Māra un Daniels Spānijā dzīvo jau aptuveni trīs gadus.

“Esam no Latvijas, tas tiesa. Nodzīvoju Vidzemē lielāko daļu no savas dzīves. Uzaugu nabadzīgā ģimenē, biju izsmiekla objekts skolā... tiku izsmieta par visu – gan par savu komunikāciju ar citiem, gan, kā ģērbjos, izskatos, dzīvoju,” par sevi atklāj Māra.

Beidzot skolu un sakrājot nedaudz naudas, viņa devās projām, neatskatoties atpakaļ.

“Dzīvojot Spānijā, sākām uzņemt amatieru video pieaugušajiem, jo tas bija ienesīgi. Vismaz līdz brīdim, kad sākās Covid-19 pandēmija. Tad ļoti daudz pāri sāka veidot šādu saturu un visa šī nodarbe sāka iet uz leju,” atzīst meitene.

Māras ģimene, kā viņa atklāj, nav viņu finansiāli atbalstījusi: “Pašlaik nesaņemu pat emocionālu atbalstu, esot šajā ceļojumā... Ne rūpes, ne kā – pat ne jautājuma: “Kā iet, vai esi drošībā?”"

Uz Āfriku pāris izdomāja doties, jo abiem tā šķita saistoša un interesanta vieta, kā arī kontinents bija daudz pieejamāks maršruta un izmaksu ziņā.

“No Malagas, kur dzīvojam, bez problēmām ar prāmi tikām uz Seutu un tad jau Maroku. Paši bijām iedvesmojušies no citiem braucējiem, kas ir darījuši līdzīgas lietas un piedzīvoto atrādījuši sociālajos tīklos – “Itchy Boots”, “Ride Me Five”, “On Her Bike”,” skaidro Māra.

Viņa piebilst, ka abi ar Danielu gribējuši mainīt savas dzīves, iedvesmot arī citus ceļojumiem, kā arī – mainīt abu peļņas avotu: “Personīgi, laikam ritot, es vairāk un vairāk apzinos, cik ļoti vienaldzīga ir pieaugušo izklaides industrija. Nevienam neinteresē tava personība, tikai tas, ko tu vari parādīt. Tas ir tik ļoti vienpusēji un pliekani.”

“Apzinājāmies, ka Āfrika nav drošākā vieta uz zemes”

Dodoties ceļojumā, pāris lieliski zināja, ka pakļauj sevi virknei risku, īpaši jau ņemot vērā, ka viņu transportlīdzeklis ir motocikls.

“Apzinājāmies, ka ir terora draudi, “Boko Haram” [Islāma-teroristu grupējums, aktīvs Nigērijas ziemeļaustrumos un citviet Āfrikā], militāro un policijas struktūrvienību korupcija, zinājām par rasismu pret eiropiešiem, amerikāņiem, angļiem – tas viss bija zināms. Nekad gan nebūtu iedomājušies, ka paši nokļūsim tādā situācijā un izjutīsim to visu uz savas ādas...” pievēršoties 5. augusta un tam sekojošajiem notikumiem, norāda Māra.

Sieviete vienkārši izskrējusi uz ceļa

“Dienu pirms liktenīgā negadījuma braucām cauri džungļiem. Tur bija tiltiņš ar diviem iepuvušiem dēļiem, kuram braucot pāri nokritām. Es sasitu galvu un ilgstoši neatcerējos nedēļas, dienas, kuras aizvadījām pirms šī negadījuma,” atklāj meitene.

Pēc traumas abi devušies uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka kritiena rezultātā nav gūts kāds nopietnāks savainojums. Pēc šī un vēl sekojošajiem pārdzīvojumiem, kas radušies, Mārai esot spēcīgas migrēnas.

Ceļš Gabonas pilsētā Kango, pa kuru pāris braucis liktenīgajā dienā, vietām bija salabots, bet vietām – ar automašīnu neizbraucams, bet ar motociklu kaut kā mērojams.

“Šī sieviete skrēja no kreisās puses uz ceļa vidu, lai izvairītos no pretī braucošas automašīnas. Viņa to izdarīja, apstājās un lēnām sāka virzīties uz labo ceļa pusi. Mēs to redzējām, skaļi taurējām, kliedzām un rāvām uz labo pusi, tādēļ, ka automašīnas turpināja braukt pretī pa otro – ceļa pretējo pusi. Ja mēs rautu stūri uz to pusi, mēs sadurtos ar pretī braucošu auto, un tas pavisam noteikti beigtos letāli,” atstāsta Māra.

