Grafiti zīmējumi Rīgas ielās. Izdaiļo vai bojā skatu?

Apzīmējums „Grafiti” sevī ietver daudz – gan skaistu un profesionālu zīmējumu uz sienas, gan uzrakstu, kas uzvilkts uz kāda pilsētas objekta. Lai gan vēsturiski šis mākslas veids izpaudies kā skrāpējums vai uzraksts uz alu vai klinšu sienām, mūsdienās to pazīstam kā sienu zīmējumu. Tas ir ielu mākslas žanrs, ko nereti dēvē par aizliegto mākslu – kāpēc? Atbilde uz šo jautājumu nav ilgi jāmeklē, mūsdienās grafiti meistari izpaužas ne tikai uz pamestu ēku sienām vai vietās, kas paredzētas šim mērķim, bet biežāk mākslas radīšanai izmanto neatļautas vietas. Turklāt reti kad šajās vietās uzzīmēts profesionāļa radīts darbs. Visbiežāk tie ir parupji tekstuāli vēstījumi, vai nelieli ķēpājumi pat uz tikko atjaunotām ēku fasādēm. Likumsakarīgi, ka ēku īpašnieki nav par to lielā sajūsmā.

Grafiti zīmējumi jau sen nav vien mākslas izpausmes veids. Tā mūsdienās pārtapusi sacensībā starp grupējumiem, kuri sacenšas teritorijas ieņemšanā, kas izpaužas kā parakstu atstāšana dažādās vietās. Tās vairs nav tikai ēku sienas, tiek zīmēts visur – uz žogiem, elektrības kastēm, blokmāju sienām vai pat automašīnām. Pavērojot aprakstītās sienas, var ievērot viena un tā paša teksta atkārtošanos vairākas reizes dažādās vietās – tas nav jauns modes kliedziens, bet gan zīmētāju paraksti, kas nereti veidoti kombinācijā ar cipariem, kuriem ir sava nozīme.

Vieniem māksla, citiem pilsētvides vizuālā tēla graušana – kā un kas cīnās ar aizliegto šo mākslas veidu?

Šogad notverti jau 16 nelegālie zīmējumu meistari

Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgas pilsētā paredz, ka ar uzrakstiem, zīmējumiem vai citādā veidā bojāt dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, saimniecības celtnes, žogus, citas būves un arhitektoniskos elementus ir aizliegts. Par šo noteikumu neievērošanu iespējamais sods ir 142 eiro, vēsta Rīgas domes saistošie noteikumi. Pilsētas ielās aizliegtās mākslas paudējus kontrolē Pašvaldības policija. Lai gan notvert „mākslas paudējus” ir grūti, jo to darbība parasti notiek naktīs, lielā ātrumā, šogad Pašvaldības policija pie atbildības saukusi 16 grafiti meistaru, bet 2013. gadā tādu bijuši 23.

Rīgas Pašvaldības policijas pārstāve Inese Krieviņa atzīst, ka ne vienmēr ir iespējams identificēt un atrast vainīgos, jo policijas klātbūtnē šādas darbības nenotiek. „Lai sabojātu svaigi restaurētas ēkas sienu, piemēram, apkrāsojot to ar krāsas baloniņu, daudz laika nevajag un pārkāpējs policiju, lai cik operatīvi tā ierastos izsaukuma adresē, visticamāk, pie sava mākslas darba” negaidīs,” teic Krieviņa. Viņa stāsta, ka gadījumos, kad pārkāpēji ir notverti, visbiežāk policijas patruļa ir bijusi pavisam tuvu notikuma vietai, vai pēc atsaucīgu iedzīvotāju sniegtajām norādēm vainīgos ir izdevies uzmeklēt, nekavējoties apsekojot apkārtni.

Pašvaldības policijā atgādina, ka sadarbība ir būtiska, tādēļ iedzīvotāji ir aicināti šādus pārkāpumus bez ievērības neatstāt un nekavējoties ziņot policijai par personu aizdomīgajām darbībām. „Vērtīgs atbalsts šādu pārkāpēju notveršanā ir pilsētā izvietotās videonovērošanas kameras, ar kuru starpniecību pārkāpums tiek fiksēts,” uzsver Krieviņa.

Rīgā nav vietas, kur grafiti varētu zīmēt legāli

Uzmanību uz grafiti meistariem jeb „ķēpātājiem” vērsusi arī Rīgas dome. Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs Dainis Turlais atzīst, ka tā ir „cīņa ar vējdzirnavām”, jo ķēpātāji galvenokārt darbojas naktīs, ir ļoti uzmanīgi un grūti notverami.

Vairumā gadījumu grafiti meistari darbojas nelegāli, jo tādu vietu Rīgā, kur grafiti mākslu varētu paust bez soda, neesot. „Pastāvīgu vietu grafiti meistaru izpausmēm Rīgā nav, bet tiek realizēti atsevišķi projekti, kas īpašās vietās tiek ļauts veidot grafiti zīmējumus. Kā senāku piemēru varu minēt gājēju tuneli Ķīpsalā, bet šogad tika realizēts grafiti zīmējumu projekts J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolā,” stāsta Turlais.

