Pamanot viņu uz ielas, noteikti gribēsies pasmaidīt, piestāt, pat atskatīties, jo Ilonas Bageles enerģijas lādiņam līdzīgu grūti atrast. (Foto: Rojs Maizītis)

Ilona Bagele par mūziku, Daugavpili un raibo dzīvi: "Var teikt, ka man paveicies ar vīriem"

Intervijas
17. septembrī 08:39 2023. gada 17. septembrī 08:39
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Ilonas Bageles pedagogi savulaik teikuši, ka savienot operu un džezu nav iespējams, taču spilgtā daugavpiliete šo pieņēmumu sen apgāzusi.

Bageli labi pazīst ne tikai Baltā nama publika, bet arī džeza, muzikālā teātra, tāpat estrādes cienītāji. Grūti pateikt, kas Ilona ir vairāk – kaislīgā Karmena vai temperamentīgā Marija no Buenosairesas; savā darbā soliste izdzīvojusi neskaitāmus likteņus. Arī pašai dzīve bijusi dāsna ar straujiem pagriezieniem. “Visi man labi bija, ja es pati laba biju,” teikts latvju dainās, un tas ir par šo straujo un labestīgo latgalieti, jo Ilona māk saprasties ar visiem.

Pamanot viņu uz ielas, noteikti gribēsies pasmaidīt, piestāt, pat atskatīties, jo Ilonas Bageles enerģijas lādiņam līdzīgu grūti atrast. Tiesa, šāda satikšana būtu īsts retums, jo dziedātāja pārsvarā pārvietojas ar automobili, protams, pati pie stūres.

Atkal nobraukts kārtējais autiņš, jo, ja cilvēkam maršrutu Daugavpils–Rīga–Daugavpils ikdienā pa spēkam izturēt jau daudzus gadus, tad mehāniskais transporta līdzeklis ar laiku nolietojas. Taču jābrauc būs laikam pat visu mūžu, jo māju sajūta pasakainā mecosoprāna īpašniecei ar Daugavpili saistās kopš bērna kājas. Dziedāt Ilona sāka ļoti agri, par pirmo skatuvi varēja kļūt kaut vai virtuves krēsls, un tad meitenei ne prātā nenāca, ka reiz viņa kļūs par Nacionālās operas trupas populārāko solisti. Neapmierinoties ar lomām iestudējumos, viņa regulāri sagatavo kādu aizraujošu soloprogrammu. Jaunākais veikums ir vācu skaņraža Kurta Veila mūzikas izrāde Tāda ir dzīve, uz kuru biļetes atkal izķers acumirklī, tāpat kā uz Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāti – tango parādi Cantando y Amando.

Dziedātāja Ilona Bagele uzstājas Rīgas svētku ieskaņas koncertā "Saklausi kino!" Vērmanes dārzā. (Foto: LETA)

Bangaini ūdeņi

Sievietēm parasti gadus neskaita, taču jūs lepojaties ar savu apaļo jubileju, kas gaidāma 22. septembrī, bet jau visa gada garumā tiek atzīmēta jo daudzos koncertos.

Ir izdzīvots kāds dzīves posms, ir daudz strādāts – kāpēc to nepieminēt? Varētu jau kaut vai uz afišas rakstīt, cik apaļa tā jubileja ir, un no šī skaitļa man nav bail. Ir tik daudz piedzīvots, ka, varētu teikt, vairs ne no kā nebaidos. Bijuši šausmīgi un skaisti mirkļi, bet ir jāiet uz priekšu un jādzīvo.

Saka, pieredze bagātinot un viss, kas ar mums notiek, ir vai nu sods, dāvana vai mācība.

