Daiga 30 dienās nogāja 800 km un piedzīvoja brīnišķīgas pārmaiņas

Viņa gāja pa "Camino del Norte" jeb "Ziemeļu ceļu", kas gar okeānu ved no apdzīvotas Irunas uz daudzu svētceļnieku galamērķi Santjago de Kompostela. Lai gan oficiālais ceļa garums ir virs 800 km, Daiga lēsa, ka aptuveni mēneša laikā nogāja krietni vairāk. No Irunai netālās pilsētiņas San Sebastian viņa izgāja 27.jūlijā un Santjago de Kompostela ieradās 25.augustā. Ik dienas nācās veikt aptuveni 30 kilometrus: "Bija dienas, kad bija drusciņ mazāk, bet bija arī daudz dienu, kad bija vairāk."

Pa "Ziemeļu ceļu" parasti iet mazāk cilvēku, jo tas ir stipri kalnaināks un fiziski grūtāks, nekā gājēju iecienītās takas cauri Francijai, kur iet aptuveni 60% no visiem Santjago ceļa veicējiem.

Nav vērts stāvēt vairāku stundu rindā

Pa "Ziemeļu ceļu" iet tikai 7% no visiem gājējiem, kas aiziet līdz Santjago un piereģistrējas, ka tur ir nokļuvuši.

Pati Daiga nepiereģistrējās: "Es galā statistikā neiekļuvu, jo negāju saņemt papīru un nepiereģistrēju savu gājumu." Kāpēc tā? "Tur ir dīvaini noteikumi, ka pēdējos 100 kilometros obligāti jāspiež vismaz divi zīmodziņi svētceļnieku pasē, bet man tas likās diezgan absurdi, jo sanāk, ka tev obligāti ir jāiet kaut kādā kafejnīcā un jāspiež zīmodziņš pat tad, ja tu neej tur ēst. Un, galā aizejot, bija ārprātīga rinda, bija jāpiesakās un jāstāv ilgi, ilgi - vairākas stundas."

Daiga nolēma, ka dokuments viņai nav tik svarīgs, lai stāvētu tik garā rindā. "Galu galā, svarīgākais jau nav rakstisks apliecinājums vai papīrs bet paša cilvēka ceļā iegūtais."

No Rīgas Daiga lidoja līdz Barselonai, bet pēc tam ar nakts autobusu aizbrauca līdz San Sebastian pilsētiņai. "Es sāku iet rīta gaismiņā."

Kāpēc vispār jādodas staigāt tik tālu? 

"Mana dzīve ir sadalīta vairākos posmos. Otrais posms bija tas, ka es ilgi strādāju nevalstiskajā sektorā - nu jau 12 vai 13 gadus. Es sapratu, ka kaut ko gribu mainīt. Bija daudz ideju, ko un kā varētu darīt, bet  es sapratu, ka, neizejot no ikdienas rutīnas un apļa, kurā es dzīvoju, nevarētu ļoti jaunas un svaigas domas dabūt, jo visu laiku grozījos pa ierastām takām un domāju ierastas domas. Tur nekas jauns nevarēja nākt klāt.

Man bija iespēja braukt, jo biju noslēgusi visas aktīvās lietas, kas man bija. Es praktiski to varēju izdarīt laika un finanšu ziņā, tāpēc izdomāju, ka šis ir perfekts brīdis. Kas zina, kad vēl tāds brīdis var pienākt, kad es varēšu atlicināt nenoteiktu laiku?

Es braucu ar atvērtu laiku. Man vispār nebija skaidrs, vai es šo ceļu noiešu. Man nebija nekādas atpakaļ biļetes, es nezināju, kā tas viss notiks. Man nebija arī ļoti liela mērķa noiet līdz galam. Es domāju: "Tad jau redzēs!" Es neuzliku sev nekādus mērķus," viņa stāstīja.

