Kāda ir dzīve Krievijas okupētajās Ukrainas pilsētās? Hersonas iedzīvotāju liecības

“No 2022. gada vasaras līdz novembra vidum Ukrainas armija guva panākumus frontē un atguva vairākas Krievijas karaspēka okupētās teritorijas. Kad neilgi pēc pilsētu atbrīvošanas tajās ieradāmies, mēs allaž uzrunājām vietējos iedzīvotājus, lai gūtu priekšstatu, kāda bija viņu dzīve okupācijas laikā.”

“Daudzi norādīja, ka Krievijas armija sākotnēji darīja daudz ko, lai radītu ilūziju, ka nu viņu dzīves kļūs labākas - piešķīra viņiem finansiālu atbalstu, nodrošināja veikalus ar labākajām precēm. Arī vairums karavīru sākotnēji esot bijuši “laipni”, kaut arī aktīvi izplatīja savu propagandu.

"Šādi viņi rīkojās, lai iedzīvotāji okupantu klātbūtni savās pilsētās sāktu uztvert par normu. Tomēr pēc dažām nedēļām situācija sāka pasliktināties un represijas pret vietējiem pieauga. Vissliktāk vietējiem klājās brīdī, kad Krievijas karaspēks no pilsētas atkāpās.”

“Lai gan visi baidījās no čečeniem, viņi izrādījās visadekvātākie…”

"Hersonā es ierados 2022. gada 21. novembrī, vien 10 dienas pēc tam, kad pilsēta tika atbrīvota. Krievi bija atkāpušies uz Dņepras kreiso krastu un viņu frontes līnija atradās tieši pretī pilsētai. Hersona ir vidēja izmēra pilsēta ar nedaudz buržuāzisku noskaņu, un tajā mīt iedzīvotāji visos vecuma posmos. Tur ir jauks pilsētas centrs, paviljons, privātmājas un industriālā zona pilsētas ziemeļaustrumu un austrumu daļā.”

“Hersonā vietējie mums atklāja, ka visrupjāk pret viņiem izturējušies nevis krievi, bet prokrieviskie ukraiņi, kas sadarbojās ar okupantiem. Vairums šo cilvēku atbilda noteikta veida profilam. Tie bija cilvēki, kas iepriekšējā sabiedrībā nejutās īpaši laimīgi - viņiem nebija sabiedriskās dzīves, iepriekš bija grūtības noturēties amatā… Krievija šādus cilvēkus algoja atsevišķu uzdevumu veikšanai, un tas viņiem nodrošināja gan ienākumus, gan varu pār līdzcilvēkiem.”

“Okupantu vidū bija arī cienījami cilvēki, bet daudzi bija ļoti agresīvi noskaņoti. Lai gan pārsvarā visi baidījās no čečeniem, viņi uzvedās labi - viņi izrādījās adekvātākie un nevienu neapvainoja. Visneadekvātākie okupācijas karavīru vidū bija burjati un ukraiņi no “Doneckas Tautas Republikas” un “Luhanskas Tautas Republikas”,” pēc Hersonas atbrīvošanas norādīja kāds iedzīvotājs.

“Okupācijas sākumā krievi bija ļoti pieklājīgi. Kad viņi atstāja pilsētu, krievi zaga un atņēma visu, ko varēja, un pēc iespējas sabojāja un iznīcināja gāzes, ūdens un elektrības infrastruktūru. Es tikko uzzināju, ko krievi darīja apkārtējos ciemos, viņiem gāja sliktāk nekā pie nacistiem. Tas mani pārsteidza, jo pilsētā okupanti uzvedās pieklājīgi, īpaši pirmajās dienās. Lielākā daļa pensionāru krievu teiktajam ticēja,” norādīja vēl kāds.

“Okupācijas laikā partijas "Vienotā Krievija" pārstāvji dalīja humāno palīdzību. Visi cilvēki palīdzību saņēma ar pasēm un dati tika ievadīti reģistrā. Krievija pensionāriem iedeva pensijas, 10 000 rubļu [aptuveni 107 eiro] apmērā. Uz lielveikaliem pārtika, okupācijas laikā, tika vesta no Krimas,” vēstīja kāds cits.

“Ukrainā kubikmetrs gāzes maksā 8 grivnas [0,18 eiro], bet okupantu laikā 1,54 rubļus [0,017]. Daudzi pensionāri, arī es, ticēja zemajām komunālo pakalpojumu cenām un tāpēc mēs bijām laimīgi. Mana māsa izlēma pamest Hersonu un tika evakuēta uz Anapu Krievijā. Tagad viņa vēlas atgriezties Ukrainā, bet nevar. Daudzām ģimenēm, kuras aizbrauca uz Krieviju, vairs netiek atļauts atgriezties Ukrainā,” norādīja kāda seniore.

“Okupācijas laikā krievi Hersonā piedāvāja aizvest bērnus atvaļinājumā pie jūras uz Jevpatoriju, pilsētu okupētajā Krimā. Vecāki nedrīkstēja doties viņiem līdzi,” norāda vēl kāds.

