Saimnieks baras

Ja ieejam "YouTube" un meklētājā ierakstām Aleksandra Lukašenko vārdu, tad viegli varam atrast lērumu Baltkrievijas valsts televīzijas kanālu videosižetu, kuros redzams, kā valsts vadītājs viesojas dažādos uzņēmumos un, tā teikt, pārbauda to darba efektivitāti. Sižeti ir ļoti līdzīgi un atsauc atmiņā astoņdesmitajos gados krievu valodā izdoto Ziemeļkorejas propagandas žurnālu Koreja šodien, kur katra numura otro vāku rotāja liela fotogrāfija no sērijas “Dižais vadonis Kims Irsens izbraukumā vada...” un tālāk sekoja konkrētās vietas nosaukums – putnu fermu, mašīnbūves uzņēmumu, ceļu būvi un tā tālāk. Taču Lukašenko televīzijas sižeti ir daudz kolorītāki un mērķēti uz sava kā laba saimnieka tēla veidošanu sabiedrības acīs.

Piemēram, sižetā par kāda kolhoza apmeklējumu (Baltkrievijā joprojām ir kolhozi, taču par tiem sīkāk mazliet vēlāk) vadonis miesassargu un činavnieku bariņa pavadībā apstaigā govju fermu un sarīko pamatīgu brāzienu tās vadītājiem: “Kādēļ ventilatora slēdzis nestrādā? Ne jau velti es to pārbaudīju – biju drošs, ka tas nedarbosies! Kurš par to ir atbildīgs?! Un kādēļ govis ir netīras? Noskaidrojiet atbildīgo un ierosiniet krimināllietu! Cik ilgi šis pusizjauktais kombains nedarbojas? Divus gadus? Noskaidrojiet numuru un pārbaudiet! Kādēļ garāžā ir bardaks? Noskaidrojiet vainīgos, pret visiem ierosiniet krimināllietas un uzlieciet roku dzelžus!” Kā divas ūdens lāses līdzīgi ir arī sižeti par fabriku un rajona administrāciju pārbaudēm – noskaidrot vainīgos, ierosināt krimināllietas, uzlikt roku dzelžus un sodīt!

Nešaubos, ka, skatoties šos sižetus, ne viens vien Latvijas iedzīvotājs teiks – lūk, īsts saimnieks savā zemē, pievērš itin visam uzmanību un soda neliešus! Gandrīz kā Kārlis Ulmanis! Tiesa, neatceros gan, ka kāds no laikabiedriem būtu rakstījis par to, ka Ulmanis, braukājot pa Latviju (un to viņš darīja bieži), būtu lamājis zemniekus par neiztīrītām kūtīm vai arī mācījis VEF inženieriem pareizi pieskrūvēt radioaparāta rokturi...

Taču, pirms slavināt Lukašenko saimnieciskumu, ir vērts padomāt par diviem jautājumiem. Pirmais – vai tiešām valsts augstākā persona ir tā, kurai būtu jābraukā pa fermām un jāpārbauda, vai ventilatora slēdzis darbojas un govis ir pabarotas? Vai tiešām to var saukt par efektīvu valsts pārvaldes modeli, ja bez prezidenta klātbūtnes padotie neko nespēj kārtīgi izdarīt? Un otrs – ja jau Baltkrievijas ekonomiskais modelis ir tik labs, kā tiek apgalvots, tad kā gan tas nākas, ka prezidents atklāj vienu trūkumu pēc otra un nepārtraukti lamā izpildkomiteju priekšsēdētājus, kolhozu un uzņēmumu direktorus un tā tālāk? Varbūt tomēr viss tik labi nedarbojas salīdzinājumā ar citām valstīm? Būtu taču pagrūti atcerēties, ka, piemēram, Egils Levits vai Krišjānis Kariņš kādreiz būtu bāruši LMT vai Cēsu alus vadītājus par slikti padarītu darbu, vai ne?

Valsts kontrole un viens tirgus

Te nu mēs nonākam pie galvenās atšķirības Baltkrievijas un citu Eiropas valstu, ieskaitot Latviju, ekonomikā. Proti, Baltkrievijā praktiski visi lielie ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumi pieder valstij (70 procenti strādājošo strādā valsts uzņēmumos, un tie saražo 75 procentus kopprodukta), un to vadītājus ieceļ prezidents vai viņam tuvu stāvošas personas. Latvijā deviņdesmitajos gados tā laika vadītāji neefektīvajiem uzņēmumiem ļāva izputēt (par ko saņēma daudz kritikas – gan pamatotas, gan ne pārāk), taču Lukašenko savējos pabāza zem valsts spārna. Pirmajos 15 viņa valdīšanas gados likās, ka tas bija prātīgi darīts, jo ražošanu turpināja gan lielie mašīnbūves uzņēmumi, gan minerālmēslu rūpnīcas. Problēmas gan radīja Lukašenko diktatoriskais vadības stils un nevēlēšanās sarīkot brīvas vēlēšanas, kuru dēļ sašaurinājās izeja uz Eiropas tirgu, taču to Baltkrievija kompensēja ar orientēšanos uz Krieviju un NVS valstīm.