50 gadu jubileju nosvin kalnos

Ejot Santjago ceļu, Daiga nosvinēja arī savu 50 gadu jubileju. "Parasti cilvēki to drudžaini svin. Es domāju, ka tas ir kaut kas lielāks un ir ļoti labi, ka to var nosvinēt ceļā, jo galu galā dzīve arī ir ceļš. Tāpēc es izdomāju, ka tas būtu simboliski forši. Vairākas lietas sakrita kopā: iespējas un vēlme iziet no ikdienas."

Jau iepriekš viņa bija dzirdējusi, ka "Ziemeļu ceļš" ir ļoti skaists - tas ved gar okeānu, tas ir zaļš, kalnains un arī nav tik karsts kā populārais "Franču Camino". "Tā kā man patīk okeāns un visi citi ūdeņu, izdomāju, ka tas man varētu patikt, tāpēc es devos pa to. Biju domājusi, ka daudz peldēšu okeānā, bet, lai cik dīvaini tas neskanētu, parasti tam neatlika laika un ceļa laikā nopeldējos labi ja 3-4 reizes."

Ceļa maģija

Pārsvarā Daiga gāja viena, protams, ik pa brīdim viņai pievienojās kāds cits gājējs. Pārsvarā šo ceļu cilvēki iet nevis kā sportisku aktivitāti, bet gan vieni, pārdomājot savu dzīvi un meklējot atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.

"Pieņemu, ka šis ceļš tev dod to, ko tu meklē, un to, ko tu gribi, un to, ko tev vajag. Ne vienmēr tas dod to, ko tu gribi, bet gan to, ko tev vajag un kam tu esi gatavs. Tajā ceļā ir kaut kāda maģija un mistika, ko nevar izskaidrot."

Vai izdevās saņemt to, pēc kā gāja?

"Nē! Neizdevās!" Daiga sirsnīgi smejoties atbildēja un skaidroja, ka, iespējams, ceļš šoreiz nedos to, ko viņa vēlējusies un pasūtījusi. Bet varbūt forma būs cita, varbūt vēl jāpagaida. Kas zina...

"Ja jūs jautājat, vai es dabūju to atbildi, ko tieši es gribēju, un jaunas idejas, es atbildu: "Nē, es nedabūju." Varbūt tas atnāks vēlāk, es nezinu. Tas jau droši vien nenotiek tā uzreiz un veidā, kā to gaidām. Bet, iespējams, ka ieguvumi ir pavisam citi, nekā gaidīts.

Tomēr ļoti vērtīgi

Bet jebkurā gadījumā tas bija ļoti vērtīgi man. Kaut vai fiziski: tāda, kāda es izgāju, un tāda, kāda es atnācu, tie fiziski ir divi dažādi cilvēki. Pēdējos pāris gadus man nebija īpaši laba veselība, tāpēc man nebija lielu cerību,  ka es vispār aiziešu, jo man nebija skaidrs, cik tas viss ir grūti.

Tiešām bija grūti! Kalnu kāpumi bija diezgan lieli, soma bija smaga un man ar kalnā kāpšanu vispār nebija pieredzes. Sākums bija pietiekami fiziski grūts. Ne briesmīgi, bet pietiekami jūtams. Forma, ko es atguvu atpakaļ un kāda man bija kaut kad iepriekš, deva milzīgu prieku un gandarījumu. Tas bija brīnums - es gāju un brīnījos, kā es atkal tik ātri atgriezos iepriekšējā formā."

 Daigas veiktspēja bija būtiski uzlabojusies , viņa spēja iet pa kalniem ātri, bez aizdusas un atpūtas. Spēks un enerģija bija pārsteidzoši liela.

