"Viņa raudot stāstīja par dārzu, par mazbērniem..." VUGD pirms svētkiem publicē aizkustinošu vēstījumu

Otrās adventes kluso un ģimenisko svētku nedēļa aizritējusi ikdienišķās rūpēs. Darbā apkopotas gada atskaites, skolēni priecājas par gaidāmo brīvlaiku. Tiek gādātas eglītes, meklētas dāvanas, kuras likt Ziemassvētku vecīša maisā, lai sagādātu prieku sev tuviem cilvēkiem...

Tā bija trešdiena. Rīta cēliens. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) dispečere saņēma zvanu no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ar lūgumu palīdzēt ātrās palīdzības brigādes darbiniekiem atvērt aizslēgtas dzīvokļa durvis, aiz kurām atrodas slima sieviete.

Mediķus bija izsaucis nama sētnieks, kurš, slaukot pagalmā pēdējās rudens lapas, sadzirdējis palīgā saucienus. Sauciens nāca no piektā stāva dzīvokļa, kur pie pusatvērta loga, mājot ar rokām, stāvēja sirmgalve un lūdza palīdzēt, jo sāp…

Ugunsdzēsēji bieži palīdz iekļūt mitekļos, ja ir dzīvības vai veselības apdraudējums – aizcirtušās durvis, kur palicis nepieskatīts zīdainis vai uz plīts aizmirsts katliņš vāroties. Tomēr biežāk nākas palīdzēt mediķiem nokļūt pie pacienta aiz aizslēgtām durvīm, kuram pieticis spēka vienīgi piezvanīt.

Ieradušies izsaukuma vietā, pie daudzstāvu ēkas pilsētas daudzdzīvokļu māju rajonā, kur jau atradās mediķu brigāde un policijas ekipāža, ugunsdzēsēji, paņēmuši durvju atvēršanas instrumentus, satrauktu iedzīvotāju pavadībā devās pa kāpnēm augšup. Kāpņu laukumiņā, pie aizslēgtajām durvīm bija sapulcējušies mediķi un policisti, kuri uzturēja sarunu ar kundzi caur aizslēgtām durvīm. Tā, gan vairāk bija skaņu saklausīšana no aizdurves, jo uz jautājumiem: „Vai Jums kas sāp?” un „kur ir atslēgas, vai varam kādam radiniekam piezvanīt?” neskaidras atbildes skanēja ļoti klusi.

Vairumā lielpilsētu dzīvokļiem ir ierīkotas metāla ieejas durvis. Cilvēki vēlas pasargāt sevi un justies drošībā, bet izrādās, ka nereti šādi tiek šķirti arī no palīdzības saņemšanu. Atvērt tādas bruņotas durvis ir sarežģīti, jo metāla stenderis ar enkurstieņiem ir ieurbts dziļi betona sienās, un tautā sauktā „zirnekļveida” atslēga vērtni padara par neieņemamu cietoksni.

Gadās, ka vientuļie cilvēki dzīvo pilsētas dzīvokļos, un vismazāk viens otru sveicina kaimiņi no vienas kāpņu telpas...

No sētnieka uzzinājām tikai to, ka šai kundzei esot dēls, kura tālruņa numuru gan nezinot, un ka jau sen – vairākus gadus viņa nav redzēta ejam uz veikalu vai vienkārši pastaigājoties ārā. Sapratām, ka šis būs viens no daudziem gadījumiem, kad gados vecs, aprūpējams cilvēks tiek ieslēgts mājās, lai nenoklīstu, un nepazustu pilsētā.

Izvērtējot, glābšanas darbu radītos iespējamos materiālos zaudējumus, un saprotot, ka ielikt vietā izsitu logu vienmēr būs lētāk nekā atjaunot deformētas tērauda durvis, pakonsultējušies ar mediķiem, nolēmām nokļūt pie pacientes caur logu ar autopacēlāja palīdzību.

Kad mehāniskais grozs bija sasniedzis palodzi, sapratām, ka logs nav cieši aizvērts, jo viegli padevās rokas spiedienam. Degunā iesitās sastāvējuša gaisa smārds. Pie ledusskapja, atbalstījusies pret galdu, šūpodamās stāvēja sīka, sirma kundzīte. Uzmanīgi, cenšoties nesabiedēt vecmāmiņu, nolecām uz virtuves grīdas. Mediķi bija likuši pajautāt viņai šodienas datumu, vārdu un uzvārdu. Vaicājām vairākas reizes, jo šķita, ka viņa nedzird mūsu jautājumus. Vaidot pastāvīgi atkārtoja, ka esot viena un stipri sāp.

„Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtais gads, dienu nezinu, bet sauc mani Silvija Liepiņa (vārds mainīts,aut.)”, kustinot izkaltušās lūpas, beidzot pateica sirmgalve.

Dzīvoklī valdīja pamestības sajūta, pie sienām nodzeltējušas, veclaicīgas fotogrāfijas. Sazinoties ar policijas darbiniekiem, tika dots norādījums meklēt atslēgas un dokumentus, kuri apliecinātu kundzes identitāti. Sekcijas atvilktnēs praktiski nebija ierastu priekšmetu, vien kādu izjukušu kreļļu paliekas, veca ķemmīte, adāmadatas, izgriezumi no žurnāliem, papīri, dzijas kamolītis un vēl dažādi citi sīkumi. Skaidri bija redzams, ka dzīvoklī viņa dzīvo viena, un aprūpēta tiek reti.

