Pasaule ir maza: latviešiem puzuri, indiāņiem – sapņu ķērājs

Par sapņu ķērāja dzimteni tiek uzskatīta Ziemeļamerika. Labs miegs ir laba dzīve, vēsta sena turienes indiāņu paruna. Savu sakrālo jēgu sapņu ķērājs nav zaudējis arī mūsdienās. Uzskata, ka tas uztur saikni ar garu pasauli, palīdz orientēties sapņu ceļojumā un ietekmē likteni. Tā pamata būtība ir sapņu šķirošana – murgi, izmisums, bailes izbirst kā caur sietu un aizlido izplatījumā, bet burvīgākie sapņi un mīlestības zibšņi iepinas amuleta tīmekļos un paliek pie sapņotāja. Labākais sapņu ķērājs ir tas, kas pagatavots paša rokām, tāpēc dodos pie mākslinieces Ilzes Dātavas, kuras radošajās darbnīcās top lieli un mazi sapņu ķērāji.

Mākslas terapija ikdienas lietošanai

Mājā ar skatu uz masīvu, nokūpējušu dārza kamīnu un Māras dīķi, kurā šūpojas dzeltenu lapu laivas, jaušama radoša pārpilnība – te ir gan milzu sapņu ķērāji, gan māla un koka zvaniņi, gan pašu lietas sveces un mandalas no zirņiem un pupiņām. Uzvējo citronmētras un lavandas aromāts, tas ceļas no eļļām, kuras Ilze pievieno pašvārītām ziepēm. Iekārtas diedziņos karājas meža zemeņu mētras. Uz galda sveces zeltainos svečturos, kas atgādina gliemežvākus vai varbūt seno tautu upurēšanas altāri. “Improvizācija, jaunrade un galvenais: sapņu ķērāju spēj izgatavot ikviens, arī tie, kas neprot ne adīt, ne tamborēt, ne pogu piešūt,” Ilze ļauj krāsainu diegu kamoliņiem aizripot katram savā virzienā. Noceļot kastei vāku, no tās uzvirmo baltu un krēmkrāsas spalvu mākonis. “Mana misija ir mākslas terapija ikdienas lietošanai,” paskaidro Ilze.

No divdesmit radošajām praksēm, ko piedāvā māksliniece, šobrīd pieprasītākā ir sapņu ķērāju darbnīca. “Sapņu ķērāju radīšana vienlaikus ir gan meditācija, gan krāsu terapija. Pieauguši cilvēki, kas strādā birojos, ieraugot krāsu un faktūru jūkli, kā bērni metas spēlēties, un viss notiek pats no sevis.” Radot sapņu ķērāju, cilvēks intuitīvi ieliek tajā dziļi personisku maģiju, visu sirds burvestību – aizsardzības zīmes, krāsu gammas, kas iedarbojas uz zemapziņu un rada labu pašsajūtu, saka Ilze, pārcilājot krellīšu kārbas. “Vienam der meditācija dabā, citam joga vai skriešana, vēl kāds rod mieru un gūst prieku, radot, piemēram, sapņu ķērāju. Mana meditācija ir darīšana – zīmēšana, veidošana, ravēšana, ēdiena gatavošana. Rezultāts nav tik svarīgs kā pats process. Rūpnīcā ražots sapņu ķērājs ir akurātāks, glītāks, bet enerģētiski vēss un svešs. Sapņu ķērājs neiekļaujas stingros likumos. Tā radīšanu es salīdzinu ar to, kā namamāte gatavo pusdienas. Viņa buras virs katla, pieliekot pa šķipsnai prieka, enerģijas, veselības, veiksmes – visu, kas vajadzīgs ģimenei.” Ilze ievērojusi – lai cik izklaidīgi un ārēji vienaldzīgi cilvēks gatavotu sapņu ķērāju, tajā tik un tā ielavās daļa no viņa individualitātes, turklāt lielāka, nekā varētu domāt. Spurainu vai mīkstu diegu, krāsu, vizuļu, zvaniņu, spalviņu, ķeburu, rotu un dabas materiālu izvēle un kombinācijas atspoguļo iekšējo stāvokli. Tā ir! Nekur no saviem sapņiem neaizbēgsi.