Ikvakara naktsmītnes meklēšana

"Sarežģītākais šajā ceļā bija praktiskas lietas, jo Covd-19 pandēmija ieviesa izmaiņas. Redzēs, kāda būs pasaule nākamgad un vēlāk, bet mana šī gada pieredze bija ļoti specifiska." Pandēmijas dēļ gandrīz visas pašvaldību uzturētās naktsmītnes jeb tā saucamie municipālie alberģi "Ziemeļu ceļā" bija slēgti, kā arī daudz privāto hosteļu bija slēgti vai darbojās ar samazinātu kapacitāti.

Ejot cauri četriem reģioniem - Basku zemei, Astūrijai, Kantabrijai un Galisijai-, Daiga tikai ceļa noslēgumā redzēja atvērtas pašvaldības veidotās naktsmītnes, bet tajā brīdī jau gandrīz neviens gājējs ar tām vairs nerēķinājās, tāpēc tās bija teju tukšas.

Naktsmītņu atrašana bija sarežģīts process, un kādu nakti Daiga bija spiesta pavadīt mežā, guļot pat bez telts un matracīša slapjā zālē, jo nebija citas vietas, kur palikt. Pirms pandēmijas ceļotāji varēja mierīgi iet un būt gandrīz pilnībā droši, ka naktsmītnes būs pieejamas. Bet tagad līdz ar Covid-19 naktsmītņu meklēšana prasīja daudz laika un lielu plānošanu. Meklēšanas procesu vēl vairāk sarežģīja tas, ka Spānijas ziemeļos viesmīlībā nodarbinātie ļaudis reti un maz runāja angļu valodā.

Bez lielām sarunām

Vēl viena ar pandēmiju saistīta īpatnība bija tāda, ka šogad vairums Santjago "Ziemeļu ceļa" gājēju bija paši spāņi, tāpēc arī sarunas pa ceļam bija ļoti ierobežotas - Daiga sākumā necik neprata spāņu valodu. Lielais spāņu pieplūdums arī palielināja grūtības atrast naktsmītnes, jo spāņu atvaļinājumu laikā tās bija pārpildītas. "Ar naktsmītnēm bija ļoti liels saspringums, īpaši tad, ja nebija telts un nevarēju pati nodrošināt sev palikšanu."

Savukārt par vasaras karstumu un maltīšu trūkumu Daiga nevarēja sūdzēties. Spānijas ziemeļos vasarā gaisa temperatūra bija aptuveni 20 grādi un laika apstākļi bija līdzīgi kā Latvijā: "Diezgan bieži bija nomācies. Lietus tā kārtīgi bija laikam tikai divas dienas. Laika apstākļi bija iešanai labvēlīgi. Bet, ja tur grib braukt atvaļinājumā sauļoties, tad jāpadomā divreiz."

Arī ar ēdienu Daigai nebija problēmu, jo vasarā bija atvērtas dažādas kafejnīcas, bāri un veikali. "Paēdis būsi jebkurā gadījumā. Tā vispār nebija problēma. Vienīgā problēma tiešām bija palikšanas, dzīvesvietas atrašana. Bet man tā brīnumaini atrisinājās tā, ka spāņi (tie, kas saprata angļu valodu, un tie, ar ko es varēju nedaudz parunāt spāniski) man palīdzēja meklēt un rezervēt. Viņi izglāba manu ceļu."

9-10 kg minimums

Stāstot par mugursomas saturu, Daiga atzina, ka katram cilvēkam minimāli nepieciešamās lietas nedaudz atšķiras: "Man bija mans minimums." Mugursomas saturs būtiski mainās atkarībā no gadalaika un izvēlētā maršruta. "Tās ir divas lietas, kas obligāti jāņem vērā, pirms tu vispār skaties un meklē  "YouTube" ieteikumus." Viņa pavadīja daudz stundu, skatoties dažādus video, bet tikai retajā dzirdēja runājam par gadalaika un maršruta nozīmi.

