Ko nepaspēja sagraut boļševiku armija, to pēc trīsarpus mēnešiem uzspridzināja nacisti, atdodot Rēzekni “neuzvaramajai” Staļina armijai. Tā kā Otrā pasaules kara beigās no Rēzeknes maz kas bija palicis pāri. Gadu desmitiem falsificētā un mums uzspiestā padomju vēsture stāstu par sarkanarmijas zvērībām noklusēja.

Kara batālijās bija izdevies paglābties otrreiz atjaunotajam Latgales simbolam – Latgales Mārai, piemineklim “Vienoti Latvijai”, kuru pirmo reizi padomju okupanti sagrāva boļševiku apvērsuma gadadienas priekšvakarā – 1940. gada 6. novembrī, bet pēcāk, jau vācu okupācijas laikā – 1943. gadā atjaunoja. To okupanti otrreiz sagrāva jau pēc kara – 1950. gadā, tā noslēdzot Rēzeknes iznīcināšanu un atbrīvojot vietu kārtējam ļeņineklim.

Noklusētais padomju asiņainais noziegums

Nakts uz 1944. gada Lielo piektdienu bija viena no postošākajām Otrā pasaules kara drāmām Latvijā, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem (protams, ja neskaita holokaustu). Padomju gados šī traģēdija tika noklusēta, jo barbarisko bombardēšanu veica “neuzveicamā” sarkanarmija un tikai tagad pamazām atkal tiek atklātas šīs traģēdijas lappuses, bet tā laika aculiecinieku kļūst aizvien mazāk un patiesību nu nākas vien uzzināt no vēstures dokumentiem.

Lai arī Rēzekne bija stratēģisks nacistiskās Vācijas armijas atbalsta punkts – nozīmīgs dzelzceļa mezgls, kas apgādāja Ziemeļu frontes karotājus un pilsētā atradās vairākas lielas militārās noliktavas, padomju aviācijas uzlidojumi nebija vērsti pret militārajiem objektiem, bet gan civiliedzīvotājiem. Bumbas galvenokārt skāra civilās celtnes un nogalināja desmitiem mierīgo iedzīvotāju. Par to liecinot pat fakts, ka padomju iznīcinātāji brutāli šāva pa ezera ledu no uzlidojuma bēgošos tikko pienākušā Rīgas-Rēzeknes vilciena pasažierus (šī vēstures epizode gan vēl simtprocentīgi nav dokumentēta).

Padomju virspavēlniecība bija devusi “izdedzinātās zemes” rīkojumu – vienkārši no zemes virsas noslaucīt “fašistu perēkli” (tāpat dažus mēnešus vēlāk – 1944. gada jūlija beigās padomju aviācija nopostīja Jelgavu). Uzlidojumā tika nopostītas tādas Rēzeknes sabiedriskās celtnes kā Rēzeknes skolotāju institūts, Tautas pils, Armijas universālveikals, slimnīca, krievu ģimnāzija, arodskola, daudzas citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. Daudzas ielas bija aizbērtas gruvešiem, uzlidojumā bija cietusi arī Sāpju Dievmātes katoļu baznīca un tirgus laukums. Austot rīta gaismai, visapkārt valdīja haoss, pilsētas ielas klāja ēku drupas, sagāzušies telefona stabi, izbiruši logu stikli, bumbu bedres un asiņaini cilvēku ķermeņi.

Mūsdienu historiogrāfija asiņaino Rēzeknes 1944. gada bombardēšanu uzskata par noklusēto padomju varas noziegumu. Padomju ideoloģija un falsificētā vēsture Rēzeknes bombardēšanu (tāpat kā vēlāk Jelgavas iznīcināšanu) uzvēla vāciešiem, kaut gan daudzi vācu karavīri gāja bojā Tautas pilij uzkrītot bumbai – vācieši tobrīd tur skatījās kino. Tiek lēsts, ka brutālajā Rēzeknes bombardēšanā gāja bojā ap 100 rēzekniešu. Bez pajumtes palika tūkstošiem pilsētnieku.

“Cilvēki kliedz un raud!”

