Oksana, kura dzīvo ASV, paralimpiskajās spēlēs piedalījusies jau vairākkārt. 2012.gadā Londonas paralimpiskajās spēlēs viņa kopā ar ASV airēšanas komandu izcīnījusi 3.vietu, 2014.gadā Sočos un 2018.gadā Pjončanā Oksana godam pārstāvējusi ASV slēpošanas komandu, savukārt 2016.gada vasarā Riodežaneiro piedalījusies para riteņbraukšanas sacensībās.

Īpaši svarīgi Oksanai bijis nokļūt paralimpiskajās spēlēs Sočos, Krievijā. Nonākt tik tuvu savai dzimtenei, turklāt stāvēt uz pjedestāla vien stāvu zemāk par distanču slēpotāju, ukrainieti Ludmilu Pavļenko, bijis ļoti saviļņojoši.

"Tā bija kā cikla noslēgšana," par nokļūšanu Sočos stāsta sportiste. "Tas nebija mans zelta medaļas brīdis, bet es jutos tieši tā."

Lai gan Oksana lielāko daļu dzīves aizvadījusi Amerikā, viņas dzimtene vienmēr būs Ukraina. Oksana dzimusi 1989.gadā, trīs gadus pēc postošās Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas. Kodolkatastrofas ietekme uz dabu un tajā notiekošajiem procesiem spilgti atspoguļojusies Oksanas ārienē, vismaz tā uzskata viņa pati. Sportiste piedzimusi ar vairākiem defektiem, bet bioloģiskā māte jaundzimušo atdevusi adopcijai.

Savu stāstu Oksana atklāj raidorganizācijai "BBC".

Ukrainas bērnunamā dzīvojusi badā

"Man ir labas un sliktas atmiņas. Es atceros saulespuķu laukus. Es nezinu, vai tas bija tāpēc, ka biju maziņa, bet man tās šķita milzīgas. Tur auga arī plūme, un, tā kā mēs nedabūjām daudz ēdiena, mēs zagām plūmes un savācām sēklas no saulespuķēm," par piedzīvoto bērnībā stāsta Oksana. Viņa uzskata, ka tas, ko citi stāsta par bērnunamiem Austrumeiropā, atbilst patiesībai: "Es ļoti tieši atceros asās sāpes, kas vēderā rodas no izsalkuma."

"Uzreiz pēc dzimšanas mani nodeva adopcijai. Es piedzimu ar sešiem kāju pirktiem, man trūka galveno svaru nesošo kaulu kājās, mani ceļgali peldēja - tos nekas neatbalstīja. Man konstatēja sindaktīliju (kopā saauguši roku pirksti), katrai rokai bija pieci pirksti, bez īkšķiem. Man nav labā bicepsa, man trūkst dažu orgānu. Man ir viena niere un uz zobiem nav emaljas. Kad atbraucu uz Ameriku, man pastāstīja, ka vienīgais, kas var ietekmēt emalju pirms dzimšanas, ir radiācija," atklāj Oksana.

Vēlāk ārsti ASV bijuši pārliecināti, ka pie meitenes sliktā veselības stāvokļa vainojama Černobiļas atomkatastrofa. Viņas bioloģiskā māte grūtniecības laikā nav dzīvojusi tālu no Pripjatas. Arī netālu no bāreņu nama bijusi spēkstacija. Kad radiācijas līmenis pieaudzis, policists pavēlējis bērniem aizvērt logus un durvis un nerādīties laukā.

Arī Oksana ir redzējusi HBO kulta seriālu "Černobiļa". "Ir skumji, ka katastrofa cilvēkiem atņēma tik daudz dzīvību un māju. Tā valsts daļa vairs nekad nebūs tāda kā agrāk," prāto sportiste. "Es negribētu teikt, ka esmu avārijas sekas, iznākums kaut kam briesmīgam. Ir jādomā par potenciālu un iespējām, piemēram, kļūt par sportistu, nevis dzīvot tikai problēmās."

Mamma uzrodas ASV

"Kad man bija 5 gadi, bērnunama direktore mani iesauca savā kabinetā un teica: "Mums tev ir jāparāda bilde - šī būs tava jaunā mamma." Ieraugot viņas seju, es ieraudzīju vissiltākās acis un vissiltāko smaidu," atceras Oksana.

Sieviete fotogrāfijā Oksanu nekad nebija satikusi, viņa bija redzējusi tikai meitenes bildes. Katru dienu mazā Oksana lūgusi direktorei, lai vēl un vēl parāda viņai "jaunās mammas" bildi.

Ja Oksana tika pieķerta blēņās, direktore viņu sodījusi, nerādot bildi. "Tu nevari skatīties uz bildi, jo tu esi slikta meitene! Viņa pie tevis nenāk, jo tu slikti uzvedies," teikusi bērnunama direktore. Oksana tam ticējusi, jo adopcijas process ildzis divus gadus. Tomēr meitene nekad nav atmetusi cerības.

"Viņa par mani cīnījās 2 gadus. Kad viņa pēc manis ieradās, viņa ieraudzīja patieso vidi, kurā es dzīvoju," atklāj Oksana. "Kad viņa gāja pa gaiteni, viņa tajā satika cilvēkus, kuri slidinājās pa sasalušo grīdu, jo radiatori bija aizsaluši."