Ejot pa "Ziemeļu ceļu", Daiga ņēma līdzi guļammaisu, divus apavu pārus: sandales un skriešanas apavus. Par apaviem noteikti ir vērts padomāt un ņemt arī vērā ceļu, pa kuru iet, un paša kājas. Tāpat līdzi bija trīs t-krekli, trīs dažāda garuma bikses, skropstu tuša, zobu pasta, sausais šampūns un citas pirmās nepieciešamības lietas.  Viņa secināja, ka līdzi ņemamā apģērba daudzums un veids atkarīgs no tā, cik gājējs ir salīgs. Dažos video tika ieteikts ņemt līdzi siltās drēbes, bet visa ceļa gaitā viņa tā arī neuzvilka garās bikses.

Tā kā viņa lidoja bez lielās bagāžas, tad līdzi ņemamo lietu izvēli noteica arī ierobežojumi, kas attiecas uz rokas bagāžu. "Mugursomas saturs bija ļoti askētisks, bet ar visu to svars savācās."        

Brīnumainā smērīte

Kā ļoti vērtīgu lietu, kas vajadzīga gājējiem, viņa minēja speciālos krēmus, kas mazina berzi un palīdz izvairīties no tulznām uz kājām. Pirms tam viņa bija dzirdējusi, ka pret tulznām palīdz vazelīns, taču viņai un daudziem citiem tas neko nedeva un pat veicināja brūču rašanos.

Kāds vācu puisis ceļā padalījās ar speciālu smēri "Scholl Hirschtalg Creme", kuras sastāvā bija arī briežu ragu pulveris. "Tas patiesībā izglāba manas kājas visā ceļā. Sākumā man bija šausmīgi daudz tulznu pēc pirmās lietainās dienas." Smērējot šo vācu krēmu, esošās tulznas sadzija, bet jaunas vairs neveidojās.

Tagad viņa ar smaidu atminas, ka gājiena sākumā viņai bija tulznas uz visām kāju plaknēm, izņemot papēžus. Tulznas bija pat starp pirkstiem un zem pirkstiem. Turklāt, attaisot vienu tulznu, zem tās atklājās vēl viena tulzna. Attaisot to, atklājās vēl viena. "Tā bija kā tulznu ģimene vairākās paaudzēs. Tā ir viena liela tēma, kas var tiešām sapostīt ceļu. Ar šo krēmu es nogāju un sapratu, ka tas man tiešām palīdzēja."

Daigas vācu krēms beidzās trīs dienas pirms galamērķa, kad viņa jau bija nopriecājusies, ka vairs nav nevienas tulznas. "Bet man uzreiz atkal parādījās jaunas tulzniņas. Es sapratu, ka šis krēms ir pirmais, kas ir jāņem līdzi jebkurā garākā pārgājienā, kur berž kājas."

Labi, ka nepaņēma datoru

Kopumā somas svars bija ap 9-10 kg, bet, iespējams, tā varēja būt vēl nedaudz vieglāka. Daiga bija paņēmusi līdzi speciālo ūdens maisu, kurā varēja ieliet 2l ūdens. Bet, tā kā ūdens "Ziemeļu ceļā" bija daudzviet pieejams, būtu pieticis ar mazāku tilpumu. 

Daiga priecājās, ka nepaņēma līdzi datoru, kā sākumā plānoja. Viņa kārtīgi apdomājās un saprata, ka, lai arī palika viens nepabeigts darbs, tomēr nevēlas to “vilkt līdzi” Santjago ceļā. "Pēc lielas laušanās ar sevi izliku datoru no somas ārā." Un ļoti labi, ka tā. Gājiena laikā viņa sastapa vienu sievieti, kas paralēli iešanai arī strādāja. "Sapratu, ka tad sajūta ir pilnīgi cita." Visticamāk, tad ceļš nav tik meditatīvs.

