Kā Baltijas brētliņa kļuva par “Latvijas naftu”

Kā tagad klājas Latvijas zivju pārstrādātājiem, kā viņi iekaro desmitiem valstu tirgus, kāpēc krīze dažkārt ir labākais tramplīns izaugsmei? Par to stāsta divi šā gada nozares balvas “Lielais loms 2025” laureāti: nominācijas “Gada izaugsmes zivsaimniecībā” balvas ieguvējs, SIA “Banga Ltd” pārdošanas direktors Raivis Veckāgans un balvas “Inovācija zivsaimniecībā” saņēmējs, SIA “Karavela” mārketinga vadītājs Kaspars Erts.

Krīze kā sliežu platuma maiņa

Zivsaimniecība Latvijā pēdējā desmitgadē piedzīvojusi krasas pārmaiņas. Līdz 2014. gadam nozare lielā mērā balstījās uz Padomju Savienības laikā būvētiem pamatiem, eksportējot uz Austrumiem, taču ģeopolitiskie satricinājumi un sekojošais Krievijas embargo lika nozarei uzdot eksistenciālu jautājumu – kā dzīvot tālāk?

Raivis Veckāgans, kurš nāk no loģistikas un finanšu jomas, šo situāciju raksturo ar trāpīgu metaforu: “Padomju laikā dzelzceļa sistēma bija definēta ar noteiktu sliežu platumu. Lai mēs varētu pārorientēties no šī platuma un grādiem uz Eiropu, principā ir jāpārbūvē viss. Tu nevari vienkārši nomainīt sliežu platumu dzelzceļam – tev ir jāmaina arī viss ritošais sastāvs.”

Šī “sliežu maiņa” prasīja milzu investīcijas un drosmi, taču tā ir izdevusies. Tagad nozare ir spējusi pilnībā pārorientēties. SIA “Karavela” savu produkciju eksportē uz 46 valstīm, bet SIA “Banga Ltd” ģeogrāfija aptver 47 valstis. “Man šķiet, mēs esam visos kontinentos, izņemot Antarktīdu,” puspajokam saka Kaspars Erts. Produkcija ceļo pat uz Austrāliju, kur konteiners nonāk pēc trim mēnešiem, taču konserviem, kuru derīguma termiņš ir 3–5 gadi, tas nav šķērslis.

Kovida efekts: konservi kā drošības spilvens

Negaidītu uzrāvienu nozarei deva Covid-19 pandēmija. Brīdī, kad cilvēki veikalos panikā izpirka tualetes papīru, viņi atcerējās arī par zivju konserviem. Kaspars Erts atzīst – nav labāka produkta nebaltai dienai, ko vienkārši nolikt pieliekamajā un aizmirst līdz vajadzības brīdim.

Šim viedoklim piekrīt arī Raivis Veckāgans, norādot, ka tieši pandēmijas laikā pieprasījums strauji auga un situācija uzņēmumam “pagriezās vēl labāk”. Iemesls ir vienkāršs un praktisks – zivju konservi ir ideāls “drošības” produkts – tos var uzglabāt istabas temperatūrā vismaz 3–5 gadus. Tāpēc brīžos, kad pasaulē parādās riski – vai tā būtu pandēmija vai ģeopolitiski satricinājumi –, cilvēki instinktīvi veido uzkrājumus. Un Latvijas šprotes kļūst par stratēģisku preci.

Inovācijas un infrastruktūra par Eiropas naudu

Lai gan uzņēmēji lepojas ar savu darbu, viņi atklāti atzīst – bez Eiropas Savienības fondu atbalsta šāds izrāviens nebūtu iespējams. Raivis Veckāgans neslēpj: “Mēs ļoti daudz izmantojam Lauku atbalsta dienesta finansējumu. Paldies valstij, ka šis process eksistē. Mūsu jauda – divi miljoni kārbu mēnesī – ir radusies un realizēta, tieši pateicoties šīm investīcijām iekārtās un ēkās.”

Kamēr “Banga” fondu naudu iegulda infrastruktūrā, “Karavela” to izmanto inovācijām un eksporta tirgu iekarošanai. Kaspars Erts stāsta, ka fondi palīdz jaunu produktu izstrādē, kā arī finansē piedalīšanos starptautiskās izstādēs.

Nozare nepārtraukti mainās. “Karavela” šogad saņēma balvu tieši par Āzijas garšu līniju, kas, pēc Kaspara Erta vārdiem, ir veids, kā konservus padarīt saprotamus jaunākajai paaudzei.

Kā šprote kļuva par sardīni

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ieejot Rietumu tirgū, bija pats produkts. “Šprote” vācietim vai francūzim bieži vien neizsaka neko. Kaspars Erts skaidro, ka tas bija brīdis, kad bija jāierauga jaunas iespējas. “Mēs mūsu Baltijas jūras brētliņā ieraudzījām šo iespēju un nosaucām šproti par sardīni, jo tieši tā to saprot visur Rietumos. Un tā bija mūsu atslēga uz visām Rietumu durvīm.”