Kad Krievijas armija atkāpās - sākās zvērības

“Krievi pret vietējiem izturējās salīdzinoši laipni līdz brīdim, kad saņēma ziņas no virspavēlniecības, ka viņiem pilsēta jāpamet. Tajā brīdī viss mainījās, un sākās īsta katastrofa – sākās brutāli noziegumi, seksuālā vardarbība un pat genocīds pilsētas perifērijā. 10 kilometu attālumā no Hersonas es redzēju pilnīgu iznīcību (skatīt video). Krievijas karavīri tur bija iznīcinājis pilnīgi visu - gan ēkas, gan tajās esošos cilvēkus. Pašā pilsētā viņi šādi rīkoties neatļāvās.” 

“Aizejot no Hersonas, viņi līdzi sev paņēma visus resursus un iznīcināja kritisko infrastruktūru. Kad ieradāmies, pilsētā nebija ne elektrības, ne ūdens, ne apkures. Bija uzspridzināts arī televīzijas tornis. Iedzīvotājiem trūka pārtika un ūdens, bet daudzi bija kļuvuši par zvērību upuriem.”

Sievietes cieta no seksuālas vardarbības - vairākām bija iestājusies grūtniecība

“Vairākās pilsētās, ko krievi bija atstājuši pie mums vērsās vairākas sievietes, kas bija kļuvušas par izvarošanas upuriem. Jāpiemin, ka ukraiņu sieviešu izvarošana tika izmantota kā propagandas līdzeklis karavīru piesaistīšanai Krievijas brīvprātīgo armijā.  Viņiem tika stāstīts, ka ukraiņu sievietes ir prostitūtas un viņi frontē ar tām varēs darīt, ko vēlas. Es šeit neapgalvoju, ka visi krievi ir “miesnieki”, šeit runa iet par mazāk izglītoto tautas daļu, kas tika piesaistīta no mazākiem miestiem.”

“Dažas nedēļas vai mēnešus pēc notikušā daļa sieviešu uzzināja, ka viņām no šīs seksuālās izmantošanas iestājusies nevēlama grūtniecība, un viņas meklēja ceļu kā šo grūtniecību likvidēt. To paveikt bija sarežģīti, jo Ukrainas slimnīcas bija pārpildītas ar ievainotajiem cilvēkiem, un tādēļ bija jāmeklē citas valstis. Šis process ne vien prasīja lielu loģistikas piepūli, bet arī minētajām sievietēm radīja psiholoģiskas ciešanas. Ar viņām pēc tam strādāja psihologi un jomas profesionāļi.”

24. decembrī darbu atsāka vietējais veikals…

“Uzreiz pēc atkāpšanās uz Dņepras kreiso krastu Krievijas karaspēks atsāka artilērijas uzbrukumus pilsētai. Dņepras abās pusēs notika klasiskais karš - ukraiņu snaiperi atradās labajā, bet krievu snaiperi kreisajā krastā, bet aiz krievu pirmās līnijas atradās artilērija, kas uzbruka Hersonai 24 stundas diennaktī. Regulāri uzbrukumi tika īstenoti arī pret pilsētas centru, kurā atradās tikai civiliedzīvotāji. Tā bija iznīcināšana iznīcināšanas pēc."

"Trešo un beidzamo reizi biju Hersona nedaudz ilgāk kā pirms gada un, kaut arī lielākā daļa iedzīvotāju to bija pametuši, tur joprojām turpinājās intensīvi un sistemātiski uzbrukumi pilsētai 24 stundas diennaktī."

"Lai gan uzbrukumi turpinājās dienu un nakti, tas vietējos iedzīvotājus neapturēja no savas dzīves turpināšanas. Pagāja divi mēneši un viņi beidzot bija gatavi atkal atvērt apmeklētājiem lielveikalu. Atklāšana bija paredzēta tieši Ziemassvētku dienā, 24. decembrī, bet dienu pirms tam es ar dažiem kolēģiem veikalu apmeklēju, lai aplūkotu kā notiek priekšdarbi. Pārmijām dažus vārdus ar darbiniekiem, un veikalā man izveidojās ļoti labs kontakts ar kādu maiznīcas darbinieci.”

“Maiznīcā strādāja trīs cilvēki un viņi bija neizsakāmi priecīgi, ka ceptuve beidzot, pēc ilgāka pārtraukuma, atsāks savu darbu. Ziemassvētku rītā es ierados uz veikala atklāšanu un maiznīcas darbiniece man sagādāja pārsteigumu. Viņa bija pareizticīgā, bet zināja, ka esmu katolis un man šī diena ir svarīga, tādēļ viņa man pasniedza lielu, svaigi ceptas maizes gabalu un atteicās par to pieņemt samaksu. Šis žests mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja.”

“Piecas minūtes pēc tam, kad biju atgriezies savā naktsmītnē, kolēģi man paziņoja, ka Krievijas armija pret veikalu īstenojusi raķešu uzbrukumu. Nekavējoties devos uz veikalu un manīju postu un iznīcību, ko trieciens bija radījis. Šajā uzbrukumā ievainojumus guva 70 cilvēki, bet 20 gāja bojā, tai skaitā arī maiznīcas darbiniece. Nekad neaizmirsīšu viņas laipnību.”

Vairāk par Patrika Fora piedzīvoto Ukrainas frontes zonā lasi stāsta nākamajā sērijā.