Kāpēc valstij ir jātērē nauda kamaniņu sporta pētījumiem? Mārtiņš Rubenis sīki un smalki par niansēm pirms jaunās sezonas

Latvijas kamaniņu izlase šobrīd var lepoties ar labākajiem panākumiem no renes sporta veidiem. 2024. gada pasaules čempionātā latvieši mājās brauca ar rekorda septiņām medaļām – vienu zelta, divām sudraba un veselām četrām bronzas godalgām. Vienīgo zeltu Latvijai sprinta sacensībās divvietīgo ekipāžās izcīnīja Mārtiņš Bots un Roberts Plūme. Pasaules kausa kopvērtējumā vīriešiem Kristers Aparjods ieņēma augsto otro vietu, divvietīgo vīriešu ekipāžās otrie bija Bots/Plūme, bet sieviešu vieniniekos ceturtā palika nu jau Elīna Ieva Bota (iepriekš Vītola). Pirms jaunās sezonas kamaniņu izlasē ir lielas gaidas par rezultātiem, notikušas atsevišķas izmaiņas darba procesā, un tikusi sākta izmantota valsts pētījuma programma. 

Jau pavisam drīz (saruna notika 6. novembrī - aut.) sāksies jaunā kamaniņu sporta sezona. Vai bez izmaiņām disciplīnās ir kādi jauninājumi arī tehniskajos noteikumos?

Šosezon noteikumos kardinālu izmaiņu nav. Tās tiek plānotas pēc 2026. gada. Līdz ar to mēs no šīs sezonas sākam domāt, kā veidojam un ražojam atsevišķas jaunās kamanu komponentes, lai tās daļēji jau atbilstu jaunajiem noteikumiem un pēc 2026. gada mēs neatrastos uz baltas lapas. Domājot par dažādo sacensību formātu, pats uz to skatos tā – kad būs, tad fakta priekšā skatāmies un darām. Zināms, ka citu attieksme pret disciplīnu parādās tad, kad tā kļūst par olimpisko disciplīnu. Tā tas bija komandu stafetē. Kad tā parādījās sākumā, tad tas pasākums bija “for fun” (no angļu valodas – prieka pēc - aut.), bet tad, kad tā kļuva par olimpisko disciplīnu, attieksme no vadošajām valstīm uzreiz pamainījās. 

Iesāki teikt, ka ir paredzētas izmaiņas tehniskajos noteikumos – kas tādā vieglā izklāsta veidā tiek plānots?

Principā tiek plānoti vairāki standartizēti izmēri, kas ļautu savienot dažādās kamanu komponentes no dažādiem ražotājiem. Zinot, ka pie viena ražotāja esi nopircis ragus, bet pie cita slidas, tad varēsi zināt, ka šos ragus un slidas arī varēsi saskrūvēt kopā. Tieši tāpat to varēs uzlikt uz savām kamanām, kurām pēc standarta būs uztaisīti to tilti. Šīs izmaiņas, manuprāt, ir vairāk tendētas uz to, lai izpildītu Starptautiskās Olimpiskās komitejas prasību padarīt šo sporta veidu pieejamāku. Tā ir reakcija no Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas, kā šo SOK uzstādījumu realizēt dzīvē. Kopumā tas ir stāsts par pielāgošanos, bet ne par to, ka kaut kas būs kardināli jāmaina. Stāsts ir par to, lai kamanas padarītu salīdzinoši vienkāršākas konstrukciju ziņā, bet ne sliktākas funkcionāli. Un skaidrs, ja visi brauc ar līdzīgiem risinājumiem, tad vairāk parādās smalkās nianses un kļūst arī lielāka sportista ietekme uz rezultātu. Tajā brīdī, kad ir jāskrien līdz visām tehnoloģijām un jārok visos virzienos, tas izšķīdina gan uzmanību, gan līdzekļus. Varbūt ir pienācis laiks, kad tas vairs nav vajadzīgs. 

Preses konferencē minēji par sākto valsts pētījuma programmu, kas palīdzējis attīstīt jau esošo sadarbību ar Rīgas Tehnisko universitāti. Ko tieši šī pētījuma programma ir devusi?

Mūsu federācijas sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti ilgst jau septiņus vai astoņus gadus. Šī valsts pētījuma programma ir iedevusi pavisam citu enerģiju šai sadarbības formai, jo tās ietvaros zinātniekiem ir parādījusies iespēja veltīt savu laiku, lai pētītu mums svarīgus jautājumus. Iespējams, daudziem var rasties jautājums, kāpēc vajadzētu tērēt pietiekami lielu valsts naudu sportam un tā tehnikas un citiem pētījumiem? Es to redzu tā, ka tie pamatuzdevumi, kurus mēs apzināti izvēlējāmies, nav saistīti tikai ar sportu un sporta tehnikas attīstību. Aerodinamika, triboloģija un kompozītmateriāli ir virzieni, kas likti lietā mūsdienu priekšmetu izgatavošanā. Līdz ar to tas vairs nav jautājums par sportu, bet gan par šo pētījuma virzienu kā tādu. Spilgts piemērs ir mūsu sadarbība ar “Latvijas Finieri”. Nav noslēpums, ka mēs savās kamanās, to ragos, izmantojam arī koka konstrukcijas. Sadarbībā ar mums “Latvijas Finierim” šobrīd ir labs un skaidrs pienesums pētījuma formā, kā uzlabot koka konstrukcijas un kompozīta materiālus. Viens no produktiem, kuru viņi ražo, ir smago automašīnu un naftas tankeru grīdas. Caur šī pētījuma datiem un to, kas ir palīdzējis sportam, viņiem ir iespēja paņemt labas zināšanas, kā uzlabot pašu materiālu un radīt Latvijas kokam vēl lielāku pievienoto vērtību. Tāpēc teiktu, ka uz šo tēmu jāskatās krietni plašākā kontekstā. 