Līdz 2014. gadam šī shēma darbojās itin labi, taču pēc Krievijas realizētās Krimas okupācijas Kremlis saskārās ar ekonomiskajām sankcijām, un to atbalsis bija jūtamas arī Minskā. Kādu laiku baltkrievi varēja pelnīt, iedzīvojoties uz pretsankciju rēķina – Krievijā bija aizliegts ievest daudzus pārtikas produktus no Eiropas, taču Baltkrievijas uzņēmēji sāka darboties kā starpnieki, piegādājot aizliegtās preces jaunos iepakojumos, kas vēstīja, ka tās ražotas Baltkrievijā. Tā Krievijas veikalu plauktos nonāca Baltkrievijā “ražotais” franču siers un austeres, spāņu gaļa, vācu desas. Taču pamazām vien brieda arvien lielākas problēmas, un izskatās, ka Baltkrievijas ekonomikas kritiskais brīdis vairs nav tālu, turklāt, visticamāk, to paātrinās sankcijas, ko droši vien noteiks Rietumi pēc Lukašenko īstenotajām represijām un vēlēšanu rezultātu viltošanas.

Līdz šim Baltkrievijas galvenais tirdzniecības partneris bija Krievija un NVS – šis tirgus veidoja trīs ceturtdaļas no visa Baltkrievijas eksporta. Atlikusī ceturtā daļa palika Eiropas valstīm un Ķīnai. Daudzi krievu ekonomisti uzskata, ka pēdējos gadus Lukašenko vienkārši ir parazitējis uz Krievijas rēķina, ieplūdinot tajā savus ražojumus, bet krievu precēm cenšoties aizšķērsot ceļu ar ievedmuitu palīdzību. Diezgan ilgi Putins uz to pievēra acis, cerot ar Baltkrievijas diktatoru noslēgt vienošanos par abu valstu apvienošanu, taču Lukašenko visus šos piedāvājumus noraidīja, un tagad varētu būt pienācis atmaksas brīdis. Ja Krievija nolems ierobežot baltkrievu preču plūsmu, ar to pašu Baltkrievijas ekonomikai būs vakars. Pēdējos gados gan baltkrievi pastiprināti sadarbojas ar Ķīnu, kas Baltkrievijā izveidojusi lielu transporta mezglu, taču tirdzniecība starp valstīm norit vienos vārtos – Ķīnas preču imports Baltkrievijā ir sešas reizes lielāks nekā baltkrievu ražojumu eksports uz Ķīnu. Cits perspektīvs virziens ir IT nozare, ka pēdējos gados Baltkrievijā strauji attīstās, taču nav izslēgts, ka pēdējie notikumi tās konkurētspēju būs iedragājuši – šajā industrijā parasti strādā gados jauni ļaudis, kuri ar veciem diktatoriem ne visai labi saprotas...

Puse uzņēmumu – nerentabli

Saskaņā ar Baltkrievijas valsts statistikas pārvaldes datiem pērn 40 procentus Baltkrievijas eksporta ir veidojuši minerālmēsli, 17 procentus – mašīnbūves produkcija, 16 procentus – lauksaimniecības preces. Uz papīra tas izskatās labi, taču reālajā dzīvē baltkrievu uzņēmumus pēdējo pāris gadu laikā vajā nopietnas problēmas.

Šķiet, visi zina slaveno Baltkrievijas uzņēmumu BelAZ, kas ražo milzīgās kravas automašīnas karjeriem. Mazāk zināms droši vien ir tas, ka jau labu laiku šīs rūpnīcas ražošanas apjomi krītas, jo pēc automašīnām nav pieprasījuma. Tas savukārt rada lavīnveidīgas problēmas citiem uzņēmumiem, piemēram, riepu ražotnei Belšina, kam nācies slēgt vismaz trīs savas rūpnīcas. Vadošais minerālmēslojuma ražotājs Belaruskalij ir spiests savu produkciju kraut noliktavās, jo arī tai samazinājies noiets. Lauksaimniecības tehnikas rūpnīca Gomelselmash jau 2018. gadā strādāja ar zaudējumiem. Pat Baltkrievijas nacionālā banka ir spiesta atzīt, ka šā gada sākumā (vēl pirms Covid pandēmijas) gandrīz 60 procenti Baltkrievijas uzņēmumu ir bijuši mazrentabli vai pilnībā nerentabli. Tāds, lūk, valsts uzņēmumu veiksmes stāsts...

Nekas labāks nenotiek arī laukos. Padomju laikos lielākā daļa kolhozu labākajā gadījumā knapi spēja savilkt galus kopā, un nekas šajā ziņā nav mainījies arī mūsdienu Baltkrievijā. Kolhozs kā kolektīva valsts saimniekošanas forma (zeme Baltkrievijā ir valsts īpašums) ir neefektīvs jau pēc savas būtības, jo nemotivē cilvēkus strādāt ar pilnu atdevi. To uzskatāmi var redzēt Baltkrievijā, kur daudzi kolhozi ir saņēmuši mūsdienīgu tehniku, taču ražīgums palicis diezgan viduvējs.