“Darbojas, un kā vēl,” Ilze apliecinoši māj ar galvu. Virs gultas piekārts sapņu ķērājs ļauj cieši iemigt un saldi izgulēties. Tas, kurš ir piedzīvojis vairākas mokošas bezmiega naktis un trulas, halucinācijām līdzīgas dienas, kas tām seko, būs gatavs atdot pusi, ja ne visu karaļvalsti par mierpilna, veselīga miega stundām. Ja sapņu ķērājam patiesi piemistu brīnumains iemidzināšanas spēks, nešaubos, ka bezmiega mocīto vidū tas kļūtu par pielūgsmes un kulta objektu. Ak, ko tikai cilvēki dara, lai dotos miega valstībā! Aizspiež ausis ar īpašiem aizbāžņiem, uzliek ciešas auduma nakts brilles, lai, nedod Dievs, kāds sīks gaismas stars netiktu tām cauri. Daži liek uz galvas spilvenu, citi izpilda sarežģītus vakara rituālus, skaita aitas, dzejoļus, bet beigās lamu vārdus.

Pazīstu sievieti, kura, lai nomierinātos un noslēgumā iemigtu, austiņās vairākas stundas klausās apdullinošas dūcoša putekļu sūcēja skaņas (tās pieder pie tā sauktā baltā trokšņa, kas ieved transā). Cita dod priekšroku fēna šņākoņai astoņu stundu garumā youtube vietnē. Tos, kas pirms gulētiešanas internetā atrod negaisa, lietus un jūras skaņas, pat nav vērts pieminēt. Daži saka, viņus nomierina trimera aurošana pagalmā aiz loga vai baložu dūdošana uz palodzes. Savukārt kāda kundze (pirms tam negulējusi vairākas naktis) pēc pretsāpju potes, ar siekalu atsūcēju mutē, rudens saules staru apspīdēta, aizmiga zobārsta krēslā. Tā gadās, jo – kas var būt saldāks par miegu!

Kad cilvēks brīnās, viņš atveras

Es atloku piedurknes un noskaņojos sava sapņu ķērāja radīšanai. Pēc visiem likumiem tā pamatne būtu jāsapin no klūdziņām, bet tās ātri plīst, tāpēc izvēlamies baltu kabeli. Skaisti nav, toties praktiski. Ilze to saliec ripā un nostiprina ar līmlenti. Izvēlos debesu zilu lenti un sāku meditatīvi apļot. Kad kabelis ir glīti notīts, daudz neprātojot, ņemu tirkīzzilu vilnas dziju ar sudraba diedziņiem un sāku vīt tīklu, kurā, ticu, ieķersies mani jaukākie sapņi, bet baisākie murgi izčākstēs kā ziepju burbuļi.

Kā tas viss sākās? Ilze Mākslas akadēmijā studēja scenogrāfiju, tomēr drīz vien saprata, ka teātra formāts neatbilst viņas pasaules uztverei un nav īstais aicinājums. Scenogrāfija ir vīriešu nodarbe, jo viņiem ir cita telpas uztvere, tehniskā domāšana, paskaidro māksliniece. “Strādājot speciālajā internātskolā, es sapratu, ka vienīgais ceļš, kā panākt, lai bērni man pievērš uzmanību, ir pārsteigums. Saka, Dievs mūsos kaut ko jaunu var ielikt tikai izbrīna brīdī, kad cilvēks atveras. Ja tu esi nihilistiski noskaņots, nekas nesanāks. Tā nu man nācās nepārtraukti pārsteigt un ieintriģēt. Es visu laiku improvizēju, un, var teikt, ka tajā internātskolā bija manas pirmās radošās darbnīcas.”

Vēlāk Ilze bija māksliniece svinību aģentūrā. “Man ļoti patīk tas, ka viss notiek ātri, radoši, nekas nav tehniski sarežģīts, nav jābūvē un jājauc nost, un mana darba mērķis ir prieks. Tas ir tik sievišķīgi – audumi, trauki, vāzes, ziedi, spožums. Sievietes jau to vien visu dzīvi dara, kā rada ap sevi smukumu. Tēmas mainās, sākot ar viduslaikiem, turpinot ar austrumnieciskiem motīviem un hipijiem. Visu laiku balle!”

