Leģendārais bokseris Muhameds Ali par sevi teica: “Es lidoju kā tauriņš, bet dzeļu kā bite.” Līdzīgi varētu apgalvot mūsu pašu varonis Mairis Briedis – tagad jau viens no stiprākajiem bokseriem pasaulē. Viņš sēž pretī jauns, glīts un godīgs, seja bez raupjuma, acis – drīzāk maigas. Plaukstas šķiet pārsteidzoši mazas, taču var redzēt, ka tās izturējušas ļoti, ļoti daudz.

Tu ienāc kafejnīcā un sveicinies ar visiem pēc kārtas...

Šeit strādā mana māsa, nāku te bieži, visi pazīstami. Ar svešiem tā nemēdzu darīt.

Kad bijāt pie Valsts prezidenta Jūrmalā, pēc tam bija atsauksmes...

Mēs nebijām rezidencē, jo nevarējām nekur braukāt. Prezidenta kungs atbrauca pie mums uz viesnīcu, kur bija preses konference un svēršanās procedūras, nu, malacis!

Tavs pretinieks esot bijis daudz runātīgāks par tevi.

Es nezinu, jo nedzirdēju. Atbraucu jau pēc Duradolas tikšanās ar prezidentu.

Nebijāt kopā?

Kopā mums jābūt ringā, nevis ārpus tā.

Vai var teikt, ka tu uz savu talantu paļaujies intuīcijas līmenī?

Ja tu sešpadsmit gadu dari vienu un to pašu, tu jau to dari ar izjūtām, automātiski, nevis domājot, kā veikt katru kustību. Tas attiecas arī uz dažādām niansēm, tostarp – viltībām.

Viltības...?

Arī, bez tām – nekādi! Ar to domāju dažādas māņu kustības, sišanu ar elkoņiem. Bet netīri es neboksējos. Profesionālajā sportā daudzi sit zem jostas vietas, Maiks Taisons pretiniekam nokoda ausi. Man tas… šķiet netīri. Mēdz būt arī tā, ka sit pēc gonga. Raunds ir beidzies, tu jau esi atslābis un ej atpūsties, bet pretinieks tikmēr tev iesit.

Par to var diskvalificēt, bet, ja tiesnesis nav tavā pusē, tad teiks: “Es nepamanīju!” Ir dažādi iemesli, kāpēc var gan diskvalificēt, gan nediskvalificēt. Reizēm ir jāsimulē – jātēlo noģībis. Ja otrs cīnās negodīgi, arī tev kaut kas jādara lietas labā. Neesi jau nekāds sitamais maiss.

Arī boksā ir horeogrāfija?

Jā, un mans vecais treneris Vasilijs vienmēr spieda tieši uz to – ka jāboksējas nestandartā, lai tu nebūtu viendabīgs, lai pretinieks nesaprot, ko tu dari, un, skatoties tavas cīņas, neizkož, ka vienmēr ierasti darīsi to vai šito. Katru reizi būt citādam – tur laikam ir tā viltība.

Tu vispār ziņas un komentārus par savu cīņu lasi?

Pēdējā laikā ne. Kad lasīju, ļoti daudz domāju, kas tur... Bet menedžeris teica, ka to lasīt nedrīkst, jo tur komentē bērni un ... dažādi cilvēki.

Komentāri par tevi mēdz būt arī ļoti krāšņi – piemēram, esot vieglāk nogāzt Pļavnieku deviņstāveni nekā Briedi.

Visādus jokus jau cilvēki izdomā. (Mairim atnes krāšņu porciju suši.) Mājās nebija nekā ko ēst. Tagad cīņu nav, sieva atpūšas. Visu laiku bija speciālā diēta, vajadzēja gatavot pēc īpašām receptēm. Man – vienu, bērniem – kaut ko citu.

Cik tev ir bērnu – četri?

Jā! Pirmie bija dvīņi Ričards un Daniels, ar manu pirmo meiteni. Man bija deviņpadsmit gadu. Ar sievu arī divi – Brendanam septiņi, Rafaelam divi ar pusi.

Tu esot bijis miesassargs.

