1992. gadā Elza Radziņa par savu jauno lomu Hermaņa Zūdermaņa lugā "Mans dzimtais nams" teica: “Štremma loma – enerģiska dāma, kurai liekas, ka viss pasaules centrs ir ap viņu.” Iespējams, daudziem tāds iespaids palicis arī par pašu aktrisi, kurai netrūka štremmu dāmu lomu, pateicoties viņas skatuves temperamentam. Taču aiz acīmredzamā parasti slēpjas vai tiek slēptas nereti pat pretējas īpašības.

Vai labāk būtu aizmirst?

Savu 75. dzimšanas dienu 1992. gada februārī Elza Radziņa atzīmēja ar kompozīciju Balta roze un sudraba krusts – teātra kritiķes Lilijas Dzenes sagatavotu vēstuļu saraksti starp aktrisi Liliju Štengeli un režisoru Eduardu Smiļģi. Intervijā Latvijas Radio Radziņa atzina, ka viņai šīs attiecības bijušas liels atklājums – viņa neko tādu par viņiem nav zinājusi.

"Elku karalienēm nereti dzīve izvēršas ļoti skarba un sarežģīta. Tajā viņām jāaizmirst par savu dzimumu, seksualitāti, jo vienkārši – ir jābūt! Tauta redz kroņa spīdumu, bet aiz kadra cilvēks uz priekšu virzās nobrāztiem elkoņiem…"

“Biogrāfijās esam paraduši lasīt tādu nogludinātu, nopulētu dzīves skatījumu par aktieri, par viņa izcilajiem darbiem, bet viņa intīmā dzīve, viņa dvēsele, tas, ko viņš jūt un pārdzīvo savā vientulībā, tas jau paliek aizklāts,” sprieda Elza Radziņa. “Atklājot viņu personīgo dzīvi, izjūtas – tas padara mums šos aktierus tuvākus. Viņi nav mums vairs tikai kā tādi lieli, dievināmi aktieri, kurus uzcelt uz pjedestāla, bet mēs redzam, ka viņi tāpat pārdzīvo vientulību, pārdzīvo dziļas sāpes, nelaimīgu mīlestību, līdz ar to viņi pietuvinās kā cilvēki mums.”

Tas bija laiks, kad Latvija tikko bija ieguvusi neatkarību no padomju varas, kas gadiem ilgi uzspieda oficiālu, nedabisku skatījumu uz izcilām personībām, izslēdzot viņu personīgo dzīvi, rakstura vājības un visu citu, kas varētu graut komunisma paraugcilvēka tēlu. Nemaz nerunājot par to, ka vairums vēsturiski nozīmīgu personību, teiksim, tā pati Lilija Štengele, tika vispār ignorētas. “Vai būtu labāk šos divus cilvēkus aizmirst?” retoriski jautāja Radziņa intervijā, pati atbildot, ka sabiedrībai vajag atklāt šo cilvēku pasauli.

Aktrise arī atzina, ka skaidri sajutusi “svešus elementus”, kas viņā un visos citos uzkrājušies pa šiem ilgajiem padomju gadiem. Viņa smējās, ka visiem vajag attīrīties – kā pirtī, no kuras iznāk baltā kreklā. Un piebilda, ka ir optimiste un domā, ka Latvijai vajadzēs tikai pāris gadu, lai notiktu šī garīgā sakārtošanās.
Ir pagājuši divdesmit pieci gadi no šīs sarunas radio un tikai vienpadsmit gadi pēc aktrises nāves, tomēr šķiet, ka mēs ne vien neesam pietuvinājušies Elzas Radziņas cilvēciskajai būtībai, bet pat sākam viņu aizmirst mūsu laikmeta straujajos griežos.
Bet visos laikos uz latviešu teātra skatuves Karalieņu nemaz nav bijis tik daudz.