Esmu jau daudz stāstījusi, cik ļoti pārdzīvoju sava vīra Anatolija aiziešanu mūžībā, bet milzīga trauma man bija arī tas, ka mana mamma Lilija gandrīz aizgāja bojā pasažieru kuģa Admirālis Nahimovs avārijā. Viņa devās atpūtas braucienā ar savu kompāniju, gribēja arī mani ņemt līdzi, bet vecmāmiņa atrunāja, jo tuvojās 1. septembris (avārija notika 1986. gada 31. augustā, gāja bojā ap 400 cilvēku – D. M.). Toreiz Nahimovs Melnajā jūrā sadūrās ar kravas kuģi. No Vācijas pārņemtais laineris jau reiz bija grimis, tad izcelts un salabots, bet glābšanas laivas bija piekrāsotas pie kuģa, tās nevarēja atraut.

Daudz cilvēku no Daugavpils gāja bojā, pat veselām ģimenēm. Tas bija šausmu laiks. Oficiāli paziņoja, ka kuģis nogrimis divdesmit minūtēs, bet mamma teica, ka sešās. Viņai ar draugiem bija lētās kajītes pašā apakšā, kur pēc trieciena sāka gāzties iekšā ūdens. Mammu izglāba Daugavpilī pazīstams ārsts – onkologs Vladimirs Lukaškovs, kas viņu stiepa aiz rokas uz klāja, teica, lai lec ūdenī. Mamma sāka slīkt, mugurā viņai bija kupla saulītes griezuma kleita, un Vladimirs viņu ar kleitu piesēja sev klāt. Laivu nebija, tika piepūšamie plosti, un četras stundas viņi turējās pie mazas virvītes.

Foto: Juris Rozenbergs/Jauns.lv

Jūsu dzimta, šķiet, svaidīta ne tikai pa ūdeņiem. Cik zinu, jūsu vecmāmiņa ir no Pēterburgas?

Jā, un viņa, Valda Voitoviča, bija vienīgās Daugavpils latviešu vidusskolas direktore. Viņas tēvu, veiksmīgu piensaimnieku un sviesta meistaru, uzaicināja strādāt par konsultantu Pēterburgā. Vladimirs Devingtals bija no Krāslavas, citi teica, ka tas ir ebreju uzvārds, bet latgaliski, kad dalīja uzvārdus, tas nozīmēja – deviņi teļi. Kad 30. gados Krievijā sākās represijas pret latviešiem, manu vecvectēvu uzreiz saņēma ciet un nošāva. Vecvecmāmiņu, mājsaimnieci, arī atzina par tautas ienaidnieci, apcietināja, un viņa nosēdēja cietumā 25 gadus.

Vecmāmiņas māsu Ainu un brāli Juriju ievietoja bērnunamā, bet Valdai jau bija astoņpadsmit un pašai sava pase. Varbūt viņu varēja apcietināt reizē ar mammu, bet milicis palaida. Vecmāmiņa atgriezās mājā, kur viņi agrāk dzīvoja, apmetās pie kaimiņiem, kuri ļoti riskēja, pieņemot tautas ienaidnieku meitu. Vecmāmiņa stāstīja, ka tur pa divām istabām stāvējis lielais flīģelis un viņa rītos ar savu draudzeni, abas vēl naktskreklos, četrrocīgi spēlējušas klavieres. Tante Aina dzīvoja Maskavā, bieži braucām ciemos, kad viņa bija dzīva. Ainas meita Natālija pārcēlusies uz Pēterburgu, kur dzīvo arī Jurija meitas. Latviešu valodu, protams, viņas ir pazaudējušas, bet Jurija mazmeita ir pat sēdējusi cietumā pēc tam, kad piedalījās protesta demonstrācijā pret Putina režīmu. Viņai piesprieda arī pamatīgu naudas sodu…

Un kāda atmosfēra valda Daugavpilī, kur strādājat gan teātrī, gan esat profesore universitātē?

Mūsu pilsēta ir ļoti daudznacionāla, un skaidrs, ka visi ir pret karu. Vispār cilvēki ir labvēlīgi, pie mums ir mierīgi, visi sadzīvo.

