Barikāžu aculiecinieki: tas bija laiks ar radio pie auss trolejbusā, darbā un miega stundās

Tas bija laiks ar radioaparātu pie auss trolejbusā, darbā un pat īsajās miega stundās, savās atmiņās dalījušies vēsturisko notikumu aculiecinieki.

Visi atmiņu studijas akcijas ietvaros iegūtie stāsti tiks apkopoti un nodoti Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Barikāžu muzejam un Latvijas Nacionālajam arhīvam tālākai saglabāšanai, bet spilgtākie iekļauti filmā.

Lūk, daži no 1991.gada barikāžu dalībnieku un aculiecinieku atmiņu stāstiem.

Aleksandrs Briedis raksta, ka tolaik bijis Rīgas Jauno tehniķu stacijas darbinieks un bijis darbavietas Latvijas Tautas frontes grupā, kuras uzdevums bija patrulēšana ap Ministru Padomi un tās ārējā perimetra uzraudzīšana: "Iepretim Augstākajai tiesai atradās radioamatiera satelīta uztveres šķīvis ar CNN pārraides translāciju, ap ko pastāvīgi pulcējās un pie ugunskuriem sildījās gan patruļnieki, gan Ministru Padomes ārējo barikāžu personāls, gan nepārtraukti starp Vecrīgas barikādēm un Ministru Padomi kursējošie rīdzinieki, ārzemju viesi, žurnālisti,kinooperatori. Ministru Padomes perimetra barikādes veidoja kravas mašīnas ar piekabēm vairākās rindās, dažas bija arī ar baļķu vai būvdetaļu kravām, malku. Gaisā regulāri atradās armijas vidējā lieluma helikopteri, kuri reizēm kaisīja arī lapiņas un darbināja skaļruņus, izplatot Interfrontes informāciju. Kā vissaspringtāko brīdi atceros LVU stadionā sarīkotā interfrontiešu mītiņa beigu laiku, kad varēja prognozēt sadursmi ar mītiņa dalībniekiem pie Ministru Padomes un mēs visi ieņēmām aizsardzības pozīcijas uz  kravas mašīnu platformām, gaidot iespējamā pretinieka tuvošanos, kas par laimi tomēr nenotika."

Anatolijs Ņikitins tolaik bija Rīgas 1.slimnīcas Ķirurģiskās klīnikas vadītājs: "Kad sākās janvāra barikāžu dienas, mēs, protams, sākām gatavoties. Kādā veidā? Pirmkārt, izrakstījām no slimnīcas visus slimniekus, kuri varēja jau doties uz mājām, lai atbrīvotu gultas vietas. Mēs paredzējām, ka var notikt visādi. Bijām televīzijā redzējuši, kas notiek Lietuvā. Pasūtījām arī rezerves medikamentus, asins aizvietotājus. Turklāt mūsu personāls, mani kolēģi – ārsti un medmāsas – dežurēja Doma baznīcā, kur bija iekārtots medpunkts. 20.janvāra vakarā biju mājās, skatījos televīziju, kad ziņoja, ka pie Iekšlietu ministrijas notiek apšaude. Nekavējoties devos uz slimnīcu – nojautu, ka būs ievainotie. Skrienot pa Skolas ielu, augstu virs galvas lidoja lodes, šaušanu dzirdēju ļoti labi. Uzzināju, ka pa ceļam, vedot uz slimnīcu, jau bija miris kinooperators Andris Slapiņš. Kad iegāju operāciju zālē, tikko bija atvests cietušais – tas bija kinooperators Gvido Zvaigzne. Konstatējām ļoti smagus ievainojumus. Izdarījām visu, lai glābtu cilvēku, bet ievainojums bija ļoti smags. Operācijas laikā pacientam vajadzēja steidzīgi pārliet asinis, viņam bija reta asinsgrupa. Mūsu ārste nodeva asinis turpat uz vietas blakus telpā. Cīnījāmies par Zvaigznes dzīvību vairāk nekā divas nedēļas. No Zviedrijas mums atsūtīja ļoti labu elpināšanas aparatūru. Tomēr dzīvību glābt neizdevās. Tikko kā bijām izoperējuši Gvido Zvaigzni, kad pie mums nogādāja vēl divus cietušos. Atceros, ka strādājām visu nakti, otrā dienā nāca žurnālisti, arī ārzemnieki, bija jāsniedz intervijas. Tā mēs tajās dienās slimnīcā bijām dienu un nakti."