Sarkanās armijas bombardēšana vācu armijai būtiskus zaudējumus nenodarīja – dzelzceļa stacijas un maģistrāle praktiski netika skarta. Galvenokārt cieta civilā infrastruktūra un, protams, nevainīgi mierīgie iedzīvotāji. Ja padomju vadība to būtu gribējusi, tā varētu uguni virzīt uz militāriem objektiem. Bet tāds nebija tās mērķis… Mērķis bija vienkārši iznīcināt Rēzekni kā apdzīvotu vietu.

Bumbošana esot bijusi diezgan haotiska, dažiem lidotājiem, ieraugot drausmīgo skatu lejā vai arī baidoties nokļūt vāciešu zenītugunī, neesot izturējuši nervi, un tie savas bumbas metuši, kur pagadās. Tiem, kuri neesot paspējuši izpildīt savu “kaujas uzdevumu” 6. aprīļa naktī, vajadzējis to izdarīt 7. aprīļa naktī.

Tolaik 16 gadus vecā Rēzeknes vidusskolas audzēkne Mirdza Vanaga atminējās: “Pagrabā spiedām ausis ciet, jo nervi nevarēja izturēt to kaukšanu un gaudošanu virs galvas, jo nevarēja zināt, kur bumbas nokritīs, uz galvas vai citur. No lidmašīnu rūkoņas varēja saprast, ka met bumbas pikējošā lidojumā un netraucēti saimnieko virs māju jumtiem. (..) Bumbas, nākot lejā, stipri kauca, bija tāds iespaids, ka vārās elles katls. Tad nāca tāds kā gaisa viļņa belziens, tas mūs apdullināja, iestājās bezsamaņa. Cik ilgi tas turpinājās – nezinu, es pamodos pirmā un saucu, kur mamma. Mamma atsaucās, tad sapratu, ka dzīva. Nevarēja apjēgt, kas noticis, ne piecelties, ne paiet, tādā kā sprostā. Sienā ieraudzījām gaišu spraugu un pa to izlīdām ārā. Visu sapratām – mājas nav, ir drupu kaudze. Bija uzmesta bumba. Pagalms viss gaišs kā dienā. Debesīs raķetes, sakopotas buķetēs, nāk uz leju. Rīgas iela visa liesmās, deg mājas, cilvēki kliedz, raud”.

Pie svētku galda nogalina ievērojamus latgaliešu literātus

Pilsētas dzīvi pamazām centās atjaunot, bet lielākā daļa rēzekniešu pajumti atrada pie lauku radiem, apkārtnes ciemos un citās Latgales pilsētās, kuras drīz vien pēc dažiem mēnešiem atkal ieņēma padomju armija, tāpat kā 1940. gadā, bet šoreiz jau pielietojot ieročus.

Uzlidojuma laikā bojā gāja ievērojami Latgales literāti, jo bumba trāpīja dzīvoklī, kur tobrīd bija sapulcējušies rakstnieki, lai atzīmētu Lieldienas – par latgaliešu Brīvības paaudzes rakstnieku dēvētā, “Rēzeknes Ziņu” redaktora Alberta Sprūdža dzīvoklī. Līdz ar viņu dzīvību zaudēja pirmskara populārā laikraksta “Latgolas Vōrds” redaktors Jānis Ikaunieks, daudzsološais latgaliešu rakstnieks, vairāku stāstu krājumu autors, izglītības un preses darbinieks Alberts Sprūdžs, publicists un pedagogs, Rēzeknes skolotāju institūta skolotājs un pamatskolas pārzinis Pauls Svenne un citi.

Sprūdžs, saņēmis no avīzes izdevēja – Rēzeknes apriņķa priekšnieka Lieldienu dāvanā grozu alus un citus Lieldienu labumus, bija uzaicinājis arī redakcijas līdzstrādniekus tovakar viesoties savā mājā pie Rēzeknes upes. Drīz pēc aiziešanas no laikraksta redakcijas sākās padomju aviācijas uzlidojums.

“Aizvien drūmāka kļūst aina”

Lieki teikt, ka 1944. gada 5. aprīlī iznāca pēdējais “Rēzeknes Ziņu” numurs. Tomēr par barbarisko Rēzeknes bombardēšanu neklusēja citi tolaik Latvijā iznākošie laikraksti (protams, vācu varas cenzēti, kas centās mazināt nacistu zaudējumus un dramatizēt boļševiku noziegumus, bet tomēr uz zināmu objektivitāti var pretendēt).

