Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Vientuļais iluzionists Miervaldis Polis: "Par mani izcilāki ir tikai daži" 41

Kultūra
2015. gada 3. aprīlī 07:10 2015. gada 3. aprīlī 07:10
Mākslinieks Miervaldis Polis pazīstams kā smalks estēts un dzīves baudītājs. Liels prātnieks un filozofētājs. Spēlnieks un ampelmanis. Kādreiz dēvēts par vislabāk pelnošo Latvijas mākslinieku. Pats sevi sauc par vientuļnieku. Patlaban ietur distanci, dzīvi aizvada savās lauku mājās Kuldīgas pusē.

Miervaldis Polis augstu vērtēts gan mākslas zinātnieku, gan pašu mākslinieku aprindās. Kolēģi uzskata, ka Polis ir lielisks izņēmums latviešu mākslā, kad perfekti un nesamāksloti sakritis piedāvājums un pieprasījums. Polim nav bijis sevi jālauž, lai labi pārdotu savus darbus. Un tādu veiksmīgu sakritību mākslā neesot nemaz tik daudz. Pie savas izteiksmes veida viņš strādājis visu mūžu un izkopis to līdz pilnībai. Tas jūtams arī pasūtījuma darbos.

Tā kā Polis gleznojis portretus daudzām Latvijas prominencēm, viņš nereti saukts par galma mākslinieku. Pats Polis gan teic, ka tas neatbilst patiesībai, jo nekad nav bijis neviena galma štatā. Atrodoties sabiedrībā, viņš labprātāk popularizē anekdotiskas epizodes, nevis runā par mākslu. Jo runāt par mākslu – tā bieži vien esot tukša un garlaicīga nodarbe.

Fotoreālists un utopists

Mākslinieks ir pārliecināts, ka viņa dzīvē visievērojamākais starptautiskais notikums ir paša piedzimšana. Tas notika 1948. gads 23. jūlijā Rīgā. Bērnība topošajam māksliniekam pagāja pie Ļeņina ielas velotreka. Kopā ar puikām viņš līdis uz šķūnīša jumta skatīties, kā pa treku brauc ar mocīšiem. Skolā Miervaldis bijis apaļš teicamnieks, četrinieki liecībā bijuši ārkārtīgi reti. Pirmais mākslas skolotājs bijis tēvs, kas iztiku pelnījis ar apsveikuma kartīšu zīmēšanu. Polis atceras tēvu kā ārkārtīgi izglītotu un apdāvinātu. Kā bijušais radists viņš labi pārzinājis radio un tehniku, varējis sarunāties vācu, angļu, franču un krievu valodā. Diemžēl tēvs nomiris ar tuberkulozi, kad Miervaldis pabeidzis 2. klasi. Pēc pamatskolas beigšanas Polis iestājies Jaņa Rozentāļa Mākslas vidusskolā, tieši tā, kā bija vēlējies tēvs. Vēlāk pabeidzis arī Latvijas Mākslas akadēmiju. Dienējis Burjatijā, 30 kilometrus no Ulanudes. Arī tur bijis mākslinieks, gleznojis ļeņinus.

Polis sevi dēvē par rokpelni, jo maizi pelna ar roku. Intervijā žurnālam „Mūsmājas” viņš saka: “Gleznošanai, kā visiem darbiem, ir divējāda daba: sagatavošanās ir mokoša un nepatīkama, kādreiz velkas un stiepjas, un nekādā galā! Kad darbs ir pāri pusei vai, kā es saku, ir salauzts mugurkauls šai lietai, tad seko slīpējamā daļa – un tas jau ir patīkami, ļoti uzlabo pašsajūtu. Tomēr... ir divi paradoksi. Pirmais: tā, kā esmu gribējis uzgleznot, nekad neiznāk. Iztēle vienmēr izrādās spožāka. Tomēr tas ir brīnišķīgi. Citādi jau nebūtu jēgas gleznot! Otrais paradokss – jo ilgāk dzīvoju, jo lēnāk gleznoju.”

Mākslinieks piebilst, ka nenodala savu dzīvi no mākslas, nestāda vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. “Kā es gleznoju, tā es dzīvoju. Un otrādi. Cilvēciskās attiecības iekļaujas mākslas procesā, veidojot savdabīgu arabesku.”

