Vāciņa otrā pusē - LTV sporta ziņu vīrs Reinis Ošenieks par darbu un ģimeni

Kanālā LTV7 lūkojams jauns Reiņa vadīts raidījums "Amatieris", kurā viņš kopā ar viesiem, sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, iepazīst jaunas profesijas. "Es neteiktu nē nevienam darbam," ir pārliecināts raidījuma veidotājs, sarunā ar žurnālu "Rīgas Viļņi" atklājot, kā darbs veidojis viņu un kāds tam visam sakars ar cukurtrauku.

No 21. oktobra kanālā LTV7 skatāms raidījums «Amatieris», kurā izmēģināsi dažādas profesijas. Kā tas nākas – sporta kļuvis mazāk, un atliek laiks lūkoties pēc cita aroda?

Nē, darba pietiek! Protams, jauns projekts ir papildu atbildība, kas savā ziņā gan izkrāso, gan sarežģī manu darba ikdienu. Kanālam ejot ārā no reklāmas tirgus, atbrīvojās vairāk laika oriģinālam saturam. Tika meklētas idejas informatīvi izklaidējošam raidījumam, un šis bija mūsu komandas izveidots piedāvājums. Man sen pierakstos atrodamas idejas, ka varētu kādreiz kaut ko uztaisīt par profesijām. Saprast dažādu profesiju cilvēkus, redzēt, kā viņi strādā, vienmēr ir interesanti.

Jūs, sporta nodaļu, sasauca kopā un lika izdomāt izklaidējošu raidījumu?

Nē, tā nav, esmu vienīgais no sporta nodaļas, kurš iesaistīts šajā raidījumā. (Smejas.)

Tāpēc, ka pats pēc būtības esi elastīgs?

Tā gluži nevar teikt. Piemēram, Dāvis Ernštreits taču veidoja vēstures raidījumu «Tas notika šeit», tāpat viņu uzaicina kādu koncertu vadīt. Tas man patīk televīzijā – ka nav jābūt visu laiku vienā žanrā. Man patīk jauni izaicinājumi, kā hameleons varu visam pielāgoties. Vienalga – koncerts vai 18. novembra tiešraide. Sporta rūdījums palīdz pielāgoties, būt fleksiblam, iejusties jebkurā vidē un neizkrist, kā arī ātri domāt un reaģēt. Sportā man patīk, ka sportistu emocijas ir patiesas. Teātrī tas ir filigrāni nostrādāts – režisors zina, ko prasīt no aktieriem, lai dabūtu no skatītājiem ārā to asariņu. Bet sportā emocijas nav paredzamas. Tev kā žurnālistam jābūt gatavam vienā sekundē ar emocijām un jautājumiem pielāgoties tam, vai sportists ir uzvarētājs vai zaudētājs.

Pirmo sēriju ar Māru Sleju veidosiet par tālbraucējiem. Vari atklāt, kādos darbos mēs tevi redzēsim nākamajās sērijās un kuras slavenības ar jums kopā darbosies?

Slavenības ir dažādu jomu pārstāvji. Man pašam pārsteigumos patīk tā neziņa, tāpēc, uzaicinot viesus, viņiem neteicām, kas būs jādara. Tik noskaidrojām, vai var veltīt man visu dienu, lai dotos kādā nezināmā profesijā. Viena profesija būs tāda, kas saistīta ar kokiem, vēl viena – kas ar varoņdarbiem. Vairāk neko neatklāšu.

Kā līdzšinējā darba pieredze tevi veidojusi kā cilvēku? Sākot ar kinoteātri, kas bija tava pirmā darba vieta.

Neatceros, cik man bija gadu, bet, kad vecāki izšķīrās, vienu brīdi mana tēva dzīvesbiedre bija Marika Andruškēviča. Reiz viņa nosēdināja mani un brāli pie galda, parādīja cukurtrauku un teica – vismaz 90 procenti cilvēku pasaulē, ja pateiksi, ka jānotīra cukurtrauks, to arī izdarīs, bet tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmi procenti izdomās arī to vāciņu notīrīt no otras puses; tie ekstra procenti tev dos izaugsmi jebkurā jomā – tevi pamanīs, ja izdarīsi vairāk, nekā no tevis prasa. Tas teiktais manī tik labi nostrādāja – esmu centies vienmēr izdarīt vairāk, nekā no manis prasa. Tas jau sākās kinoteātrī. Gāju ar savu iniciatīvu, ja redzēju, ka plakāts nokritis, pats pacēlu, pieliku, tas palīdz kolektīvam veidoties kā komandai.  Un ar tādu pieeju dzīvoju joprojām. Pēc vairākiem gadiem esmu Marikai pateicis paldies par šo mācību. Viņa teica – esmu to stāstījusi vismaz simt cilvēkiem, bet nostrādājis tikai tiem dažiem procentiem. Jebkurā profesijā vari būt super darbinieks – vai tu esi sētnieks, šoferis vai direktors. Mīlestību pret darbu veido tā vēlme notīrīt cukurtrauka vāciņa iekšpusi.