Dzīpari kā akrobāti met kūleņus ap manu sapņu stīpu. Apļa simbolika ir sena kā pasaule. Tu, cilvēk, kā zirneklis vij savu tīklu, liekot pieturas zīmes rotu veidā – baltā spalva, lai bērnam stipra veselība, zilais zvaniņš, lai aizved tevi uz tālām zemēm, baltā krellīte, lai sargā mājas mieru. Dzin-dzin, dzirdi noskan. Ilze iesaka sapņu ķērājā likt zvārgulīšus, jo smalkās skaņu vibrācijas, arī bērnu smiekli un putnu dziesmas, attīra auru un telpu. Skaisti sapņu ķērājos izskatās latviskās aizsardzības zīmes. “Gadās, ka sapņu ķērājs ir vienās spalvās. Cilvēks jūt, ka tieši tās viņam vajadzīgas. Mēs nezinām, kāpēc kaut ko izvēlamies. Viss, ko darām, radām, sakām, ir mūsos, un mēs ar katru darbību meklējam personisku harmoniju,” saka Ilze.

Viņa vienmēr cenšas, lai radošo darbnīcu dalībniekiem būtu pieejami daudzveidīgi materiāli. Desmitiem dziju kamolu, diegi, krāsainu spalvu grēda, zvaniņi. Katrs var doties mežā un atrast savu zariņu, čiekuru, koka gabaliņu, akmentiņu, ko iepīt sapņu ķērājā. Tam varam izstāstīt savu stāstu – atklāt, kā jūtamies, ko vēlamies, kā pietrūkst, no kā gribam atbrīvoties. “Gadās, ka cilvēki piektdienas vakarā atnāk noguruši, ar visu nedēļas stresa kravu plecos: kā ķeras klāt, tā diegi plīst, krelles krīt zemē, un vispār nekas nesanāk. Tad sapņu ķērājs jānoliek malā un jāaiziet uz brīdi prom, ļaujot, lai ķermenis atbrīvojas no stresa. Viss notiek tad, kad esi iekšējā ritmā.”

Kad Ilze savās radošajās darbnīcās iekļāva sapņu ķērāju izgatavošanu, viņa gribēja uzzināt ko vairāk par savādā, ar mistiskiem pinekļiem caurvītā rata izcelsmi, tāpēc ļoti nopriecājās, kad kādu dienu satika autentiskos indiāņus no Ziemeļamerikas. Izrādījās, ka indiāņi ar poēziju neaizraujas, bet sapņiem pieiet pavisam praktiski. Uz lūgumu, lai pastāsta ko vairāk par sapņu ķērājiem, vīri paraustīja plecus un attrauca: “Labam miegam. Kam tad vēl?” Ilze nosmejas: “Tajos laikos indiāņi daudz nerunāja. Zināja, un viss.”

Leģenda vēsta, ka sieviete zirneklis ir Visuma dievietes metafora. Sākot no centra, mazītiņa punkta, viņa auž realitātes tīmekli. Reiz kādu dienu Visuma valdniece paraus diega galu un satīs pasauli atpakaļ centrā, pašā sākotnē, nulles punktā. Viņa iemieso sievišķo spēku, kas rada visu, kas tai ir apkārt, ar neredzamu tīklu savienojot cilvēkus, dzīvniekus, kokus, augus. Viss ir viens – viss ir saausts kopā.

Dažu cilšu indiāņi gatavoja ovālas formas sapņu ķērājus un karināja virs bērnu gultām, lai pasargātu no murgiem un ļaunajiem gariem, kas iekāro bērnu sirdis un izsūc veselību. Indiāņi uzskatīja, ka sapņu ķērājs palīdz atcerēties sapņus vai arī apzināties sevi sapnī. Jāņem vērā, ka gandrīz visu seno tautu priekšstatos sapņiem bija ļoti liela nozīme. Tos uzskatīja par logiem uz citām pasaulēm, kuru grūti atšifrējamā simboliskā valoda atklāj būtības noslēpumus. Arī mūsdienās, runājot par apzināto sapņošanu, tiek pieminēta sapņu ķērāju spēja palīdzēt sapņotājam labāk orientēties sapņa labirintos. Apzināto sapņu praktizētājiem nesteidzīgi un pamatīgi pašiem jāgatavo sapņu ķērājs, katrai spalviņai un krellītei liekot kļūt par ceļa rādītāju, pieturas zīmi sapņa mīklainajos gaiteņos. Atrodoties miegā un ieraugot pazīstamo krellīti vai mezgliņu, cilvēks atpazīst sevi ceļojuma laikā. Vēl viens norādījums – sapņu ķērājs jākarina tā, lai tas gaisa plūsmā varētu brīvi kustēties. Dažas indiāņu ciltis uzskatīja, ka spalvas sapņu ķērājā nevajag likt, jo tās var traucēt, izraisot pārlieku gaisīgus, pavieglus un muļķīgus sapņus.