Polim piešķirti dažādi apzīmējumi – fotoreālists, hiperreālists, koceptuālists, postmodernists, akadēmists, avangardists un arī primitīvists. Mākslinieks atzīst, ka tas bijis ļoti amizanti, jo reizēm šie apzīmējumi attiecināti uz vieniem un tiem pašiem darbiem. Viņš nodarbojies ar to, ko var saukt par utopisko reālismu. Padomju laikā spēlējies ar ilūzijām, iegleznojot sevi senās reprodukcijās vai reālu pilsētu rajonos. Žurnālam „Studija” viņš stāsta: “Man ļoti gribējās ceļot, un tai laikā es to nevarēju. Tālab jau iegleznoju sevi Venēcijā vai kaut kur Amerikā. Tā es ceļoju, un tā es realizēju sevi. Un tagad man vairs nekur negribas braukt. Tas mani vairs neinteresē. Toreiz es jebkurā mirklī varēju aizlaisties uz jebkuru gadsimtu, uz jebkuru vietu. Man patīk šis utopisms.”

Vērtējot Poļa paveikto, daži kolēģi uzsver viņa izcilo zīmētāja talantu. Mūsdienu pasaulē nemaz neesot tik daudz profesionāļu ar tik augsti izkoptu sava amata prasmi. Poļa spēja panākt neticamu precizitāti tiek salīdzināta ar iluzionista triku, kas kādreiz diez vai tiks pārspēta.

Ar uzvalku gumijas laivā

Jaunībā Polis bija precējies ar mākslinieci Līgu Purmali, bet šī laulība jau sen kā šķirta. Par savām sievietēm mākslinieks nekad nav publiski stāstījis, kaut stāstāmā, kā apgalvo zinātāji, viņam netrūktu. Polis nekad nav varējis sūdzēties par sieviešu uzmanības trūkumu, ik palaikam viņš manīts glītu būtņu sabiedrībā. Turklāt šīs būtnes regulāri mainījušās. “Viss kļuva ļoti vienkārši, kad pārgāju uz melnu apģērbu,” skaidroja mākslinieks. “Uz tāda fona izceļas jebkuras dāmas tērps. Skaistas dāmas labprāt apgrozās manā tuvumā, jo izceļas uz manis. Skaistais parādās tikai tad, kad ir neglītais, bez neglītā nav skaistuma.” Uz jautājumu, kāpēc vīrieši maina sievietes, viņš atbild filozofiski: “Vīrietim visu laiku nepieciešamas pārmaiņas. Vajadzīga jauna informācija, jo smadzenes visu laiku jābaro. Cita lieta, ka izcila sieviete ir tā, kura spēj pārtapt neskaitāmās sievietēs.”

Agrāk mākslinieks labprāt pasēdējis draugu pulkā M6 kafejnīcā, kur iemalkojis alu un uzspēlējis zolīti. Viņam vienmēr paticis baudīt dzīvi tās mainībā. Viņaprāt, vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte maldījies, teikdams: “Mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!” Tās būtu elles mokas, ja mirklis apstātos un nekas nemainītos.

Polis teic, ka dzīvi iedala nevis garīgajā un materiālajā, bet eksistenciālajā un baudās. Tiklīdz eksistence ir nodrošināta, parādās iespēja baudīt. Mākslinieks gan uzskata, ka vairākums cilvēku nemaz nemāk baudīt. “Tikuši virs eksistences robežas, tā vietā, lai sāktu baudīt, viņi dzenas pēc galīgi nevajadzīgām mantām.” Polis ir pārliecināts, ka baudīt vajag absolūti visu, kas ir, un nevajag dzīties pēc tā, kā nav. Var baudīt gan sievietes klātbūtni, gan viņas trūkumu. Var baudīt mirkli, kad vīrietis ir brīvs no nepieciešamības dabūt kādu sievieti. “Kāds grieķu filozofs teicis – cilvēku nevar uzskatīt par domās brīvu, iekāms viņam nav beigusies tieksme pēc sievietes,” spriež mākslinieks. “Līdz tam cilvēks ir auns, kas piesiets pie mieta. Ap to vien viņš spēj skraidīt apkārt.”