Nevaru šajā sakarā nepieminēt gadījumu kādā Rīgas kinoteātrī, kurā pirms pāris nedēļām apmierināts klients uzrakstīja atsauksmi par tur strādājošu jaunieti, uzskaitot viņas kā darbinieces teicamās īpašības un piebilstot – ja netiks meitenei piedāvāts paaugstinājums, viņš aicinās darbā pie sevis par labu algu. Tik rets un pozitīvs lādiņš visiem – šāda vīrieša rīcība! Esam raduši daudz teikt slikto, bet labo noklusēt. Bet labi vārdi var mainīt tik daudz…

Prieks par šādu kungu, kas uzrakstīja. Esmu strādājis apkalpojošā sfērā, uz savas ādas zinu, cik īgni mēdz nākt klienti, uzskatīt otru par zemākas kategorijas cilvēku. Es arī cenšos paslavēt, ja redzu, ka forši un labi kāds kaut ko izdara. Kaut vai ēdienu izsniedz līdznešanai. Labs vārds neko nemaksā, bet cik ļoti tas uzlabo cilvēkam dienu.

Kā attiecies pret pienākumu dalīšanu ģimenē? Kas ir tavi uzdevumi?

Protams, veļas mazgāšana vairāk ir uz sievu, bet, ja vajag, arī to varu izdarīt. Savulaik mani sauca par baigo pedantu, jo esmu dzimis Jaunavas zīmē. Nu vajag to savu kārtību. Piemēram, aizejot ciemos, es varu uzvilkties, ja izlietne piekrāmēta ar traukiem un nav, kur nomazgāt rokas. (Smejas.) Bet lielos vilcienos… No mājasdarbiem, piemēram, šķūnītis jāpabeidz, bet cenšos to norakstīt uz to, ka kokmateriāli tagad dārgi…

Mājās dzīvojat?

Jā. Nopirkām ar pelēko apdari.

To pienākumu dzīvē esi izpildījis – māju uzcēlis.

Nosacīti, drīzāk – izremontējis. (Smejas.)

Pie pašas dīķa malas bija aizripojusi bumbiņa, kur garāka zāle, kā situ, tā trāpīju nevis pa bumbiņu, bet aizlidināju čūsku, ko nebiju pamanījis.

Lasot par «Amatieri», pirmais prātā nāk netīro darbu veicēji ārzemju šovos. Bet šis laikam nebūs nekas netīrs?

Tāds ļoti netīrs pagaidām nav. Ja būs otrā sezona, varbūt ko tādu akceptēs. Izvērtējām profesijas, skatoties, kuras ir pieprasītākās šobrīd. Mārketinga un programmētāja profesiju gan raidījumam neņēmām, jo grūti izdomāt, kā to parādīt atraktīvu un viesiem izaicinošu televīzijā.

Ir kas tāds, ko tu noteikti nevarētu darīt? Piemēram, būt pilots? Ķirurgs? Netīrais vai emocionāli nepanesamais darbs… Esi par to domājis?

Ja liktu lidmašīnu nosēdināt, tas varētu būt izaicinoši. Lai gan esmu «Air Baltic» simulatorā ar pirmo reizi to nosēdinājis. (Smejas.) Man patiktu izmēģināt dažādas profesijas, neteiktu nē nekam…

Arī par netīriem darbiem tev nav iebildumu? Zinu vīriešus, kas nespēj bērnu no poda nocelt, piemēram.

Tas bija mans galvenais pienākums – mazgāt bērnam dupsi un bikses. Tā ir tāda cimperlība un iedomas, manuprāt. Cilvēks ir spējis pielāgoties dzīvei kara apstākļos. Ja kas jādara, jādara.

Es bieži domāju, kā var strādāt lopu kautuvē…

Jā, tas man būtu grūti. Bet, ja būtu piedzīvojis īstu lauku dzīvi kopš bērnības, varbūt man tas liktos citādāk. Bet – jā, ar savu roku atņemt radībai dzīvību man būtu grūti.

Kā esi atpūties pēc Tokijas?