Šoferis – miesassargs, bet neviena miesu fiziski aizstāvēt nenācās. Bija tā interesanti – sākumā biju šoferis, tad tiku pieslēgts jau kā sētnieks – pļāvu zāli, pēc tam arī elektriķis un santehniķis, līdz beigās jau atbildēju par visu. Tas bija uztaisīts baigi viltīgi – pamazām, palēnām pienākumi arvien nāca klāt. Aizgāju prom, jo algu man nepielika.

Tevi policista darbam esot nolūkojis Ivars Godmanis, kad vēl biji kikboksā.

Jā, viņš tolaik bija iekšlietu ministrs. Tikai pateicoties Godmanim, pabeidzu vidusskolu, jo Valsts policijā citādi nevarēja tikt. “Ar visām tavām spējām,” viņš teica, “es nevaru tevi iedabūt Valsts policijā ar pamata izglītību.”

Biji nolēmis iztikt bez vidējās izglītības?

Strādāju apsardzē, tur maksāja labu naudu, domāju – kam man tas vajadzīgs? Bija pirmskrīzes piķis, visiem baigi forši. Un tad, jā – aizgāju, saņēmos, pabeidzu... Stulbākais, ka biju aizgājis prom no 4. kursa pirms eksāmeniem Rīgas Dzelzceļnieku skolā.

Daudzi tevi pazīst uz ielas?

Tagad daudzi – grib bildēties.

Un ko tu?

Es tikai par! Cik daudz tad mūsu, latviešu, ir? Domāju, Porziņģim Amerikā ir grūti – lec uzreiz krāgā... Atņems vēl Rolex pulksteni un iztīrīs kabatas.

Tu sporta dzīvi uztver arī kā misiju?

Man ir savi mērķi, viens no tiem bija atdzīvināt boksu Latvijā. Pirms gadiem pieciem par to nerunāja vispār, bet, kad tiku televīzijā, šī iecere pamazām sāka realizēties.

Tev nav tipiska boksera seja.

Paskaties uz dažu labu dzērāju, un arī šķiet - bokseris! Man šķiet, jo tu vairāk trenējies, jo mazāk ļauj sevi sist, jo vairāk sit pats, jo labāk saglabājas seja... Kazahstānas boksera Genādija Golovkina sitiens spētu nogalināt, bet arī pēc viņa izskata nepateiksi, ka viņš ir ļoti labs bokseris.

Tu esot spītīgs – gan ringā, gan dzīvē.

Nu, tāds es esmu. Ja man teiks, ka man kaut kas jādara, bet es izdomāšu, ka tā nevajag, tu mani nepārliecināsi.

Kam tu klausi?

Mani var pārliecināt vienīgi sieva.

Mājās viņa ir autoritāte, priekšnieks?

Kā kuru reizi! Viņa grib būt priekšnieks, un varbūt reizēm caur viltību, ar mīļumu, manis pārliecināšanu tas arī izdodas. Bet, ja strikti pateiks: “Es esmu galvenā!”, nekas neiznāks.

Tātad – ar maigo varu?

Jā, bet to saproti tikai pēc tam! (Smejas.)

Kas ir tava romantiskā puse?

Nav diemžēl tādas...

Beidz! Puķes sievai taču tu nes?

Nu, tās ir jānes!

Standarta žests, kuru nedrīkst izlaist. Tā tu gribi teikt?

Sievai puķes patīk, un man jau arī šad tad. Nesu jau tikai tad, kad uznāk...

... iedvesma?

...iedvesma, vājuma brīži – nezinu, kā pareizi nosaukt.

Tev vājuma brīži uznāk tad, kad esi noilgojies pēc sievas?

Nē, paši no sevis, aizdomājoties par dzīvi. Stīvs Džobss, viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, pirms nāves pareizi teica: “Tu jau naudu kapā neaiznesīsi. Vienīgais, ko varēsi paņemt, būs ģimenes mīlestība.” Tā arī ir. Dažreiz mēs dzenamies pakaļ naudai, neiedomājoties, ka laiks paiet, bet tu neesi to veltījis bērniem, sievai... Viņi izaug ļoti ātri. Ja neesi viņos pareizi ieguldījis, var aiziet neceļos. Tādu piemēru ir daudz. Negribu nevienu saukt vārdā, bet esmu novērojis, ka cilvēks visu atdod sportam, bet beigās saprot, ka dēls ir jau narkomāns, kuru vairs nevar izārstēt. Tāpēc bērnos jāiegulda maksimāli daudz, jo tā ir ne tikai mūsu, bet arī planētas nākotne.