Rīdziniece Andra Rudzīte raksta: "Strādāju mākslas galerijā "M6" Mārstaļu ielā par kafejnīcas vadītāju, un tik svētu, emocionālu, pacilājošu laiku nekad nebiju piedzīvojusi, un diezin vai varu vairs gaidīt. Mans barikāžu laiks ir piepildīts ar vīru kora "Gaudeamus", kur dzied mans vīrs, dziedāto Latvijas himnu un patriotiskajām dziesmām pie Saeimas un Dzirnavu ielā; ar radioaparātu pie auss trolejbusā, darbā un pat īsajās miega stundās; ar tautas radošo garu – ar plakātiem un karikatūrām visur, kur stāvēja brīvības sargi; ar satraucošo dūmu smaržu pievilgušajām drēbēm; ar nemieru un nepārvaramu vēlmi doties atkal uz Vecrīgu, kad bērni sakopti un pabaroti; ar neaprakstāmo sajūtu, ka visa tauta ir vienota, ka visi esam draugi. Jau pirmajā barikāžu dienā mūsu galerijas darbinieces un mākslinieces – galerijas draugi, nesarunājušas sanāca un sāka rīkot ēdināšanas punktu. Naktis pie mums vienmēr bija ļoti rosīgas, un no rīta, kad bija atbraukusi "Norba Aļfredovna", kā to tautā sauca, un izbērti atkritumi, mūsu talcinieces devās mājās, lai dažas stundas atpūstos, un viņas nomainīja citas. (..) Tad nāca traģiskā nakts – līdzdzīvošana, nepieredzēti pārdzīvojumi un sirdssāpes. Pēc tam – samulsums un apjukums, ko tagad darīt, visam beidzoties, atgriežoties mierīgajā ikdienas dzīves ritmā."

Jānis Andersons 1991.gada janvārī bija students un arī biedrs nesen atjaunotajā studentu korporācijā "Talavija": "Talavijas un Selonijas buršu kopīgais barikāžu ugunskurs jeb kā mēs toreiz to saucām – postenis Nr. 21, bija Klostera ielā blakus Saeimas parādes durvīm. Tur pavadījām visas dienas un naktis uz maiņām no 1991.gada 13.janvāra līdz 21.janvāra pulksten 12, kad postenis Nr. 21 tika slēgts. Janvārī Latvijas Universitātē bija eksāmenu sesija, un tāds pēc dūmiem smaržojošās drēbēs no rīta tūdaļ pēc nakts dežūras aizgāju kārtot eksāmenu.

Tai laikā biju Rīgas Doma baznīcas zvaniķis. 1991.gada 13. janvāra visas tautas manifestāciju Daugavmalā bija paredzēts atklāt ar Doma baznīcas zvanu skaņām. Daugavmala bija pilna ar ļaudīm no visas Latvijas. Uzkāpu tornī. Sajūta toreiz bija saviļņojoša, neaizmirstama, pie kājām lejā – vai pus Latvijas, un visi gaida, kad zvanīs Doma zvans. Vai nu dēļ lielā emocionālā pārdzīvojuma, vai varbūt tāpēc, ka spēka man toreiz bija par daudz, bet, kad beidzamo reiz zvanīdams triecu zvana mēli pret pašu zvanu, tam vienā malā ielūza kārtīgs robs."