Viņš atzīst, ka viens no risinājumiem varētu būt legālu grafiti zīmēšanas vietu nodrošināšana, taču daudzus ķēpātājus tas nemaz neinteresējot, jo viņi gūst prieku tieši no nodarbes nelegāluma.

Tīņu cīņa par uzmanību

Lai gan grafiti jau vēsturiski veidojies kā mākslas veids, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas profesors Andris Vītoliņš uzsver, ka jāprot atšķir ielu mākslu starp grafiti kā uzrakstu. Šī nozare attīstījusies vairākos līmeņos, un ir liela atšķirība starp profesionālu grafiti meistaru radītajiem darbiem un parastiem ķēpājumiem, ko visbiežāk uz sienām uztriepj tīņi. Viņš atzīst, ka grafiti mūsdienās ir transformējies no mākslas uz popkultūru, kā iespaidā ar to nodarbojas pusaudži.

„Tas ir tāds kā tīņu protesta veids, cīņa par uzmanība. Ja padomju laikos aprakstīja solus, tagad to dara uz sienām. Īsts grafiti no parasta ķēpājuma atšķiras ar mērķi. Profesionāls grafiti meistars izvēlēsies konkrētu vidi un savu vēstījumu veidos apzināti, ar kādu mērķi, bet tie, kuri grafiti izmanto kā uzmanības gūšanas veidu, to dara bezmērķīgi – galvenais ir radīt kaut ko, par ko citi runās,” stāsta Vītoliņš.

Viņš atzīst, ka grafiti ir lielisks adrenalīna ķeršanas veids, un to izmanto tīņi. Jo bīstamāka un apkārtējiem redzamāka vieta, jo lielāks izaicinājums uz tās ko radīt – atstāt savu parakstu. Turklāt tas viss pēc tam nonāk internetā, tā ir savdabīga iespēja kā izpausties. „Visbiežāk grafiti veidotāji ir tieši pusaudži, jo savus ķēpājumus uz sienām veic par vecāku doto pusdienu naudu, bet šī nodarbošanās ir ļoti dārga, un līdz ko jaunieši izaug, paši sāk pelnīt, šo aizraušanos ātri vien pamet.”

Grafiti – nazis ar diviem asmeņiem

Jautājot par iespēju ierobežot nelegālos „māksliniekus”, Vītoliņš stāsta, ka sodu sistēma var būt gana plaša, viņam pašam esot zināmi daudz gadījumi, kad grafiti meistari nonākuši pat apcietinājumā, bijušas tiesas prāvas. Taču par efektīvāko cīnīšanās metodi Vītoliņš atzīst tūlītēju ķēpājumu aizkrāsošanu. „Efektīvākais risinājums ir momentā šos zīmējumus, uzrakstus, vai ķēpājumus aizkrāsot. Un ar jebkādu krāsu, galvenais, lai tas notiktu tūlīt. Šāda prakse ir Holandē, tiklīdz parādās jauns grafiti neatļautā vietā, to uzreiz likvidē, un tas darbojas. Taču pie mums ēku īpašnieki to neapzinās. Šī metode strādā, jo grafiti autoram tiek atņemta uzmanība, kas arī bijis galvenais mērķis zīmējuma radīšanā. Tas nenonāk internetā, un neviens par to nevar runāt, grafiti veidotājam tiek radīti zaudējumi, jo iztērēta nauda par krāsas baloniņiem. Ja mājas īpašnieks momentā reaģē, māksliniekam nav vēlmes šajā vietā atgriezties, un tiks meklētas jaunas vietas,” stāsta Vītoliņš.

Viņš atzīst, ka iespēja izpausties uz pamestu ēku sienām, vai speciālās vietās profesionāliem māksliniekiem, būtu atbalstāma, taču tas ir kā nazis ar diviem asmeņiem, ar vienu kriminālajā darbībā, ar otru intelektuālajā. „Grafiti noteikti nevajadzētu nodzīt pagrīdē, jo tad tas būtu nekontrolējami. Ir jābūt redzamai aisberga daļai, lai strādātu kontroles mehānisms,” uzsver Vītoliņš.

Citur pasaulē sodi sasniedz pat vairākus tūkstošus

Kamēr Latvijā par neatļautās vietās zīmētiem grafiti soda ar 142 eiro naudas sodu, citur pasaulē ir citāda prakse. Piemēram, Brazīlijā pieķertu grafiti zīmētāju var sodīt pat ar 3000 eiro naudas sodu, bet Amerikā, Nevadas štatā grafiti meistarus, kas apzīmējuši svešu īpašumu, tā īpašnieki var sūdzēt civiltiesā, no vandaļiem pieprasot pat trīskārtīgu atlīdzību iespējamo remontdarbu segšanai. Savukārt Austrālijā personas, kuras ar grafiti zīmējumiem izpostījušas kāda īpašumu vai pilsētvides objektus tiek sodītas ar brīvības atņemšanu pat līdz trim gadiem, vai naudas sodu vairāku tūkstošu Austrālijas dolāru vērtībā. Lielbritānijā sods par grafiti zīmēšanu neatļautās vietās ir vien 75 angļu mārciņas, taču soda sistēma paredz arī brīvības atņemšanu, ja pārkāpums vērtējams kā lielus postījumus nodarošs.

Kasjauns.lv/ Foto: Rojs Maizītis