Kā tu audzini savus puikas?

Bērnus audzina mana sieva, man tam nav laika. Parasti ar viņiem esmu vakaros, tad padauzāmies, bet ar visām izglītības darīšanām nodarbojas sieva. Pagaidām abi iet dārziņā.

Tu domā arī par pulciņiem, sportu?

Vecākais septiņas dienas nedēļā nodarbojas ar visu ko – ar vingrošanu, angļu valodu, rokdarbiem, svētdienās gāja sagatavošanas skolā. Labi, ka ir aizņemts!

Ar saviem dvīņiem tiecies?

Viņi dzīvo Anglijā.

Jūs sazināties?

Jā, telefonā, WhatsApp, sazvanāmies.

Viņu audzināšanā tu arī saki savu vārdu?

Oi, tur es negribu iedziļināties... Ļoti smags gadījums. Sevišķi tagad, pēdējā dzīves posmā. Negribu stāstīt, kas tur noticis, bet gan jau mēs to jautājumu atrisināsim – cik nu būs iespējams.

Esi teicis, ka divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā pamēģināji gan cigaretes, gan alkoholu.

Jā, taisnība. Viens no dvīņiem, Ričards, šoziem bija uz nedēļu atbraucis pie manis brīvdienās. Nu, viņa telefonā jau nelīdu, redzēju tikai tik, cik pats ļāva paskatīties. Bildēšanās, selfiji, sūtīšana kaut kādām draudzenēm... Interese sāk veidoties. Skatos uz savu septiņgadīgo – vēl tāds mazs bērniņš, ka tik palēkāt uz batuta, paspēlēt Angry Birds. Lai saprastu bērnu, ir jādzīvo blakus, nevar pēkšņi ielēkt pie viņa divpadsmit gadu vecumā un teikt: “Būs šitā un tā!” Viņi Anglijā arī iet uz pulciņiem, man šķiet, ir izmēģinājuši visu, tur bērniem ir vairāk iespēju. Daniels spēlē vijoli, trenējas futbolā, arī uz boksu bija gājis. Anglijā ir spēcīga boksa skola, bijām aizbraukuši uz treniņu zālē, paskatījāmies, ko viņš māk, ko nemāk, bet viņš vēl nebija paguvis neko daudz iemācīties. Cik saprotu, viņam par boksu arī nav īpašas intereses.

Tev arī tajā laikā vēl nebija? Tu pirmo reizi aizgāji uz treniņu četrpadsmit gadu vecumā.

Nē, man jau bija interese! Pie spoguļa cilāju hanteles, trenējos, cik nu pats mācēju. Izņemot bicepsus, neko citu nevarēju uztrenēt. Vecāmāte tās hanteles kaut kur meta, viena saplīsa, tad cilāju to otru. Ja mani kāds aizvestu, es būtu gatavs trenēties jau desmit, divpadsmit gadu vecumā.

Vecāki neiedomājās tevi aizvest?

(Papurina galvu.)

Tu augi Rīgā?

Gan – gan. Divus gadus, 5. un 6. klasi, nomācījos Ēvelē. Pirms tam, līdz skolas vecumam, pa vasarām dzīvoju laukos pie Rēzeknes.

Tavas saknes ir Latgalē?

No mātes puses, tētis ir no Valmieras.

Par latgaliešiem runā, ka viņi kaujoties ar mietiem.

Nezinu, es biju tādos laukos, kur vienīgi ar govīm varēja kauties.

Tā bija laimīga sakritība, ka draugs tevi paķēra uz treniņu?

Viennozīmīgi! Viņam vienam pašam negribējās. Lai gan sakritību nav, droši vien Dievs tā gribēja, un tā bija jānotiek. Paldies par to, ka neaizgāju neceļos, bet sportā. Pīpēt un dzert ir vieglāk nekā trenēties, daudz vieglāk! Bet tas, pirmkārt, sabojā mūsu dzīvi, nav nekādas izaugsmes, otrkārt, ātrāk tiec tur, zem zemītes.

