Ventspils pašvaldība gan laikam ir pārliecināta, ka “slavenā un nopelniem bagātā” novadnieka Fabriciusa tēlam goda vieta pilsētā ir uz daudziem gadu desmitiem. 2019. gada piemineklis par pašvaldības naudu piedzīvoja vērienīgu restaurāciju, par kuru dome vēstīja:

“Pieminekļa restaurācijas darbu ietvaros veikta akmens virsmu tīrīšana, bojāto šuvju un elementu atjaunošana, pieguļošā bruģa ieklājuma izlīdzināšana, deformēto bloku un pamatnes nostiprināšana, kā arī to pulēšanas darbi. Pulētās daļas pārklātas ar mikrokristālisko vasku, lai pieminekli saglabātu tīru un sakoptu vēl tuvākās desmitgades”.

Latviešu strēlnieks – Sarkanarmijas komisārs

Pieminekļa autors ir tēlnieks Jānis Zariņš (1913-2000), par kuru Jauns.lv nesen rakstīja viņa veidotā Ļeņina pieminekļa Valmierā sakarā, atminoties tā atklāšanu pirms 70 gadiem. Valmieras ļenineklis tika atklāts 1951. gadā un tas bija pirmais latviešu tautības tēlnieka veidotais boļševiku revolūcijas vadoņa piemineklis, kuru uzstādīja kādā no Latvijas pilsētu centrālajiem laukumiem. Cita starpā Jauns.lv rakstīja arī par citiem Jāņa Zariņa veidotiem pieminekļiem, kuri tika radīti kā tā laika ideoloģiskais pasūtījums. Viens no tiem arī bija Fabriciusa piemineklis. Ja Jāņa Zariņa 1975. gadā Ventspilī veidoto Ļeņina pieminekli uz 14 metrus augstā postamenta uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā novāca, tad Fabriciusa piemineklis palika savā vietā.

Jānis Fabriciuss tik tiešām ir Ventspils apriņķa novadnieks – dzimis Zlēku pagastā un ir slavens karavadonis, strauji kāpis pa militārās karjeras kāpnēm. Tomēr viņš it nebūt nav cilvēks, ar kuru būtu jālepojas neatkarīgajā Latvijā.

Jānis Fabriciuss (1877-1929) ir pirmais PSRS armijas komandieris, kurš apbalvots ar četriem Sarkanā Karoga ordeņiem. Dzimis Zlēku pagasta “Vangstreibējos” muižas kalpa Friča Fabriciusa ģimenē, mācījās Ventspils pilsētas skolā, bet 1894. gadā pabeidza Rīgas Aleksandra ģimnāziju un no 1898. līdz 1901. gadam dienēja Krievijas impērijas armijā. Pēc dienesta strādāja par atslēdznieku mašīnbūves fabrikā Rīgā, kur pieslējās Latviešu Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai un kļuva par komunistu. Cara režīms viņu arestēja un izsūtīja katorgā uz Jakutiju, bet pēc tam uz Sahalīnu.

Pirmā pasaules kara laikā viņš iestājās latviešu strēlniekos un kļuva par vienu no latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kurš padomju Krievijā strauji kāpa pa dienesta kāpnēm - piedalījās sarkanarmijas revolucionāro komiteju un padomju izveidošanā, kļuva par Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas biedru un Vissavienības Komunistiskās partijas Centrālās kontrolkomisijas locekli. Komandēja Sarkanās armijas vienības, kas cīnījās pret antiboļševistiskiem formējumiem un karoja pret Latvijas un Igaunijas brīvības cīnītājiem.

Tā, piemēram, Latvijas Brīvības cīņu sākumā viņš vadīja Sarkanās armijas vienības pret Latvijas Pagaidu valdības spēkiem. 1918. gada decembra beigās Fabriciuss kā 2. Novgorodas strēlnieku divīzijas komisārs piedalījās Inčukalna kaujā pret Latvijas zemessardzi, bet no 1919. gada februāra kā padomju 10. strēlnieku divīzijas komisārs piedalījās kaujās ar Igaunijas armiju. 1929. gada augustā viņš gāja bojā aviokatastrofā Melnajā jūrā Krievijā, netālu no Sočiem.

Duāla attieksme: sākot no nacionālās pretošanās un beidzot ar padomju šovinismu

Jauns.lv Ventspils pilsētas domei jautāja, vai tā tik tiešām uzskata, ka par pilsētas naudu būtu ne tikai jākopj, bet arī jārestaurē piemineklis karavadonim, kurš cīnījās padomju Krievijas armijas rindās pret Latvijas neatkarību. Atbildi sniedza pašvaldības uzturētā Ventspils muzeja direktores vietnieks, vadošais pētnieks Armands Vijups:

“Sabiedriska diskusija par to, ka šo pieminekli vajag demontēt, pirmoreiz izraisījās vietējā Ventspils presē 1991. gada nogalē, pēc tam, kad tika nojaukts piemineklis V. I. Ļeņinam pilsētas centrā. Tomēr vairākums pilsētnieku uzskata, ka tas saglabājams, kā svarīgāko argumentu uzsverot faktu, ka Fabriciuss ir novadnieks, kurš spējis izveidot apbrīnas vērtu militāru karjeru. Viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš Sarkanajā armijā par nopelniem Pilsoņu karā saņēmis četrus Sarkanā Karoga ordeņus.