Maģiskā iešana

Neskatoties uz visām grūtībām, sarežģījumiem un pagaidām nesaņemtajām atbildēm, Daiga uzsvēra, ka bija vērts doties tik tālā, ilgā un garā ceļā. "Man liekas, ka iešanā pašā par sevi ir kaut kāda maģija, ko nevar izskaidrot. Ne velti jau no seniem laikiem cilvēki devās kājām svētceļojumos un mēroja lielus attālumus, piemēram, to pašu Camino ceļu, kas toreiz bija bīstami un daudz sarežģītāk nekā šodien. Droši vien viņi varēja arī aizjāt ar ēzelīti, bet viņi gāja.

Ejot tu domā un jūties pilnīgi savādāk. Tas nav skriet, tas nav braukt ar riteni. Tā ir pilnīgi cita kustība, ritms. Tas kaut kā saistās ar motoriku, un mainās cilvēka uztvere. Ejot cilvēks ir daudz lielākā saskarē ar dabu. Tu esi daļa no visa. Tev pat netraucē tas, ka līst vai pūš vējš. Varbūt sākumā ir nepatīkamāk startēt, ja līst un viss ir slapjš, bet ejot tu tam pielāgojies un tas vairs netraucē.

Pieņemu, ka tās ir pilnīgi cita veida domas un izjūtas, kas parādās. Tu iemācies koncentrēties uz būtiskāko. Kaut vai elementāra lieta - soma. Tu tur nebāzīsi iekšā neko tādu, ko nevari panest, jo tas viss tev jāvelk līdzi. Tu saproti, kas ir tavs minimums kaut vai mantu ziņā, un iemācies iztikt ar daudz mazāk.

Kāpēc es vispār eju?

Domāju, ka tas cilvēkam  daudz ko atklāj pašam par sevi, jo ceļā rodas dažādas domas. Piemēram, kādā brīdī gāju un domāju, kāpēc es vispār eju, ko es te vispār daru, es taču varēju būt mājās, man ir tik daudz darba, kas būtu jādara."

Arī  aprunājoties ar citiem gājējiem, Daiga dzirdēja par līdzīgu pieredzi. Ļoti daudziem, kas gāja ilgāku laiku, bija jautājums par sava ceļa jēgu. "Ja tu esi atbraucis uz nedēļu, droši vien šis jautājums nepaceļas, bet domāju, ka efekts no ilgākas iešanas ir daudz lielāks, jo tu pārveidojies iekšēji daudz vairāk."

Neskatoties uz šiem jautājumiem, Daiga bija nolēmusi vismaz pusi noiet. "Es nelecu nost, tiklīdz man apnika." Tiesa, viņa pieļāva: ja, noejot pusi ceļa, aizvien būs tik grūti atrast naktsmājas un būs sajūta, ka  jābeidz, viņa brauks mājās. Bet tā sajūta, dažas dienas maisījusies pa galvu, drīz pazuda. Un, lai arī naktsmāju atrašana aizvien bija sarežģīta, tomēr vienmēr atradās kāds risinājums.

Sevis iepazīšana

"Tas ir ceļš, kurā iepazīsti sevi. Ja tu esi vērīgs, tad ieraugi savus nelāgos domu vai uzvedības musturus, ko esi ieaudzinājis savā ikdienā, un, tos apzinoties, iespējama ieradumu transformācija... Arī labos ieradumus, ko ikdienā neapzinies, ceļš parāda un palīdz stiprināt."

Piemēram, kādā brīdī Daigai radās sajūta, ka labāk doties uz franču ceļu, jo spāņu ceļā bija lielas problēmas ar naktsmītnēm . Tikai aizejot galā un satiekoties ar dažiem cilvēkiem, kas bija gājuši pa franču ceļu, viņa uzzināja, ka arī tur pastāvēja šī pati naktsmītņu problēma, turklāt pats ceļš bija putekļains, karsts un diezgan vienmuļš. Tajā pat īsti nebija, kur apsēsties un izbaudīt ēnu, jo visur bija tikai saulespuķu, kukurūzas un labības lauki. "Es sapratu, ka tas bija labi, ka neko nemainīju, bet paturēju savu plānu, jo apmaiņā būtu ieguvusi tās pašas loģistikas grūtības, bet bez skaistajiem dabas skatiem."

