Kāda būs Latvija pēc 10 gadiem? Runā jaunieši no Cēsīm un Rīgas

Kas Latvijā iedvesmo, kas sagādā vilšanos un kāda mūsu valsts būs nākotnē, jautājām Cēsu un Rīgas jauniešiem.

Ej, kur gribi, priekšā koks

Ar jaunajiem cēsniekiem tiekamies vecpilsētas Jauniešu mājā. Pa logiem paveras skats uz Rožu laukumu, kur rožu vietā podos varenas lillā kāpostpuķes. Vecās mājas grīda sāk runāt čīkstošā balsī, kad pa to aizdipo vairāki žigli kāju pāri. Šķiet, ka iemītnieku dzirksteļojošais spars ēku padara par vairākiem gadu desmitiem jaunāku un staltāku. Jaunieši iekārtojušies pie apaļa galda – aizrautīgi, moži, smejoši, prātīgi, zinoši. Rotaļīgi viņi mētājas ar idejām, un enerģija šļakstās uz visām pusēm. Jauniešu domas nav apaugušas ar pesimismu un neticību, viss, ko viņi saka, ir ar plusa zīmi. Tā ir agras jaunības pievienotā vērtība. Viņiem ir piecpadsmit, sešpadsmit un septiņpadsmit gadu.

Sarunu sākam uz pozitīvas nots – kas Latviju viņu acīs padara pievilcīgu un ļauj te justies labi. “Mani iedvesmo tas, ka mēs novērtējam dabas skaistumu, pamanām košās rudens lapas un saudzējam dabu. Tas rada labu sajūtu,” sāk Beatrise Maija Krieviņa. Meitene atklāj, ka viņai kopš bērnības ir ieaudzināts nedarīt pāri zemei, nenomētāt atkritumus, saredzēt visu dzīvo, mīlēt kokus un puķes. “Pozitīvi, ka pārgājis prombraukšanas bums un jaunieši kļuvuši patriotiskāki. Kādu laiku latviskums un dzimtenes mīlestība bija apslāpēta, bet tagad atdzimst jaunā veidolā. Modē ir Latvijas karoga simbolika. Latviešu dizaineri rada dabiskas, latviskas lietas, atver kafejnīcas, uzplaukt nekomerciālā kultūra, māksla,” enerģiski turpina Reičela Adele Bišere. Katrīnu Veitneri iedvesmo uzņēmēji, kas visu panākuši ar apņēmību un pašu spēkiem. Viņa priecājas par cēsniekiem, kas atvēruši mazas bodītes un kafejnīcas, ko novērtē gan savējie, gan pilsētas viesi. “Tās nav lielveikalu ķēdes, kur viss ir rūpnieciski ražots, bezpersonisks. Ieejot veikalā, jūti roku darinājumus un sastopies ar pārdevēju, kas tevi personiski uzrunā.”

Rūdis Matīss Vanags uzskata, ka nenovērtējams resurss tik mazai valstij kā Latvija ir jūra – gan skaisti, gan stratēģiski nozīmīgi. “Domāju, ka mūs kopā satur tas, ka Latvija ir salīdzinoši maza un daudzām tautām nepazīstama,” vērtē Kristaps Grieznis. “Mums ir divi miljoni iedzīvotāju, bet sportā esam daudz sasnieguši. Mūsu skeletonisti, bobslejisti, pludmales volejbolisti ir pazīstami pasaulē. Tas mūs saliedē. Mums ir daudz mežu – ej, kur gribi, vienmēr būs kāds koks, un tas ir patīkami. Daudzas valstis ir tik urbānas, ka daba izzūd.” Rodas iespaids, ka planētas kā dzīva organisma, vienotas sistēmas izpratne jauniešos ir iedēstīta kā veselīga sēkla.