Viens no Krievijas opozīcijas informācijas kanāla Navalny Live ekspertiem, ekonomists Vladimirs Milovs kādā no saviem raidījumiem salīdzināja Baltkrievijas un Lietuvas lauksaimniecību un nonāca pie šokējoša rezultāta: lai arī Baltkrievija gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir daudz lielāka, lietuvieši spēj eksportēt vairāk lauksaimniecības produkcijas nekā baltkrievi (5,52 miljardi dolāru gadā pret 5,48 miljardiem). Un tas viss – neraugoties uz to, ka Baltkrievijai atšķirībā no Lietuvas ir neierobežoti pieejams milzīgais Krievijas tirgus!

Ir pat vēl kategoriskāki viedokļi, kas nāk no Krievijas (par to nav jābrīnās, jo abu šo valstu ekonomikas ir diezgan cieši savijušās, tāpēc arī krievu uzņēmēji un ekonomisti pievērš pastiprinātu uzmanību Baltkrievijai, kamēr citas valstis baltkrievu ekonomikas stāvoklis tik ļoti neinteresē). Piemēram, starptautiskās tirgus izpētes kompānijas Management Development Group Inc. partneris Dmitrijs Potapenko paziņojis, ka Baltkrievijas ekonomika ir mīts, ka patiesībā tā turas tikai uz Krievijas naftas un gāzes tranzīta, bet konkurētspējīgas preces Baltkrievija, ar ļoti retiem izņēmumiem, nav spējīga saražot.

Krīzi gaidot

Pirms vēlēšanām Lukašenko centās izlikties, ka viss ir kārtībā un problēmas tiks atrisinātas: “Nevar pieļaut sistēmas salaušanu un atņemt cilvēkiem stabilas un laimīgas dzīves gadus.” Par laimīgo dzīvi var strīdēties, jo, lai gan pilsētas Baltkrievijā tiešām ir sakoptas, tomēr cilvēku ienākumi nav augsti – 200 dolāri mēnesī skaitās neslikta alga. Un nevarētu teikt, ka preču cenas būtu īpaši lētākas nekā Latvijā. Par paša Lukašenko dzīvesveidu un īpašumiem ir zināms diezgan maz, taču tiek apgalvots, ka vadonim ir 17 rezidences, vairākas lidmašīnas un ārvalstu villas, kā arī milzīgi noguldījumi ārzemju bankās. Oligarhu kā Krievijā Baltkrievijā nav (kaut gan ir vadonim pietuvināti uzņēmēji), jo pats Lukašenko ir superoligarhs, kurš kontrolē visu valsts saimniecību.

Par to, ka īsti labi nav, pastarpināti liecina arī Lukašenko mēģinājums nesen izspiest no Starptautiskā Valūtas fonda 940 miljonus dolāru Covid seku apkarošanai. Valūtas fonda atbilde bija ļoti loģiska – pag, jūs taču pats teicāt, ka nekāda Covid Baltkrievijā nav? Kādēļ tad jums būtu jādod nauda? Uz to Lukašenko varēja vienīgi reaģēt kā lapsa fabulā par skābajām vīnogām: “Mums tiek izvirzītas prasības – sak, cīnieties ar koronavīrusu tā, kā to dara Itālijā. Es negribu, lai Baltkrievijā atkārtotos tas, kas bija Itālijā. Mums ir sava valsts un sava situācija... Valūtas fonds saka: taisīt karantīnu, izolāciju, komandantstundu. Kas par muļķībām? Mēs pēc svešas stabules nedancosiem!”

Ekonomisti vienā balsī apgalvo, ka tādā garā kā līdz šim Baltkrievijas valsts vadītā ekonomika ilgi nespēs darboties. Valsts uzņēmumi tiek vadīti neelastīgi un nesaimnieciski, tajos trūkst inovāciju un jaunu ideju. Pašai Baltkrievijai nav naudas, lai veiktu reformas un restrukturizāciju, šobrīd laikam cerēt uz Krieviju arī ir naivi, jo tai ir pašai savas grūtības. Nerunājot nemaz par masu nemieriem visā Baltkrievijā pēc vēlēšanu farsa, kas ekonomikai diez vai nāks par labu.

Viens no labākajiem krievu ekonomistiem Sergejs Gurijevs uzskata, ka, neveicot nekādas strukturālas reformas un nepiesaistot investīcijas, Baltkrievijas ekonomiku jau tuvākajā laikā gaida krahs – un tas pat nav atkarīgs no tā, noturēsies Lukašenko pie varas vai ne. Vienkārši astoņdesmito gadu metodes 21. gadsimta divdesmitajos gados vairs nedarbojas – patīk tas kādam vai ne. Un, lai vērstu lietas par labu, pilnīgi noteikti nepietiks ar braukāšanu pa kolhoziem un draudēšanu priekšsēdētājiem ar roku dzelžiem.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Viņi melo – Pieķerts melos! saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Vai baltkrievu IT speciālista programma OMON "atmaskošanai" bijusi viltus ziņa? Patiesībā viss neesot tik vienkārši