Sākums un gals Harkovā

Iespējams, Elzas Radziņas spītīgā stāja un tajā pašā laikā vienkāršība un iejūtība izveidojās bērnībā un jaunībā, kad dzīve bija smaga cīņa, kurā rūdījās raksturs un personība.
Daudzi nemaz nezina, ka mazā Elza (otrajā vārdā Jekaterina) piedzima vecākiem bēgļu gaitās Harkovā, kas 1917. gada 10. februārī vēl skaitījās Krievijas impērijas sastāvā, bet tagad ir otra lielākā Ukrainas pilsēta.

Pirms Pirmā pasaules kara ģimene, kurā jau bija meita Anna un divi dēli, dzīvoja Rīgā. Tēvs Jānis Podnieks bija metālgriezējs fabrikā Union, māte Lība – šuvēja. Karam sākoties, viņi evakuējās līdz ar fabriku. Ceļā uz Petrogradu abi puikas saslima ar asinssērgu un nomira. Viņus apglabāja Petrogradas kapsētā, pat uzlika pieminekli. Kad pēc teju četrdesmit gadiem Elza Radziņa pirmo reizi posās uz Ļeņingradu, māte piekodināja atrast brālīšu kapu, taču pēc diviem kariem nebija vairs saglabājušies ne šie kapi, ne pati kapsēta.
1918. gadā ģimene atgriezās Latvijā, kur 1919. gadā tēvu mobilizēja Sarkanajā armijā, ar kuru kopā viņš nonāca Padomju Krievijā. 1921. gadā Harkovas kara hospitālī viņš nomira. Elzai Radziņai nebija nekādu atmiņu par tēvu, un tikai Harkova bija tā vieta, kur saskārās abu dzīves cikli: viņai – sākums, tēvam – gals.

Var novecot, sagaidot slavu

Lība Podniece ar abām meitām pārcēlās uz Jelgavu, kur aizritēja Elzas bērnība, pamatskolas un ģimnāzijas gadi, tika piedzīvota pirmā mīlestība un dzima interese par teātri. Viņa sāka apmeklēt plastikas studijas, piedalījās pašdarbības uzvedumos un pēc ģimnāzijas izlaiduma tika pieņemta kā koriste-dejotāja Jelgavas Latviešu biedrības teātrī.

Pirmās mazās lomas viņa saņēma tikai pēc astoņām teātrī pavadītām sezonām. “Es esmu rāpusies, pat kārpījusies augšup ar darbu un ar ilgi patērētu laiku. Es mācījos no tiem, kuru skatuves dzīvi ar aizturētu elpu vēroju, piespiedusies pie kulisēm, gaidot savus bezvārdu uznācienus. Es mācījos no tiem, kuri vēlāk kā partneri mani nesa reibinošās jūtu šūpolēs, paverot skatienam māksliniecisko iespēju neizmērojamos bezdibeņus,” aktrise stāstīja teātra kritiķei Lilijai Dzenei. “Mani pirmie soļi mākslā bija nenozīmīgi,” viņa atzina, piebilstot, ka tagad jaunajiem aktieriem ir laimējies – viņi uzreiz pēc pirmās lomas saņem preses uzmanību. “Un tas ir labi, ka nav jānoveco, gaidot pirmos panākumus.”

Antai Klintij simpatizēja, ka Radziņa nenes uz teātri savu ikdienu un personīgo dzīvi – neveļ iekšā pa ģērbtuves durvīm savu “veļas baļļu”.

1941. gadā Elza apprecējās ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu; tieši ar viņa uzvārdu aktrise kļuva slavena. Nākamajā gadā viņiem piedzima meitenīte Ināra. Īstie panākumi un slava tiešām sasniedza aktrisi pavēlu, pēc gadiem ilga darba. Tikai 1952. gadā, kad Radziņa bija 35 gadus veca, viņa kļuva par vadošo aktrisi Jelgavas teātrī ar Nataļjas Petrovnas lomu Ivana Turgeņeva lugā Mēnesis uz laukiem. Tolaik gan Elza daudz laika pavadīja ārpus teātra, piemēram, viņas aizraušanās bija sports – airēšana un šaušana. Teātra direktors pat bez jokiem aizrādīja: “Vai nu jūs šaudīsieties pa Vaivariem, vai arī Jelgavas teātrī spēlēsiet Nataļju Petrovnu! Abi šie numuri neies cauri!” Tomēr Elzai Radziņai abi sanāca gan – viņa visu paspēja un izdarīja laikā.