Istabas stūrī, uz zemes gulēja liels televizors, kurš, acīmredzot, bija nokritis no skapīša. Pacēlām un nolikām to atpakaļ, iebīdījām dziļāk stūrī. Zābaki lipa pie grīdas visā miteklī. Pie nesaklātās gultas stāvēja galdiņš, uz kura šķīvī gulēja nocelta telefona aparāta klausule, bet blakus bija piesliets kruķis. Koridorā stāvēja liels spoguļskapis, kurā skaidri saredzēt neko nevarēja, jo tas pārklāts ar tauku un mušu slāni. Varēja saprast, ka uzkopts šeit nav sen, jo iemītniece nevar parūpēties ne par sevi, kur nu vēl par dzīvokli. Atslēgas atrast neizdevās, bet atradām kādu bankas kvīti, kurā bija rakstīts viņas vārds, uzvārds un personas kods... dzimusi 1929.gadā...

Kolēģis bija palicis ar Silvijas kundzi virtuvē un, viņiem sarunājoties, varējām dzirdēt, kā viņa raudot stāstīja, ka bijusi grāmatvede, un cilvēki viņu cienījuši, bet nu nevarot vairs neko. Stāstīja par dārziņu, kuru kopusi, par mazbērniem, kuri tūlīt nāks no skolas… Nesen, ejot uz veikalu, esot lauzusi kāju un tagad pēc pastaigas uz veikalu tā sāpot.

No mediķiem saņēmām norādījumu piedāvāt viņai doties uz slimnīcu, no kā sirmgalve atteicās, sacīdama, ka tomēr gribot palikt mājās un pagulēt. Ja cilvēks atsakās doties uz slimnīcu, tad ne mediķi, ne mēs neesam tiesīgi pārvietot bez piekrišanas. Izpildot vēl dažus mediķu norādījumus konstatējām, ka šobrīd kundzes veselībai un dzīvībai draudu nav.

Teicām viņai, ka pavadīsim uz istabu, un tikai tad sapratām, ka viņa arī neredz... Uzmanīgi paņemot trauslo būtni uz rokām, kolēģis viņu aiznesa uz gultu, kurā uzmanīgi viņu ieguldīja un sasedza ar segu. Sirmgalve apķērās ar rokām ugunsdzēsējam ap kaklu un teica: „Ļauj, dēliņ, es tevi sabučošu”, un tik sirsnīgi piespieda savu bezzobaino muti viņa vaigam zem ķiveres. „Es tagad esmu slima, bet, kad izveseļošos, noteikti uzklāšu galdu un uzaicināšu jūs visus pusdienās. Atnāksiet?”, jautāja viņa. „Protams māmiņ, ka atnāksim, tu tikai tagad paguli, labi?” Šajā brīdī asaras sariesās acīs – no bezpalīdzības sajūtas. Jo sadzirdējām cilvēcīgi patiesas ilgas pēc ģimeniska siltuma, pēc ciemiņu sarunām pie kopīga viesu galda, pēc gaidāmo svētku sajūtas, kura cerīgi mājo pat visdziestošākajā sirdī. Šajā brīdī sapratu, ka mūsu negaidītā ierašanās Silvijas kundzes dzīvē, varbūt būs pēdējais viesu apciemojums, kurā viņa varēja izrunāties par to, kas viņai rūp un sajust cilvēcisku siltumu no ugunsdzēsēja rokām, kuras viņu saudzīgi noguldīja gultā.

Mēs skrienam pa veikaliem, jo ir pēdējā pirms svētku diena – vēl jāieskrien frizētavā, vēl jānomazgā mašīna, vēl…, vēl…, vēl..., vēl jānopērk dāvana… Bet ir tuvi cilvēki, kuriem nav vajadzīga Tava pirktā dāvana, jo sirds siltumu nevar ne nopirkt, ne aizņemties bankā, ne atsūtīt ar sms…

Tu esi mana dāvana ar to, ka neaizmirsti mani. Lai šoreiz izpaliek veikalnieks ar savām atlaidēm – vienkārši atbrauc ciemos padzert tēju, vienalga kad!

Pēcvārds.

Kad devāmies atpakaļ pie pacēlāja groza virtuves logā, ieskatījos ledusskapī – pārklājies ar vieglu pelējumu, tas manī raudzījās ar pilnīgu tukšumu. Atgriežoties savā struktūrvienībā, sazinājos ar sociālo dienestu, kurā uzzināju, ka policisti jau bija nodevuši Silvijas kundzes datus, un ir nozīmēts atbildīgais darbinieks, kurš meklē viņas radiniekus, lai viņai tiktu radīti dzīves cienīgi apstākļi.

Atcerieties arī jūs parūpēties par saviem vecākiem, vecvecākiem, kaimiņiem! Varbūt tieši šobrīd viņi jūtas ļoti vientuļi un ir nepieciešams jūsu atbalsts!