Bet es uz Daugavpili tikai atskrienu – mājas, audzēkņi, dāča, tur gan man tikai zāle aug, pāris puķu dobju, nekādas lielas ravēšanas. Vasarnīcu vecmāmiņa man nopirka drīz pēc manas piedzimšanas, kad dalīja zemesgabalus pie Mazā Stropu ezera, ļoti skaistā vietā. Viņa jau pēc kara atbrauca studēt Daugavpils Universitātē – kara gados vecmāmiņa strādāja par auklīti vilcienā, kas no visas Padomju Savienības savāca bērnus, lai vestu viņus uz frontes aizmuguri, Sibīriju.

Dažiem abi vecāki gāja karot, citi bija bāreņi, pavadone ar kuplām krūtīm, kurai pašai bija zīdainis, ar savu pienu baroja visus mazuļus vagonā. Par tur piedzīvoto vecmāmiņa man stāstīja īstus šausmu stāstus. Viņai Sibīrijā bija iedota maza istabiņa, ēšanai spainis kartupeļu. Vecmāmiņa strādāja vietējā skolā un, kad radās iespēja, devās uz Latviju, Daugavpili, kaut latviešu valoda jau bija aizmirsusies. Ienāca klasē, jāpasniedz matemātika, un pēkšņi aizmirsa, kā pateikt – apsēdieties. Vai atnāk noraizējusies mamma un latgaliski stāsta: “Mans Jezupiņš cīši mōcās…” Vecmāmiņa brīnās – ar ko tad bērns tā mocās? Vēlāk viņa kļuva par direktori, divdesmit piecus gadus nostrādāja, un skolēni viņu līdz šai dienai atceras ar labu vārdu, uzraksta man feisbukā. Tie nebija viegli laiki, vajadzēja daudz diplomātijas, lai nevienam pāri nenodarītu.

Jūsu vecmāmiņa aktīvi aicinājusi krievu skolās cītīgāk apgūt latviešu valodu. Šķiet, dzimtas sievietēm uzņēmības un enerģijas netrūkst.

Vecmāmiņa apprecējās, piedzima trīs bērni, mana mamma, viņas māsa un vēl brālis, kurus uzaudzināja viena pati, jo izšķīrās, vectētiņam bija cita ģimene. Dzīvoklis bija turpat skolā, varēja starpbrīžos bērnus apraudzīt. Mana mamma bija jaunākā, piedzima, kad vecmāmiņai bija trīsdesmit septiņi gadi. Vienreiz ieskrien, skatās – Lilija guļ. Abi vecākie stāsta, ka kakaino dupsi ar to pašu auksto ūdeni nomazgājuši, ietinuši atpakaļ. Mamma pabeidza Rīgas Politehnisko institūtu celtniecības specialitātē, strādāja par direktori milzīgā firmā Latgales restaurators, kas restaurēja Aglonas baziliku, pēc tam viņa nodarbojās ar apdrošināšanu.

TV3 šovā "Koru kari 2". Ilona Bagele un Preiļu koris. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Un kā tad ar mūziku, ja neņem vērā četrrocīgo klavierspēli Pēterburgā?

Vecmāmiņai bija mūzikas skolotājs, kas burtiski dziedājis un spēlējis priekšā operas, viņa labi pārzināja mūzikas literatūru, bet pati neko nodziedāt nevarēja. Tad kāds izstāstīja, ka mana tēva Sergeja Sergejeva mamma Marija – mēs viņu saucām par babu Maņu – strādājusi Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcā par krāna vadītāju un vienmēr skaļi dziedājusi; varbūt balss man no viņas? Tēvam bija poļu saknes, bet mēs nekādus kontaktus neuzturam, viņi ātri izšķīrās. Mammai es piedzimu jau astoņpadsmit gadu vecumā, viņa ar mani vēderā vēl skrējusi krosu. Izskatā varbūt esmu vairāk līdzīga tēvam, bet mans vecākais dēls Māris ir ļoti līdzīgs manai vecmāmiņai Valdai – viens pret vienu.

Dzimtas pieredzes nereti atsaucas uz mums, tās nākamajiem locekļiem.