No 1954. gada aktrise pastāvīgi strādāja LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī. Režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis viņu uzaicināja ar konkrētu nolūku – spēlēt Osieni Zaļajā zemē. Protams, nokļūšana uz lielās skatuves aktrisi saviļņoja – bija piepildījies ilgotais sapnis, tomēr viņa nokļuva svešā pulkā. Bet ātri vien, pateicoties Skroderdienu uzvedumam, kur Radziņa tika pie Elīnas lomas, viņa sadraudzējās ar divām vecākām kolēģēm, Mirdzu Šmitheni un Antu Klinti. Izrādījās, ka ar Šmitheni viņas dzimušas vienā dienā – 10. februārī. Viņām bija daudz kopīga pasaules uztverē un atklātajā valodā, tomēr atšķirīgi skatuves temperamenti. Šmithenei Elzā visvairāk patika, ka viņa nekad nestaigā ar akmeni azotē: “Ātrumā viņa var gan iekaist, ar šo akmeni izsist kādu logu, bet ļaunumu sevī nekrāj.” Savukārt Antai Klintij simpatizēja, ka Radziņa nenes uz teātri savu ikdienu un personīgo dzīvi – neveļ iekšā pa ģērbtuves durvīm savu “veļas baļļu”.

Šmithenei Elzā visvairāk patika, ka viņa nekad nestaigā ar akmeni azotē: “Ātrumā viņa var gan iekaist, ar šo akmeni izsist kādu logu, bet ļaunumu sevī nekrāj.”

Drāmas teātrī apmēram četrdesmit gadu laikā Elza Radziņa nospēlēja savas slavenākās skatuves lomas, lielu daļu no tām – kopā ar savu ilggadīgo partneri aktieri Kārli Sebri, kļūstot ne vien par “neaizmirstami spožas skatuves laulības saderīgo pāri”, kā viņus nodēvēja Lilija Dzene, bet arī par tautā ļoti iemīļotu duetu.

Hamlets un ceļošana

Atšķirībā no skatuves Elzas Radziņas karjera kino sākās strauji un uzreiz ar pasaules mēroga sasniegumu. Tā bija karalienes loma kinostudijas Ļenfiļm uzņemtajā Hamletā 1964. gadā. “Režisors Kozincevs man uzticēja, un esmu atlasījusi izraudzītos pretendentus turpat vai visām Hamleta lomu interpretācijām, izņemot karalieni. Un pēkšņi jūsu mēģinājumā redzu – viņa! Karaliene! Saprotiet mani – es gandrīz visu Savienību esmu apbraukusi!” Tā režisors Kārlis Pamše atcerējās darbinieci no uzņemšanas grupas, kura atklāja Elzu Radziņu Hamleta mātes Ģertrūdes lomai. “Pēc dažām dienām es saņēmu no Ļeņingradas telegrammu: “Esmu akceptēta! Tava Karaliene Elza.””

Filma iekaroja pasaules atzinību un tika pat nominēta Zelta globusa balvai kā 1966. gada labākā ārzemju filma. Radziņas darbs tika augstu novērtēts. Drāmas teātrī tas bija vēl nebijis gadījums, ka aktrise Anglijā filmas pirmizrādē saka atklāšanas vārdus (protams, angļu valodā), turklāt viņa bija vienīgais baltais zvirbulis, kuram bija ļauts aizlidot pāri dzelzs priekškaram uz Angliju. Teātrī pēc sapulces kolēģi lūdza pastāstīt, kā tur ir. Elza kaunējās. “Nodzēsīsim gaismu – runā tumsā,” atceras Pamše. “Tā tas arī notiek. Šis ir bijis viens no vissvētsirsnīgākajiem mirkļiem, ko man nācies piedzīvot savos divdesmit vienu gadu ilgajos darba gados Drāmas teātrī.”

