Divas pasaules

Peru ir viena no tām vietām, kur joprojām ir saglabājušās arhaiskās, proti, senās, dziedināšanas prakses, kuras mūsu kultūrā ir nozaudētas. Šajās praksēs notiek cilvēka apziņas mijiedarbība ar psihes arhaisko, bezapzināto daļu – to, kas tuvāka dabai. Atšķirībā no mums indiāņu pasaules uztvere lielā mērā balstās uz domu, ka augi ir apdvēseļotas būtnes. Un to vidū ir augi, kam ir skolotāju funkcijas. Viens no tiem ir ayahuasca liāna, ko indiāņi sauc par “garu liānu”, bet to var tulkot arī kā “mirušo liānu”. Taču – tā ir dzīvības liāna, jo, kad cilvēks ar šā auga novārījuma, proti, ajavaskas ceremonijas, palīdzību iziet cauri īpašam procesam, tad viņš piedzīvo dziedināšanu un transformāciju. Liāna, kas satur harmalīnu, tiek vārīta kopā ar dimetiltriptamīnu saturoša chacruna krūma lapām, šī kombinācija tad arī ļauj piedzīvot iedziļināšanos bezapziņā. Bez harmalīna, kas darbojas kā inhibitors, dimetiltriptamīns, kas, starp citu, ir arī Latvijas augos, vienkārši sadalās bez jebkāda efekta.

Rietumu patērētāju kultūrā augušam cilvēkam indiāņu rituālus ir ļoti grūti izskaidrot. Mūsu rituāli lielākoties ir tukši, jo mums nav nekādas apjēgas, kam ir domāti rituāli, īpaši iniciācijas rituāli. Piemēram, skolas izlaidums. Ko mēs ar šo rituālu gribam panākt? Vienkārši ielikt ķeksīti? Rituāla jēga jau nav izsniegt cilvēkam dokumentu, bet gan ievest sakrālajā telpā, kurā notiek transformācija: tajā ieiet bērns, bet iznāk pieaugušais. Un tā ir transformācija burtiskā nozīmē, jo pēc tam tu vairs neesi tāds, kāds biji pirms tam. Taču, lai ķertos pie transformācijas, vispirms ir jāsaprot, ko mēs gribam panākt; ir jābūt skaidram priekšstatam, ar ko bērns atšķiras no pieaugušā. Mums tāda nav. Arhaiskajās civilizācijās bija ļoti svarīgi nepieļaut, ka cilvēki apziņas līmenī paliek infantili, tas bija izdzīvošanas jautājums. Sadarbība dabu un sabiedrības intereses ir augstāka par individuālā ego iegribām. Mūsdienās cilvēks tiek uzskatīts par pieaugušu bioloģiski un juridiski, nevis psiholoģiski. Psiholoģiski pieaugušu cilvēku Rietumu civilizācijā ir absolūtais mazākums, jo vislabākais patērētājs taču ir bērns, kuram iegribu ir vairāk nekā naudas, kuru ir viegli iekārdināt un kuram rūp tikai viņa paša ērtības un labsajūta. Tāds cilvēks nedomā par to, kādas sekas viņa dzīvesveids ilgtermiņā atstās uz sabiedrību un dabu.

Pie Peru indiāņiem devos kopā ar krievu antropologiem, šamanisma pētniekiem. Viņu vidū bija pazīstamais šamanisma pētnieks un autors Olards Diksons un viņa sieva, tuviešu šamane Šončalai Hovenmei, kā arī Pāvels Bersņevs no Sanktpēterburgas, kurš par Latīņamerikas indiāņu praksēm ir sarakstījis vairākas grāmatas; viņš tad arī bija mūsu ekspedīcijas vadītājs. Šīs senās indiāņu prakses nepieciešams pētīt kaut vai tāpēc, ka tām draud iznīcība. Jau aizbraucot uz Peru, var redzēt, ko ir nodarījusi globalizācija. Vietējiem tagad ir futbols, pepsi un diskotēkas, un senie rituāli jauno paaudzi vairs īpaši neinteresē. Vietējie uz šīm ceremonijām neiet, uz turieni brauc tikai dīvaiņi un pētnieki no visas pasaules, un viņi tad arī ir tie, kas šo tradīciju uztur pie dzīvības. Ja nebrauktu rietumnieki, tad droši vien vecie zinātāji nomirtu, bet jaunos tas viss neinteresētu.