Daugavpilī iznākošais “Daugavas Vēstnesis” 1944. gada 14. aprīlī publicējis rakstu “Sēras un uzvaras griba. Rēzekne šodien”, kurā teikts: “Kilometru pēc kilometra tuvojamies Rēzeknei. Braucēju vidū valda klusums, garastāvoklis nospiests, sirdis smeldz. Pāri visu galvām kā sēru plīvurs uzgūlies jautājums: kādu tagad redzēsim Rēzekni? Torņi vēl veseli - priecājas sirds, ieraugot Rēzeknes panorāmu. Bet tālāk? Līdz mašīna ieripo pilsētas teritorijā, aizvien drūmāka kļūst aina, redzot vienu pēc otra sagrautos namus. (..)

Rēzekne par spīti baigajam boļševisma teroram dzīvo un dzīvos. Namus var sagraut, tuvus cilvēkus var pazudināt, bet gars - visu cīņu un uzvaru izšķīrējs, kļūst vēl cietāks. To var redzēt rēzekniešu sejās, kurās gan redzamas skumju rievas, tomēr skats kā arvien draudīgi vēršas pret austrumiem. Un Atbrīvošanas alejas centrā vēl aizvien lepns un neskarts stāv Atbrīvošanas piemineklis ar Latgales Brīves pacelto krustu pret sarkano padomiju. (..),

Rēzeknei palīdzīgu roku jau daudzi snieguši, vispirms jau Daugavpils un Rīgas Tautas Palīdzības iestādes ar savu medicīnisko personālu un mantu ziedojumiem. (..) Rēzeknes Brāļu kapos pēdējos gados pārdzīvoti vairāki dziļi sāpīgi brīži. Te pēdējai atdusai likti boļševiku gadā nomocītie, un tiem blakus jaunā kapu rindā guldīti jauni mocekļi, kas krituši par upuri boļševiku teroram. Vienkāršos baltos koka zārkos blakus viens otram guļ vairāki vienas ģimenes locekļi. (..)

Dramatiskus mirkļus pārdzīvojis katrs rēzeknietis. Un tomēr ne visi sabiedrības labumu stādījuši augstāk par personīgo. Bet pirmo nesavtīgo ļaužu vidū jāatceras ev.-lut. baznīcas mācītājs Kramiņš, kas ar pārcilvēcīgām pūlēm viens pats no liesmām pasargājis dievnamu. Sirds tam alkst darba Dievam un Tēvzemei, un ja visus šādus vīrus un sievas Rēzekne pulcētu sevī tagadējās grūtajās dienās, tad drīz mēs atkal varēsim saukt Rēzekni par ziedošu pilsētu. Un tagad, kad palīdzības darbs Rēzeknē ir pirmā vietā, apzinīgās skolotājas jau redzam sabiedriskās virtuvēs. To vidū ir Latvju jaunatnes meiteņu vadītāja O. Akmentiņa, kam vienmēr bijušas čaklas rokas. Sabiedriskās virtuvēs no vienkāršām bļodiņām un liepas koka karotēm zupu iebauda tiklab strādnieks, tā apriņķa un pilsētas vecākais, jo šodien visiem ir nevien vienas sāpes un ciešanas, bet arī viena ticība un cerība Latvijas nākotnei”.

Savukārt “Cēsu Vēstis” publicē vien oficiālās ziņu aģentūras informāciju: “Terora uzbrukums Rēzeknei. Naktī no 6. uz 7. aprīli padomju lidmašīnas nometa bumbas virs Rēzeknes. Radās ēku postījumi. Pēc līdzšinējiem konstatējumiem civiliedzīvotāju zaudējumi ir apmēram 100 nogalinātu. Ar šo terora uzbrukumu boļševiki atkal reiz parādījuši savu īsto seju. Jau gļēvi nogalinājuši vai uz Sibīrijas tundrām aizveduši desmitiem tūkstošu latviešu vīru, sievu un bērnu, viņi tagad nekaunas turpināt savas sadistiskās terora metodes, kaut gan, pretēji latviešu tautas gribai, tie vienmēr no jauna apgalvo, ka mēs esot nešķirama Padomju savienības daļa.