Mēs visi esam vieni dzīvnieki

Dziļā plaisa, īstenībā bedre, kas ir starp varu un sabiedrību, turīgo eliti un vienkāršajiem pilsoņiem, atbild jaunieši, kad jautāju par to, kas, pēc viņu domām, Latvijā būtu jāmaina. “Šķiet, ka valdība vispār neieklausās cilvēkos. Piemēram, apjukums bēgļu jautājumā. Viņi varētu normāli pastāstīt, un viss būtu skaidrs,” saka Beatrise. Dalīt cilvēkus ir nepareizi, aizsvilstas jaunieši, kas bijuši Eiropā un sadraudzējušies ar dažādu reliģiju un tautu vienaudžiem. Jaunie cilvēki runā pacilāti, emocionāli, meklējot atbilstošus vārdus, lai precīzāk paustu savu nostāju. Nevienā jautājumā viņi nav vēsi un vienaldzīgi. Beatrise turpina aktuālo tēmu par bēgļiem: “Viņi taču bēg no kara! Dažiem ir bažas, ka viņi grib tikai pabalstus, bet diez vai viņi uz šejieni nāks pēc pabalstiem.”

Jāuzņem, iesaucas Reičela. “Gribētos, lai mēs nebūtu atdalīti no Eiropas. Mēs visi esam vienādi cilvēki. Mūsos ir instinkts baidīties no tā, ko nepazīstam un nezinām, tas izraisa nepatiku, bet tā nevar dzīvot. Lai kāda būtu cilvēka rase, mēs visi esam kā vieni dzīvnieki. Nevar uzskatīt: tu esi atšķirīgs, tāpēc es ar tevi nedraudzēšos. Ir jāpārvar instinktīvās bailes no svešā. Esmu par šo tēmu runājusi ar dažādu paaudžu cilvēkiem, jo mani interesē, kā kurš to redz. Lai attīstītos, ir jārespektē jaunais un nezināmais. Nevar turēties pie vecā. Bez evolūcijas mēs būtu palikuši pusmērkaķu stadijā.”

Pēc viņas domām, internacionālāka vide netraucētu Latvijā saglabāt un izcelt mūsu kultūru. Mārtiņdiena, Miķeļi, saulgrieži – mūsu tradīcijas ir pilnīgi unikālas, iesaucas jaunieši. Fantastiskas! “Varbūt tas, ka te būs dažādas kultūras, pat stiprinās mūs. Tu vari kaut ko iemācīt viņiem, un sīrieši vai afrikāņi atklās tev ko jaunu. Mums vispār nav pieredzes ar bēgļiem. Esam saklausījušies negatīvus stereotipus un atkārtojam tos.” Reičela pazīst kādu puisi musulmani. “Viņš teica, ka liela daļa no tā, ko par viņiem runā, ir absurds. Viņi ir par vienotu pasauli un grib iekļauties sabiedrībā. Mēs nevaram definēt tautu, ņemot par pamatu vienu sliktu piemēru.” Katrīna piebilst, ka arī viņa Vācijā satikusi puisi, kurš dzimis Palestīnā un dzīvojis Gazā – vietā, kur bijis nežēlīgs karš. “Viņš teica, ka nav vainīgs, ka tur piedzimis un ir musulmanis. Latvijā par islāmu stāsta vienpusīgi. Musulmanis vai citas reliģijas pārstāvis, viss vienalga, viņš ir cilvēks. Ja viņš izmācīsies par ķirurgu, tad palīdzēs cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai ir izraēlietis, vācietis vai kādas citas nācijas pārstāvis.”