Grēki jāizpērk, varbūt tāpēc man un radiem bijis tik daudz pārbaudījumu. Kāpēc notiek kaut kas tik traģisks? Varbūt tiešām kaut kas nav kārtībā ar mūsu senčiem…

Sievietēm bieži esot raksturīga maģiskā domāšana, intuīcija.

Es visu laiku braucu ar mašīnu, atrodos ceļā. Tas notika pie Vecumniekiem, mirkli ieskatījos telefonā un mazliet iebraucu pretējā joslā. Man stiklā pēkšņi iesitās putns, es paskatījos un uzreiz ieraudzīju, kur braucu. Ir bijuši arī citi notikumi, kad saprotu, ka man stāv klāt vai nu vecmāmiņa, vai vīrs. Es jūtu viņu klātbūtni, viņi atbalsta un palīdz arī no tās pasaules. Mans tagadējais vīrs ilgi nevarēja pierast, ka bieži atceros Anatoliju, bet domāju, ka viņi būtu sadraudzējušies. Anatolijs bija sabiedrības dvēsele, mūziķis līdz matu galiem.

Ar visiem pa labam

Šogad aprit divdesmit gadu kopš jūsu pirmā uznāciena uz Nacionālās operas skatuves.

Jā, patiešām. Tā bija Aukles loma operā Dēmons Andreja Žagara iestudējumā. Manam dēlam Mārim tad palika trīs gadi, un es kā parasti netiku uz viņa dzimšanas dienu, vienmēr bija koncerti vai izrādes. Tagad cenšos ar savu jaunāko, Raimondiņu, to visu atgūt. Mārim mana mamma bija kā mamma, jo manis mājās nebija nemaz, vīrs arī strādāja.

Arī mazāk aizņemtas sievietes ļoti nopūlas, lai būtu priekšzīmīgas mātes, sievas, darbinieces, bet operzvaigzne nedrīkst sliktā garastāvoklī kāpt uz skatuves.

Var teikt, ka man paveicies ar vīriem. Varu vienkārši pārnākt mājās, apgulties un neko nedarīt, jo par visu būs gādājis Valērijs. Viņš arī organizē atmosfēru, ja man gaidāma kāda atbildīga uzstāšanās. 

Valērijs ir trešais, Anatolijs – mūžībā, bet pirmais bija…

Aleksandrs. Bijām precējušies divus gadus, no viņa man ir uzvārds Bagele, un vēl tagad ļoti draudzējamies ar viņu. Aleksandrs brauc ciemos, dažreiz paliek pie mums mājās. Ar viņa sievu un bērnu sazināmies, mums ir kopīgs radu čats. Viņš ir labs draugs manam tagadējam vīram, kas bija mana jaunības mīlestība.

Tātad jūs protat izvēlēties vīriešus. Vai ir bijis arī kāds, kas salauž sirsniņu?

Laikam ne. Es ticu, ka pie manis vienmēr atnāk īstais vīrietis, kas varētu palīdzēt, vestu uz priekšu. Palīgs man ir ļoti nepieciešams, bez viņa es nemaz nevarētu iztikt. Vīrs man uztaisa tēju vakarā, pusdienas. Valērija mamma ir profesionāla pavāre, strādājusi restorānā, konservē, šmorē, var uztaisīt ēst burtiski ne no kā. Viņu ģimenei ir tradīcija svinēt ar pašrocīgi klātu galdu. Valērija vecākais dēls dzīvo Vācijā, viņš nesen svinēja kāzas, bija abi vecāki ar savām ģimenēm. Daži brīnās, bet es saku – man jau nav, ko dalīt. Man ir labas attiecības ar visiem.

Ir mākslinieki, kas neielaiž savā privātajā dzīvē, bet jūs esat atklāts cilvēks!

