LMĪB vadītājs Arnis Muižnieks Jauns.lv pauda: „Mežs gadu simtu garumā Latvijā cilvēkiem devis iztiku, patvērumu un siltumu. Laikam ejot, ir mainījušās formas, kā tas noticis, taču būtība palikusi nemainīga. Varbūt tāpēc mežsaimnieki meža audzēšanas ciklu uztver kā pašsaprotamu procesu un dažbrīd par meža audzēšanas likumsakarībām aizmirst pastāstīt pārējiem.

Manuprāt, to īpaši izjūtam šajā tehnoloģiskās revolūcijas laikā, kad jāsecina, ka esam par maz skaidrojuši gan par mežsaimniecību kopumā, gan par nozares attīstībai un sakārtošanai nepieciešamiem lēmumiem un, galvenais, ko tas dod visai Latvijas sabiedrībai.

Zemkopības ministrija ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu "Noteikumi par koku ciršanu meža zemē" un "Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi" grozījumu projektus, kas paredz izmaiņas galvenās cirtes caurmēra skaitliskajās vērtībās, vienlaikus nosakot prasību šīs platības atjaunot ar selekcionētu, augstvērtīgu reproduktīvo materiālu.

Mūsu mērķis, paužot atbalstu šiem projektiem, nav polemizēt ar cilvēkiem, kuri ignorē racionālus argumentus un, piemēram, neraugoties uz vispārzināmiem faktiem, turpina uzskatīt, ka cilvēku stādīts mežs nav mežs, bet "tikai koki", vai ka priežu izaudzēšanai nevajag pietiekami lielus atvērumus un daudz gaismas.

Grūti polemizēt ar cilvēkiem, kas noliedz pat faktu, ka 52% Latvijas teritorijas ir klāta ar mežiem un kopš 1935. gada šī platība ir dubultojusies, jo "tas tā nevar būt", "zinātnieki taču ir nopirkti" un "es pats esmu bijis mežā un redzējis izcirtumus".

Vēlos paskaidrot, kāpēc ražīgāku mežu iegūšanai nākotnē pašlaik būtu lietderīgi veikt grozījumus, kas paredz caurmēru skaitlisko vērtību noteikšanu līdzīgi kā Igaunijā, tuvinot Latvijas meža apsaimniekošanas nosacījumus mūsu konkurentiem Ziemeļeiropas valstīs.

Pirmkārt, šādi grozījumi paredz - ja esi nocirtis, stādi vietā labāku mežu! Tas veicinās ražīgāku, noturīgāku, vairāk CO2 piesaistošu (skābekli ražo tikai augoši koki) audžu veidošanu, jo paredzēts ieviest nosacījumu, ka platības, kurās veikta ciršana pēc caurmēra, ir jāatjauno, izmantojot augstvērtīgu stādāmo materiālu. Pašlaik īpašnieks var arī gaidīt, līdz sasējas apkārtējo koku sēklas. Tas nozīmē vairāk lapu koku - apšu, baltalkšņu, kā rezultātā samazinās vērtīgākās skuju koku audzes.

Otrkārt, grozījumu projekts paredz, ka galvenās cirtes caurmērs visām vienas sugas mežaudzēm tiek noteikts vienāds (iepriekš tika dalīts pēc auglības piecās dažādās grupās ar atšķirīgām caurmēra vērtībām), kas nozīmē apsaimniekošanas nosacījumu vienkāršošanu un korupcijas risku mazināšanu.

Treškārt, ne visām mežaudzēm galvenās cirtes caurmēru ir paredzēts samazināt - dažām mežaudzēm caurmēra skaitliskās vērtības paredzēts palielināt, nosakot vienai sugai vienu vērtību.

Ceturtkārt, paredzēts arī ieviest jaunu nosacījumu, ka atjaunošanas cirti pēc caurmēra nevar cirst ātrāk nekā trīs gadus pēc krājas kopšanas cirtes. Tas nozīmē, ka savus darba augļus varēs baudīt tie saimnieki, kuri būs mērķtiecīgi stādījuši, aizsargājusi un kopuši savu mežu.

Piektkārt, šajās cirsmās pēc cirtes veikšanas būs jāatstāj vairāk tā saukto ekoloģisko koku. Parasti tie ir pieci, bet pēc caurmēra cirtes paredzēti astoņi. Jāatstāj arī vairāk mirušo koku. Tas nodrošinās vairāk vecu koku esamību mežos.

Latvijas privāto mežu daudzveidību nodrošina lielais meža īpašnieku skaits – apmēram 135 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Katrai mājsaimniecībai ir savi mērķi un vajadzības. Lielais jau pašlaik ciršanai pieejamais koksnes apjoms privātajos mežos – vairāk nekā 110 miljoni m3 – liecina par to, ka īpašnieki necērt visu to, kas ir pieejams. Viņi taupa, varbūt gaida brīdi, kad vajadzēs skolot bērnus, remontēt māju vai doties pensijā un arī tad dzīvot kaut cik cienīgu cilvēka dzīvi. Normatīvai videi jābūt tādai, kas dod īpašniekam pārliecību un drošību par savu īpašumu, savām iespējām ar to rīkoties vajadzīgajā brīdī.