Ventspils dome lielās ar Fabriciusa pieminekļa atjaunošanu:

Ventspilnieki atceras, ka padomju okupācijas gados nereti Jāņu naktī piemineklis bija izrotāts ar ozollapu vainagu. Tas taču bija piemineklis latvietim, strēlniekam Jānim, pie tam atradās milicijas degungalā. Līdz ar to bija vērojama savdabīga jaukta attieksme pret novadnieku – latvieti un cīnītāju par komunisma ideāliem, kurā oficiāli pozitīvā attieksme savienojās ar nacionālām, pretpadomju izpausmēm. Pēdējos gados savukārt bijušo padomju laiku oficiālo atceres dienu datumos pie Fabriciusa pieminekļa tiek nolikti ziedi, rotāti ar Georga lentu.

Attieksme pret šo pieminekli nekad nav bijusi viennozīmīga. Tāda jaudīga un aktīva pilsētnieku vēlme pieminekli demontēt nav bijusi, lai gan tieši pēdējos gados dažas reizes šis jautājums parādījies sociālajos tīklos.

Ventspils muzejs uzskata, ka piemineklis Fabriciusam ir ne tikai piemiņa konkrētam cilvēkam, tā ir liecība ilgajam padomju okupācijas laikam, un par to šī vieta arī liek atcerēties un pārdomāt, kā dažādi šī komunistiskā ideoloģija ir ietekmējusi cilvēku likteņus. Vienlaikus piemineklim ir noteikta vēsturiska un arī mākslinieciska vērtība, tas uzskatāms par noteikta laikmeta kultūrvēsturisku objektu. Jāatzīmē, ka Latvijā tieši totalitāriem režīmiem (īpaši – padomju) raksturīga nekritiska un agresīva pagātnes liecību, tai skaitā pieminekļu, iznīcināšana”.

Ventspils domes Pilsētas mārketinga nodaļa norādīja, ka Armanda Vijupa skaidrojums “saskan ar Ventspils valstspilsētas pašvaldības viedokli”.

“Pieminekļu vēstījums nereti ir pretrunā ar demokrātiskas valsts vērtībām”

Savukārt Armanda Vijupa kolēģi no Latvijas Okupācijas muzeja aicina pārdomāt, kā nākotnē šis Fabriciusam veltītais monuments būtu jāuztver. Muzeja Attīstības un komunikācijas nodaļas vadītāja Harita Maniņa Jauns.lv teica:

“Padomju okupācijas režīma sekas Latvijā izpaužas daudzās jomās, ieskaitot arī monumentālo mākslu, kur pieminekļu vēstījums sabiedrībai nereti ir pretrunā ar neatkarīgas un demokrātiskas valsts vērtībām, lai arī objektiem var būt augsta mākslinieciskā vērība. Ierasta prakse ir pieminekļu ar neviennozīmīgu vēstījumu un saturisko nozīmi skaidrošana sabiedrībai ar dažādiem informatīviem stendiem.

Minētā teritorija ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis un jebkuras izmaiņas valsts aizsargājamā pilsētas teritorijā ir saskaņojamas likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” noteiktajā kārtībā. Tāpat pieminekļa nākotne ir saistīta ar konkrētās apdzīvotās vietas attīstības jautājumiem, tostarp kultūrvēsturiskas nozīmes objektiem, to saglabāšanu, atjaunošanu, aizsardzību un skaidrošanu sabiedrībai.

Arī Latvijas Okupācijas muzejs aktīvi strādā ar sabiedrības izglītošanas darbu par dažādām piemiņas vietām Latvijā. Muzeja izdotajā piemiņas vietu ceļvedī par Rīgu un Rīgas apkārtni, piemēram, ir nodaļa “Padomju okupācijas varas saglabātās liecības”, kurā skaidrota šādu saglabātu un dabā esošu pieminekļu un piemiņas zīmju tapšanas vēsture un nozīme.

Apzinoties jautājuma komplekso raksturu, Latvijas Okupācijas muzejs ir gatavs piedalīties arī plašākā diskusijā par padomju okupācijas laikā uzstādīto monumentu, vides objektu un piemiņas plākšņu turpmāko statusu”.

“Ventspilī viss ir ačgārni”

Savukārt Ventspils domes opozīcijas deputāti, nacionāli noskaņotie politiķi, kā saka ar rokām un kājām ir par Fabriciusa pieminekļa aizvākšanu no pilsētas centra.

Ģirts Valdis Kristovskis (Ventspils domes opozīcijas deputāts, “Jaunā Vienotība”): “Pusgadsimta garumā Ventspils pusē Jānis Fabriciuss, kā novadnieks, leģendārs padomju Krievijas pilsoņu kara cīnītājs, bija padarīts par īstu tā laika vietējā kulta varoni. Tādejādi Ventspilī no šī padomju simbola ir neiespējami šķirties. Īpaši tāpēc, ka šo pilsētu joprojām 40 gadu garumā kopš padomju laikiem vada kompartijas ideologs Aivars Lembergs. Tādejādi viņš labi izprot, kādas padomju relikvijas Ventspilī godāt, kā smejies.

