33 gadus vecā Natālija ar vīru Andreju (35) un abu mazo dēlu Oleksiju dzīvoja nelielā ciematā Brovari apgabalā, netālu no Kijivas.

“Mēs vēlējāmies bērnu un sapņojām par savu pirmo māju,” telefonsarunā stāsta Natālija. “Mēs gribējām dzīvot pie dabas. Mans vīrs mājas celšanā ieguldīja visu savu sirdi, tā celta no īsta koka un akmeņiem,” viņa atceras.

Brovari bija viena viens no pirmajiem reģioniem, kuru šķērsoja Krievijas armija ceļā uz Kijivu. 8. martā, uzzinājuši, ka ciemā iekļuvuši krievi, pāris pie savas mājas vārtiem izkāra baltu palagu, lai parādītu, ka šeit dzīvo ģimene un neviens neko sliktu nevēlas.

Krievu karavīri neesot zinājuši par karu

Nākamajā rītā pāris izdzirdēja šāvienus un izlauztu vārtu skaņu. Izejot no mājas ar paceltām rokām, viņi ieraudzīja vairākus karavīrus, no kuriem viens bija notēmējis ar šauteni uz pagalmā gulošo beigto suni.

“Viņi teica, ka nezināja, ka šeit ir cilvēki, viņi neesot gribējuši neko sliktu,” sacīja Natālija. Pēc viņas teiktā, krievu karavīri esot stāstījuši jau ierastos stāstiņus, ka nav zinājuši par karu, domājuši, ka dodas uz mācībām.

Karavīri sākuši meklēt benzīnu kvadriciklam, kas bija nozagts kaimiņiem.

Komandieris Natālijai stādījās priekšā kā Mihails Romanovs un teica, ka, ja nebūtu karš, viņiem noteikti būtu romāns.

Viņa atceras, ka Mihails esot izskatījies alkohola reibumā. Natālija lūgusi karavīrus doties projām, jo četrus gadus vecajam dēlam bijis bail.

Komandieris kļuva agresīvs, kad ieraudzīja Andreja automašīnā kamuflāžas jaku. Viņš sācis uz Andreju šaut un pēc tam draudējis ar granātu uzspridzināt automašīnu.

Natālija esot lūgusi, lai viņš to nedara, taču komandieris atņēmis auto atslēgas, sēdies pie stūres, iedarbinājis dzinēju un ietriecies nokritušā kokā. Viņš pametis automašīnu un karavīri devušies prom.

Komandieris atgriezās

Iestājoties krēslai, pāris izdzirdējis kņadu pie vārtiem un Andrejs devies pārbaudīt, atstājot durvis vaļā.

“Es dzirdēju vienu šāvienu, vārtus atveramies un soļus mājā,” stāsta Natālija. Komandieris Romanovs bija atgriezies, šoreiz līdzi sev paņēmis kādu apmēram 20 gadu vecu karavīru.

“Es kliedzu, kur ir mans vīrs, tad paskatījos ārā un ieraudzīju viņu zemē pie vārtiem.

Jaunākais puisis pielika man pie galvas ieroci un teica: “Es nošāvu tavu vīru, jo viņš ir nacists”,” pārdzīvotās šausmas atceras Natālija.

Vīrietis esot licis viņai klusēt un piedraudējis, ka pretējā gadījumā dēla priekšā nogalinās arī viņu.

“Viņš man lika izģērbties. Tad viņi abi mani izvaroja pa vienam. Viņiem bija vienalga, ka mans dēls raud blakus istabā. Viņi man teica, lai aizeju un apklusinu viņu, un nāku atpakaļ. Visu laiku viņi turēja man ieroci pie galvas un ņirgājās par mani,” stāsta Natālija.

Pēc brīža vīrieši izgāja ārā un Natālija devās pie sava dēla, kurš bija sastindzis no bailēm un nevarēja pakustēties. Apmēram pēc 20 minūtēm abi vīrieši atgriezās un Natāliju atkal izvaroja.