Drāmas teātrī tas bija vēl nebijis gadījums, ka aktrise Anglijā filmas pirmizrādē saka atklāšanas vārdus (protams, angļu valodā), turklāt viņa bija vienīgais baltais zvirbulis, kuram bija ļauts aizlidot pāri dzelzs priekškaram uz Angliju.

Viņas piedzīvojumi ārzemēs tagad šķiet jocīgi – samulsums, ieraugot savas Ģertrūdes attēlu uz sērkociņu kārbiņas (filmas reklāma), vai skumjas, kad Stretfordā pie Eivonas neatļāva nolikt ziedus uz Šekspīra kapa, jo tur tobrīd kristīja bērnus un mācītāji neļāva baznīcā ieiet sarkanajiem aktieriem.
Pati aktrise atzina, ka viņai ar ceļošanu ārkārtīgi palaimējies, kaut arī visa jaunība, “kad varēja uzkāpt Ēģiptes piramīdās”, gāja zudumā. “Ar 1964. gada rudeni patiesi man sākās ar Hamleta filmu tik daudz braucienu, viens pēc otra. Un ja teātrī man nebūtu bijis daudz darba tajā laikā, es būtu varbūt vēl divreiz vairāk izbraukusi,” 1992. gada radio intervijā stāstīja aktrise. “Es biju braukusi katru mēnesi – oktobri, novembri, decembri, janvāri, februāri, un februāra beigās man vajadzēja braukt uz Itāliju, un tad man teātrī teica: nu tā tak' nevar, nu beidzot ir jāstrādā arī teātrī. Un pareizi jau ir, jo mainīt darbu uz filmu vai teātri pret pasaules apceļošanu – tas jau nav iespējams. Sirds jau ir tikai pie tā teātra.”

Laulības barters

Elzas Radziņas spožās skatuves gaitas un sasniegumi viņas dzīves laikā aizēnoja viņas pašas personību, ģimeni, mājas dzīvi. Viņa bija dzimusi teātrim, un patiesībā ārpus tā viņas dzīvē arī nekam citam daudz laika neatlika. 1958. gadā viņa nomainīja vīru – apprecējās ar aktieri un režisoru Oļģertu Šalkoni, kurš bija 14 gadus jaunāks.

Taču aktrisei tā bija dzīves lielā mīlestība, un mīlestība viņai bija galvenais dzinējspēks – ne velti draugi viņu mēdza saukt par “trako Elzu”. Viņai tā bija trešā, viņam – otrā laulība; abiem pūrā bija pa bērnam no iepriekšējās ģimenes.
Abi kopā nodzīvoja 47 gadus – līdz pat aktrises nāvei 2005. gada 18. augustā. Viņiem izveidojās savdabīgs ģimenes modelis, jo īpaši padomju laikiem, proti, aktrise dzīvoja tikai skatuvei un mākslai, bet sadzīvei un pat meitai viņai pietrūka spēka un laika (šis fenomens raksturīgs ne vienai vien dižai aktrisei). Rūpes par ģimeni uzņēmās Šalkonis, kuru aktrise dēvēja par savu “dzīvo spieķi”. “Mums ir barters,” savulaik mēdza teikt Elza Šalkone-Radziņa. “Es Oļģertam lasu priekšā, bet viņš gatavo ēst.” Dzejniece Lija Brīdaka, tuva ģimenes draudzene, atcerējās, ka redzējusi arī tādu ainu – kamēr dāma krāsojas, kungs gludina viņas garo kleitu!

Šalkonis: "Kā sieviete, taisnību sakot, viņa dzīvoja ļoti maz. Tāpēc jau man vajadzēja izpletēt viņas kleitas, gatavot ēst, uzkopt – mājas solis bija uz maniem pleciem, jo viņai nebija laika."