Sabiedrībā Polis vienmēr pratis pievērst sev uzmanību. Zinātāji stāsta, ka māksliniekam piemīt ne tikai labas manieres un izkopts runasveids, bet arī oriģināli spriedumi un teicamas diplomātijas spējas. Savā būtībā viņš vienmēr bijis diezgan autonoms un neatkarīgs. Kaut ticis uzskatīts par galma mākslinieku, nav nevienam pieglaimojies un lišķējis. Draugi teic, ka Polis ir pārāk lepns, lai kaut ko darītu tikai naudas dēļ. Turklāt māksliniekam vienmēr paticis citus pārsteigt. Paziņas atceras, ka reiz kādā laivu braucienā Polis ieradies uzvalkā. Uzvalkā gan airējies gumijas laivā, gan nakšņojis siena kaudzē. Bijis pamanāms bohēmists un viegli tērējis naudu. Ar baudu un eleganci tērējis nopelnīto, nekad to nav krājis.

Mēms un neveikls

Polis neslēpj, ka agrāk viņam paticis ampelēties un rīkot savdabīgas akcijas. “Mūsu laikmeta māksla ir spēles māksla – performance,” spriež Polis. “Nepārtraukta spēle. Visi spēlē, visās malās.”

Viena no pamanāmākajām viņa akcijām bija astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad viscaur krāsots bronzā viņš pārvietojās pa Rīgas ielām. Mākslinieks atceras: “Nezin no kurienes Rīgā parādījās Bronzas cilvēks, kas klīda pa centra ielām un parkiem, it kā kaut ko meklējot. Mēms un neviekls, viņš nekur ilgi neaizkavējās, līdz, nonācis pie kāda akmens paaugstinājuma, uz tā kā uz pjedestāla pamazām sastinga mūžīgā pozā. Šajā darbā vizualizējās cilvēkam piemītošā tieksme glorificēt un tapt glorificētam, tieksme pēc slavas, pēc varas, pēc nemirstības, tieksme pašslavināties.”

Pieaugušajiem viņš bija gluži kā marsietis, bet bērniem – pasaku varonis. Toreiz viņu pārsteigusi cilvēku labvēlīgā ieinteresētība. “Šī akcija bija savdabīgs mīta radīšanas mēģinājums. Realitāte kā mīts un mīts kā realitāte. Parastais neparastos apstākļos un neparastais parastos apstākļos.”

Polis rīkojis arī citas akcijas. Piemēram, saulespuķu sēkliņu pārdošanu pie Laimas pulksteņa un neaizmirstamas izstādes sarīkošanu galerijā Kolonna kopā ar Vilni Zāberu. Tas bija pasākums, kad ļaudis ieradās uz izstādes atklāšanu, bet gleznu tur nebija. Tā bija izstāde bez gleznām.

Mākslinieks atceras, ka viena no viņa pirmajām performancēm notikusi jau bērnībā. “To mēs rīkojām kopā ar manu draugu tatāru puiku. Es saku pirmā tikai tālab, ka atceros to kā pirmo. Izrāde notika namā aiz Gaisa tilta. Mēs stāvējām parādes durvīs un raudzījāmies, vai nenāk kāds garāmgājējs. Ieraudzījuši nācēju, ātri attaisījām durvis, norāvām bikses un izbāzām plikus dibenus. Pēc tam, priecīgi smiedamies, laidāmies lapās. Klasiska performance. Bija reize, kad skrēja pakaļ. Laikam lai sodītu. Un tieši tas mūs arī interesēja – lai skrietu pakaļ. Patiesībā dibenu rādīšana – kā pēc daudziem gadiem es noskaidroju kādā vēsturiskā filmā – ir ļoti sens, primitīvs apvainojuma izrādīšanas veids. Vēlāk, skolas gados, apzināti veidotās izrādes jau tika arī dokumentētas.”