Tu tagad dzīvo ļoti veselīgi? Redz, pasūti nevis asiņainu steiku, kā varētu domāt, bet suši.

Tos steikus jau esmu pārēdies, vairs nelien! Vispār ēdu dažādi, bet ar ceptiem kartupeļiem un visādiem burgeriem neaizraujos. Šobrīd ēdu vieglu pārtiku, negribas piebāzt kuņģi. Gatavojoties cīņai, gan ir jāēd pareizi.

Alkoholu tu nelieto vispār?

Es neteiktu, ka vispār, bet pēdējā gada laikā nav iznācis. Zini, kā man ir. Kad drīkst dzert, tad negribas, bet, kad gribas, tad nedrīkst. Tā nu visu laiku nekādi nesanāk. Vai arī – vari kost, bet tad zini, ka būs ziepes ringā, tev sitīs pa galvu.

Tev ir savi čomi, ar kuriem tu satiecies?

Tagad mazāk, bet pāris draugu ir. Nav jau laika, ar draugiem jāpasēž, jārīko ballītes, tusiņi.

Attiecības prasa piedomāšanu?

Laiku! Daudzi no Latvijas ir aizbraukuši, citiem – bizness. Uz cīņām gan visi draugi atnāk, taču nekādi āfterpārtiji nesanāk. Pēc pēdējās cīņas mani šur tur aicināja, bet es biju tā piekusis, ka aizbraucu uz mājām gulēt. Pirmkārt, cīņa bija ļoti vēlu, otrkārt, ļoti grūta. Beidzās trijos naktī. Fiziski gribas gulēt, bet pēc cīņām nekad nevar aizmigt. Adrenalīns vēl nav beidzies, tas ir tā pacēlies... Arī emocijas, viss kopā.

Slavenie ukraiņu bokseri brāļi Kļičko ir tavi draugi?

Nu... pēc cīņas ar Čaru (čečenu bokseris Manuels Čars – Red.) viņi abi man uzrakstīja. Bet nav tā, ka mēs čomotos. Viens Kļičko ir politiķis, otram ir ģimene, nesen bērniņš piedzima. Protams, ja mēs satiktos, tad apsēstos un parunātos par dzīvi.

Par jaunāko Kļičko tu esi teicis, ka Austrijā meitenes viņa dēļ ģībstot.

Tā bija, jā. Vienreiz viņš visu klātbūtnē pārģērba kreklu, puse zāles sāka spiegt.

Kad tu cīnies bez krekla, ir redzami tetovējumi – tā ir daļa no šova?

Nē, tā ir daļa no bērnības muļķības, ko pastrādāju astoņpadsmit gadu vecumā.

To visu lielo...?

Nē, pirms tam man tur bija šausmas uztetovētas!

... kas bija jāaiztetovē ciet?!

Jā, profesionāli.

Kas tur bija?

Priekšā bija pūķis, tad kaut kāda nesaprotama iņ-jaņ zīme, aizmugurē vispār kaut kāds pūķis baisulis. Gribēju vienu, sanāca pavisam cits, kaut kāda skeletgalva. Būtu zinājis, nebūtu taisījis. Turklāt baigi sāpēja, nekad vairs neko netetovēšu! Šo aiztaisīju, un viss.

Par tevi brīnās – kā cilvēks var izturēt tādus sitienus. Tagad saki – sāpēja...

Tās ir dažādas sāpes. Kā sievietes var izturēt dzemdības? Dzemdību sāpes esot tuvu tādām, kas var nogalināt cilvēku.

Nav citu variantu, kā tikt pie bērna.

Tur jau tā lieta! Tāpat ar boksu – ir jācieš, citādi nekā nebūs.

Nevar sadzerties pretsāpju zāles?

No tām kļūsti bremzēts, notrulinās centrālā nervu sistēma, cieš kustības, uztvere, reakcija. Vienreiz doks man kaut ko iedeva, sabremzējos, nesapratu – kas ar mani notiek? Viņš tikai: “Padzer ūdeni, padzer ūdeni...!” Tāds stress bija. Atceros, Džo Vegasu (ugandiešu bokseris – Red.) boksēju kā pa miglu. Tikai kādā septītajā vai astotajā raundā mani atlaida, un devītajā cīņa beidzās.