Atgriežoties pie starpsezonas aktualitātēm. Cik daudz jaunu kamanu šajā vasarā ir izgatavotas? 

Ja tagad uz roku pirkstiem būtu jāskaita, tad to pirkstu nepietiktu. Es teiktu, ka neesam veikuši kaut kādu revolūciju, sagāžot visu kājām gaisā. Esam mērķtiecīgi ņēmuši vērā iepriekšējo sezonu pieredzi, to sākot balstīt tādā kā datu vākšanas sistēmā. Redzot nepilnības, soli pa soli esam mēģinājuši raudzīties uz to risinājumu. Šī brīža lielākais ieguvums ir tas, ka bijusi iespēja uzmodelēt un ieskatīties, kā datora simulācijā izskatās plūsma ap kamanu un pašu sportistu. Tas varbūt nav tas pats, kas dzīvie dati vēja tunelī, bet tomēr. Tas ļauj no mūsu iekšējām sajūtām, pieredzes un vēlmēm saprast, kā kamanu komponentes risināt. Tas palīdz pieņemt saprotamākus un jēdzīgākus lēmumus uz priekšu. Šis ir tāds pirmais gads, kad mēģinām savākt pamatu – labos un ne tik labos piemēros, saprotot arī nianses un virzienu, kurā jāvirzās tālāk. 

Starpsezonā notikušas divas izmaiņas attiecībā uz treneru korpusu. Pirmā – tam pievienojies vācietis Jans Eihorns. Kā vari raksturot līdzšinējo sadarbību ar viņu?

Klātienē pagaidām esam pabijuši vienu nedēļu Siguldā, taču jau šī viena nedēļa bija laba iespēja aptaustīt vienam otra idejas un saprast, kas kopīgs, bet ko viņi darījuši citādāk. No atšķirīgā soli pa solim varam pamēģināt ko integrēt savās kamanās. Jautājums nav par revolūcijas uztaisīšanu un pāreju no latviešu uz vācu sistēmu, bet gan palūkoties par niansēm, ko, pamēģinot, varētu dabūt nost vēl kādu sekundes simtdaļu no kopējā rezultāta. 

Otra izmaiņa ir Zinta Šaicāna pāreja no galvenā trenera uz vienkārši trenera amatu, kurš atbildīgs par noteiktu atbildības sfēru. Kā nonācāt līdz šādam lēmumam, ka izlasē nebūs izteikta galvenā trenera?

Patiesība ir tāda, ka jau daudzus gadus dzīvojām šajā darbības modelī. Esam pietiekami maza komanda, līdz ar to tas vairāk ir kā tāds “start-up” modelis, kurā konkrēts cilvēks ir atbildīgs par noteiktu lietu. Tāpēc tāda lielā pārredzamība nav nepieciešama. Ja esi iedziļinājies vienā tēmā, tad vispārīgs viedoklis par to absolūti nav vajadzīgs. Manuprāt, šādā formātā komandas struktūra ļoti labi strādāja. Arī, ienākot Zintim kā galvenajam trenerim, struktūra nemainījās. Šī izmaiņa mūsu darba kārtību nekādi nemaina. Domāju, ka Zintis varbūt arī nejutās nemaz tik komfortabli. No vienas puses no viņa prasīja rezultātu, bet no otras puses viņš par visām niansēm nevarēja iedziļināties par 100%. Noņemot tā kā komandas galvu, mēs katrs ar savu atbildību esam atbildīgs par konkrēto sfēru. Man šķiet, ka tas ir pilnīgi normāli un var arī strādāt. 

Ar kādiem rezultātiem būsi apmierināts 2024./2025. gada sezonas beigās? 

Man sirdī kā latvietim vienmēr rezonējusi Latvijas valsts himna. Ja dzirdu Latvijas himnu un redzu Latvijas karogu uz augstākā goda pjedestāla, tad tas silda manu sirdi. Tad ir sajūta, ka kaut kas ir paveikts. Nevar aizmirst, ka neviens rezultāts nav radies tāpat vien un arī konkurenti uz lauriem neguļ. Īpaši tas ir vērojams, tuvojoties olimpiskajām spēlēm. Saviem komandas biedriem un pārējiem treneriem bieži esmu teicis – kamēr vācieši pavasarī brauc atpūsties un sauļoties, tikmēr mums ir jāturpina strādāt, lai viņus noķertu. Vismaz mehāniķiem tas darbs ir tāds, ka viena sezona beidzas un praktiski pēc nedēļas sākas nākamā. Izpūst gaisu uz mēnesi varbūt tikai pēc olimpiskajām spēlēm varēsim. Šobrīd gribas paveikt maksimāli daudz, lai pēc olimpiskajām spēlēm nebūtu kādā brīdī jāsaka – jā, ja būtu izdarījis šo, tad būtu labāk.