Tāda ir mana dzīve. Tie, kuri mani pazīst, to tāpat zina, bet citi sapratīs, kāpēc man ir tāds uzvārds, bet mammai tāds. Mazākais dēls arī jautāja – kāpēc mums ar tēti ir vienādi uzvārdi, bet tev Bagele? Raimonds ir Titovs, Māris – Koniševs, katram cits uzvārds.

Operu lomās iespējams izdzīvot neskaitāmas dzīves, un par to libretiem var tikai pabrīnīties – arī tur ne tikai trijstūri un četrstūri, bet vēl sarežģītākas attiecību peripetijas, apmēram kā jūsu dzīvē, turklāt ceļš līdz skatuvei nebija rozēm kaisīts.

Labi, ka blakus bija cilvēki, kuri atbalstīja, vispirms jau mana skolotāja Regīna Petkēviča, viņas meita kopā ar mani tagad strādā Daugavpils Universitātē. Regīna jau toreiz sadzirdēja, ka šī nebūs parasta meitene, un pareizā laikā mani parādīja profesoram Gurijam Antipovam, kad viņš bija atbraucis uz eksāmeniem no Mūzikas akadēmijas. Ar mani daudz strādāja Regīna Frinberga un Arvīds Luste, kurš paņēma mani pie sevis maģistrantūrā.

TV3 šovā "Koru kari 2". Ilona Bagele un Preiļu koris. (Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva)

Toreiz pat īsti nesapratu, kāpēc vēl mācīties, bet, pateicoties viņam, tagad esmu profesore Daugavpils Universitātē. Ja godīgi, nezinu, kāpēc pievērsos operdziedāšanai. Ja Mūzikas akadēmijā būtu bijusi estrādes nodaļa, mācītos tur. Agrāk dziedāju bērnu estrādes ansamblī Daugaviņa, kas bija populārs visā Savienībā. Es labāk pazinu Maskavu nekā Rīgu, tik daudz tur uzstājāmies, bijām arī Artekā. Dziedājām daudzbalsīgi, paši bērni spēlēja instrumentus, mūs rādīja televīzijā.

Ja dzīvotu Rīgā, varētu dziedāt Dzeguzītē ar savu elku Raimondu Paulu.

Ar Maestro, par kuru jūsmoju kopš bērnības, un mamma šūpuļdziesmas vietā man dziedāja Dāvāja Māriņa, iepazinos tikai Operā, pateicoties Andrejam Žagaram. Arī tas bija interesanti, jo kā studente ar savu vīru Anatoliju un viņa grupu tai laikā strādāju uz kruīza kuģiem, kas kursēja starp Rīgu un Stokholmu.

Dziedāju džezu, estrādi, es vēl strādāju, kad ar Operu braucu uz viesizrādēm Dalhallā. Atpakaļceļā man iekrita darbdiena uz kuģa, un Operas vadība beidzot dzirdēja, kā Bagele dzied džezu. Žagars bija ieplānojis Vecgada koncertu ar Raimondu Paulu, parādīju viņam savu repertuāru, un Maestro bija izbrīnīts, ka operdziedātāja var dziedāt arī tā. Tā sākās mūsu sadarbība, viņa jubilejas koncertā viena pati veselu daļu nodziedāju. Pēc tam pie manis pienāca Lilita Ozoliņa un teica, ka ir sajūsmā. Pati Lilita Ozoliņa! Ārprāts!

Nosaukt dēlu Maestro vārdā ir skaists pateicības žests.

Man nebija divu domu. Raimonds visu laiku dzied un dejo, apmeklē teātra studiju Arlekīns pie Maijas Korklišas. Ziemassvētku izrādē viņam bija divas lomas, sēdēju, muti atpletusi, nevarēju iedomāties, ka mans bērns kaut ko tādu var izdarīt. Mājasdarbus viņš pilda ar tēvu, labi mācās. Vecākais, Māris, mācās bioķīmiju maģistrantūrā Kembridžā.

Izgudros cilvēkiem rezerves daļas.