Tu vinnēji?

Jā. Viņam bija trauma, izmežģīta kāja. Pēc nokdauna viss beidzās.

Tu esi jutis tādu meiteņu uzmanību kā Kļičko?

Droši vien ne, jo... Tas ir normāli, ja cilvēks simpatizē, man arī patīk vairāki aktieri. Bet visas meitenes droši vien zina, ka man ir sieva, tāpēc nekādas uzbāzības nav. Sveicina gan, jā.

Vēstules internetā neraksta?

Sieva pie tā ir piedomājusi – ielika feisbukā, ka esam precējušies (smejas). Lai nebūtu nekādu jautājumu.

Sieva par tevi baidās, kad ej uz cīņu?

Droši vien baidās, bet man to nesaka. Viņa mani uzmundrina – viss būšot kārtībā!

Dod līdzi kādu talismanu?

Viņa pati ir mans talismans.

Iet uz cīņu?

Jā!

Kā viņa var noskatīties, ka tevi dauza?

Nezinu, viņa kaut kā prot uz to skatīties profesionāli, pēc tam izanalizē. Mamma pārdzīvo, nekad neskatās cīņu, bet tētis un māsa ir karstasinīgākie fani. Tētis reiz bija lēcis virvēs – youtube varēja redzēt, kā viņš, tur ieķēries, raustījās. Par to principā var diskvalificēt. Droši vien bija par daudz iekarsis. Kad boksējos ar Lazaridi, Bigger’s better sacensībās Rīgā, tētis gandrīz ielēca ringā. Izskatījās tik smieklīgi! Es viņam saku: “Tu karājies kā mērkaķis kokā!” Viņš saka: “Nē, man kauns, man kauns!” Bet emocijas ir emocijas.

Bija laiks, kad vecāki mēģināja tevi no boksa atturēt?

Mani nevar atturēt no tā, uz ko es eju. Nevar pārliecināt, ka tā nebūs pareizi. Boksā nav viegli, domāju, tāpat kā jebkurā sporta veidā. Piemēram, triatlonā ir fiziski un psiholoģiski grūtāk, sacensībās tāds uztraukums, ka nevari aizmest ne pusi no tā, ko treniņos.

Esi teicis, ka, ejot ringā, ir šermuļi un kājas mīkstas, kā pa dubļiem staigājot. Ar to nevar tikt galā?

Jātiek galā! Mēģinu visādi. Pirms pēdējās cīņas mēs sagatavojāmies psiholoģiski, arī fiziski, un viss bija ļoti labi. Cīņu iespaido viss, ko esi darījis iepriekš, – sagatavošanās, ko esi ēdis, kā gulējis... Ļoti daudz nianšu.

Nav tādas samuraju gudrības, kā sevi uzvilkt kā loka stiegru...?

Ar sevi psiholoģiski jācīnās jau divas nedēļas pirms cīņas. Jo tu jau dedz, esi sagatavojies par 100 procentiem, un sākas tā gaidīšana – kas būs, kā būs... Tā tu pazaudē kādus procentus no sagatavošanās. Ir tādi, kas uz tualeti skraida ik pēc stundas. Tas ir sporta veids, kurā tu cīnies par savu dzīvību. Tā rupji runājot.

Tu katru reizi ej kā cīņā par savu dzīvību?

Tā tas ir. Cik bokseru ir ringā nosisti...

Tas tiešām nav reti?

Par to daudz nerunā, bet – jā. Pretinieki ir dažādi, ar spēcīgiem sitieniem. Ir tādi cimdi, it kā ar pliku kulaku sistu. Tad iedomājies, ka tev divpadsmit raundus visu laiku dauza pa galvu.

Vai tādus drīkst lietot?

Jā, tie ir amerikāņu – viņi grib redzēt šovu, asinis, nokautus.

