Iešu un darīšu sev galu... Atklāti par pašnāvību skandāliem starpkaru Latvijā

“Pašnāvību sērga pārņēmusi visu tautu. Neviena diena nepaiet, ka nedzirdētu par kādu pašnāvību. Visdažādāko iemeslu dēļ ļaudīm patīk braukt uz debesīm. Bieži pašnāvību iemesli ir tik niecīgi un smieklīgi, ka nav pat spļāviena vērti,” tā 1930. gadā rakstīja avīze Madonas Ziņas. Un ne jau tikai tā vien bija satraukusies par šo tēmu, jo pašnāvību apmēri Latvijā jau vairākus gadus bija tādi, ka tiešām varēja runāt par pašnāvību epidēmiju.

Kaut gan pieņemts uzskatīt, ka starpkaru periods bija Latvijas ziedu laiki, lielais tolaik reģistrēto pašnāvību skaits liek domāt, ka gana daudz bija cilvēku, kuriem dzīve likās pārāk smaga un bezjēdzīga. 1926. gadā Latvijā pašnāvību izdarīja 484 cilvēki, gadu vēlāk – 550, bet 1928. gadā jau 633 cilvēki. Trīsdesmitajos gados pašnāvību skaits mazliet samazinājās, taču ne pārāk būtiski. Ja salīdzinām ar mūsdienām, tad 2000. gadā pašnāvību līmenis bija pat augstāks – 770 pašnāvības, taču pēdējos gados tas jūtami samazinājies, piemēram, 2018. gadā reģistrētas 299, bet 2022. gadā 223 pašnāvības. Tātad divreiz mazāk nekā starpkaru Latvijā. Tādēļ ir vietā jautājums: kas cilvēkiem toreiz kaitēja, ka viņi tik masveidīgi steidza noslēgt rēķinus ar dzīvi?

Vienu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams sniegt. Arī tolaik speciālisti lauzīja galvas par pašnāvību iemesliem un nosauca vairākus. Apkopojot pieejamos datus par pašnāvībām divdesmito gadu otrajā pusē, policija bija secinājusi, ka 14 % par šādu soli izšķīrušies slimības dēļ, apmēram tikpat tā dēvēto romantisko iemeslu jeb nelaimīgas mīlestības dēļ, 12 % ģimenes nesaskaņu dēļ, bet 11 % finansiālu problēmu vai darba apstākļu dēļ. Taču apmēram pusei pašnāvību iemesli tā arī nebija noskaidroti. Sadalot pēc tautības, pašnāvnieku pirmajā vietā pārliecinoši bija latvieši, pēc tam sekoja krievi, vācieši un ebreji. Lielākā daļa pašnāvnieku nebija precējušies. Vīrieši par pašnāvību izšķīrās pusotru reizi biežāk nekā sievietes, un te gan ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo tagad vīriešu dzimuma pašnāvnieku ir pat piecreiz vairāk nekā sieviešu.

Romeo, Džuljeta un pārējie

“Nav stāsta skumjāka par šo kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo,” mums vēstī klasiķis. Starpkaru Latvijā stāstu par traģisku mīlu bija pārpārēm, un lielākoties tos publicēja laikrakstu kriminālhroniku sadaļā. Nelaimīgas mīlestības dēļ jaunieši šāvās, kārās un slīcinājās uz nebēdu, reizēm arī nogalināja viens otru un pēc tam izdarīja pašnāvību. Šādi gadījumi bija tik bieži, ka savs sakāmais par šo tēmu bija pat žurnālam Dzelzceļnieks, kam vispār ar mīlas mokām un pašnāvniekiem nebūtu nekāda sakara. Taču viedoklis par tā dēvēto romantisko pašnāvību iemesliem bija: “Te var pievest dažādus gadījumus: 1) jaunava iet nāvē tamdēļ, ka viņas izredzētais to atstājis. 2) jauneklis sev šauj lodi pierē tamdēļ, ka jaunava, kuru viņš ārkārtīgi mīlējis, kuru dievinājis, turējis gandrīz vai par eņģeli, ir galu galā izrādījusies par hetērai līdzīgu, kurai nekas nav svēts. 3) nāvē iet “viņš un viņa” abi reizē tamdēļ, ka viens otru bezgalīgi mīl, bet dzīves prozaiskie, nepielūdzamie apstākļi neļauj viņiem dzīvot tikai vienam priekš otra. 4) vīrs nošauj savas sievas mīļāko, nošauj pats savu neuzticīgo sievu un beidzot mirst arī pats. 5) sieva iegāž savas sāncenses acīs sērskābi, un tad arī pati dodas uz debesu mājokļiem.”

Piemēri? Lūdzu, te būs. 1925. gadā Tadaiķu pagastā agrā rītā pēc Jāņu svinēšanas mājās atgriezās 18 gadu vecā Anna kopā ar savu draudzeni. Pa ceļam abas meitenes panācis Annas mājās dzīvojošais 18 gadu vecais strādnieks Ernests un ar četriem šāvieniem no revolvera nogalinājis Annu. Pats pēc tam iegājis turpat blakus krūmos un pakāries bikšu siksnā. Revolveri esot nozadzis saimniekam, bet nozieguma iemesls bijusi nelaimīga mīlestība, jo Ernests Annu gribējis precēt, bet viņa nav bijusi ar mieru.

Šo varētu uzskatīt par ārkārtas gadījumu, ja vien tās pašas Jāņu nedēļas laikā Latvijā nebūtu notikušas vēl piecas pašnāvības un viens pašnāvības mēģinājums. Visi upuri bijuši jauni vīrieši vecumā līdz trīsdesmit gadiem: viens noslīcinājies Tērvetes upē, četri nošāvušies. Iemesli bijuši dažādi – dzīves apnikums, strīds ar tēvu, nelaimīga mīlestība. Savukārt 21 gadu vecās Plāņu pagasta iedzīvotājas Elzas pašnāvības mēģinājums, iedzerot ziepjakmens šķīdumu, nav izdevies, jo viņa laikus nogādāta slimnīcā. Arī šajā gadījumā meitene par aiziešanu no dzīves izšķīrusies romantisku iemeslu dēļ. Tādu pašu romantisku iemeslu dēļ apmēram mēnesi vēlāk Tukuma ezerā no laivas ūdenī ielēca 18 gadu vecā Milda, kuru gan garāmgājējiem izdevies izglābt. Dikļu pagastā ap to pašu laiku un tādu pašu iemeslu dēļ noslīcinājusies cita 18 gadu veca meitene.

Visu rakstu par pašnāvību vilni starpkaru Latvijā lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Astrīdas Kairišas kinolomām, nepelnīti aizmirstajiem gaisa akrobātiem Drullēm, Liepājas filantropiem, kuri iekārtoja Bāreņu namu, par kamaniņbraucējas Veras Zozuļas triumfu Leikplesidas olimpiskajās spēlēs pirms 45 gadiem, kā arī interviju ar vēsturnieci Līgu Lapu par 1905. gada revolūciju Latvijā.