Ejot tik ilgu ceļu, ļoti svarīgi, lai cilvēks ir gatavs ieklausīties sevī. "Ļoti vērtīgi ir arī ceļā sastaptie cilvēki. Tiesa, šogad pa "Ziemeļu ceļu" gāja lielākoties spāņi un Daiga, kura sākumā neprata spāņu valodu, nevarēja ar viņiem lāgā sarunāties. "Bet bija arī daži cilvēki, kas nebija no Spānijas, un daži spāņi  tomēr runāja arī angliski."

Maskas ātri pamana

Satiekot citus gājējus un aprunājoties ar viņiem, Daiga daudz ieguva. "Domāju, ka kopums ir ļoti vērtīgs. Gan dialogs ar sevi un sevis iepazīšana, gan sarunas ar citiem. Lai arī tu pavadi kopā ar satiktajiem cilvēkiem relatīvi īsu laiku - divas trīs dienas, bet saskare ir ļoti intensīva. Tā nav ikdienas saskare, kur tu vari uzlikt masku. Tur cilvēkus var ļoti ātri un labi sajust, saskatot katra pozitīvās un arī ēnas puses.

Droši vien tas pats ir no otras puses - cilvēki arī tevi ļoti ātri saprot un izfiltrē, kas tu par putnu esi." Santjago ceļā īsti nestrādā maskas, ko cilvēki labprāt uzliek ikdienas darbos un pienākumos. "Maskas tur tiešam nestrādā. Tur ļoti spilgti iznāk ārā cilvēka bāze, kas viņā tajā brīdī ir."

Aicina atmest bažas

Sarunas noslēguma Daiga aicināja cilvēkus, kuri apsver iespēju doties Santjago ceļā, nebažīties, ka viņi to nevarēs un nespēs. "Ja padomā par kilometriem un grib noiet visu, tad liekas, ka nenoies, bet par fizisko nevajag bažīties. Man daudzi jautā, kā es varēju noiet. Teikšu, kā ir: fiziskais nebija tas grūtākais! Mentālais bija diezgan grūti. Protams, kājas, to saudzēšana un pareiza apiešanās ar tām ir ļoti svarīga..

Ja kādam gribas iet, bet attur fiziskais, tad par to galīgi nevajag domāt un bažīties, jo ceļā cilvēks ļoti norūdās un forma uzlabojās." Var pat teikt, ka ceļš dod spēku iet. "Varbūt. Tur ir daudz neizskaidrojamu lietu."

Ir vērtīgi saredzēt zīmes

Daiga novēroja, ka ceļš arī audzina, piemēram, ja gribas aizbraukt kādu gabalu ar autobusu, tad transportlīdzeklis ilgstoši nenāk, ja cilvēkam nevajag ar to braukt. Taču, ja gājējam vajag braukt, tad autobuss drīz vien pienāk. Viņa piedzīvojusi, ka pēc ilgstošas autobusa gaidīšanas tas pēkšņi parādījās tikai tad, kad Daiga atsāka iet kājām...

Ceļš māca saskatīt dažādas zīmes. Ir ļoti vērtīgi, ja cilvēks ir redzīgs un pieļauj, ka apkārt notiekošais kaut ko būtisku stāsta. "Viss ir ļoti atkarīgs no cilvēkiem. Cilvēki ir ļoti dažādi. To var uztvert tikai kā ambīciju: man vajag un es gribu pierakstīties, ka esmu nogājis vairāk par 800 km, es to paveikšu vienalga kā. Pieejas ir ļoti svarīgas - ko tu gaidi, kā tu gribi noiet, kas tev ir svarīgi, vai tu to dari citiem vai sev, kāpēc tu to dari."