Vēl Reičelu kaitina politiķu neizlēmība, svarīgu lietu atlikšana, nespēja uzņemties atbildību un rīkoties operatīvi. “Politiķi nestrādā uz rezultātu,” saka jaunā cēsniece. Arī Kristaps domā, ka valdība nekoncentrē uzmanību uz darbu, ka politiķu dzīvē vairāk nosaka tas, kādā mājā viņi dzīvo un ar kādu mašīnu brauc. “Viņi nav simtprocentīgi tajā, ko dara.” Pēc puiša domām, pašreizējais prezidents, salīdzinot ar iepriekšējiem, ir samērā labs. Atgriežoties pie bēgļu jautājuma, Kristaps saka: “Reāli tā arī ir, kā sacīja Reičela: cilvēki ir kā dzīvnieki. Ja cilvēkus salīdzinām ar suņiem, vai tad suņi cits citu šķiro šķirnēs? Šķirnes ir kaut kas līdzīgs rasēm. Aizspriedumi pret melnādainiem cilvēkiem iesēdušies no tā laika, kad viņi bija vergi. Vācijā nometnē satiku melnādainus puišus. Tādi paši kā mēs! Nevajag aizrauties ar nacionālismu.” Edgars Sproģis cer, ka, ienākot bēgļiem, kaut kas mainīsies Latvijas politikā, bet Rūdis domā, ka svešzemju bēgļi Latvijā varētu sākt uzņēmējdarbību. “Mēs varētu izmēģināt īstus citu zemju ēdienus, nevis kā līdz šim – kaut ko līdzīgu. Viņi te varētu realizēt labāko no savas kultūras. Krāsainība uzņēmējdarbībā nāktu par labu.”

Globālais centrs Raiskumā

Latvijas nākotnes potenciāls ir laukos. Nemaz nesmejieties. To no sirds apgalvo cilvēki, kuru rokās ir Latvijas nākotnes būve. “Lēni, bet process iet uz priekšu. Cilvēki atgriežas laukos,” prāto Reičela. “Mana vectēva mammai piederēja veca, veca māja. Kad mēs visi tur aizbraucam – mammas brāļi, brālēni – un kopā strādājam, ir TĀDA sajūta! Latviešiem ir spēcīga dzimtas sajūta. Mēs spējam novērtēt to, ko radījuši senči.” Meitene domā, ka nākotnē latvieši vēl noteiktāk atgriezīsies lauku mājās. Atbrauks ne tikai nedēļas nogalē, bet pārcelsies pavisam, attīstīs savu biznesu. Jā, jā, jaunieši apstiprina cits cita teikto. Tā būs! Man arī viens pazīstams... Un es arī zinu... Dzīvot laukos un strādāt Rīgā ir iespējams!

“Mazie miestiņi ienāk pasaulē ar TĀDU aktivitāti. Piemēram, alus Raiskumietis! Pēc tā atpazīst Raiskumu.” Kristaps piebilst: “Sīka nianse – etiķetes ir sietas ar rokām, jo diegi nav vienāda garuma. Lielveikalā starp vienādām precēm to var pamanīt, un tas ir patīkami.” Jaunieši ar degsmi metas stāstīt, cik forši dzīvot Raiskumā. Tad nu gan, pasaules centru atraduši! “Daba veicina radošo domu,” saka viena meitene, pastiprinot savu pārliecību, ka laukos var attīstīt globālas lietas. “To, ka visi dzenas uz Rīgu, var mainīt, pārvietojot darba vietas uz laukiem,” prātīgi paskaidro Reičela. “Cēsu Mala! Tur ir riktīgi forši! Tu ienāc, skan mūzika, čau, čau, sāc runāties, viss ir tā relaksēti, neformāli,” pārliecina Kristaps. Katrīna turpina: nesen vecā Cēsu arodskola kļuvusi par kopā strādāšanas vietu, kuru par biroja telpu izmanto dažādās jomās strādājošie. Rīgā šādas frīlanceru koptelpas jau kļuvušas populāras. Nu ir arī Cēsīs.