“Kad viņi atgriezās trešo reizi, viņi bija tik piedzērušies, ka knapi turējās kājās,” stāsta Natālija. Abi karavīri beigās aizmiguši uz krēsliem.

Natālija devās pie dēla un teica, ka abiem jādodas prom, jo pretējā gadījumā viņus abus nošaus.

No šausmām izdevies aizbēgt

“Līdz brīdim, kad es atvēru vārtus, dēls stāvēja pie sava tēva ķermeņa, taču bija tumšs un puika neatpazina, ka tas ir viņa tēvs. Viņš teica: “Vai mūs nošaus tāpat kā šo cilvēku?”,” stāsta Natālija.

Māte ar dēlu aizbēga uz kaimiņu māju un vēlāk uz Brovari. Tur viņi palika pie radiem, kuri vēlāk viņus nosūtīja pie vīra māsas un bērniem netālu no Ternopiļas pilsētas. Vīra māsa bija tā, kas iedrošināja Natāliju ziņot policijai par izvarošanu un slepkavību.

“Iespējams, es būtu klusējusi, bet, kad devāmies uz policiju, mana vīra māsa lika man runāt, un atpakaļceļa vairs nebija,” stāsta Natālija.

Viņa saprot, ka daudzi no upuriem klusē, jo baidās. Daudzi cilvēki neticot, ka notiek tik briesmīgas lietas.

Otra izvarotāja identitāti Natālija nezina. Pagājušajā nedēļā ar viņu sazinājās Ukrainas armijas pārstāvis un informēja, ka ukraiņu spēki esot nogalinājuši vīrieti, kurš tika identificēts kā Romanovs. Taču Natālija joprojām nav pārliecināta, ka tā ir taisnība.

Atgriezties ir neiespējami

Natālijas dēls joprojām nezina, ka viņa tēvs ir miris. Mamma nav sadūšojusies viņam to pateikt. “Pat, ja mēs ejam uz veikalu, viņš man lūdz nopirkt tētim kūciņas,” viņa stāsta.

24. aprīlī būtu apritējusi pāra kāzu gadadiena. Andreja līķis joprojām nav atrasts. Ciemā, kurā dzīvoja ģimene, joprojām atrodas krievu karaspēks un Natālija nezina, vai jebkad varēs tur atgriezties.

“Atmiņas ir smagas. Nezinu, kā ar to visu sadzīvošu, tomēr saprotu, ka mans vīrs mums šo māju uzcēla. Es nekad nevarētu sevi piespiest to pārdot,” stāsta Natālija.

Seksuālas vardarbības upuru ir daudz

Krievija Natālijas stāstu noliedz. Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs noraidīja Ukrainas Valsts policijas apsūdzību, pagājušajā nedēļā paziņojot, ka “mēs tam vispār neticam”, vēsta ziņu aģentūra "Interfax".

Ukrainas amatpersonas apgalvo, ka kopš Krievijas iebrukuma 24. februārī valstī ir notikuši daudzi izvarošanas un seksuālas vardarbības gadījumi.

Ukrainas parlamenta deputāte Marija Meinceva portālam “Sky News” papildināja Natālijas liecību, apgalvojot, ka upuru ir daudz vairāk: “[Natālija] nesniedza sīkākas detaļas un neteica, kā viņa uzzināja par citiem uzbrukumiem, bet cer, ka tie nāks gaismā, tiklīdz upuri būs gatavi par to runāt.”

Katerīna Busola, domnīcas “Chatham House” pārstāve un ukraiņu advokāte, norādīja, ka ziņas par krievu karavīru seksuālu vardarbību tiek saņemtas jau kopš Krimas aneksijas 2014. gadā.

“Man ir aprakstīti gadījumi, kuros izvarošanā piedalās vairāki cilvēki, izvarošana bērnu acu priekšā un seksuāla vardarbība pēc ģimenes locekļu nogalināšanas,” intervijā ar “The New York Times” stāsta Busola.

Likuši izģērbties, ņirgājušies un piespieduši piedalīties propagandā - okupanti spīdzinājuši sagūstītās Ukrainas spēku sievietes