Tā nav mānīšanās, bet gan pielāgošanās tirgus valodai. Uz kārbas joprojām ir norādīts latīniskais zivs nosaukums (Sprattus sprattus), taču mārketingā tā tiek pozicionēta kā sardīne. “Sardīne ir otra vispārdotākā zivs pasaulē. Ja tu vēlies konkurēt, tev ir jāpieņem spēles noteikumi,” skaidro Raivis Veckāgans. Lai celtu produkta prestižu, izveidots arī zīmols “Rīgas sardīne”, kas kalpo kā kvalitātes zīme noteikta standarta brētliņām.

Tomēr ir robežas, kuras tehnoloģija vēl nespēj pārkāpt. Piemēram, anšovus no Baltijas brētliņām neražo, lai gan pieprasījums būtu. Iemesls ir prozaisks – anšovu ražošana prasa milzīgu roku darbu, jo katrai mazajai zivtiņai ir jāizņem asaka jeb jāizķidā fileja. Pagaidām nav pieejamas iekārtas, kas to spētu paveikt kvalitatīvi un ekonomiski izdevīgi.

50 nokrāsu tomātu mērcei un rabīns cehā

Lai iekarotu Rietumus, ar vienu standartu vairs nepietiek. “Karavela”, kas šogad saņēma balvu par inovācijām, lepojas ar savu fleksibilitāti. Kamēr lieli ārvalstu konkurenti, piemēram, Polijā, ražo milzīgus apjomus pēc vienas receptes, latvieši pielāgojas katrai gaumei.

“Mēs ražojam zivju konservus tomātu mērcē, bet tai tomātu mērcei ir 50 dažādu variāciju,” ražošanas “virtuvi” atklāj Kaspars Erts. “Vienā tirgū vajag saldāku, citā skābāku, citur ir ļoti stingras prasības pret sāli. Katrā tirgū ir sava specifika – vienā zivs var būt ar ikriem, citur tas ir absolūti nepieņemami.”

Vēl eksotiskāka ikdiena kļūst, kad tiek ražota košera produkcija Izraēlas tirgum vai ebreju kopienām citur pasaulē. Tādās reizēs uzņēmumā ierodas rabīns. Tas nav formāls apmeklējums. “Pie mums diezgan bieži viesojas cilvēks, kurš visu ražošanas laiku ir klāt. Viņš iesvēta līniju, pārbauda, kam tā pieskārusies, uzrauga tīrību un procesu no sākuma līdz beigām. Strādājot tik daudzos tirgos, ir jārēķinās ar šo tirgus kultūras īpatnībām, kas ražošanas ikdienu padara ļoti raibu,” stāsta Kaspars.

Arī Japānas tirgus prasa īpašu pieeju. Raivis Veckāgans norāda, ka japāņi vienmēr  pirms sadarbības sākšanas fiziski atbrauc uz rūpnīcu Rojā, lai veiktu pilnu auditu – no izejvielu iegādes līdz pat higiēnai.

Zivis no Čīles un cīņa ar miltu fabrikām

Lai gan lepojamies ar vietējām zivīm, mūsdienu zivju rūpniecība ir globāls tīklojums. Siļķes un makreles bieži nāk no Skotijas un Norvēģijas krastiem, bet, tā kā makrele pārzvejas dēļ vairākās vietās iekļauta “sarkanajā sarakstā”, tiek meklētas alternatīvas pat Čīlē un Ekvadorā.

Baltijas jūrā tikmēr notiek neredzama cīņa par resursiem. Tā nav tikai cīņa ar roņiem, kas posta tīklus, – tā ir konkurence starp pārtikas ražotājiem un zivju miltu ražotnēm. Raivis Veckāgans ar bažām norāda, ka daži vietējie zvejnieki savus uzņēmumus pārdevuši Igaunijas investoriem, kas darbojas zivju miltu nozarē. Zvejniekam dažkārt ir vienkāršāk nodot visu lomu nesašķirotu miltiem, nevis rūpēties par augstāku kvalitāti, kas nepieciešama konserviem. “Mums ir jābūt gataviem cīnīties par zivju resursiem, jo konservi rada lielāku pievienoto vērtību ekonomikai nekā milti,” uzsver Raivis Veckāgans.

Vietējās ekonomikas virzītājs

Raivis Veckāgans un viņa brālis zivsaimniecībā nonāca neviļus. Abi ir kurzemnieki no Popes, kuru karjeras sākotnēji bija saistītas ar finanšu un banku jomu. Iespēja iegādāties zivju pārstrādes uzņēmumu radās apstākļu sakritības dēļ, un brālis pārcēlās uz Roju, lai kļūtu par uzņēmuma vadītāju.

“Pirmie gadi nebija viegli,” atceras Raivis. Tomēr tieši īpašnieku klātbūtne un spēja ātri pieņemt lēmumus ļāva uzņēmumam izdzīvot krīzes gados. Tagad SIA “Banga Ltd” ir kļuvis par nozīmīgu reģionālo darba devēju. Lai nodrošinātu ražošanu, kurā top ap diviem miljoniem konservu kārbu mēnesī, uzņēmums organizē transportu ar četriem maršrutiem, vedot darbiniekus pat no 50 kilometru attāluma.

Raivis Veckāgans uzsver, ka ražotne kļuvusi par vietējās ekonomikas virzītāju. “2025. gadā ar darbaspēku saistītajos nodokļos vien mēs nomaksāsim ap miljonu eiro. Tas ir tas, kas paliek ekonomikā un dod iespēju cilvēkiem dzīvot reģionā.”