Ceļojums ar piedzīvojumiem

Pie indiāņiem tu nevari aizbraukt kā, piemēram, uz Cēsīm. Vispirms tu kāp lidmašīnā un lido uz Parīzi, tālāk uz Limu, pēc tam uz Pukalpu un tālāk ar laivu pa upi. Brauciens pa upi tagad ir diezgan īss – stundas četras. Agrāk esot vajadzējis braukt vismaz astoņas stundas, taču tagad laivas ir ļoti ātras un traucas ar kādiem 40 kilometriem stundā. Jāņem tikai vērā, ka tur darbojas arī pirāti, tāpēc upes transporta vadītāji staigā ar ieročiem. Tādi baltie duraki kā mēs tur vietējiem ir īsta dāvana. Taču tas nav nekas jauns: atcerēsimies, ka deviņdesmito gadu sākumā arī mums ikviens rietumnieks likās bagātnieks, kuru vajadzētu salīdzinoši godīgā veidā atbrīvot no naudas. Tur ir tieši tas pats, tikai klāt vēl nāk Latīņamerikas kolorīts ar diezgan lielu nenoteiktības devu. Piemēram, tu vari nopirkt laivā biļeti ar konkrētu vietas numuru, taču, kad iekāp laivā, tad redzi, ka tur viens vietējais jau sēž. Ja gribi braukt, vari sēdēt kaut kur uz paunām.

Mans ceļojums pie indiāņiem gan nebija gluds, ik pa brīdim gadījās dīvainas aizķeršanās. Turklāt es tāds nebija vienīgais: kad Limā satiku pārējos grupas dalībniekus, katram bija līdzīgs stāsts. Piemēram, man, pārsēžoties Parīzē uz Limas reisu, laika bija tik maz, ka lidostā man pateica – viss, esat nokavējis! Nevar būt! Tad viņi man iedeva tā saukto standby biļeti ar domu – ja pagūsi, tad brauksi. Paguvu. Visums visu salika pa vietām, bet tās desmit minūtes, ko pavadīju, stāvot pie iekāpšanas vārtiem, bija ļoti dramatiskas. Būt vai nebūt? Līdzīgi bija gājis arī pārējiem, kas visi ir pieredzējuši ceļotāji.

Limā pavadījām pāris dienas, lai pierastu pie laika zonu maiņas, pēc tam devāmies uz lidostu, lai lidotu tālāk uz Pukalpu. Izlidošana bija ap vienpadsmitiem, bet mēs, būdami apzinīgi, jau deviņos bijām klāt. Taču lidostā mums pateica: nekur nelidosiet, lidmašīna salūzusi! Meistari gan to mēģināja sataisīt, taču nekas nesanāca. Bet mums viss laiks saplānots, Pukalpā mūs jau gaida, lai vestu pie indiāņiem! Beigu beigās no Kusko atdzina citu lidmašīnu, un vakarā mēs aizlidojām uz Pukalpu.

Ar to vēl ķibeles nebeidzās. Pukalpā skrējām uz tirgu, lai sapirktos dāvanas maestro šamanim, kurš vada rituālu; ir pieņemts viņam dāvināt tabaku. Tabakas smēķēšana indiāņiem ir svarīga, tā ir arī rituāla daļa, jo tiek uzskatīts, ka tabakas gars ir radniecīgs ajavaskas garam, ka viņi divatā to darbiņu dara. Kad no rīta ieradāmies ostā, mūs uzreiz brīdināja, lai pieskatām savas mantas, jo avantūristu tur ir papilnam. Tā nu mēs tur stāvējām, saziedušies ar pretapdeguma krēmu, un bažīgi skatījāmies apkārt, pieskatot cits cita mantas. Laivā mantas jāsaliek uz jumta, bet pašiem jāsēž apakšā, kas, protams, mūsu bažīgumu mazāku nepadarīja. Ja kaut kas iekristu ūdenī, neviens jau to somu ārā neķeksētu; iepriekšējo ekspedīciju dalībnieki mūs par to jau bija brīdinājuši.