No sarežģītajām indiāņu leģendām nevar īsti saprast, kurš tīkla caurums ļauj sapņiem izslīdēt cauri un kurā tie ieķeras. Pēc vienas versijas, tīkls aiztur murgus, neļaujot tiem iekļūt cilvēka apziņā, jo tumšā enerģija ir izkliedēta un bezmērķīga. Tāpēc ļaunie sapņi sapinas tīklā un izgaist ar pirmajiem saules stariem. Turpretī pozitīvā, augšupceļošā enerģija fokusējas uz cilvēku caur nelielo caurumu tīkla centrā. Pēc otras versijas, negācijas iziet caur ķērāja centrālo punktu, bet labās idejas un domas ieķeras tīklā un spalvās. Pa diegiem, rotām un spalvām, kas piestiprināti pie amuleta, labākie dzīves scenāriji un sapņi nolaižas pie saldi guļošā. Šamaņu praksē sapņu ķērājs tiek izmantots arī par maģisku spēka atribūtu. Šamanis izkāra sapņu ķērājus savā namā. Tā nu ik dienu tajā sapinās gari un uzkavējās šamaņa sabiedrībā līdz vēlai naktij, pa spalvu vītnēm nolaižoties pie cilts burvja. Ziemeļu šamaņi nešķiroja garus labajos un sliktajos, tie visi kalpoja vienam mērķim – lai atvērtu šamaņa maģiskās spējas. Kad sapņu ķērājs izdila un saplīsa, tas nozīmēja, ka tas savos apskāvienos vairs nespēj noturēt garus un sapņus.

Sapņu ķērāja līdzinieks puzurs

Uzmetis kūkumu, istabas stūrī stāv liels, sauss koks. Forma, raupjās līnijas, krāsu pārejas piesaista manu skatienu – dabas dizains ir perfekts savā lakonismā un pilnībā. “Es ticu, ka Dievs ir dabā. Nu ir, ir viņš tur,” aizrautīgi turpina Ilze. “Ir svarīgi, lai cilvēks nezaudē saikni ar dabu, lai visu laiku jūt tās klātbūtni. Tie, kas ar automašīnu brauc uz darbu stiklotā birojā un atgriežas mājās kādā no augstceltnēm, dabu biežāk redz plazmas televizorā nekā realitātē. Ja nevari aizbraukt uz mežu, pastaigāt gar jūru, iebrist pļavā, atnes kādu dzīvās dabas fragmentu mājās – koka zaru, akmeni, kaltētus ziedus. Ja mūs pievelk noteiktas faktūras – koks, akmens, baltas jūras smiltis, tas nozīmē, ka tās dziedina dvēseli. Piemēram, tu skaties uz smiltīm stikla traukā un domās bradā gar jūru.”

Jūras noskaloti ieapaļi stikla gabaliņi, māla pikucis, kaut kur atrasta atslēdziņa, poga – to tak visu var piestiprināt pie sapņu ripas! Kabata, cilpa, riņķis – es tikai pinu un pinu. “Tin un klusībā izsaki vēlmes, domā labu. Tas nav tikai sapņu, bet arī veiksmes, prieka, mīlestības ķērājs,” mudina māksliniece.