Pāris gadu pēc aktrises nāves intervijā laikrakstam Rīgas Balss Oļģerts Šalkonis atklāti par to pastāstīja: “Cita neviena jau viņai bez manis nebija. Un vienmēr svarīgāks par ģimeni bija darbs. Nepārtraukts darbs! Nekad nebija laika kaut kam citam. Pēc izrādes lielās lomās cilvēks ir laimīgs. Kā aktrise viņa dzīvoja šādiem mirkļiem. Bet kā sieviete, taisnību sakot, viņa dzīvoja ļoti maz. Tāpēc jau man vajadzēja izpletēt viņas kleitas, gatavot ēst, uzkopt – mājas solis bija uz maniem pleciem, jo viņai nebija laika. Arī Elzas meita pie mums nav nākusi mammai palīdzēt – atnāk, padzer kafiju, paņem piecus latus… Tā tas bija.”

Visticamāk, bez vīra nodrošinātās sadzīves un rūpēm Elzas Radziņas mākslas ziediem varētu uzkrist arī miltrasa.

Šalkonis arī atceras, cik maniakāli reizēm izpaudās Elzas Radziņas attieksme pret darbu. Piemēram, izrādē Lauva ziemā (1972) Elinoras lomu viņa spēlēja uz maiņām ar Lidiju Freimani un dzelžaini ievēroja principu neizlaist nevienu izrādi, kurā jāspēlē viņai. “Bija reizes, kad Elza guļ mājās ar 38 grādu temperatūru, un es saku: “Nu neej!” Bet Elza: “Nē, jāiet un jāspēlē!”,” atcerējās Šalkonis. “Un – ko man darīt? Sadzer, ko var, iekšā, es ielieku viņu mašīnā un aizvedu līdz teātrim. Nogrimējās, lai būtu dūša, paņem mazu konjaciņu, citroniņu – cik reižu tā nav bijis! Pirms sava karaliskā iznāciena aizkulisēs es redzu viņu mokāmies un sakām: “Es nevaru, es nekā nesaprotu.” Bet tad atveras durvis, un viņa ir gatava savam iznācienam. Bet, mājās braucot, Elzai jau ir tikai 37 grādi, jo skatuve paņēmusi visu, tur nesāp ne galva, ne vēders.”
Visticamāk, bez vīra nodrošinātās sadzīves un rūpēm Elzas Radziņas mākslas ziediem varētu uzkrist arī miltrasa. To saprata daudzi viņu paziņu lokā. “Jau pēc Elzas aiziešanas kādā izrādē sēdēju blakus kritiķei Līvijai Akurāterei, savai teātra vēstures skolotājai, un viņa izteica frāzi: tu esi godam savu misiju izpildījis,” atzina Šalkonis.

Skandalozais testaments

Divus gadus pēc Radziņas nāves, uz viņas 90. jubileju, iznāca grāmata "Elza no Elku ielas". Tās autori ir Oļģerts Šalkonis un gadiem sena ģimenes draudzene Helga Melnbārde. Spilgtā keramiķe un mākslas docente Melnbārde sakarā ar grāmatas iznākšanu apcerēja tēmu par karalienēm: “Vienas ir dzimušas aristokrātes ar karaliskām asinīm, bet otras parasti par karalienēm kļūst uz skatuves un kino. Interesanti, ka tām īstajām karalienēm privātajā dzīvē bieži ir laimējies gan ar mīlošiem vīriem, gan bērniem, bet tā saucamajām elku karalienēm nereti dzīve izvēršas ļoti skarba un sarežģīta. Tajā viņām jāaizmirst par savu dzimumu, seksualitāti, jo vienkārši – ir jābūt! Tauta redz kroņa spīdumu, bet aiz kadra cilvēks uz priekšu virzās nobrāztiem elkoņiem…”

Elza Radziņa jau krietnu laiku pirms savas nāves bija uzzinājusi, ka dzīvesbiedram ir uzradusies cita sirdsdāma – Helga Melnbārde, tāpēc arī norakstījusi vasarnīcu radiniecei.

