorijā, starp jauniem cilvēkiem atradu jaunas intereses.

Pirms tam mazs apjukums bija... Un tā es jūtos bieži, nenoliegšu – jo mainās izpratne par to, kas ir māksla, brīnos arī par virtuālās vides milzīgo ietekmi. Piemēram, nesaprotu, kāpēc resnulītei ar plikiem pupiem ziemā ir ap miljons skatījumu. Tad jūtos bišķi veca.

Piekrītu Keišam – man patīk, ka agrāk šausmu filmās briesmonis bija aktieris gumijas kostīmā. Man patīk redzēt to rāvējslēdzēju (smejas), patīk roku darbs mākslā. Es ticu smalkām kosmiskām likumībām, kas palīdz tad, ja darbu dari ar sirdi, nedomājot par rezultātu.

Par slavu un naudu? Par to, kāda iznāks filma, tu tomēr domā...

Es domāju par procesu, ne rezultātu. Es piedalos Lipkes muzeja izrādē Persiešu valodas stundas. Sākotnēji tas bija margināls projekts, bet tagad ir ļoti pieprasīts, braucam ar to uz Maskavu, Kijevu. Zigfrīds, Rīga. Dublis 1 režisors, izdeva vinila plati ar džeza mūziku no filmas. Sākumā tas bija mīlestības darbs, bet tagad internetā plate maksā 500 eiro.

Tev iznāk paceļot?

Pirms diviem gadiem bijām Āfrikā, parādīt puikām zvērus, safari. Bija jauki, bet cilvēki man patīk vairāk. Man vajag pilsētas un kultūru. Šogad četras dienas bijām Izraēlā, tas bija kultūršoks – Jeruzaleme ar četrām, savstarpēji karojošām radikāli atšķirīgām reliģijām, kas diplomātiski sadzīvo mazā zemes pleķītī. Tā ir svētā vieta viņiem visiem.

Pati tur sajuti kaut ko īpašu?

Bija daudz pārdomu. Laba sajūta bija pie Raudu mūra – tik daudz cilvēku, tā enerģija... Varbūt runāju kā pagāns, bet uzskatu, ka starp ticību un reliģiju nav liekama vienlīdzības zīme. Daudzi reliģiozi cilvēki sevi sauc par ticīgiem, bet dara visādas riebeklības un attaisno sevi ar Dieva gribu.

Tāpēc man ir pamatīga pretreakcija. Jeruzalemē, kad daudzi cilvēki vienojās lūgšanā, koncentrēja enerģiju uz augšu, sajutu garīgās enerģijas spēku, bet vienlaikus mani atgrūda pārspīlētā reliģiozitāte. Tas ir smieklīgi – uzskatīt, ka tava reliģija ir pāri citām. Ja es būtu piedzimusi citā pasaules vietā, varbūt būtu musulmaniete.

Ko gaidi no jaunā gada?

Tā kā lielā kino balva man jau ir, varētu būt vēl kāds foršs pārsteigums (smejas). Filma, kas paņemtu mani visu.

Zigfrīds varētu uzaicināt tevi uz Parīzi. Viņa kolēģi esot bijuši sajūsmā par latviešu aktieriem.

Tad jāapgūst franču valoda. Tas neiet tik viegli, esmu beigusi tikai pirmā līmeņa kursus un to pašu aizmirsusi.

Ziemassvētkos sagaidīji mājās meitiņu?

Jā... Bet laiks iet tik ātri. Katru reizi, viņu pavadot, ir ļoti skumji, bet tūlīt atkal nāk darāmie darbi, un nemaz nepagūstu tik ļoti noilgoties.

Ik pa laikam skaipojam, bet, protams, saikne zūd. Viņai ir sava dzīve, draugi, skola. Kad viņa ir šeit, saikni atkal atjaunojam. Brīnišķīgi, ja ir meita, ik pa brīdim izdodas panākt arī kaut ko vairāk – ka esam draudzenes.

Meita dod man sakarīgus padomus. Pēc Linda Vista ģenerālmēģinājuma viņa salika pa plauktiņiem visu, kas man jādara citādāk. Viņa mani ļoti labi pazīst, zina, uz ko esmu spējīga. Forši, ja tuvs cilvēks var tā palīdzēt. Visi trīs bērni ir tāda laba kombinācija starp mani un Filipu.

Ja Katrīna pēc otrā kursa izdomātu, ka tomēr grib aktieros...

Nē, nē – to viņa ir jau pateikusi!

Viņa var pieņemt lēmumu spontāni, tāpat kā tu.

Tad būtu manāmas kādas pazīmes, bet viņai nekas no tā nepatīk. Ir mazliet jāgrib izrādīties, iztaisīties citu priekšā.

Vai ir kas foršs un traks, ko tu gribētu piedzīvot?

Jā, es gribētu nedomāt... Padzīvot mazliet vieglprātīgāk (smejas).

Aizbraucot radošā ceļojumā uz Parīzi, Prāgu?

Mmm, nē... Vajadzētu pārslēgties. Vēl nezinu, kā. Nolikt to atbildības slogu – darbs, nākamais darbs, atkal nākamais...

Tu tā varētu – pazust? Venēcijā?

Ko es darītu?

Staigātu pa krodziņiem, baudītu dzīvi... Kas ir tavs vieglums? Iesēsties mašīnā un braukt pa Amerikas lielceļiem – kā Keruakam?

Tu mani pavedini – iešu un tā arī darīšu! Tik šausmīgi esmu bijusi darbos, ka neesmu ļāvusi sev par kaut ko tādu pat fantazēt. Ja padomā – kāpēc ne? Man patīk arī garāki pārgājieni, tie palīdz izvēdināt galvu. Man Inešos ir lauku mājas, tur izbaudu iespēju uz kādu nedēļu pazust.

Tev kā sievietei ir nepieciešamība izdzīvot sajūtu “es patīku, man iepatīkas...”

Saprotu, uz kuru pusi tu velc (smejas). Nu, protams, ir! Paralēli visam pārējam ir uzdevums saglabāt sevī sievieti. Justies kā sievietei, kura patīk; tas dod enerģiju, palīdz dzīvot un darīt ļoti nopietnas lietas. Bet režija gan ir absolūti vīrišķīga profesija. Tur ir jāpārslēdzas, jāieslēdz kaut kas cits.

Vīrišķā puse?

Manī tā noteikti ir. Esmu spēlējusi arī vīriešus. Persiešu valodas stundās esmu Ginters.

Nacists koncentrācijas nometnē?

Jā, raupjš, šinelī... Piefiksēju, ka režisors par mani runā vīriešu dzimtē – on ģelajet tak, un arī apkārtējie sāk uzskatīt, ka ar mani cimperlēties nevajag. Man tomēr gribējās, lai pret mani kaut mazliet izturas kā pret sievieti.

Varbūt režisors tā darīja apzināti?

Jā, enerģētiski jau es noskaņojos uz vīrieša failu, un apkārtējie sāka to uztvert. Bet ilgstoši tā nevar, tad gribas mainīt to uz Blānšu Dibuā, kura ir tik ļoti sieviete.

Līdz destrukcijai sievišķīga.

Jā! Tas ir pats Tenesijs Viljams.

Vai aktierim starp radošajiem mutuļiem nevajag pauzes?

Pauze ir dažādība. Pēc Linda Vista man jaunu lomu nav bijis. Jūtu, ka varētu jau sākt kaut ko darīt...

"Meklējot Mr. Kauliņu" producente Undīne Buka: "Šī filma ir par īstu draudzību, ko nespēj izjaukt distance un laiks"