Viņš specializējas farmācijā, bet es neiedziļinos, tikai atbalstu. Mācībām Māris paņēma kredītu, tik daudz jau es nevarētu samaksāt, pat pārstrādājoties līdz bezsamaņai, tikai par dzīvošanu. Viņš beidzis Daugavpils Valsts ģimnāziju, kādreizējo 1. vidusskolu, kā labākais skolnieks, uzvarējis starptautiskajās olimpiādēs, viņu sveica pat prezidents Raimonds Vējonis – matemātikā mūsu dzimtā daudziem ir talants. Māris arī pabeidzis Daugavpils mūzikas skolu kā bundzinieks, ļoti labi spēlēja ksilofonu, uzstājās ar orķestriem, arī Nāc līdzās! koncertos.

Arī jūs pati jau ilgi sadarbojaties ar īpašajiem bērniem projektā Nāc līdzās!.

Mani uzaicināja Sergejs Jēgers. Kad mani vēl pazina reti kurš, viņš labprāt mani iesaistīja interesantos koncertos, varbūt pat protežēja. Sergejs operā Dēmons dziedāja Eņģeļa lomu, mēs cieši sadraudzējāmies. Viņš pats daudz ko velta labdarībai, ir viens no cilvēkiem, kurš mani dzīvē ļoti atbalstījis, iepazīstināja mani ar Sarmu Freibergu, fonda Nāc līdzās! dibinātāju. Braucu arī uz šo bērnu dalībnieku nometnēm, mācīju dziedāt, arī Māris ar viņiem sadraudzējās.

Opera ir nemirstīga

Opera, Daugavpils Universitāte, koncerti, ģimene – kā tam visam atrodat laiku un spēku?

Mana draudzene reiz teica – neaiztieciet Ilonu, viņa guļ lēcienā. Laikam esmu pūce, patīk ilgi vakaros sēdēt. Mans miera laiks ir tad, kad visi aizmieg. Tad varu izdomāt, ko studentiem uzdot, ko jaunu viņiem iemācīt, kādus koncertus sarīkot. No rītiem ar lielāko prieku ilgāk paguļu. Vīrs to zina, paņem Raimondu pie rokas – mamma guļ, ejam staigāt. Kad izguļos, atkal varu darīt, skriet.

Lēkt mašīnā un dragāt.

Arī mamma visu mūžu vadīja mašīnu. Tā taču ir tik milzīga patstāvība, nav jādomā, kas un kad tevi aizvedīs. Man ļoti patīk braukt pie stūres, var teikt, ka to izbaudu. Varu pa ceļam operas klausīties, lomai gatavoties. Konkurence, protams, mums darbā ir, režisors jau pats izvēlas dziedātājus, bet kolektīvs ir labvēlīgs. Izejam uz skatuves gan viens sastāvs, gan otrs. Sazvanāmies ar kolēģiem, konsultējamies.

Savulaik teica, ka teātri aizstās kino, kas nenotika, bet kā ar operas vietu mūsdienu sabiedrībā? Vai jaunieši zālē redzami?

Man liekas, jauniešiem un bērniem interesē viss, protams, skatoties, kāda izrāde. Mūsu Karmena ir maskačkas stilā, dziedātāji ar tetovējumiem un interesantas dejas, un repertuārā, protams, jābūt operām ar vārdu. Traviatā vienmēr būs pilna zāle, un opera, manuprāt, ir nemirstīgs žanrs.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Kā jums kā solistei iet pie sirds operu režisoru modernistiskie meklējumi?

Man patīk visādi eksperimenti, būtu interesanti dziedāt, kokā iekārtai. Dažreiz gan režisors atnāk ar idejām, bet mēs viņam sakām, ka jāpastāv uz vietas, lai āriju nodziedātu, tad varam iet un darīt, ko viņš grib. Stravinska operā Izvirtības hronika Turku Babas lomā bija jādzied ar milzīgu bārdu, bet pēc divām trim izrādēm pieradu, un nekas. Cilvēks jau pierod pie visa. Dažreiz arī kostīms traucē, bet šuvēju meitenes vienmēr cenšas palīdzēt, nav obligāti jābūt saspīlētai. Visi jau saprot, ka mums nav tikai tā skaistā stāvēšana uz skatuves, bet ir arī jādzied.

