Ziņojums: būtisks piesārņojums Latvijas ūdeņos var atkārtoties reizi 15 gados

Ziņojumā pausts, ka vairāk nekā 50% Latvijas upju noteces veidojas aiz tās robežām, Krievijā, Baltkrievijā, arī Lietuvā, tālāk ūdens tek caur Latviju un ietek Rīgas jūras līcī (Daugava, Lielupe, Gauja), vai tieši Baltijas jūrā (Venta, Bārta). Īpaši Daugavas upes baseinā, tā augštecē (Krievija) un vidustecē (Baltkrievija) ir attīstīta ķīmiskā rūpniecība un naftas pārstrāde, tur atrodas arī visblīvākais naftas produktu un dīzeļdegvielas cauruļvadu tīkls visā reģionā, kas novecojis, kādēļ samērā bieži rodas avārijas noplūdes. Arī Latvijas teritoriju šķērso vairāki naftas un degvielas produktu cauruļvadi, tomēr to ekspluatācija un uzraudzība ir laba un lielu avāriju riski ir salīdzinoši zemi.

Vērtējot upju ūdens piesārņojuma risku, visjutīgākā ir dzeramā ūdens ņemšana Rīgas pilsētas patēriņam, kas daļēji tiek realizēta no Daugavas upes (Rīgas HES ūdenskrātuves) – šim ūdenim jāatbilst Pasaules veselības organizācijas un Eiropas Savienības Dzeramā ūdens direktīvā noteiktajām dzeramā ūdens kvalitātes prasībām. Kopumā visam robežšķērsojošajam upju ūdenim jābūt lietojamam lauksaimniecības zemju laistīšanā, kā arī sezonas laikā peldēšanai. Ūdens kvalitātei jāapmierina ūdens ekosistēmas prasības, jānodrošina zivju resursu aizsardzība atbilstoši upju baseinu apgabalu plānos (izstrādāti atbilstoši Eiropas Savienības Ūdens Struktūrdirektīvas prasībām) noteiktajam ekoloģiskajam stāvoklim.

Kaut arī katru gadu Valsts vides dienests konstatē apmēram 50 upju piesārņojuma gadījumus, tie parasti ir lokāli un sekas tiek novērstas operatīvi. Ir veikta visu upju piesārņojuma gadījumu detalizēta uzskaite kopš 1991.gada, šajā laikā konstatējot tikai divus patiešām nozīmīgus upju piesārņojuma gadījumus. Pirmais ir sakarā ar 1991.gadā Baltkrievijā notikušo cianīdu noplūdi, kad uz nedēļu nācās apturēt dzeramā ūdens ieņemšanu Rīgai no Daugavas. Otrais gadījums fiksēts 2007.gada martā, kad pēc naftas vada avārijas Baltkrievijā Daugavā/Dvinā nonāca ievērojams piesārņojuma apjoms, no kura vairāk nekā 4 tonnas sasniedza arī Latvijas teritoriju un tika savākts posmā no robežas līdz Daugavpilij. No šīs statistiskas izriet, ka nozīmīgs ūdens piesārņojums varētu atkārtoties ne biežāk, kā reizi 15 gados, pausts ziņojumā.

Jomu reglamentējošie normatīvie akti ir Ūdens apsaimniekošanas likums un Civilās aizsardzībās likums, kā arī uz to pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Katastrofu pārvaldīšanas pasākumi noteikti Valsts civilās aizsardzības plānā un pašvaldību civilās aizsardzības plānā. Vienlaikus tiek izstrādāti upju baseinu apgabalu plāni. Kompetentās institūcijas riska novērtēšanā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Valsts vides dienests, Vides pārraudzības valsts birojs, "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.