Daudzus pārsteidza arī Miervalža Poļa memoriālās istabas izveidošana Rīgas galerijā. Žurnālam „Studija” viņš stāsta: “Tas bija perestroikas laiks, kad manī dzima doma, ka varētu izveidot savu memoriālo istabu. Sākotnēji ideja bija ļoti vienkārša – izgatavot plāksnīti un pielikt pie savām durvīm. Bet tad attapu – kurš tur nāks... Tālu no centra, sestais stāvs, noplukušas Hruščova laika kāpnes un mana 12 kvadrātmetru darbnīciņa, kur ir rakstāmgalds un vēl divi dīvāniņi. Tur taču neko nevarēs apskatīt. Tikai apmānīšu cilvēkus. Inese Riņķe man piedāvāja: “Tu negribi taisīt izstādi?” Un tad es atcerējos domu par memoriālo dzīvokli. Es taču to varu pārcelt uz „Rīgas galeriju”, kur ir plašums un cilvēki var nākt apskatīties, ka tas taču ir vesels mākslas darbs – mana istaba. Dīvāniņš, uz kura sēdējuši daudzi slaveni vīri, pārgulējuši daudzi draugi. Manas bildes, mans rakstāmgalds. Ekspozīciju iekārtoju apmēram tāpat, kā izskatās mana istaba. Iespējams, daudzi cilvēki no tā arī neko nesaprata. Istabā pieņēma apmeklētājus. Bet man tā bija lieliska pieredze. Es vairs neesmu augstprātīgs pret ierēdņiem, kas pieņem cilvēkus no rīta līdz pat vakaram. Tas patiesi ir nogurdinošs darbs.”

Bez liekas greznības

Kaut Polis ir dzimis rīdzinieks, visu mūžu viņš vēlējies dzīvot laukos. Deviņdesmitajos gados viņa sapnis beidzot piepildījās – viņš iegādājās lauku mājas Kuldīgas rajonā, Padures pagastā. No tās – seši kilometri līdz šosejai, septiņi līdz veikalam un divi līdz tuvākajiem kaimiņiem. “Īsta brīvdabas pērle,” atzina mākslinieks. “Tā celta 1921. gadā naivisma stilā. Tur ir kārtīgs galds – šķiedra kā vecai govij mugurkauls. Maizes krāsns, manteļskurstenis un veca pirtiņa, bet ap māju plešas ozolu dārzs. Māja sniedz mieru un labsajūtu, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt.”

Kad viņš iegādājies īpašumu, tas atradies pilnīgā postažā. Cik naudas bijis, tik arī ieguldījis ēkas atjaunošanā. Polis atzīst, ka dzīve laukos piemērotāka arī darbam. Apkures laikā Rīgas telpās ir ļoti sauss gaiss, bet viņš glezno ar akrilu, kam piemērotāks mitrs gaiss. Lauku mājā iekārtotās telpas gleznošanai esot pavisam vienkāršas. Polis atgādina, ka izciliem māksliniekiem nekad nav bijušas izsmalcinātas darbnīcas, jo greznība tikai traucē darbu. “Tas ir kā ar zelta meklētājiem, kuru galvenais mērķis ir meklēšana. Kad sijā zeltu, jādzīvo vienkāršībā.”

Laukos viņš saņem tīrus, dabiskus un nepastarpinātus impulsus. Lauki ir piemērota vide, kur apkopot un sistematizēt savas domas. Turklāt laukos ir visas trīs galvenās lietas, kas viņam vajadzīgas, – svaigs gaiss, tīrs ūdens un kvalitatīvs ēdiens.

Mākslinieks atzīst, ka nav sevišķi viesmīlīgs. Viesus parasti neaicina, bet, ja kāds ierodas, projām ar mietu gluži nedzen. Protams, ik palaikam viņš aizbraucot uz Rīgu, kas pielīdzināma purvam. Agrāk bijuši gadījumi, kad bijis grūti izrauties no galvaspilsētas muklāja. Piemēram, kad draugi piedāvājuši krogā uzspēlēt zolīti, tad neviļus sanācis aizkavēties. Agrāk Polis mēdzis uzsvērt: “Laukos es dzīvoju, bet Rīgā – uzdzīvoju.”