Koncertos pati varat izvēlēties tērpus. Bieži gadās, ka publika burtiski noelšas, kad uznākat uz skatuves.

Mēģinu arī pati kaut ko modelēt, izvēlos stilu. Agrāk man Daugavpilī bija lieliska šuvēja, tagad ļoti mokos, jo viņa ir taisaulē un tādu cilvēku atrast ir nereāli. Varēju pie viņas atskriet vakarā: “Tā, man rīt koncerts. Esmu izdomājusi to un to.” Un viņa pa nakti varēja man uzšūt, turklāt ne par milzīgu naudu. Dažreiz man saka – tu esi novājējusi. Nē, to dara labi pašūta kleita, un sievietei sevi ir jāprot pareizi parādīt.  

To Ilona Bagele prot, un bez spilgtiem tērpiem nav iedomājams muzikālais teātris. Jūs piedalāties Daugavpils teātra izrādēs, un Dāmu paradīzē ar Raimonda Paula mūziku pirmajā iestudējumā bijāt muzikālā vadītāja, bet tagadējā versijā dzied un dejo jūsu studenti.

Mūsu sadarbība ir ilga. Pirms divdesmit gadiem biju vokālā pedagoģe pirmajam latviešu trupas kursam. Toreiz man ļoti palīdzēja Anita Garanča, izstāstīja, ko darīt ar aktieriem, kā ar viņiem strādāt. Atceros, kā pie Anitas nokļuvu, biju beigusi mācības, man piedzima bērniņš, domāju – nu, palikšu Daugavpilī, un viss. Tad man piezvanīja Anna Roždestvenska no Nacionālās operas – viņai bija iepatikusies mana balss, ar Garanču viņa strādāja kā koncertmeistare – un aicināja mani iepazīties ar Anitu.

Bet ar Daugavpils teātra direktoru Oļegu Šapošņikovu strādāju kopā uz kuģiem. Viņš bija personāla menedžeris, strādāja ar aktieriem un, tiklīdz tika iecelts par teātra direktoru, piezvanīja man – Ilona, mēs ar tevi sadarbosimies! Dāmu paradīzei sekoja Mistera Ikss noslēpumi, daudzās izrādēs biju vokālā konsultante. Ar Oļegu ir ļoti interesanti strādāt, viņš teātri pacēlis augstā līmenī. Tur ir kolosāla dejotāju grupa, tapis arī mūzikls Džeina Eira.

Vai darbā gadās arī dūri uzsist galdā, lai klausa?

Nav gadījies, jo vienmēr taču var atrast kādu kopsaucēju.

Savā jubilejas gadā esat čakli strādājusi, dziedājusi kopā ar dažādiem sastāviem, tostarp divatā ar savu draudzeni, akordeonisti Initu Āboliņu, dzimtajā Daugavpilī koncertējāt ar tautas mūzikas ansambli Rakari, kurā dziedājāt jaunībā. Kā sevi palutināt pēc darba?

Kā jau vairumam vislabāk patīk atpūsties kopā ar ģimeni, piemēram, aizbraukt uz Turciju vai kur citur. Paldies Dievam, man līdzi ir vīrs, kurš būs kopā ar bērnu, kamēr es mierīgi varēšu gulēt saulītē, peldēties, eju uz masāžām, spa, klausos koncertus vai pastaigājos.

Kā ar ikdienas rituāliem? Vai no rīta sev uzsmaidāt spogulī?