Mēdz runāt par tipisko boksera seju. Kā tev šķiet – vai var runāt arī par tipisko bokseru raksturu? Jo tu zināmā mērā esi šā sporta veida veidots. Tu būtu pavisam cits puisis, ja strādātu uz dzelzceļa...

Viennozīmīgi! Es būtu nepārliecināts, ne vienmēr varētu aizstāvēt sevi un ģimeni. Protams, raksturu audzina treniņi, cīņas, pieredze, iela. Viens savu prasmi izmanto tikai aizsardzībai, cits iemācās daudzmaz pareizi sist un iet atņemt citiem naudu. Jebko taču var izmantot ļaunprātīgi, un, ja cilvēks ir huligāns, viņš tāds būs jebkurā gadījumā. Normāls vīrs nekad spēku nelietos nevajadzīgi, viņš labāk desmit reižu pateiks, ka nevajadzētu konfliktu izvērst plašumā. Bet, arī runājot par ielu, situācijas ir dažādas. Dažreiz labāk vajag ātrāk paskriet nekā iesaistīties (smejas).

Nopietni?

Uz ielas ir naži un viss, kas gadās pa rokai. Tāpēc jāizvērtē situācija, varbūt prātīgāk ir teikt: “Labi, džeki, lūdzu, mana naudiņa!”

Beidz! Tu tā varētu?

Bokseri prot ātri skriet! Man gan ir ierocis.

Arī tad, kad neesi policista formā?

Nē, tad ieroci nenēsāju. Uzskatu, ka man tas nav vajadzīgs, un, cerams, arī nebūs. Gāzes baloniņš gan man vienmēr ir līdzi. Ar rokām es pelnu naudu, un, ja dauzītu kādu uz ielas...

Tu sabojātu savu darba instrumentu?

Viennozīmīgi!

Kādreiz bija joks, ka labākais cīņas veids ir ātri skriet, labi slēpties un žēli lūgties. Nav tālu no patiesības?

Youtube esmu redzējis, kā krievu zaldāti pie čečeniem lūdzas: “Palaidiet vaļā”, bet viņiem ņem un pārgriež kaklu. Jāskatās pēc situācijas, vai ir vērts padoties. Ja tu padosies, bet par tevi ņirgāsies... Tad jācīnās līdz galam, līdz miršanai. Bet tā, lai nomirtu ātri. No kā cilvēki baidās – no sāpēm. Bet tā jau ir cita filozofija, par mūsu dzīvi pēc šīs dzīves runāt var ilgi un dikti.

Tu esi kristietis vai tici kādam tikai sev zināmam augstākam spēkam?

Uzskatu, ka katram ir savs Dievs. Citam – sargeņģelis. Ja neticēsi nekam, pasaulē būs haoss. Ir pierādījies – ja dari sliktu, tas atgriežas ļoti ātri, dažreiz jau pēc piecām minūtēm. Internetā arī par to ir visādi video rullīši. Es varu aiziet uz jebkuru baznīcu – pareizticīgo, katoļu, luterāņu; arī mošejās esmu bijis. Man prasa: “Ko tu tur dari?” Saku: “Kāda nozīme, kurā baznīcā eju? Es taču caur to eju pie Dieva, izrunāt grēkus vai izteikt pateicību.” Varu iet tajā, kas ir tuvāk, kurā jūtos ērtāk, kur neko neuzspiež. Neeju tur, kur uzstāj, ka vajag maksāt naudu. Man nepatīk ubagi, kuri brīvdienās stāv pie baznīcas. Bet par mani jau zina, ka neesmu īpaši atsaucīgs. Varu nopirkt svecīti, arī tā ir ziedošana baznīcai.

Tev taču ir par ko teikt paldies, vai ne?

Nepašaubāmi! Katru reizi pirmā pateicība ir par to, ka esmu vesels, ka man izdodas viss, ko daru šajā dzīves posmā. Daudzi neaizdomājas par to, ka viņi spēj brīvi elpot, redzēt, runāt, staigāt... Šķiet – tā ir norma. Bet parunājiet ar cilvēkiem, kuriem tā nav. Viņi atdotu visu naudu, lai tikai varētu redzēt, dzirdēt vai staigāt.

Tev priekšā ir vēl desmit zelta gadi sportā?