Drīz pēc sievas nāves Šalkonis sāka parādīties sabiedrībā ar Helgu Melnbārdi, un nu jau daudzus gadus abi dzīvo kopā. Pēc vienas versijas, abu attiecības varētu būt kalpojušas par iemeslu Radziņas skandalozajam testamentam, kurā viņa savu jūrmalas vasarnīcu novēlēja attālai radiniecei.
Vasarnīcu Plieņciemā Šalkonis būvēja trīsdemit gadu. Sākumā tapa neliels namiņš, ko nokristīja par Noānu, jo Žoržai Sandai, ko tolaik spēlēja Elza, taču bija vasarnīca Noānā. Taču Mīļajā melī aktrise Stella Kempbela – teju slavenākā Elzas Radziņas loma – savu mūža nogali pavadīja Sunset bulvārī, tādēļ mājas tika pārdēvētas par Saulrietiem.
2001. gadā laikrakstam Diena Oļģerts Šalkonis lepojās ar jaunuzcelto vasaras māju pie jūras, kur atpūsties aktrisei Elzai Radziņai: “Kopā ar Radziņkārli (Elzas pirmais vīrs) pamazām sākām taisīt lielo māju. Mums bija tikai divi īsti meistari – kamīnmeistars un ūdensvada ierīkotājs, pārējo veicām savām rokām. Mūra darbi mani, koka darbi – kopā ar Kārli. Vēlāk uztaisījām pat guļbaļķu pirtiņu un auseklīšiem rotātu tiltiņu pār upīti.”

Taču pirms nāves leģendārā aktrise māju kā dāvinājumu norakstīja māsīcas mazmeitai Dacei Seržantei, iekļaujot arī punktu, ka dzīvot tās jumtistabiņā un piekļūt visām vasarnīcas telpām līdz mūža beigām var arī viņas dzīvesbiedrs Oļģerts Šalkonis. “Viņai šķita, ka man vienam pašam tur nebūs ko darīt. Par viņas meitu tur nebija runas, jo viņa nav pat spējīga sev uztaisīt pusdienas, arī mans dēls Oskars nebija pretendents,” sievas lēmumu skaidroja Šalkonis.

Vai tā bija sievišķīga atriebība, ar ko beidzās šis laulības barters? Kāpēc gan ne.

Taču Daces vīram – bijušajam TV raidījuma Degpunkts vadītājam, tagad Saeimas deputātam Kārlim Seržantam – ir cits skaidrojums. 2015. gadā Vakara Ziņām viņš atklāja, ka Elza Radziņa jau krietnu laiku pirms savas nāves bija uzzinājusi, ka dzīvesbiedram ir uzradusies cita sirdsdāma – Helga Melnbārde, tāpēc arī norakstījusi vasarnīcu radiniecei.
Nu jau vairāk nekā desmit gadu aktierim un režisoram Oļģertam Šalkonim tā arī nav izdevies uzlabot attiecības ar Saeimas deputāta Kārļa Seržanta ģimeni, lai gan viņš šad tad “atbrauc, padzīvo savā istabā un aizbrauc”, stāsta Seržants.
Vai tā bija sievišķīga atriebība, ar ko beidzās šis laulības barters? Kāpēc gan ne.

Tautasdziesmu zinātāja

Lai arī to padomju gados nevarēja īpaši uzsvērt, Elza Radziņa bija liela Latvijas patriote un latvisko tradīciju glabātāja. Un viņa atrada savu veidu, kā to izpaust. Tautasdziesmu skandēšana, kā arī Ārijas Elksnes dzeja un indiešu autora Rabindranata Tagores darbi bija viņas iemīļotākās tēmas koncertos, ar kuriem viņa devās pie klausītājiem visā Latvijā. Varbūt daudziem priekšstats par to ir tikai no bargās mātes lomas filmā Pūt, vējiņi!, tomēr daļa latviešu noteikti ir bijuši šo pasākumu apmeklētāju vidū.