Pats galvenais ir no rīta izdzert kafiju, pirms tam mani labāk neaiztikt. Lieku trīs kafijas karotītes uz krūzi, ja kāds saputro manu kafiju ar savu, tad ir šausmās – tādu jau neviens nevarot iedzert! Pēc tam eju dušā, sasmērējos ar saviem krēmiņiem un varu sākt dzīvot, domāt uz priekšu. Sēžos mašīnā, lai brauktu uz darbu – pie studentiem vai uz Operu. Visa diena man ir saplānota pa minūtēm, dzīve – gadiem uz priekšu. Ļoti daudz manu programmu tapušas sadarbībā ar Operas kolēģi pianisti Ilzi Ozoliņu. Paskatoties blociņā, tur šogad vairs nav brīvu dienu. Gadās pat pa diviem koncertiem dienā, tad gan jāparēķina, cik tālu jābrauc, un jāpaspēj jau arī pārģērbties.

Foto: Rojs Maizītis/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Augusta sākumā Daugavpilī dziedājāt pasaules tautasdziesmas džeza apdarēs, jubilejas gadā dienasgaismu ieraudzījis arī jūsu albums Ar saviem mīļajiem kopā – Māra Lasmaņa dziesmas ar Normunda Beļska vārdiem.

To mēs ierakstījām kovida pandēmijas laikā, kad koncertdzīvē valdīja klusums un varējām auglīgi pastrādāt. Man patika, ka albumā piedalās daudz labu mūziķu, mani Operas kolēģi Inga Šļubovska un Rihards Mačanovskis.

Protams, uzrunāja nosaukums Ar saviem mīļajiem kopā, jo tas bija laiks, kad tas praktiski nebija iespējams, un arī tas, ka šis bija labdarības projekts, veltījums veselības aprūpē strādājošajiem, kuriem bija nenormāli daudz darba kovida laikā. Ar Normundu Rutuli tapa duets Tuk tuk tuk, man ļoti patika dziedāt ar viņu. Jaunā Rīgas teātra aktieris Jevgeņijs Isajevs atbrauca pie manis ciemos, kad šovasar koncertēju Kuldīgā, un teica, ka viņa meitas automašīnā labprāt klausās šo dziesmu ar vārdiem “tuk tuk tuk, klauvē pie manas sirds”. Disku sezonas beigās uzdāvināju visiem JRT aktieriem, ar kuriem piedalījos interesantā iestudējumā Klāvas tantes skūpsts. Uz to mani uzaicināja režisors Uldis Tīrons, nezinu, kur viņš mani bija noskatījis. Lomā bija jādzied un jārunā, un pēc pirmizrādes man nāca klāt: “Bagele, tu esi bumba!” Uz skatuves biju spīdīgā triko kleitā, tā nospēlēju divas sezonas, burtiski izbaudīju katru izrādi, tagad gan tā noņemta no repertuāra. Tā bija brīnišķīga sadarbība ar Žeņu Isajevu, Vili Daudziņu, Kasparu Znotiņu, Mariju Linarti, Ingu Tropu.

Kā Ilonas balss var izturēt šo nemitīgo slodzi? Vasarā saldējumu ēst laikam nedrīkst?

Es neievēroju nekādus nosacījumus, ka kaut ko nevar vai nedrīkst. Dzīvoju, kā esmu pieradusi. Daru to, ko gribu, peldos, sauļojos, arī saldējumu ēdu. Kā būs tālāk, tad jau redzēs.

Saistītās ziņas

Operdziedātājai Ilonai Bagelei viens dēls mācās Kembridžā, otrs filmējas Latgalē
Ilona Bagele: "Sievietes ierokas darbā, ja īstā mīlestība vēl nav sastapta"
Satikšanās pēc 20 gadiem. Operdziedātāja Bagele gaida bērniņu no jaunības dienu mīlestības

Citi šobrīd lasa

Uz Latvijas LGBT skatuves sevi piesaka jauna biseksuāļu kustība – “Neons”. Ir arī pirmais skandāls 4
Vidējā ātruma radari mēneša laikā fiksējuši vairāk nekā 2500 pārkāpumu. Sodi ir ļoti bargi 12
Soctīklos izplatās satraucošs video, kurā plēsējs seko cilvēkam. Vai tiešām ko tādu var piedzīvot Latvijas mežos?