7 gadu vecumā Oksana beidzot tika adoptēta un devās ceļā uz savām jaunajām mājām ASV. Par viņas jauno mammu kļuva Bufalo Universitātes profesore. Sieviete zināja, ka meitenei ir nopietnas veselības problēmas, turklāt, iespējams, nāksies amputēt kreiso kāju.

"Es pat nezināju, ka esmu citāda, līdz nokļuvu Amerikā," stāsta talantīgā sportiste. "Tikai šeit es sapratu, ka tas, kā dzīvoju es, nebija normāli."

Amputē abas kājas

Ārsti ASV Oksanai konstatējuši nopietnas veselības problēmas, ko izraisījusi badošanās. 8 gadu vecumā viņa svērusi 16 kilogramus. Pirmos pāris gadus Amerikā viņa nēsājusi mazuļiem domātas drēbes.

"Tikai tagad, kad esmu vecāka, es saprotu to, cik grūti tas bija manai mammai," stāsta Oksana. "Toreiz adoptēt bērnu, esot vienai, bija gandrīz neiespējami. Viņai bija jāiziet vairāki psiholoģiskie pārbaudījumi, vairākkārt jāatbild uz jautājumiem, kāpēc viņa ir viena, kas viņai vainas, kur ir viņas vīrs. Tas parāda to, cik stipra viņa ir, un cik tīra ir viņas sirds. Jebkurš vecāks, kurš adoptējis bērnu, ir īsta dāvana, bet mana mamma adopcijas procesu pacēlusi jaunā līmenī."

9 gadu vecumā ārsti amputējuši Oksanas kreiso kāju, jo tā bijusi 15 centimetrus īsāka par labo kāju. "Tas bija smagi, bet vēl smagāk man bija 13 gadu vecumā, kad ārsti pateica, ka nespēj saglābt arī labo kāju," atklāj sieviete, kura zaudējusi abas kājas. Otras kājas amputācija ieilgusi, jo Oksana nav spējusi sagatavoties. Reiz jau kas tāds bija pieredzēts, un pārdzīvot visu otrreiz meitene nevēlējās. Tomēr sāpes labajā kājā kļuva neciešamas. "Es teicu - labi, bet atstājiet man ceļgalu," smago lēmumu atceras Oksana.

Ārsti sākotnēji piekrituši kāju amputēt zem ceļgala, tomēr neilgi pirms operācijas pārdomājuši. 13 gadus vecā meitene pēc operācijas bijusi izmisumā, jo piecelties no guļus stāvokļa bijis ļoti grūti. Viņa joprojām dusmojoties par ārstu rīcību. Vēlāk viņai tika veiktas arī vairākas plaukstu operācijas.

Sportistes karjeru uzsāk ar airēšanu

Lai uzlabotu savu veselības stāvokli, Oksana 2002.gadā pievērsās airēšanai. Pirmais cilvēks, kurš Oksanu sācis virzīt pretī profesionālajam sportam, bija Lūivilas airēšanas kluba direktors Rendijs Mills. "Man patīk sacensties, man riebjas zaudēt, un viņš to pamanīja," stāsta sportiste. Viss, kas viņai bija nepieciešams nokļūšanai augstākā līmenī, bija profesionāļa palīdzība.

Izpētot informāciju par 2008.gada paralimpiskajām spēlēm, Oksana sapratusi, ka tieši to viņa vēlas - pārstāvēt ASV tik augstā līmenī. Pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm 2012.gadā Oksana nolēmusi pilnībā veltīt sevi sportam.

"Bērnībā, kā jaunai meitenei, man bija ļoti zems pašvērtējums. Es negribu, lai nākamo paaudžu bērni uzaug bez iedvesmojošām personām līdzās. Manos laikos teju katram bērnam pie sienas bija Maikla Džordana plakāts. Kapēc gan tā vietā nevarētu būt kāds, kurš piedzimis ar invaliditāti?" jautā sportiste.

Sieviete tic, ka "redzēt nozīmē ticēt", tāpēc priecājas, ka paralimpiskais sports kļūst arvien populārāks. "Jo biežāk sabiedrība redz šādus sportistus, jo "normālāk" tas kļūst," uzskata Oksana.

Ikdienu Oksana pavada kopā ar savu draugu Āronu Paiku, kurš arī ir paraolimpietis. "Ārons ir ļoti pacietīgs cilvēks. Es nezinu, kā kāds spēj sadzīvot ar manu haosu. Mēs sākām slēpot kopā un mudinām viens otru trenēties," stāsta viņa. Abos sportistos mājo sacensības gars, tāpēc nereti pat vienkārša Monopola spēle pārtop spraigā cīņā.

Šī gada Tokijas paralimpiskajās spēlēs Oksanas galvenais mērķis ir uzvarēt abās viņas pārstāvētajās disciplīnās - šogad tā būs šosejas riteņbraukšana un individuālais brauciens. 2018.gada ziemas paralimpiskajās spēlēs viņa izcīnījusi zelta medaļas slēpošanas disciplīnās - sprintā un distanču slēpošanā. "Šī ir lieliskākā medaļa manā mūžā," pēc pirmās zelta medaļas izcīnīšanas toreiz teica Oksana. "Es nevaru sagaidīt, kad varēšu to uzkārt savas mammas kaklā. Es viņai teicu, ka pirmais zelts būs viņas."

Atslepeno dokumentus: atklājas, ka "mazas avārijas" Černobiļā notika arī iepriekš, bet tika slēptas