Mežsaimnieki labi apzinās, ka mežs nav tikai koki. Mežs mums visiem sniedz daudz vērtību, taču tāds mežs, kāds mums patīk, nerodas pats no sevis. Mežs ir jākopj. Koki aug pietiekami ilgi, lai to augšanas laikā sabiedrība varētu baudīt gan ainavu, gan sēņošanu un ogošanu, gan atpūtu, kā arī mežs ir mājas tai dabas daļai, kurai apsaimniekots mežs ir piemērota dzīvesvieta. Taču tās ir papildu vērtības, ko sniedz mērķtiecīga mežsaimniecība. Kad ir pienācis ražas laiks, kokus nocērt un koksni pārstrādā produktos, ko visi mīlam – koka mājās, mēbelēs, interjera priekšmetos. Tas ir nebeidzams cikls, un ir jāstrādā, lai to nodrošinātu. Arī patlaban kontekstā ar klimata ekstrēmām pārmaiņām, ugunsgrēkiem, meža kaitēkļu savairošanos ir jāveido noturīgas mežaudzes, kas nepakļaujas šīm ietekmēm. Kad milzīgas meža platības nokalst mizgraužu bojājumu dēļ, kā tas ir pašlaik Vācijā, vai nodeg ugunsgrēkos, kā Austrālijā, tad jau ir par vēlu. Šajās platībās pazūd visas vērtības, kas mums patīk. Šos riskus var mazināt gudra mežsaimniecība.

Mežsaimniecība ir tautsaimniecības nozare, turklāt Latvijā viena no nozīmīgākajām. Aptuveni 20% no valsts eksporta ieņēmumiem ir saistīti ar meža nozares produkciju, kuras vērtība ar katru gadu palielinās. Tāpēc ir svarīgi radīt priekšnosacījumus tam, lai nozare kļūtu vēl ražīgāka, ienesīgāka, vienlaikus saglabājot tās ilgtspējību. Ir taču tikai normāli, ka mēs visi gribam, piemēram, lai vēl straujāk attīstās informācijas tehnoloģijas, taču arī meža nozarei ir daudz neizmantotu iespēju.

Nozare dod ienākumus ne tikai valsts budžetam, bet tieši un netieši arī ļoti ievērojamai sabiedrības daļai, kas lielākoties ir latvieši, kuri dzīvo laukos. Tiešā veidā tā nodarbina aptuveni 45 - 50 tūkstošus valsts iedzīvotāju un veido 7% no nebudžeta darba vietām Latvijā, un strādājošie ar saviem nodokļiem nodrošina aptuveni 1/12 daļu no valsts ekonomikas. Netiešā veidā tiek nodrošināts darbs vēl apmēram 30 000 darbinieku saistītās nozarēs. Mežs dod ienākumus arī 135 tūkstošiem privāto meža īpašnieku (kopā ar ģimenes locekļiem – aptuveni 400 tūkstošiem), nodrošinot iespēju audzināt un izglītot bērnus, nepamest Latviju.

Mēs cienām cilvēkus, kuri pauž konstruktīvu viedokli par meža apsaimniekošanu, tāpat kā cienām ikvienu ar labiem nodomiem padarītu darbu neatkarīgi no tā, kurā jomā tas ir paveikts. Mēs esam viena sabiedrība, un katrs darām savu darbu. Latvijā nekad nav trūcis meža, un koku ciršana un meža atjaunošana ir bijusi vienmēr, mežsaimniekiem tas šķiet pašsaprotami. Šodien mežsaimnieki turpina mūsu iepriekšējo paaudžu darbu mežsaimniecībā ar pārliecību par nākotni, jo reti kura nozare plāno savu darbību un investīciju atdevi daudzas desmitgades uz priekšu – mežā citādāk nevar - šodien pieņemti lēmumi augļus nesīs nākotnē, un tas ir jāplāno.

Jauns.lv jau rakstīja, ka Zemkopības ministrijas jaunizstrādātie noteikumi paredz, piemēram, priedes ciršanas apmēru samazināt līdz 30 centimetru caurmēram (tagad līdz 39 centimetriem). Jānorāda, ka izmaiņas meža atjaunošanas un ciršanas noteikumos neattiecas uz īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, bet tikai uz saimnieciskajiem mežiem. Savukārt LVM mežu ciršanai tiek piemērots cits normatīvais regulējums.

Meža pētnieks par jaunajiem koku ciršanas noteikumiem: „Mežam no tā ne silts, ne auksts. Tas ir tautsaimniecības jautājums”