Leģendārā Vera Zozuļa: pirmā un joprojām vienīgā

1980. gada 16. februāris. Leikplesida. Ziemas olimpisko spēļu kamaniņbraukšanas un bosleja trase "Mt. Van Hoevenberg Olympic Bobsled Run". Šajā dienā pirms 45 gadiem Vera Zozuļa kļuva par olimpisko čempioni kamaniņbraukšanā sieviešu konkurencē un arī par pirmo Latvijas sportisti, kura uzvarējusi ziemas olimpiskajās spēlēs. Latvijas himna viņai par godu gan neskanēja – Vera Zozuļa, Ingrīda Amantova un Astra Rībena pārstāvēja PSRS izlasi.

Vera Zozuļa joprojām ir vienīgā olimpiskā čempione kamaniņbraukšanā sieviešu vieninieku konkurencē no valsts, kas nepieder pie tā sauktajām vāciski runājošajām valstīm. Itālietes Ērika Lehnere un Gerda Vaisenštainere, kā arī austriete Dorisa Noinere, kuras uzvarēja pirms un pēc Veras, ir no vāciski runājošajām valstīm. Par austrietēm viss skaidrs, bet abas itālietes nāk no Tiroles, un tur pirmā valoda ir vācu valoda – visu jau izsaka arī abu uzvārdi.

Leikplesidas ziemas olimpisko spēļu sacensības kamaniņbraukšanā sievietēm vēl bija īpašas ar to, ka visas trīs PSRS pārstāves bija no Latvijas – Ingrīda Amantova ieguva bronzas medaļu, bet Astra Rībena ieņēma 8. vietu. Jau šis fakts vien tajā laikā ir gandrīz vai apbrīnas vērts. Šajā kontekstā atmiņā nāk tā paša gada vasaras olimpiskās spēles Maskavā, kur PSRS izlases akadēmiskās airēšanas nepārairu piecinieku – četri airētāji Artūrs Garonskis, Dimants un Dzintars Krišjāņi, Žoržs Tikmers un stūrmanis Juris Bērziņš – veidoja tikai Latvijas sportisti, savukārt kvarteta treneris bija Rolands Sproģis. Viņi ieguva sudraba medaļas.

Visas no Latvijas? Tā nevajadzētu būt…

“Visus gadus mēs cītīgi rakstījām dienasgrāmatas, un man tagad vēl tās ir saglabājušās. Tas bija obligāti. Zinātniskā grupa izmantoja arī mūsu dienasgrāmatas, lai izstrādātu gatavošanās plānus, tā ka tas nebija tikai ķeksītim, tas bija ļoti nopietni un reāli. Katru dienu pēc treniņiem rakstījām, ko un kā darījām. Oktobrī gandrīz mēnesi bija treniņnometne Oberhofā. Man bija trīs kamanas. Toreiz bija tāda kārtība, ka pirmajam numuram varēja būt tik kamanu, cik tam vajadzēja. Bija vecās kamanas, bija trenera Valda Tilika jaunās kamanas, un bija Valda Ķuža sagatavotās kamanas. Atstāju tās kamanas, ar kurām 1978. gadā uzvarēju pasaules čempionātā. Sverdlovskā (tagadējā Jekaterinburga – aut.), kur notika pēdējās atlases sacensības, lai tiktu PSRS izlasē, man tās kamanas nekādi negāja, vienas mocības bija. Braucu ar Valda Ķuža kamanām, arī braukšana pa to trasi man galīgi negāja. Kritieni bija, ar mokām tikai tiku uz olimpiskajām spēlēm,” to laiku atceras Vera Zozuļa. 

Izlases vadībai ļoti negribējās, lai komandā būtu tikai Latvijas kamaniņbraucējas. Visas bija no lauku sporta biedrības “Vārpa”, un citām jeb lielajām sporta biedrībām bija skaudība, turklāt nav taču nevienas no Maskavas vai apgabala, nav nevienas no Krievijas… Viens kontroltreniņš, otrs, trešais… Bet latvietes tik un tā visas trīs priekšā, tikai savā starpā mainoties vietām. Uz pēdējo izšķirīgo atlasi laikam puse Sverdlovskas sanāca skatīties. Tas bija pēdējā dienā pirms galīgā sastāva nosaukšanas. Un tikai pēdējā kontroltreniņā nākamā olimpiskā čempione tika komandas sastāvā.

Visu rakstu par Veras Zozuļas vēsturisko uzvaru lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Astrīdas Kairišas kinolomām, nepelnīti aizmirstajiem gaisa akrobātiem Drullēm, Liepājas filantropiem, kuri iekārtoja Bāreņu namu, par pašnāvību epidēmiju starpkaru Latvijā, kā arī interviju ar vēsturnieci Līgu Lapu par 1905. gada revolūciju Latvijā.