Jauniešu degsme un dzīvotgriba nelīmējas kopā ar Cēsu rimto dzīvi, kas no malas izskatās kā tās vecās, melnbaltās filmas, kurās viss notiek tik lēni, ka šķiet – vēl mazliet, un tūlīt lente sāks griezties atpakaļgaitā. Tomēr viņi, nezinu, mani vai paši sevi, cenšas pārliecināt, ka vislabākā dzīve iespējama mazpilsētā vai, vēl labāk, laukos, pašā dabas klēpī. Kad iebilstu, ka, pēc manām domām, par rāmiem miestiņiem jāsapņo pirmspensijas vecuma cilvēkiem, bet jauniešiem jātiecas uz kultūras un zinātnes meku – Parīzi, Ņujorku, Londonu – un jāmetas bangojošā dzīves virpulī, Kristaps oponē: “Es ar draugiem daudz esmu runājis par to, ka gribētu pārcelties uz lielpilsētu. Tur būtu jautri, forši. Kad vasarā biju Hamburgā, sajūta bija nepatīkama: drausmīga steiga, ārprāts, visi skrien garām, neviens tevi neievēro. Cilvēks tajā burzmā ir nekas. Toties mans draugs dzīvo Raiskumā. Tā gan ir forša vieta – vari vakarā aiziet pie ezera, pabūt ar dabu.” Kristaps pāriet uz filozofiskām toņkārtām: “Ir liela atšķirība, vai tu labi mācies vai esi gudrs. Tas, ka daudz zini, vēl nenozīmē, ka esi labs cilvēks. Ir tādi, kas zubrās, noslēdzas, bet redzesloks šaurs.” Jaunieši kā sūkļi uzsūkuši apkārt virmojošās idejas, saukļus un frāzes, tāpēc grūti pateikt, cik daudz viņu teiktais atspoguļo vecāku, pedagogu, mediju ietekmi un cik ir viņu pašu ģenerētas domas.  

Par kurām personībām jaunieši jūsmo? Kristapa varonis ir Renārs Zeltiņš – televīzijas šova zvaigzne, kura dabiskā, atraktīvā, humora pilnā vadīšanas maniere pie ekrāniem pievilinājusi daudzus skatītājus. Lai gan puiša basketbolista karjera samērā agri aprāvās traumas dēļ, viņš nepadevās un būvēja karjeru citā jomā. Kristaps no tā guvis mācību, ka, saskaroties ar neveiksmēm un šķēršļiem, nevajag apstāties. Reičelu iedvesmo Cēsu Valsts ģimnāzijas ģeogrāfijas skolotāja Ingūna Gaile. “Viņa attīsta audzēkņu domāšanu, mudina darīt labus darbus. Ja tev priekšā ir labs skolotājs, kas ieinteresē saredzēt pasauli daudzkrāsainu, tas ir ļoti vērtīgi.”

“Zinātne attīstās, un tehnoloģijas iet uz priekšu maģiskā veidā,” saka Beatrise. “Mēs mēģenē audzējam gēnus, klonējam dzīvniekus, zinātnieki ir spējuši aizvietot cilvēka galvaskausa daļu. Un tas viss ir ne citādi kā ma-ģis-ki,” Beatrise īpaši uzsver pēdējo vārdu. Pēc viņas domām, tehnoloģijas mūs kā personības degradē, bet vienlaikus ļauj strauji progresēt zinātnei, uzveikt agrāk neizdziedināmas slimības, atklāt zemeslodes un kosmosa noslēpumus. Jaunieši trāpīgi pamanījuši, ka attīstība virzās it kā divos pretējos virzienos – viens ved uz progresu, ļaujot izdarīt atklājumus sfērās, kuru horizonti sniedzas aiz mūsu domāšanas robežām, un pieskarties dievišķai matērijai, otrs ir moderno viduslaiku, domāšanas degradācijas, primitīvisma ceļš. “Ir pierādīts, ka ar katru reizi, kad informāciju meklējam google, noteiktas smadzeņu funkcijas atmirst. Atmiņa vairs nav ar tevi, jo tai ir aizvietotājs. Smadzenes zina, ka tev tikai jāieguglē un tu visu uzzināsi. Tehnoloģijas palīdz atdalīties no realitātes, un cilvēki to izmanto. Atšķirībā no zinātnes mums kā cilvēkiem tehnoloģijas maz palīdz. Ar laiku cilvēki to sapratīs, un modē nāks lietas no pagātnes,” uzskata Beatrise.

Arī Rūdim nepatīk, ka dabisku vidi mūsdienās aizstāj ar kaut ko mākslīgu. Pēc viņa domām, labāki ir zemes ceļi, nevis asfalts. Viņš ir pārliecināts, ka ilgi nebūs jāgaida līdz brīdim, kad nākotne kļūs pārāk moderna. “Tad viss apstāsies, atdursies un kritīs atpakaļ. Ja viss attīstītos vienmērīgāk, lēnāk, būtu labāk.” Par savu nākotni Rūdis īpaši tālā perspektīvā nav domājis. “Peldu līdzi straumei. Mēs taču dzīvojam tagadnē!”