Aktrise zināja no galvas simtiem tautasdziesmu, taču bez ilgas domāšanas varēja nosaukt trīs savas vismīļākās.
“Tā pirmā ir par bēdu, ko latvietis izsenis licis zem akmens, pāri gājis dziedādams. Kolēģes ģērbtuvē to saucot par viņas himnu,” lasāms izdevumā Latvijas Vēstnesis. “Tā otra ir aizlūgums par tēvu zemi: “Velc, Dieviņi, zelta jostu/ Apkārt manu tēvu zemi –/ Lai mirdz mana tēvu zeme/ Kā actiņa gredzenā.” Un trešā ir pateicības dziesma māmuļai, kuras tuvums palīdzējis baltās un nebaltās dienās, ilgus gadus blakus esot, un palīdz joprojām – no klusās ģīmetnes grāmatplauktā goda vietā. “Nevienam es nesaku/ Savu gaužu žēlabiņu./ Māmiņai, tai pasaku,/ Tā nesaka nevienam.”
Daudzi laikabiedri, tostarp kolēģi, atzina – tā kā Elza Radziņa skandēja tautasdziesmas, tā nemācēja neviens. Viņa atstāja savu nospiedumu un vērtības etalonu arī šajā ziņā.

Draiskā peonija

Īpaša loma aktrises dzīvē bija ziediem. Protams, karjeras laikā viņa saņēma klēpjiem skaistu ziedu, taču vienmēr viņas atmiņā palikušas arī pavisam necilas puķes, kas smagos brīžos spēja sniegt mierinājumu un mājas izjūtu. Piemēram, 1944. gadā vācieši atkāpjoties bombardēja Jelgavu, tāpēc Radziņi naktis pavadīja laukos ārpus pilsētas. Kādā karstā dienā viņa ar bērnu ratiņos devās pie mātes pusdienās, bet atgriežoties ieraudzīja, ka mājas vairs nav. Bēgļi simtiem plūda prom no degošās pilsētas, un galu galā Elza ar māti atrada patvērumu Jaunsabilē. Ar kastēm iekārtoja istabiņu, sanesa lauku ziedus, salika tukšās konservu kārbās – un atkal bija mājas. Pēc tam pārbrauca uz Ventspili, kur dabūja mazu istabiņu. Atkal Elzai bija nepieciešamība radīt mājas – viņa noberza lielgabala čaulu un ielika tajā sarkanu pīlādža zaru... Tik latviski, un tik nepārvarama tieksme pēc skaistuma sev apkārt!

Vēlāk aktrises dzīvokli Rīgā, Elku ielas mājā, rotāja daudzi mākslas darbi ar ziediem, arī Dzidras Baumas akvareļi ar puķēm gar visu guļamistabas sienu – kautras sniegpulkstenītes, krāšņas fantāzijas puķes un saulains peoniju klēpis.
Šie darbi bija viņai dāvināti vai veltīti, tikai Peonijas bija pirktas par pašas naudu. “Es tās puķes ieraudzīju mākslinieces personālizstādē. Tāds ziedēšanas trakums! Notverts tas pilnzieda mirklis, kad drīz ziedi apbirs. Un tad nu puķes rāda, ko var. Zied ar tik bezbēdīgu, izšķērdīgu atdošanās prieku! Man to bildi vajadzēja dabūt. Un te nu tā ir,” Elza Radziņa atzinās sarunā ar Latvijas Vēstnesi.
Ne velti Lilija Dzene otru grāmatu, ko uzrakstīja par aktrisi, nosauca "Draiskā peonija". Trakā ziedēšana pilnbriedā un bezbēdīgais atdošanās prieks... Vai vēl labāk var raksturot Elzas Radziņas cilvēcisko būtību?

Nacionālā teātra leģenda Alfrēds Jaunušans - uz skatuves smīdināja līdz asarām, bet dzīvē vientuļnieks