Atvērties ceļam

Atvērtība uz ceļa ir ļoti būtiska: "Būt gatavam un nemēģināt pārspļaut un izbrīnīt pasauli. Vienkārši dari to sev! Ja tu dari to sev, tad arī tu iegūsi savu maksimālo labumu kaut kādā veidā. Varbūt tas nebūs cerētajā veidā, kā tu to domāji, jo ne vienmēr mēs redzam un zinām, kas mums tajā brīdī ir tiešām vajadzīgs vai ko mēs varam sagremot.

Pilnīgi noteikti tas ir vērtīgi! Tas pilnīgi noteikti ir kaut kas tāds, ko var darīt. Protams, nav obligāti jābrauc tur. Es domāju, ka tas pats strādā arī šeit. Taču satikt citus ceļotājus, kas arī iet to ceļu, ir ļoti vērtīgi. Tā ir īpašā lieta, ko nevari dabūt, ja ej, piemēram, no Rīgas uz Rēzekni. Tur varbūt nebūs ceļotāju pa ceļam, tu būsi tikai viens. Droši vien būs kaut kas cits."

Bet kopumā varētu teikt, ka katram ceļam ir sava maģija, Daiga teica un atminējās Imantu Ziedoni, kurš savā laikā daudz staigāja tepat pa Latviju. Ejot viņa saprata milzīgu atšķirību starp kājāmgājējiem riteņbraucējiem, un "tūristiem". Noskaņa viņu vidū bija pilnīgi cita.

Uzsēdusies uz āķa iešanai

Vēl Daiga piebilda, ka ļoti svarīga ir cilvēka iekšējā noskaņa, dodoties ceļā. "Karam ceļam ir pavisam kaut kas cits. Es esmu daudz ceļojusi pa Indiju un daudz kur citur ar mugursomu. Esmu gājusi un braukusi tālus ceļus, bet šis ir mans pirmais ceļojums, kur es visu laiku gāju kājām. Tas tiešām bija ļoti atšķirīgi. Tajā bija kaut kāds spēks.

Tagad es saprotu, ka bišķiņ esmu uzsēdusies uz āķa iešanai. Iešanā pašā par sevi ir sava maģija. Kas tieši tur ir, es nezinu, bet būs jāpadomā!"

Daiga neplāno nākotnē doties pa franču ceļu, bet pieļauj, ka varētu doties pa "Primitivo" ceļu, kas fiziski ir vēl grūtāks, jo tas ved pa daudz augstākiem kalniem. Vienu dienu viņa pamēģināja šī ceļa takas, un, iespējams, kādreiz varētu atgriezties pie tām. Tāpat viņa gribētu kājām aiziet līdz Finisterrei.

Vilšanās Santjago deKompostelā

Savukārt pati Santjago de Kompostela, kas bija gājiena mērķis, Daigai sagādāja vilšanos. "Tā bija vienīgā vilšanās pa visu ceļu." Žēl, ka Covid-19 pandēmijas dēļ skaistā katedrāle bija slēgta. Mērojot  vairāk nekā 800 kilometru, Daigai gribējās uzreiz ieiet katedrālē, bet tas nebija iespējams.

"Covid-19 visā ceļā daudz ko mainīja, tostarp cilvēku mentalitāti. Vietējos spāņus iepazinu no citas puses nekā tad, kad viņiem nav paranoiskas bailes no tā, ka viņiem kāds atnesīs Covid-19 un ka to izdarīs tieši tūristi. Tā dēļ baznīca un daudz citu vietu bija ciet. Katedrāle bija pieejama, tikai izstāvot garas rindas."

Nostāvot rindā divas stundas, Daiga atmeta ar roku un neturpināja gaidīšanu. Santjago de Kompostela Daigas ieskatā varētu pavadīt tikai 1-1,5 dienas, bet nevis 3 dienas, kā viņa to izdarīja. Labāk tad aiziet līdz Finisterrei, kas ir ļoti skaista vieta.