Braucām mežonīgā ātrumā, tā ka ūdens uz visām pusēm šķīst. Īsi pirms ārā kāpšanas biju iegājis labierīcībās, kad pēkšņi paziņoja, ka klāt esam. Izlēcu no labierīcībām, paķēru somu, izkāpu krastā – un tikai tad atjēdzos, ka esmu aizmirsis ūdens pudeles. Sajūtas bija nelāgas, jo vietējo ūdeni eiropietim dzert labāk nevajag. Par laimi, arī kāds no vietējiem bija kaut ko aizmirsis, tāpēc laiva griezās atpakaļ. Kad tā piestāja, traucos pakaļ savam ūdenim un ar galvu ietriecos metāla trubā. Nokritu, sievietes spiedza, bet krastā es konstatēju, ka galva pārsista līdz asinīm. Jutos kā pilnīgs stulbenis, taču mūsu saimnieki, šipibo-konibo cilts pārstāvji, nez kādēļ bija priecīgi. Sākumā domāju, ka viņi par mani smejas, taču izrādās, ka nē: līdz tam kādu laiku ciemā ar ceremonijām nav gājis nekādā jēgā, viesi mocījušies ar caureju un tā tālāk, tāpēc ciema ļaudis jau sākuši domāt, ka vajag gariem ziedot kādu vistu vai citu dzīvnieku. Un tad gadījos es ar savu pārsisto galvu – izrādās, manas cilvēka asinis noderēja ziedojumam labāk nekā vista. Mums ar savu eiropiešu domāšanu tas var likties smieklīgi, taču indiāņi to uztver pilnīgi nopietni, un jāsaprot, ka Peru šamaņiem ir darīšana ar Inku impērijas gariem, bet tur tika praktizēta cilvēku upurēšana. Kaut gan es pats vairāk biju uztraucies par to, vai nebūšu iedzīvojies smadzeņu satricinājumā... Par laimi, nebiju vis.

Diēta pirms ceremonijas

No mūsu viedokļa Peru indiāņu civilizācija var izskatīties naiva. Viņi patiešām dzīvo, saplūstot ar dabu. Augus viņi sauc par zaļo tautu un uzskata par dzīvu radību, ar kuru ir jāveido attiecības. Ajavaska Peru ir oficiāli pasludināta par nacionālo dārgumu – kā neatņemama indiāņu dzīves un pasaules uztveres sastāvdaļa. Būtībā gan valsts atbalsts aprobežojas tikai ar to, ka indiāņiem netraucē to praktizēt.

Mums šos indiāņu rituālus ir grūti saprast. Viņi psihoaktīvās vielas saturošos augus lieto ne jau tādēļ, lai apdullinātos. Tā dara tikai tie cilvēki, kuri šajā jomā neko nejēdz, kuriem tā šķiet izklaide, nevis nopietns darbs ar sevi. Rituāla mērķis ir palīdzēt cilvēkam pāraugt sevi, savu ego, un šī substance ļauj ieraudzīt savu dvēseli no pavisam cita aspekta – savienojumā ar svēto, dievišķo. Mēs Rietumos esam atmetuši rituālu un atstājuši tikai trulu apreibināšanos – šajā ziņā mūsu kultūra ir totāli nabadzīga. Augu sakrālā funkcija iniciācijas un dziedināšanas rituālos arī rada milzīgo cieņu pret dabu. Jā, Amazones mežus joprojām cērt, tā ir industrializācija, bet neviens iniciēts indiānis neuztver dabu kā resursu, ko vajadzētu naudas dēļ izcirst. Tad jau arī tavs radinieks var būt resurss, un tu vari sākt, piemēram, tirgoties ar brālēna aknām.

Ciemā mūs izmitināja mazās būdiņās bez jumta. Četras sienas, bet jumta vietā tīkls, lai nelien iekšā knišļi un visa pārējā dzīvā radība, kas tur apkārt ložņā. Gulējām uz grīdas novietotiem matračiem, pārsegušies ar palagiem, jo bija ļoti karsts. Dienas vadījām, guļot vai zvilnot šūpuļkrēslos, jo pēc iepriekšējās ceremonijas bija jāpaiet vairākām dienām. Ceremonijas dienā paēdām pusdienas, pēc tam vairs neko ēst nedrīkst, ap pieciem pārstājām arī dzert ūdeni. Patiesībā diētu jāsāk ievērot jau tad, kad dodies uz lidmašīnu. Ir daudz tabu attiecībā uz to, ko tu drīksti likt savā organismā, prātā un dvēselē – neēd sliktu, nedari sliktu, nedomā sliktu. Un tad arī augs attiecīgi izturēsies pret tevi.

