Ko slēpj Krievijas vēsturnieki? Arī krieviem bija savs leģions!
Latviešu leģionāru piemiņas dienā, 16. martā, kad oficiālā Krievija un dažāda līmeņa “antinacisti” Latviju un latviešus gāna par Hitlera pielūgšanu un sekošanu Trešā Reiha pēdās, nav par lieku atgādināt, ka vācu okupācijas laikā savs leģions izveidojās arī krieviem un daudzi tajā karoja patriotisma vadīti – par atbrīvošanos no boļševisma, nevis par Ādolfu Hitleru.
Krievi savus leģionārus nemīl atcerēties un izliekas, ka nacistiskā vērmahta rindās nemaz nebūtu bijis ceturtdaļmiljona krievu tautības vīru. Vēsturnieki lēš, ka 2. pasaules kara laikā dažādos nacistiskās Vācijas militārajos formējumos varēja karot ap 250 000 krievu. Viņi vācu bruņotajos spēkos un militārajā policijā iesaistījās dažādu motīvu vadīti: bija tādi, kuri bija spiesti karot Hitlera pusē, lai glābtu savu dzīvību, kā, piemēram, karagūstekņi; bija izteikti kolaboracionisti, kuri pievienojās militārajai policijai; un bija arī krievu patrioti, kuri vācu armijā iekļāvās, lai cīnītos par Krievijas brīvību un atpestīšanos no boļševisma, nevis karotu par Hitlera uzvaru. Tieši šos pēdējos – krievu leģionārus Kremļa vēsturnieki izsvītrojuši no “pārrakstītās vēstures”, jo viņi nu nekādi neiederas oficiālajos Krievijas vēstures interpretācijas „uzstādījumos”.
To krievu vidū, kuri cīnījās par Krieviju bez komunistiem, nevis par nacisma uzvaru, ir gan krievu kazaki, gan vīri, kas nākuši no tā dēvētās Lokotas republikas rajoniem – kara laikā vācu okupētajiem Krievijas rietumu rajoniem - Brjanskas, Orlas un Kurskas apgabaliem.
Krievu leģionāri – 29. un 30. SS ieroču grenadieru divīzijas
Ik pa laikam Krievijas vēsturnieki piemin kolaboracionistus, kuri iesaistījās militārajā policijā okupētajos austrumu apgabalos, vai pie Ļeņingradas vācu gūstā kritušā sarkanarmijas ģenerāļa Andreja Vlasova nodibināto Krievu atbrīvošanās armiju (Русская освободительная армия, ROA), kurā vācu armijas pusē karoja vairāk nekā 120 000 vīru. Jāteic, ka Vlasova armijā daudzi krievu vīrieši bija spiesti karot, lai glābtu savas dzīvības pēc nokļūšanas vācu gūstā. Tādēļ vācu virspavēlniecība diez ko nepaļāvās uz Vlasova un ROA uzticību „jaunās Eiropas” kārtībai.
Krievu atbrīvošanās tautas armijas regālijas:
Daudz mazāk vai gandrīz nemaz netiek pieminēta Krievu atbrīvošanās tautas armija (Русская освободительная народная армия, RONA), kā arī SS ieroču grenadieru 29. un 30. divīzijas, kuras tāpat kā latviešu 15. un 19. divīzija bija nacionāli formējumi hitleriskajā armijā. Tikai 29. un 30. divīzijā karoja krievi. Jāteic, ka vācu virspavēlniecība krievu nacionālos karapulkus atļāvās izveidot tikai 2. pasaules kara noslēgumā, kad jau bija nojaušams Trešā Reiha sabrukums, jo kara sākumā Ādolfs Hitlers taču bija visvarens un uzskatīja, ka karu uzvarēs bez apspiesto tautu līdzdalības. Neskatoties uz visu, RONAs vīri karoja sirdīgi, gluži tāpat kā latviešu leģionāri, jo atkāpšanās ceļa nebija – viņi nevēlējās komunistus Krievijā!
Jāuzsver, ka tieši RONA (vēlāk 29. grenadieru divīzija), nevis Vlasova armija baudīja īpašu nacistu uzticību. 29. divīzijas vīri karoja idejas vārdā, tie nebija izbijuši karagūstekņi vai kolaboracionisti. Viņi kaujās pret sarkanarmiju un operācijās pret padomju partizāniem piedalījās ar mērķi nepieļaut komunistu atgriešanos Krievzemē.