Ar spēles kaislību

Mākslinieks nekad nav slēpis, ka ir azartisks cilvēks. Pirmo azarta pieredzi viņš ieguvis jau bērnībā, kad spēlējis loto. Vēlāk Poļa azarts sublimējies mākslā un nacionālajā idejā, bet astoņdesmito gadu beigās viņš pievērsies kazino. Tur gan vinnēti, gan zaudēti daudzi tūkstoši. Viņš atceras, ka reiz pusstundas laikā kādā Vācijas kazino pazaudējis15 000 doičmarku. Intervijā izdevumam „Viesis” viņš stāsta: “Berlīnē, kad šeit vēl tādas lietas nepazina, pusotru mēnesi dzīvoju no kazino, turklāt zaļi. Burtiski tā, kā raksta tajos piedzīvojumu romānos. Man bija šarmanta draudzene, un viņai arī labi veicās. Mani neinteresēja, cik maksā franču šampanietis. Ja gribējām, mēs to vienkārši pasūtījām. Uz kazino gājām kā uz darbu. Parasti spēlējām divarpus stundas, ne vairāk. Un piecas dienas nedēļā. Bija, protams, zaudējumi, bet mēs mainījām sistēmas un vinnējām atkal. Viss beidzās ar pirmo lielo zaudi. Līdz tam spēle bija eksistenciāls darbs, bet tad es konstatēju, ka parādās bauda. Tā bija šī ačgārnā, neīstā, viltus bauda. Tas ir brīdis, kad cilvēks, kam patīk šad tad iedzert, kļūst par alkoholiķi. Padies Dievam, man ir intelekts, un spēles kaislība atšķirībā no narkomānijas vai alkoholisma to neskar. Tādējādi es šo jautājumu kaut kā viltīgi toreiz atrisināju.”

Mākslinieks spriež, ka reizēm rodas ilūzija par kaut kādas sistēmas izveidošanu un iespēju regulāri uzvarēt. Tomēr tie esot maldi, jo rulete vienalga vinnēs. “Spēlmanis zaudē vienmēr, jo nespēj apstāties. Ja tu apstājies, tad nemaz neesi īsts spēlmanis,” rezumē Polis.

Muižnieks un filozofs

Jaunībā mākslinieks bijis ne tikai ambiciozs, bet arī ļoti zinātkārs. Aizrāvies ar hatha jogu un elpošanas vingrinājumiem. Spējis aizturēt elpu vairāk nekā četras minūtes. Uz diviem gadiem atmetis smēķēšanu, jo šajā laikā intensīvi pa piecām stundām dienā studējis Hēgeli un Raini. Identificējoties ar viņu domāšanu, kļuvis tāds pats kā viņi – nesmēķētāji. “Es vienmēr vados pēc principa – nekad nedari to, ko vari nedarīt. Tātad nekādā gadījumā nesmēķē, ja tu vari nesmēķēt. Tā ir augstākā gudrība un prātīgākā lieta,” filozofē Polis.

Agrāk Polis regulāri pamanījās pārsteigt sabiedrību, nākot klajā ar dažādiem paziņojumiem. Piemēram, deviņdesmitajos gados viņš pēkšņi pavēstīja, ka ir pirmais Latvijas atjaunotās muižniecības muižnieks. Mākslinieks apgalvoja, ka viņam tuva ir muižniecības ētika un tās atziņas. Piemēram: “Nekad nedari neko dēļ kaut kā, bet dari visu, lai glābtu savas dvēseles mieru.” Vai arī: “Dari otram tikai to, ko viņš pats grib, lai viņam dara.”

Polis nezinātājiem pavēstīja, ka muižniecība veidojusies 18. gadsimtā uz bruņniecības bāzes un pārņēmusi tās ideālus. Zeme piederējusi karalim, bet muižnieki bijuši tās pārvaldnieki. Viņi uzņēmušies rūpes par zemniekiem, uzņēmušies pienākumus. Cik varēja noprast, arī Polis bija gatavs kaut ko uzņemties, taču neviens viņam neko nepiedāvāja.

Sieviešu sabiedrībā mākslinieks bija populārs ar ieteikumu precēties trīs reizes. Proti, pirmoreiz vajagot precēties kaisles un mīlestības dēļ. Kaut arī tas neesot prātīgi, vienalga to vajagot izdarīt, lai vēlāk nenožēlotu. Kad mīlestība beigusies, nepieciešams izšķirties un apprecēties aiz aprēķina. Tā arī esot dzīves galvenā laulība. Bet cik ilgi dzīvosi aiz aprēķina? Tāpēc vajag precēties vēl trešo reizi – ar labu cilvēku, lai būtu jaukas vecumdienas. Protams, to visu varot darīt arī bez precēšanās, jo laulība ir tikai mantisks akts. Uz to norāda arī latviešu valoda – prece un precēšanās.