Kā atgriezos, uzreiz paņēmu atvaļinājumu 10 dienas. Tas palīdz pēc lieliem skrējieniem. Ielidoju ap 12 naktī, dēls (oktobra beigās būs trīs gadi) pirmo reizi tēti tik ilgi nebija redzējis – biju prom gandrīz mēnesi. Tik uzvilcies un priecīgs gan par mani, gan mašīnu modelīšiem, kādas Japānā ļoti populāras un arī dāvanā atvedu, ka līdz trijiem naktī negāja gulēt. Nākamajā vakarā sešos, kad Tokijā pusnakts, man uznāca baigais lūziens. Taču tā vietā, lai ietu gulēt, nopļāvu zāli. Atžirgu un priecājos, ka varēšu pasēdēt ar kaimiņu, parunāt par Tokiju, bet, noliekot dēlu gulēt, pats arī nokritu. Nākamajā dienā biju aklimatizējies. Šoreiz ātri. (Smejas.)

Vai šīs bija sarežģītākās olimpiskās spēles, kuras esi atspoguļojis klātienē? Vai tomēr, par spīti pandēmijai, – ne?

Man tās bija trešās pēc kārtas, bet neteiktu, ka trakākās. Pirmkārt, tās divas «ieslodzījuma» nedēļas viesnīcā, kurās uz 15 minūtēm varēja iziet uz veikalu un apmeklēt noteiktus sporta objektus, paskrēja nemanot, jo diezgan daudz bija jāstrādā. Dažas dienas pirms aizbraukšanas varējām iziet pastaigāt pa pilsētu. Kolēģi aizbrauca uz pasaulē lielāko krustojumu, es izvēlējos vienkārši pastaigāt pa tuvējo apkārtni. Otro reizi dzīvē pa tādām mazām ieliņām droši vien nestaigāšu.

Pirms braukšanas uz Tokiju pat apguvi «Davāja Māriņa» japāņu valodā un iedziedāji karaoke. Lai strādātu televīzijā sporta jomā, tev jāmāk piesaistīt uzmanību arī kā šovmenim.

Nesen bija vēl viena filmēšana, kurā 15 minūtēs bija jāiemācās deja. Jaungada šovā savulaik ar Gundaru Rēderu un Uģi Jokstu pat nācās nest meitenes uz skatuves. Un tas man ļoti patīk televīzijā – ka nezini, ko tev piespēlēs un kas atkal būs jāmācās. Varu atklāt, ka «Dāvāja Māriņa» man blakus ekrānā tika uzrakstīts, kā izklausās japāniski, ar latīņu burtiem, hieroglifi bija tikai karaokes versijai. Bet izdziedāt tos vārdus cītīgi trenējos. Kad pēc tam Tokijā parādīju vietējiem, viņi bija priecīgi.

Sporta sasniegumu un zaudējumu atspoguļošana noved līdz cilvēka iepazīšanai. Tāpēc arī sporta žurnālisti, kā Armands Tripāns, mēdz izaugt līdz dokumentālām filmām. Tev tāda jau bijusi par Porziņģi. Šajā jomā ej tālāk?

Esmu iepauzējis, jo «Personība. 100 g kultūras» beidzās, kam tādas filmas veidoju. Uz katru raidījumu taisām sižetu par kādu sportistu, kas ir mazs, dokumentāls stāsts. Sižetam vajag pāris minūšu, bet garās sarunas tāpēc nemetam ārā – tās atrodamas «YouTube» un soctīklos.  Patlaban esmu stāstā par Kasparu Kambalu – Sandijs Semjonovs pieaicināja, viņš bija sācis veidot filmu par Kasparu. Vēl ir pāris ideju.

Ar sievu esat četru labradoru saimnieki. Kas jauns suņu dzīvē?

Sieva ar viņiem braukā pa medību nodarbībām, kas tiek organizētas ar mantu slēpšanu, ir izstādes, tāpēc suņi ir diezgan noslogoti. Nesen Agnete bija pasaules čempionātā Čehijā, kurās bija vairāk nekā 12 000 dažādu šķirņu suņu. Piedalījās ar trim suņiem – mūsu kucīti un diviem kucēniem, kas kopīpašumā, no kuriem viens pirmo vietu dabūja.

REINIS OŠENIEKS

• Dzimis 1987. gada 26. augustā Liepājā, no divu gadu vecuma dzīvo Rīgā.
• Bērnībā spēlēja basketbolu. Brālis – basketbolists Oto Ošenieks.
• Tēvs – mākslinieks Guntars Ošenieks.
• Latvijas Televīzijā jau gandrīz 15 gadu. Sāka «Labrīt, Latvija!» kā administrators.
• Ģimene: sieva Agnete, dēls Ralfs (3).