“Pasaules politika reizēm ir tik bērnišķīga! Politiķi lielās: man lielāka mantiņa nekā tev,” spriežot par teritoriju un resursu pārdali, prāto Beatrise. “Man ir sajūta, ka nākotnē pasaule kļūs vienotāka, solidārāka, valdības negrābs sev un nedalīs teritorijas, jo no tā nav nekādas jēgas. Dabas resursi vajadzīgi mums visiem! Kas būs, ja tie izsīks?” Kristaps piebilst: “Es pilnīgi noteikti ticu karmai: ja tu otram darīsi sliktu, tev tas nāks atpakaļ.”

Latvijā dzīvo īpaši cilvēki

Rīgas Imantas vidusskola ir tipiska mikrorajonu būve, kas atgādina kopā sabīdītus klucīšus. Ieejot pa durvīm, uzvirmo no maniem skolas gadiem labi pazīstams virtuves smārds. Platas kāpnes, pa kurām, skaļi klaigājot, mesties lejā vai gausi vilkties augšā. Pie sevis iesmejos, jo sazin kāpēc zibenīgi novērtēju, vai roku balsts ir piemērots, lai pa to nošļūktu. Gari, šauri gaiteņi, kuros skolēni vairs netiek pakļauti mērenai spīdzināšanai, liekot apļot pa pāriem, kā to nācās darīt viņu vecākiem. Nodomāju, ka, neraugoties uz visām pretrunām un batālijām ap likumiem, pozitīvās pārmaiņas, kas pēdējo gadu laikā notikušas izglītības sistēmā, ir milzīgas. Cerību vieš skolā valdošā brīvības un radošo iespēju gaisotne. Jaunā paaudze aug imūna pret sašaurināto padomju domāšanu, rāmjiem un stereotipiem.

Kamēr pētām pie sienas piespraustās 8. klases fotogrāfijas, no kurām raugās smaidīgas un nopietnas pusaudžu sejas, noskan zvans, un klase piepildās ar jauniešiem. Viņiem piemīt lieliska spēja dzīvot šodienā – te un tagad. Diezin vai nākotni viņi spēj modelēt tālāk par nedēļas nogali akvaparkā, brīvlaiku pie vecmāmiņas un Ziemassvētku dāvanām. Un labi, ka tā – nestīvēšanās ap jautājumu “kā būtu, ja būtu” ļauj izplest spārnus. Tomēr audzināšanas stundas laikā viņi stāstīs, kādu redz Latviju – kas iedvesmo, priecē, sarūgtina, kaitina un kādu mūsu zemi viņi gribētu redzēt. Jaunieši ilgi nav jāskubina – viņi runā cits caur citu.

Tāpat kā nedaudz vecākie vidzemnieki, arī jaunie rīdzinieki skaistumu saredz dabā un jūsmo par latviskām svētku svinēšanas tradīcijām. Kristiānai ir skaidrs redzējums: viņa vislabāk jūtas laukos, vērojot skaistas ainavas. Meitene ir sajutusi, ka daba ir neizsmeļams spēka un prieka avots. Ne velti katru nedēļas nogali viņa dodas nevis pilsētas akmens džungļos, bet gan uz dziļiem laukiem pie vecmāmiņas. Smalkā saite, kas latviešu paaudzes saista ar zemi, nav pārtrūksi arī mūsdienu tehnoloģiju mākslīgajā vidē augušajos bērnos. “Katrs gadalaiks ir īpašs, ar atšķirīgiem dabas skatiem,” nopietni piebalso Linda. Jānis domā, ka jānovērtē tas, ka mūs neskar dabas katastrofas, tomēr viņu kaitina vēla rudens un agra pavasara drūmums un pelēcība. “Līdz ar to arī cilvēki ir sadrūmusi, pesimistiski,” secina puisis.