“Mums taurējot un kliedzot, sieviete sāka skriet, pat neskatoties uz mūsu pusi. Trieciens bija ļoti spēcīgs, braucām ar ātrumu aptuveni 40 km/h. Motocikls ielidoja grāvī, sieviete palika ceļa vidū ar salauztu kāju. Aculiecinieki novilka sievieti ceļa malā. Daniels iedeva savu jaku, ko palikt viņai zem galvas. Jaka pēcāk bija asinīs, kājai bija vaļējs lūzums... aina bija drausmīga, redzu to visu, aizverot acis,” atceras meitene.

Sieviete pēcāk slimnīcā nomirusi. Tur esot arī pateikts, ka viņa bijusi alkohola reibumā. Pēc notikušā abi nogādāti policijas iecirknī, kur nācies gulēt uz grīdas un iztikt bez ēdiena. Palīdzīgu roku snieguši vien daži vietējie motociklisti.

Policijas darbinieki esot atņēmuši pases, naudas makus, mobilos telefonus un motociklu.

Papildu grūtības radījusi valodas barjera, jo vienīgā svešvaloda, kādā runājuši vietējie, bijusi franču valoda.

Līdz liktenīgajam tiesas lēmumam – divas nedēļas

Pāris esot kontaktējies arī ar Latvijas Ārlietu ministriju (ĀM), kur esot pateikts, ka vienīgā palīdzība, kuru iespējams sniegt, esot biļetes avioreisam uz mājām.

Iemesls tam ir fakts, ka Gabonā nav Latvijas vēstniecības, un tas maksimāli apgrūtina diplomātu spēju iesaistīties.

“Mēs gan nevaram nekur doties, jo esam aizturēti. Viņi situāciju it kā saprot, bet nekā citādi palīdzēt viņi nevar – ne ar naktsmītni, ne citādi. ĀM gan sazinājās ar Spānijas attiecīgo ministriju, kas arī pieslēdzās un šobrīd dara, ko var. Taču mēs esam rezidenti Spānijā, bet ne šīs valsts pilsoņi, kas atkal ierobežo iespējas saņemt palīdzību,” teic Māra.

Ceļu satiksmes negadījums, tā rezultātā mirusī sieviete, un no visa šī izrietošā, iespējamā atbildība Gabonas likuma priekšā nebūt nav bijis viss, ko pārim nācies pārdzīvot.

“Kā mums teica policija... ja jūs samaksāsiet divus miljonus ar kaut ko [Centrālāfrikas CFA franku, ap 3100 eiro, kas prasīti kā ziedojumi], tad jums viss ar to arī beigsies. Ar draugu, atbalstītāju palīdzību šo naudu arī savācām un samaksājām,” skaidro meitene.

“Komunicējām ar prokuratūru, naudiņa nonāca sievietes ģimenei, bet policijas, Latvijas ĀM un Spānijas ministrijas solītais, ka būsim brīvībā, izrādījās meli. Mums pašlaik jāgaida divas nedēļas līdz nākamajai tiesas sēdei, kur arī tiks izlemts Daniela liktenis,” saka Māra.

Tieši Daniels bijis pie stūres avārijas brīdī.

Spānijas puse gan skaidrojusi, ka pārim “esot paveicies” – ja nebūtu iesaistīti ES valsts diplomāti, visticamāk, Daniels būtu cietumā, kur tiesas gaidīšana varētu ievilkties pat gadu.

Latvijā Daniels Vēzis vislabāk būs zināms boulinga cienītājiem. Puisis ir ieguvis daudzus reģionālos titulus un pārstāvējis Latviju Eiropas un starptautiskajos turnīros.

Pāra gaitām ceļojumā visādi citādi var sekot līdzi mājaslapā “Ride With Mimi” un sociālo tīklu kontos - gan “Instagram”, gan “Youtube”.

Āfrikā sievieti notriekušo jauniešu stāsts: Ārlietu ministrija skaidro, kādēļ atliek paļauties uz citu valstu palīdzību