Nu tu par tālu aizlēci uz priekšu! Domāju, gadi pieci varētu būt maksimālais, ko es vēl varētu boksēt. Pēc tam vairs nav jēgas – tu kļūsti vecs.

Ko darīsi pēc tam – jaunos mācīsi? Tev būs sava skola?

Pagaidām nezinu. Ja būs finansējums, varēšu atvērt skolu, kāpēc ne. Pagaidām varu tikai apgādāt ģimeni.

Tev vismaz māja ir?

Man ir vasarnīca, mājas pagaidām nav. Pamazām domājam, sievas vecaistēvs jau pusi bija uzcēlis, pārējais ir manās rokās. Kaut ko mēģinu saviem spēkiem, ar ģimeni. Mans tētis ir celtnieks.

Tev nekremt, ka tu esi tik augsta līmeņa sportists, bet tev jāstrādā par policistu?

Valsts ir maza, un situācija ir tāda, kā ir. Sieva saka: “Tu esi top divi bokseris pasaules reitingā, bet miljona tev nav!” Protams, ar humoru! Visam savs laiks.

Tev nepiedāvā piestrādāt par modeli?

Nu, nē-e... Viņi droši vien zina, ka es nepiekristu.

Kolēģi no Anglijas sakot, ka tev ir babyface. Bokseru skaistumkonkursā tu droši vien uzvarētu.

Daudzi bokseri ir skaistāki par mani (smejas). Mēs jau necīnāmies par to, kurš ir skaistākais, bet par to, kurš stiprākais.

Vai ir tādi brīži, kad tu jūties neaizsargāts un vājš un vajag pie kāda azotē?

It kā nav tādu, paldies Dievam!

Sieva reizēm nav tavs stiprais plecs?

Viņa ir mans gudrais plecs! Viņa ar mani vairāk ir psiholoģiski, pastāsta savu redzējumu par to, kā man būtu labāk. Es vienmēr konsultējos ar sievu.

Par ko?

Par visu! Ja neesmu pārliecināts par 100 procentiem. Taču, ja sieva pati grib izteikt skatījumu no malas, saku, ka tas nav vajadzīgs, jo šad tad viņa to boksa virtuvi līdz galam nesaprot un analizē situāciju no sava sievišķīgā redzējuma. Tas var arī sasmīdināt.

Kādas grāmatas tu lasi? Kas tevi aizrauj?

Grāmatas ir jālasa. Pirmām kārtām, lai būtu lielāks vārdu krājums, vairāk informācijas un zināšanu, lai vari ar cilvēkiem parunāt. Bet man diemžēl lasīšanai neiznāk laika – treniņi, cīņas. Un, ja mājās ir bērni, tu nevari tā vienkārši apsēsties un palasīt. Kad brauks uz nometnēm, tad... Tagad ir jaunie telefoni, visu laiku sēdi internetā vai spēlē kādas muļķīgas spēlītes.

Tu arī?

Kaut ko jau paspēlēju...

Lai atslēgtos?

Nu, jā... Labāk būtu palasīt grāmatas, bet vieglāk ir pasēdēt telefonā. Kāds uzraksta sociālajā tīklā, vajag atbildēt – te vienam, te otram, beigās pagājusi puse dienas. Mans hobijs ir moči, bet ar tiem nedrīkstu braukāt, jo tas ir ekstremāls sporta veids. Šad tad pa meža trasi pabraukāju ar kvadraciklu, bet uz ielas ne. Tā kā ar moci normāli braukt nemāku, tad arī nebraucu. Gribēju pirkt, jau skatījos, bet tad pie mūsu mājas divu dienu laikā nositās divi motociklisti. Nodomāju – tā ir zīme, ka nevajag. Tā arī nenopirku.

Tici tādām zīmēm?

Ir jāaizdomājas. Un, ja vēl sieva saka, ka nevajag nekādu moci... Cik tad braukāsi viens pats? Man ir ģimene, kas jāvadā lielā mašīnā.

Kādu mūziku klausies?

Radio.

Meitenēm tagad ir modes kliedziens – paboksēties.

Ko vajag, to vajag...

Tu esi ar meiteni boksējies?

Nu tā – ākstījies!

Ar sievu?