Paula novērtē, ka Latvija nav pārlieku biezi apdzīvota, te nav cilvēku drūzmas un nenotiek trakas lietas, piemēram, terorisma akti. Tajā pašā laikā dzīve nav vienmuļa – Rīgā ir daudz pasākumu. Markuss domā, ka Latvijā dzīvo īpaši cilvēki – draudzīgi un izpalīdzīgi. Piemēram, ja tev izkrīt naudas maks, to atdod. Tāda ir viņa pozitīvā pieredze, kas palikusi atmiņā. Varbūt tāpēc esam tik saliedēti, ka dzīvojam mazā valstī, spriež zēns. Patrīcijai patīk, ka Latvijā cilvēki runā trijās valodās – latviešu, krievu un angļu, tāpēc mums nav grūti kontaktēties ar ārzemniekiem. Meitene domā, ka nākotnē mēs runāsim vairākās valodās – norvēģu, zviedru, varbūt pat ķīniešu, un tas pavērs plašākas darba iespējas tepat Latvijā un pasaulē.

Kas ir tas, kas, jauniešu skatījumā, Latvijā liedz justies labi, kas būtu jāmaina, jāizkustina no vietas? Gausa valsts attīstība un cilvēku kūtrums, secina jaunie rīdzinieki. Jānis prāto, ka salīdzinājumā ar citām valstīm ekonomika attīstās lēni, pietrūkst uzrāviena kultūrā un mākslā. Te nu klasesbiedri metas oponēt: tieši otrādi, ar kultūru pie mums viss kārtībā! Daudzi no viņiem piedalījās Dziesmu svētkos, kur jutās vienoti ar tūkstošiem cilvēku. Un vispār Rīga ir kultūras galvaspilsēta. Daži bērni piebilst, ka viņu mājās vasaras saulgriežus un Ziemassvētkus svin latviskās tradīcijās – pa īstam, no sirds. Linda saka, viņai nepatīk vienīgi tas, ka latvieši aizbrauc uz ārzemēm, jo nav darba un viņi maz nopelna. “Ir jāsaprot: ja esi īsts latvietis, ir jāpārstāv sava valsts, jāmeklē izeja, pašam kaut kas jādara.” Paulu neapmierina izglītības sistēma, ka jāmācās arī tie priekšmeti, kas nepadodas, visu enerģiju ieliekot nevajadzīgās lietās. Vēl viņa domā, ka latvieši ir homofobi un rasistiski noskaņoti, nepieņem tos, kas atšķiras un nav viduvējības. Elīnu apbēdina, ka atrodas cilvēki, kas nenovērtē dabu – piemēslo, bojā, met zemē atkritumus.

Zināšu, kur atgriezties

Mūziķis, aktieris, treneris, direktors, stiliste, žurnāliste – savu nākotnes profesiju sauc 8. klases skolēni. Jaunieši gandrīz vienbalsīgi stāsta, ka ceļos, studēs ārvalstīs, bet atgriezīsies Latvijā. Var just, ka viņiem gribas lepoties ar savu valsti un lai reiz ir tā, ka ārzemnieki brauc mācīties un strādāt uz Latviju, nevis otrādi. Linda cer, ka nākotnē latvieši strādās labi atalgotās vietās un veciem cilvēkiem būs lielas pensijas, lai viņi varētu nopirkt kvalitatīvas zāles. Runājam, ka varbūt nākotnē ļaudis pensiju nenotrieks medikamentu kaudzēs un veselību saglabās, dzīvojot aktīvi. Tikmēr Jānis domā par būvniecības attīstību un modernu arhitektūru, varbūt pat šedevriem, ko aplūkot brauktu tūristi no visas pasaules. Klasesbiedri sāk runāt cits caur citu, sakot, ka gribētu, lai pasaulē aizvien vairāk cilvēku novērtē to, kas Latvijā ir īpašs. Ventas rumba, Rundāles pils, Sigulda, pilskalni – viņi sauc vietas, kur bijuši.