Dzīvojot uz vietas, būtībā ir jāpārtiek no rīsiem, dārzeņiem un olām. Dažreiz pa kādam banānam. Ja organismā būs kaut kas lieks, tad zāļu novārījums visu to iznesīs laukā – vemšana un caureja ir visai biežs efekts. Rituāla kontekstā tā ir arī attīrīšanās ne tikai no fiziska, bet arī garīga piesārņojuma (traumām vai psiholoģiskiem blokiem) – šamanis un augi tīšām veicina attīrīšanos tiem, kam tāda vajadzīga. Taču vemšanu vai caureju var izraisīt arī nespēja atturēties no tabuēta ēdiena. Un tad tā ir vienkārši muļķība: iedomājieties, kā ir mainītajā apziņas stāvoklī naktī ar lukturi mēģināt nokāpt no paaugstinājuma un aizsteberēt līdz 200 metru tālajai tualetei! Vemšanai ir domāta blakus matracītim noliktā bļodiņa – vari vemt, cik uziet.

Ceremonija notiek īpašā namā, kas domāts tikai šim nolūkam. Ceremonija sākas ap deviņiem vakarā un ilgst līdz rītam. Kad visi – mēs kopā bijām ap divdesmit – ir izvietojušies uz matracīšiem, šamanis pamazām sagatavo telpu. Mūsu maestro jeb indiāņu valodā meraya sauca Papa Gilberto – viņš arī tiešām ir visiem kā tēvs, arī mums, jo mēs skaitījāmies viņa ciemiņi, ko aiztikt nedrīkst. Pretējā gadījumā vietējie noziedznieki mums mierīgi varēja pielikt pie galvas stobru un aptīrīt.

Katram rituāla dalībniekam ir bļoda pavemšanai un mapačas tabaka – to rituāla laikā vari pīpēt, vari nepīpēt, kā nu pats vēlies. Parasti jau visi tomēr pīpē. Lai attīrītu telpu, šamanis izmanto tādu kā īpatnēju odekolonu, Agua de Florida, kas kopā ar tabakas aromātu veido specifisku smaržas maisījumu. Pēc tam visus apstaigā ar biķerīti un prasa – cik tad tu gribi? Pats tad vari izlemt, cik daudz novārījuma ņemsi; no tā būs atkarīgs transa dziļums. Jo dziļāks transs, jo piedzīvojumi būs radikālāki.

Sestās maņas atnākšana

Šā rituāla efektu mēdz saukt par sapņošanu nomodā. Proti, apziņas stāvoklis ir mainīts tā, it kā mēs gulētu, taču patiesībā tu esi pie pilnas apziņas. Ir nepareizi domāt, ka tā ir kaut kāda apreibināšanās! Nē, tā ir fiziski un psiholoģiski ārkārtīgi grūta prakse, kam ar apreibināšanos mums ierastajā izpratnē nav nekā kopēja. Sacīt, ka tās laikā tiek mainīts apziņas stāvoklis – tas ir vēl tā maigi teikts. Būtībā pazūd robežas starp sapni un nomodu – tu esi fiziskajā realitātē, bet sapņu tēli ir tikpat reāli.