Sieva arī ir uzvilkusi cimdus, bet treniņos bija kaut kādas meitenes, kas teica: “Davai, es gribu ar tevi pastāvēt ringā!” Bet man roka neceļas... Vienreiz es pretkustībā kaut kā netīšām... Meitene bija dusmīga: “Kāpēc man tik stipri iesiti!?” Es: “Piedod, piedod...”

Nogāzās gar zemi?

Nē, nē, tik daudz es kontrolēju! (Smejas.) Bet, ja esi uzvilcis cimdus, ir jāboksē. Toreiz ļāvu, lai man bišķiņ pasit. Ja meitenes trenējas un nesit spēcīgi, tas vairāk jāuztver kā fitness. Viņa nevar cerēt, ka spēs nogāzt vīrieti. Viņš jau no dabas ir spēcīgāks.

Un arī uz zemes stāv stabilāk?

Smagāks, tāpēc grūtāk nogāzt. Mums bija viena meitene, kas varēja nogāzt katru otro veci, viņai baigais štoperis bija. Tāda – pa pusei sieviete, pa pusei vīrietis, īsiem matiem. Varbūt, ja būtu garāki mati, simpātiska meitene būtu.

Ko tu parasti gaidi no vasaras, dabas sajūtām, līgo?

Mani besī ārā līgo – masveida piedzeršanās slapjā laikā pie ugunskura.

Bet dabas un saulgriežu sajūtas, migla pār pļavu?

Nav, nav, vispār nekā! Asociējas tikai ar alkoholu. Jau kopš jaunības, kad visādas problēmas taisījām. Varbūt citi ir tikuši kompānijās, kur tas notiek citādi, latviskāk, pēc tradīcijām, nevis – nopērk 25 kastes alus, vienu piciņu siera un šašliku. Vismaz man tā bija, tāpēc es tā...

Kas ir tava vasaras sajūta?

Jūrmala, pludmale. Cenšos atpūsties pie ezera, draugam ir laiva. Vasara man asociējas ar siltumu, zāles pļaušanu, baseinu, sauli. Karstumā parasti arī ēst daudz negribas.

Tavs nākamais karjeras punkts ir Pasaules boksa organizācijas josta?

Jā, tagad esmu WBC jostas obligātais pretendents.

Ko tā tev dos?

Tā ir pati prestižākā. To ieguva Muhameds Ali, Maiks Taisons... Ja esi WBC čempions savā svara kategorijā, tavs sapnis ir piepildījies, karjera sasniegusi augstāko punktu. Vienīgais, ko vēl vari, – to aizsargāt. Jo vairāk reižu aizstāvēsi, jo tavs vēsturiskāks sasniegums būs lielāks.

Ir dažādas krāsas – kā karatē, džudo?

Nē, nē! Manā svara kategorijā ir viena josta. Supersmagsvariem – savējā. Ja es, ar dievpalīgu, kļūtu par WBC čempionu, tad savā svara kategorijā būtu pats stiprākais bokseris pasaulē.

Un tad tev būs miljons?

Maira menedžeris: – Ne uzreiz, bet iespējams tas ir. Taču boksā nedrīkst sapņot, vajag konkrēti – spert nākamo soli, pēc tam nākamo un vēl nākamo. Bet minēt neko nevar, šis ir ļoti māņticīgs sporta veids. Ir dažādi cilvēki, piemēram, Floids Meivezers (amerikāņu bokseris, čempions citā svara kategorijā – Red.) paziņo: “Es vinnēšu!” un vinnē! Varbūt viņam kāds velns palīdz, kas to lai zina. Bet Briedis koncentrējas uz katru nākamo uzdevumu. Viņš ir pieticīgs, tas ir pareizi, bet viņam ir vajadzīgais potenciāls. Nākotnē Mairis, ja dievs būs žēlīgs, var savākt visas jostas. Viņš ir to pelnījis.

Mairis: – Dod dievs, lai tā būtu!

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Maira Brieža privātā arhīva / Stils: Olga Kolotova

"Gadi iet, bet ir lietas, kas saglabājas" - Ziemassvētkos Mairis Briedis publicē sirsnīgus foto ar savu ilggadējo treneri