Stils – tas esmu es

“Iepazīsti pats sevi – šo uzrakstu virs ieejas Delfu svētnīcā es lieku par devīzi savai darbībai,” saka Polis. “Uzskatu, ka indivīda dvēseles spējas ir neierobežotas un to atpazīšana, atklāšana ir viņa galvenā misija, augstākais uzdevums.” Zināmā mērā šo atziņu var attiecināt arī uz mākslinieka rūpalu – portretu gleznošanu. Pie portretu gleznošanas mākslinieks ķēries, pateicoties konkrētam pasūtījumam, kad pazīstams dakteris viņam pasūtījis savas meitas portretu. “Vienmēr tiku uzskatījis, ka portretu glezniecību neizprotu. Bet tad apdomāju, ka it kā taču esmu mācījies gleznot.”

Ar fotoaparātu Zenit viņš nofotografējis meiteni un lūdzis vecākus, lai viņi parāda, kurā fotogrāfijā bērns visvairāk izskatās sev līdzīgs. Tā arī sākusies Miervalža Poļa portretu glezniecība un izveidojusies konkrēta metode – skiču vietā izmantot fotogrāfijas. “Fotogrāfijas es rādu potenciālajam upurim, lai atlasa. Vismaz vienu, vēlams, divas, trīs vai piecas. Kurās viņš pazīst sevi, kas ir ļoti būtiski. Tas nozīmē, ka portretējamais daļēji ir līdzautors. Tā nav uzspēlēta lieta, tas ir ļoti svarīgi.”

Agrāk Polis deklarēja, ka gatavs uzgleznot ikvienu. “Es varu gleznot jebkuru cilvēku, jo man nav nepieņemamu cilvēku. Ja man savu portretu pasūtītu sērijveida slepkava, es ar patiesu interesi arī viņu gleznotu. Tikpat labi kā svēto. Jo kas tas būtu par ārstu, kas atteiktos ārstēt cilvēku tikai tāpēc, kas viņš viņam nepatīk.”

Nav gan īsti zināms, cik maksā Poļa pakalpojums, jo pats mākslinieks šo jautājumu publiski nav apspriedis. Vienīgi zināms, ka par šā gadsimta sākumā gleznoto galvaspilsētas mēra Andra Ārgaļa portretu Rīgas domes Finanšu departaments samaksājis māksliniekam 4000 latu.

Polis gan atzīst, ka ar portretēšanu ne vienmēr gājis kā smērēts. Viņš atceras kuriozu: “Viena skaista dāma man pasūtīja portretu. Viendien viņa ierodas, es viņu safotografēju, otrā dienā dāma atkal klāt, bet es viņu durvīs nepazīstu – nav vairs tumši un gari mati, bet sacakoti uz augšu un blondi. “Tā varbūt tagad šitā,” viņa saka. Safotografējām, trešajā dienā viņa atnāk atkal – nu, viņai ir īsi mati, citā krāsā! “Varbūt šitā?” viņa saka. Es apskaitos un teicu: “Ziniet, ja jūs gribat fotografēties, ir taču ļoti daudz salonu, ejiet!”

Paziņas teic, ka pašlaik mākslinieks vairs nav tik sabiedriski aktīvs kā agrāk. Izvairoties no publicitātes, Polis sava mūža dienas aizvada lauku mājās. Tomēr laiks nav spējis samazināt mākslinieka vērienu un spriešanas mērogus. Savās radošajās izpausmēs un to novērtējumā Polis nekad nav bijis pieticīgs. Ne jaunībā, ne briedumā. “Stils – tas esmu es,” jau agrāk apgalvoja mākslinieks. Visdižākais cilvēks, kas varot viņam uzsist uz pleca un paslavēt, esot viņš pats. “Par mani izcilāki ir vienīgi tie, kas jau miruši. Un arī tikai daži.”

Vērtējot Poļa pašslavināšanos, mākslas kritiķis Jānis Borgs iesaka to neuztvert burtiski. “Tā ir savdabīga epatāža. Šādi izteicieni pieder pie Poļa stila, viņa estētikas. Lai vai kā, nevaram noliegt, ka Miervaldis Polis ir spilgta parādība. Mākslinieks, kas devis nozīmīgu artavu Latvijas mākslā.”

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Krists Spruksts/ LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Latvijas stiprās dzimtas. Ciemos pie Abgunstes muižas saimniekiem - uzņēmīgās Avotnieku ģimenes
Pazīstama futbolista 40 gadu vecā sieva žilbina ar ideālu augumu 25
Bolderājā uz ielas atrod narkotikas pārdozējušu sievieti, kurai līdzās stāv pārsalis 4 gadus vecs dēls 30
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности 1