Rituāla neatņemama sastāvdaļa ir ikaro dziedāšana, ar kuras palīdzību šamanis vada rituāla dalībniekus viņu iekšējā darbā. Šo pavadīšanu var ļoti just, bez tās ir viegli apmaldīties sevī, dziesma palīdz noturēt apziņas fokusu un vienlaikus ved tālāk, dziļāk. Tā ir dziesma, bet vienlaikus arī instruments. Te var vilkt paralēles ar mūsu pašu dziesmu svētkiem –arī ar to palīdzību notiek izmaiņas mūsu psihē. Tātad mums ir kaut kāda nojausma, ka tas tā strādā, tikai mēs nemēģinām to praktizēt mērķtiecīgi – tagad dziedāsim, lai panāktu to un to. Savukārt indiāņiem šī dziesma ir prakses būtība – tās ir ļoti dīvainas dziesmas, ko aprakstīt nav iespējams. Dziedāts tiek dažādās balsīs, dažādos tempos. Noskaņas ziņā vienu brīdi tā ir šūpuļdziesma, tad smeldzīga mīlas dziesma, tad kaujas maršs. Šā iemesla dēļ tas viss ir tik sarežģīti un būtībā neeksportējami -– ar vienu pašu dzērienu, bez dziesmas nav rituāla.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka tas ir sūrs fizisko un dvēseles spēku pārbaudījums. Izklaides kāri jaunieši uz turieni nebrauc, lielākoties tie ir cilvēki ap 35–40 gadiem, kuri zina, ko viņi dara, un kam ir skaidrība par veicamo uzdevumu. Mēdz teikt, ka šī ceremonija aiztaupa desmit gadus psihoanalīzes, jo ar indiāņu metodi tu vienā rāvienā esi iekšā savā bezapziņā. Tā tu vari saprast, kas tu esi un kas ar tevi notiek. Transā ir iespējams risināt apzinātu dialogu ar augu, kas, protams, notiek simbolu valodā. Tā ir iespēja risināt sarunu ar Dievu vai gariem. Turklāt esot pie pilnas apziņas. Tas arī ir pats pārsteidzošākais, jo mums jau ir tikai alkohola intoksikācijas pieredze – kad cilvēks iedzer un kļūst neadekvāts. Ajavaska tā nestrādā, tas nav tāds apdullinošs reibums, tā drīzāk ir kā sestā maņa.

Gandrīz nomirt

Mainās uztvere, mainās ķermeņa sajūta. Viena no raksturīgajām pieredzēm, kas šajā rituālā piemeklē daudzus, ir nāves pieredze – cilvēks piedzīvo pilnīgu atdalīšanos no ķermeņa. Kļūst grūti elpot, ķermenis vairs neklausa, un nav skaidrs, kur atrodas dvēsele; sajūta nav patīkama.

Daudzi piedzīvo krāšņu ģeometrisku vizualizāciju – apmēram kā Lielvārdes josta, tikai citās krāsās. Un tad tu saproti, ka Lielvārdes josta nav drēbe, bet gan teksts, taču to tu vari saprast tikai caur izjūtām, zemapziņā.

Aprakstīt to ir ļoti grūti. Ja kāds grib redzēt, ka vizuāli izskatās ajavaskas pieredze, var noskatīties franču vesternu Blueberry – tur ir ļoti reālistiska aina ar ajavaskas dzeršanu šamaņa pavadībā. Protams, filmā redzamais ir saistīts ar sižetu, un tāpēc nav vispārināms. Pieredze var būt gan ļoti patīkama, gan ļoti nepatīkama. Būtu jau viegli pateikt, ka tās ir halucinācijas vai murgi, taču tā gluži nav – tā ir komunikācija, lai arī bieži vien bez vārdiem. Saruna ar tiem, ar kuriem citādāk parunāt nav iespējams.

Jebkurš ceļojums maina cilvēku, it īpaši, ja tas ir ceļojums pie sevis. Kaut kas tāds bez izmaiņām pašā nepaliek. Savā ziņā tu mainies jau tad, kad pieņem lēmumu braukt uz otru pasaules malu un pētīt dīvainos indiāņu rituālus. Taču patiesībā tā ir vienkārši atzīšanās pašam sev, ka tevī ir šī garīgā puse, kas vēlas tapt izzināta. Un sava slinkuma, baiļu un aizspriedumu pārvarēšana, kas ir vienīgais veids, kā nokļūt līdz būtībai. Taču patiesībā tas viss ir ļoti tuvu meditācijai, kad tu noliec malā racionālo kontroli un ļauj pasaulei notikt. Un vēl tas ir veids, kā var piedzīvot sava veida utopiju, ideālo pasauli un saprast, kā mēs kā sabiedrība varētu dzīvot, ja cilvēki mazāk dzītos pēc naudas un komforta, bet vairāk domātu par savas dzīves piepildīšanu ar jēgu un saturu.

Kanādas premjers Trudo reabilitē nodevībā apsūdzētu indiāņu virsaiti, spiež roku un atvainojas viņa ciltij