Jānis nešaubās, ka nākotnē Latvijas vārds pasaulē izskanēs saistībā ar dažādiem izgudrojumiem, mūziku un sportu, aizvien vairāk latviešu piedalīsies starptautiskās olimpiādēs un konkursos. Zēns atklāj, ka viņu iedvesmo nevis kāda televīzijas šovu zvaigzne vai popmūziķis, bet gan kādreiz populārā diktore un žurnāliste, runas mākslas meistare Anta Rugāte. “Viņa runā spēcīgāk un skaidrāk nekā mēs visi kopā,” viņš paskaidro savu izvēli. Arī savu nākotni Jānis redz saistītu ar mūziku – estrādes vai džeza. Viņš vēlētos mācīties kādā citā valstī, iespējams, Amerikā, jo saprot, ka tur ir lielākas izaugsmes iespējas. “Ja neizdosies, es zināšu, kur atgriezties,” viņš prātīgi nosaka. Klasesbiedri iebilst, ka Latvijā kļūt pazīstamam ir vieglāk nekā Eiropā vai Amerikā, kur ir lielāka konkurence.

Patrīcija prāto, ka Latvijai piemīt potenciāls attīstīt medicīnas nozari, tāpat mēs varētu izgudrot jaunas zāles un uz pasaules fona izcelties ar sasniegumiem zāļu ražošanā. “Mēs varētu radīt jaunas zāles, kas noderīgas visai pasaulei.” Patrīcija ir sportiste – viņa spēlē futbolu un regbiju un savu nākotni saista ar sportu. Meitene sapņo mācīties Amerikā, jo arī Patrīcijas iedvesmas avots – Latvijas nacionālās sieviešu izlases futboliste Liene Vāciete – ir izcīnījusi iespēju Amerikā studēt sporta menedžmentu un spēlē futbolu augstskolas komandas pamatsastāvā. “Lai cik tālu es dotos un lai kur veidotu karjeru, es zinu, ka man sirdī vienmēr būs Latvija un es vēlēšos šeit atgriezties, jo man tā jau ir bijis. Es piecus gadus nodzīvoju Skotijā un katru reizi, kad braucu projām, raudāju,” saka Patrīcija un piebilst, ka viņai patīk jaunieši, kas meklē, nebaidās un dara to, kas viņiem pa īstam patīk.

Markuss gribētu, lai Latvijā jauniem cilvēkiem ir lielākas izaugsmes iespējas – mācību un darba vietas – un lai studentiem būtu lielākas stipendijas, kas dotu iespēju mācīties pilnīgi visiem. Markuss prāto, ka nākotnē ārvalstu jaunieši varbūt brauks uz Latviju, lai mācītos mūsu augstskolās, kas būs starptautiski novērtētas. Viņu iedvesmo pusmāsa Kristiāna, kas jau agrā vecumā devās uz Ameriku, lai iemācītos angļu valodu, neapstājās pie sasniegtā un tagad studē Nīderlandē. Arī viņš pēc vidusskolas nolēmis mācīties Nīderlandē – dinamiskā, modernā, sakārtotā vidē. Starp citu, to, ka mācīsies Nīderlandē, viņš nolēma jau 3. klasē. Zēns domā, ka viņš reiz radīs pats savu uzņēmumu.

Linda izslejas un ne velti – viņa ir iesaistījusies jaunsardzē un pēc 12. klases plāno iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, lai kļūtu par armijas virsnieci. “Būs jātrenē un jākomandē,” nākotni iztēlojas meitene. Pievērsties militārajai jomai viņu iedvesmojis tētis, kas bijis militārās vienības līderis. Paula gribētu kārtīgi izceļoties un pēc tam nodibināt ģimeni. Pagaidām gan viņa nezina, kur ņems naudu ceļošanai, bet noteikti grib apskatīt pasauli un saprast, kādas izaugsmes iespējas ir citās valstīs. “Es gribētu kļūt par žurnālisti,” viņa koķeti atzīstas. Kāda meitene no priekšējā sola piebilst, ka svarīgi, lai ārzemēs dzīvojošie latvieši neaizmirst savu valodu un iemāca to arī bērniem.