Esam vienisprātis, ka sapņu ķērājs atgādina latvisko puzuru. Ilze izmēģinājusi gatavot abus un atzīst, ka puzurs ir piņķerīgāks, tam “jāpiešauj doma”, bet formas un struktūras ziņā abi simboliskie pinumi ir līdzīgi. Gan senie latvieši, gan indiāņi figūru kāra virs gultas vai istabas centrā pie griestiem. Abiem būtiska ir gaisa plūsma un griešanās. Ilze zina teikt, ka Dienvidamerikā sapņu ķērāju karina nevis gareniski, bet gan horizontāli, un tad tas vēl vairāk vedina domāt par kosmisku struktūru. Sapņu ķērāji tur esot koši, izdaiļoti ar koka putniņiem. Vēl runājam par to, ka sapņi ir interesanta vieta, process vai varbūt pasaule. Tie ir spilgtāki nekā pati dzīve. Un ja nu mēs dzīvojam, lai sapņotu? Tātad vai sapņus maz vajadzētu cenzēt? Sapņi ir psihoterapijas seanss, kas ļauj par sevi uzzināt to, ko citā apziņas stāvoklī nebūtu atklājuši.

Tirkīza zilā krāsa, ko esmu izvēlējusies savam sapņu ķērājam, esot radošu, dzīvelīgu, meklējošu cilvēku krāsa. Ja tonis ir vairāk violets, tas liecina par garīgiem ceļojumiem, viedumu. Ilze ir pārliecinājusies, ka krāsu starojums iedarbojas gan fizioloģiski, gan psiholoģiski. Cilvēki krāsu vibrācijas uztver ne tikai ar redzi, bet ar katru ķermeņa šūnu. “Vēsie toņi – zils, zaļš, citrondzeltens – iedarbojas attīroši, atvēsinoši, mirdzums ir prieks, svētki. Melnā krāsa nozīmē noslēgtību no pasaules, tās agresiju, negācijām, pieprasījumu, ieslēgšanos čaulā “neaiztieciet mani”. Melnu mēdz izvēlēties radošā inteliģence un pusaudži. Ļaudis nepazināti izvēlas to, pēc kā ilgojas, kā konkrētajā brīdī pietrūkst. Ir jāklausa savai iekšējai sajūtai. Ja modē ir sarkans, bet krāsas starojums nav tev piemērots, to nēsājot, nodarīsi sev pāri – veicināsi stresu un iekaisuma procesus. Ja jūti, ka tev jāēd no oranža šķīvja, dari tā!”

Ilze paņem rokās raibu kaķeni – Rouzijas zaļajās acīs spoguļojas Visums, bet varbūt sākuma punkts, centrs dievietes zirnekļa pasaules modelī. “Mēs krūmos atradām mazu kaķēnu ar lauztu kāju. Veterinārārsts teica, ka kāja jāamputē. Es sajutu, ka to nevajag darīt. Pēc dažiem mēnešiem kaķeni vēlreiz aiznesu pie daktera: “Nu, kura kāja jāamputē?” Tā bija perfekti saaugusi.” Žvirks, un kaķene ir prom – tai pieder dārzs pie Māras dīķa, tātad visa pasaule.

Kamēr runājamies, mans sapņu ķērājs jau ir gatavs. Galos man gribas iekārt oranži sārtus skarainus diegus, divas baltas, pūkainas spalvas un zvaniņu. “Kad gatavo sapņu ķērājus, es neiejaucos procesā, lai viss notiek dabiski un lai katrs izjūt, ko tajā brīdī vēlas,” paskaidro Ilze un tūlīt pamana kādu sakritību. Izrādās, gan manā apģērbā, gan sapņu ķērājā, ko tikko izveidoju, ir vienādi krāsu kontrasti – zilais mijas ar koši sarkano. “Tevī ir vajadzība pēc piedzīvojumiem, prieka un tajā pašā laikā pēc miera. Lūk, tev šķita, ka vadi procesu, bet rezultāts pārsteidza, jo šajā brīdī tu vari izdomāt tikai to, kas tevī ir, un tas, ko radi, atspoguļo tevi.”

Ik pa brīdim viegli sakustoties, jau kādu laiku sapņu ķērājs karājas virs manas gultas. Es nudien nezinu, vai tas ķersta sapņus, garus vai mušas, bet, paskatoties uz to, es vienmēr atceros par labām idejām un sapņiem, kam jāķeras klāt un kas jārealizē.