Latviešu tautas atbilde uz to ir un paliek bezkompromisa cīņa pret Maskavu. Gluži kā leģionāri frontē darbos pierāda savu cīņu par dzimteni un savu tautu, tā arī dzimtenes stāja apliecinās, ka tā ar šādu gļēvu teroru neļaus sevi novirzīt no ceļa, kas vienīgais atzīts par pareizu - likt lietā visus spēkus, līdz būs gūta galīgā uzvara par boļševismu un plutokrātiju”.

“Sprādziens - un nav vairs ne matēs, ne mazo bērnu”

17. aprīlī Rīgā iznākošās “Tēvija” pirmajā lappusē publicēta saspridzinātās Rēzeknes baznīcas fotogrāfija un reportāža: “Nakts bez miera”: “Uzbrukums pārtraucis dievkalpojumu. Ļaudis, atstājuši dievnamu, steidzas uz patvertnēm, slēpjas vārtu nojumēs un namu trepju telpās. Visapkārt sprāgst bumbas un šķembas Dažādos pilsētas rajonos sāk degt mājas. Ir kļuvis tumšs, un tikai ugunsgrēku blāzma met spokainas ēnas. Šai puskrēslā redzams, kā, neraugoties uz bumbu lietu, pa ielām steidz karavīri un vietējās gaisa aizsardzības darbinieki Sagrauto namu iemītnieki atstājuši patvertnes steidz glābt, kas glābjams.

Kāda sieviete ar diviem bērniem pie rokas izskrien no degoša nama, lai meklētu patvērumu citur. Sprādziens - un nav vairs ne mātes, ne mazo bērnu. Kāda bumba krīt nama pagalmā, kur ugunsliesmas tāpat izdzinušas iemītniekus laukā. Nonāvēti, sakropļoti, smagi ievainoti paliek guļam mierīgie iedzīvotāji, kas līdz šim karu pazinuši tikai no tālienes Kāds ievainots skolnieks vēl steidz pārsiet ievainojumus dažiem ievainotiem bērniem. Un visu laiku vēl krīt bumbas un nāves orkāns. Kaut gan no uzbrukuma sākuma ir pagājušas tikai minūtes, ļaudīm liekas, ka bumbas krīt jau veselu mūžību. (..)

Smaga ir bijusi šī nakts. Tikpat smaga ir nākamā diena, kad saules spožā gaisma atklāj postījumus visā nežēlastībā. Klusēdami, cieši sakostiem zobiem stāv rēzeknieši pie savas iedzīves paliekām. Viņu sejas ir cietas, skats nežēlīgs un ass. Viņi daudz ir pārcietuši, bet ari mācījušie pazīt ienaidnieku, kuram var dot tikai vienu atbildi – cīņu!”

Tolaik Latvijā valdošā nacistu ideoloģija, protams, vairāk uzsvēra nevis rēzekniešu traģēdiju, bet gan to, ka tā viņus aizvien ciešāk saliedē cīņassparā pret boļševismu un mudina iestāties leģionā. Par to liecina arī liels pirmās lapas virsraksts “Smiltenietī”: “Boļševiku nejēdzīgais uzbrukums Rēzeknei stiprina tikai latviešu tautas cīņas garu pret austrumu briesmām”.

Padomju propaganda kultivē melus par Rēzeknes bombardēšanu

Vēl nebija beigusies kara duna, kad padomju propaganda jau sāka kultivēt mītu, ka Rēzekni 1944. gada aprīlī sabombardēja vācu karaspēks. Par to liecina kaut vai raksts „Rēzeknes jaunieši pilsētas atjaunošanas darbos” 1944. gada 5. septembra „Cīņā”:

„Vācu sagrautās Rēzeknes atjaunošanas darbos aktīvi piedalās arī pilsētas jaunatne. jau uzsākusi darbu pirmā Rēzeknes komjauniešu-jaunatnes brigāde septiņpadsmit cilvēku sastāvā. Kā pati brigādiere Ņura Michailovska, tā arī pārējie brigādes locekļi dzīvojuši trīs gadus vācu okupācijas jūgā un tagad, pateikdamies Sarkanai Armijai par savu atbrīvošanu, grib pēc iespējas ātrāk atjaunot un izveidot par īstu padomju pilsētu savu dzimto Rēzekni”.