Aizmirstā Lokotas republika
RONA nodibinājās vācu okupētajos Krievijas rietumu apgabalos – tā dēvētajā Lokotas republikā (Lokotas republika bija krievu pašpārvalde teritorijā ar vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, republikas nosaukums radies pēc tās administratīvās centra – Lokotas pilsētas – nosaukuma). Vācu virspavēlniecība Lokotas pašpārvaldei deva visnotaļ lielu brīvību un dažreiz pat konkrētajos apstākļos neiedomājamas privilēģijas, jo Lokotas pašpārvaldes tiesa varēja ar nāvi tiesāt vācu karavīrus, kuri bija apzaguši krievu zemniekus, un ne tikai tiesāt, bet arī spriedumu izpildīt.
Lokotas republika:
Lokotas apgabala krievi savā teritorijā vācu okupācijas laikā uzturēja priekšzīmīgu kārtību un baudīja vācu varas dotās privilēģijas. Piemēram, atšķirībā no okupētās Latvijas Lokotas republikas iedzīvotājiem pat tika dota iespēja dibināt savu politisko spēku – Sociālistisko partiju, kaut arī tā bija nacistu „kabatas partija”.
Ar ko tad Lokotas krievi izpelnījās tādu nacistu uzticību? Lieta tāda, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados staļinistiskais režīms no PSRS lielpilsētām (galvenokārt Maskavas un Ļeņingradas) „nevēlamos elementus” izsūtīja uz Brjanskas un Orlas apgabaliem – vēlāk Lokotas republikas teritoriju. Uz turieni tika deportēti daudzi inteliģences pārstāvji, pārliecināti boļševisma pretinieki jau kopš cara laikiem, kuri spēja nodibināt spēcīgu „antikomunistisko fronti” pat ar savu armiju – RONA. Jāteic, ka RONA izšķirošās 2. pasaules kara kaujās gan nepiedalījās – tas vairāk bija kā iekšzemes kārtības uzturēšanas karaspēks, izpildīja konvoja pienākumus, cīnījās ar partizāniem un tamlīdzīgi. Tiek lēsts, ka RONA dienējuši vismaz 20 000 vīru.
2013. gadā Rīgā viesojās rakstnieks un vēsturnieks Sergejs Verjovkins no Krievijas, kurš Okupācijas muzejā nolasīja lekciju „Bijušās Krievijas impērijas tautu bruņotā pretestība padomju varai un komunismam. Lokotas republikas piemērs”.
Tajā viņš uzsvēra, ka Krievijas oficiālajā vēsturē informācija par Lokotas republiku ir pavisam skopa un šis fenomens tiek skatīts vienkāršoti – kā kolaboracionistu un nodevēju anklāvs, kas cīnījās paši pret savu tautu. Tomēr Sergejs Verjovkins, kurš ilgstoši pētījis antikomunisma kustības Krievijā, uzskata, ka oficiālais vērtējums ir pārāk vienkāršots un tiek noklusēts daudz būtisku detaļu. Tādēļ arī viņš un citi vēsturnieki, kas interesējās par šīm tabu tēmām, kļuva par neērtām personām Putina režīmā.
„Ar vāciešiem tiksim galā, bet ar boļševikiem – nē”
Vairākas krievu nacionālististiskās un monarhistu organizācijas līdz šim ir nesekmīgi mēģinājušas reabilitēt krievu leģionārus un Lokotas republiku, uzsverot, ka krievu kolaboracionisti cīnījās nevis par Trešo Reihu, bet par „vēsturisko Krieviju”, cienot krievu pareizticīgās un monarhistiskās tradīcijas. Piemēram, kā viens no šo ideju kaismīgiem aizstāvjiem tiek minēts arī pareizticīgās baznīcas galva okupētajās Baltijas valstīs, toreiz Rīgā rezidējošais ekzarhs Sergijs. Oficiālā Krievijas varas pozīcija – krievu leģionāri bija nožēlojami nodevēji un fašisti.
Nacistu laikā iznākošās krievu avīzes „Za Rodinu” (Pleskava, Rīga) redaktors Anatolijs Makaridi pēc kara savās atmiņās rakstīja: „Man liekas, ka tā sauktie „kolaboracionisti”, kuri nemeklēja pašlabumu sprieda: ar jebkuru vācu okupāciju mēs pēc kara tiksim galā pat bez īpašām pūlēm dažu gadu laikā, bet ar boļševismu neesam tikuši galā līdz pat šim laikam un nekad arī netiksim galā.”