Par to, vai piemineklis būtu jāaizvāc no pilsētas centra, ir vērts padomāt. Diskusija noteikti būtu lietderīga. Vismaz par informācijas plāksnīti. Ar to noteikti būtu vērts iesākt. Tālāk jau būtu grūtāk. Pieminekļu aizvākšana nekad nav bijis vienkāršs pasākums. Nav šaubu, ka pašreizējā pilsētas vara to nepieļaus.

Par to, kas atbilst Latvijas interesēm un vērtībām, ir dažādi ieskati. Ventspilī viss ir ačgārni. Par pilsētas galvu ieceļ liela mēroga zagli, kurš ne tikai zogot, bet it kā arī daloties ar ventspilniekiem. Ko te piebilst!? Ja padomju ideologs Lembergs ir nolēmis Fabriciusu paturēt, tad to kopj un uztur pie dzīvības. Varbūt tāpēc, ka bijis drosmīgs un atjautīgs. Varbūt mākslas vai padomju ideālu vārdā. Atceros, kāds man pazīstams ievērojams Latvijas tēlnieks ļoti slavēja Ventspils Ļeņina pieminekļa mākslinieciskās vērtības. Ja tāds viedoklis būtu bijis noteicošs, tad es šodien, visticamāk, būtu saņēmis jautājumu par plāksnītes izvietošanas pie Ventspils ļeņinekļa lietderību”.

Dace Korna (Ventspils domes opozīcijas deputāte, “Jaunā Vienotība”): “Fabriciusa piemineklim būtu jāatrodas vietā, kur atrodas visi pārējie ļeņinekļi. Domāju, ka arī Zlēku novadnieki jau sen ar viņu vairs nelepojas. Nav jāgrauj, bet vienkārši jānovāc”.

Ironiski un skumji

Arī Fabriciusa tuvākie novadnieki nav sajūsmā par sava slavenā kaimiņa eksponēšanu Ventspilī. Ventspils novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Zariņš (Nacionālā apvienība) Jauns.lv sacīja:

“Ņemot vērā, ka Fabriciusa komandētie spēki cīnījās pret Latvijas valsts neatkarības ieceri, tad uzskatu, ka šādam piemineklim pilsētas centrā nebūtu jāatrodas. Drīzāk redzētu, ka minētais piemineklis tiek demontēts un kā vēstures liecība varētu tikt eksponēts muzejā ar attiecīgu informatīvo plāksni par vēsturisko kontekstu.

Savukārt Ventspils pilsētas centrā drīzāk redzētu pieminekļus tādiem krietniem valsts neatkarības patriotiem kā mācītājs, arhibīskaps, skolotājs, skolas direktors un Ventspils domes priekšsēdētājs, Latvijas pirmās Saeimas deputāts Teodors Grīnbergs. Viņš bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas pagaidu valdības memoranda parakstītājiem. Vai Latvijas Jūras flotes admirālim Teodoram Spādem”.

Arī sociālo tīklu lietotāji ik pa laikam uzjundī diskusijas par Fabriciusa pieminekļa iederību Latvijas otras lielākās ostas pilsētā. Jāteic, ka tviterī nevarēja atrast nevienu ierakstu, kas kvēli atbalstītu Fabriciusa tēla saglabāšanu Ventspils vecpilsētā. Tieši otrādi. Lūk, daži “Twitter” ieraksti, kas aicina no pilsētas centra aizvākt pieminekli:

Artis Schlossberg: “Ironiski un skumji, jo šī sarkanā terora represiju organizatoram mums ir savs piemineklis Ventspilī. Cik ilgi Ventspilī stāvēs piemineklis boļševikam, padomju čekistam, sarkanā terora represiju organizatoram, Jānim Fabriciusam?”

Vents Zvaigzne: “Fabriciusa gadījumā es ierosinātu: 1) vai nu atstāt pieminekli, pieliekot skaidrojošu plāksni par visiem šā vīra “varoņdarbiem”; 2) vai arī pārvietot pieminekli uz kādu “okupācijas pieminekļu muzejparku”, kurā būtu ar skaidrojumiem izvietoti arī citi šāda tipa pieminekļi”.

Kalvis Apsītis: “J. Fabriciuss (kopš viņu arestēja 1904. g. līdz mūža beigām) izvēlējās kalpot Krievijas boļševikiem. Ar LV valstiskumu viņam gauži maz sakara”.

Māris Luste: “Pirmais sarkankarogotais letiņš esot bijis Fabriciuss, kura piemineklis joprojām lepni gozējas Ventspils centrā. Laikam gaidot atpakaļ vecos laikus”.

Krievijai atņemto “svētumu” gribēja nojaukt slepus; raud kā bērēs: atklājas jauni noslēpumi par Valmieras Ļeņinu