Savukārt Latvijas PSR Augstākās Padomes 1. sasaukuma IV sesijā kāds deputāts biedrs Iļjins no tribīnes paziņoja, ka „Rēzeknes apriņķī vācu fašistiskie barbari nodarījuši vislielākos postījumus. Rēzeknes pilsēta nopostīta par trīs ceturtdaļām”. Toties „Padomju Jaunatne” 1945. gada 16. maijā rakstīja: „Vācieši līdz pamatiem nodedzināja Rēzeknes skolotāju institūtu”.

Rēzeknes bombardēšanā cietušie aizmirsti

Pēckara gados padomju aviācijas veiktā Rēzeknes bombardēšana tika noklusēta, vainu par pilsētas iznīcināšanu uzveļot vāciešiem. Turpretī Rēzeknes “atbrīvošanu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” 1944. gada 27. jūlijā pasniedza kā lielu varoņdarbu. Kaut arī sarkanā armija ar kara aviāciju un artilēriju centās kavēt vācu karaspēka organizētu atkāpšanos, pēc kara radītais iespaids par vērienīgu pilsētas “atbrīvošanas” operāciju bija krietni pārspīlēts. Vācu karaspēks pirms pilsētas atstāšanas uzspridzināja padomju aviācijas vēl nenopostītos stratēģiskos un sabiedriskos objektus – dzelzceļa stacijas “Rēzekne I” un “Rēzekne II”, tiltu pār Rēzeknes upi, Komercskolu, Zemes banku, pilsētas valdi un citus, un, laikus atkāpjoties, spēja izvairīties no iesaistīšanās plašākā kaujas darbībā.

Tā kā padomju armija 1944. gada jūlijā nevis atbrīvoja Rēzekni, bet gan vienkārši iesoļoja sagrautas pilsētas gruvešos. Un nebija, kas, priecājoties par atbrīvošanu, pie ēku sienām karinātu sarkanus karogus un no logiem sviestu ziedus “visuuzvarošiem ērgļiem”, jo vienkārši tolaik Rēzeknē nebija namu ar sienām un logiem.

Tagad falsificētos varoņmītus par sarkanarmijas “atbrīvošanas cīņām” atmasko vēsturnieki. Tā, piemēram, tikko iznākusi vēsturnieka Ulda Neiburga Otrajam pasaules karam veltīta grāmata „Grēka un ienaida liesmās!”, kurā stāstīts par lietām, kas padomju laikā absolūti tika noklusētas, arī Rēzeknes bombardēšanu 1944. gada Lieldienās. Par to Neiburgs Rietumeiropas latviešu laikrakstam “Brīvā Latvija” stāsta:

“Kad žurnālā uzrakstīju par Rēzeknes bombardēšanu mani sameklēja kāda kundze, kura atzinās, ka nav varējusi nakti gulēt, jo tas uzjundījis bērnībā piedzīvoto. Kuriozi, bet apmēram tajā pašā laikā Rēzeknes pilsētas dome bija izsludinājusi, ka dalīs pabalstus padomju veterāniem sakarā ar 8./9. maija atzīmēšanu – cilvēkiem, kam ar Rēzekni faktiski nav nekāda sakara. Tikmēr tie rēzeknieši, kas 1944. gada bombardēšanā gāja bojā, un viņu pēcnācēji nekad nekādu atbalstu nav saņēmuši. Tas parāda, ka okupācijas un citu iemeslu dēļ daudzās vietās iedzīvotāju sastāvs mainījies un vien daži atceras to, kā īstenībā noticis”.

Kars muzejs atceres pasākumus nerīko

Diemžēl Latvijas muzeji lielākus atceres pasākumus par pirms 75 gadiem notikušo traģēdiju Rēzeknē nerīko. Un arī īpaši daudz liecību par tā laika notikumiem nav saglabājušies.

Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis Jauns.lv pastāstīja: “Muzejā ir vairāk nekā 20 fotogrāfijas no kaujām Rēzeknē, sagrautās pilsētas skati. Rēzeknei atsevišķi nekādu pasākumu neplānojam. Iespējams, maijā vai vēlāk vasarā būs kāds kopīgs pasākums, kas būs veltīts sagrautajai Latvijas pilsētu ainavai (Jelgavai, Bauskai un citām) pirms 75 gadiem”.

„Mosfiļm” pabeidz Jelgavas centra iznīcināšanu, pilsētā spridzinot vēl atlikušos vēsturiskos mūrus