"Kā cilvēku iedabūt ledainā ūdenī?" - trakais latvietis Valdis Ņujorkā peldas ziemā
Gaidītais sals ir klāt! Ja šodien ir brīvdiena un Ņujorkā uzsnidzis sniegs, Valdis Freimanis ar savu sešu cilvēku grupu droši vien brauc uz Braitonu. Arī tad, ja sniega nav. Bet Braitonā, okeāna krastā, noteikti jau sapulcējies bariņš cilvēku, lai paskatītos uz trako letiņu izdarībām.
Valdim šis ir jubilejas gads – paiet 30 gadi, kopš viņā nodarbojas ar ziemas peldēšanu. Latvijā viņus sauktu par roņiem, Krievijā – par moržiem (valzirgi). Angliski runājošajās zemēs ziemas peldētājiem dots balto lāču jeb polārlāču vārds.
Ar Mildu pie beretes
Valdis ir no Dobeles puses. Tur atradās veco Freimaņu mājas, un no turienes pasaulē devās arī abi dēli. Vecākais, Aivars, drīz devās uz Rīgu, kļuva par žurnālistu, pēc tam par slavenu kinorežisoru, rakstnieku. Mēs joprojām skatāmies un priecājamies par Latvijas varbūt visu laiku labāko filmu Puika, kam Aivars Freimanis bija scenārija autors un režisors. Tagad viņa īpašumā jau ir trīs augstākie Latvijas kino jomas apbalvojumi – Lielā Kristapa statuetes.
Valdis palika turpat Dobelē un arī darbojās mākslu jomā. Ik nedēļu pie Dobeles kinoteātra varēja redzēt viņa kino afišas – viena reklamēja kādu ārzemju filmu, otra – padomju kino ražojumu. Kārtību mainīt nedrīkstēja, lai cik neveiksmīgs būtu PSRS izstrādājums. Arī citām Dobeles kultūras iestādēm noderēja Valda mākslinieka noformētāja talants. Ienesīgs bija arī trešais Valda amats – sēru lenšu rakstīšana. Aizgājēju nekad netrūks, tātad par darba trūkumu žēloties nevarēja.
Par paraugzēnu gan Valdi saukt nevarēja – dažreiz gadījās par dziļu ieskatīties glāzītē, arī smēķis vienmēr rotāja lūpu kaktiņu. Lecīgs arīdzan: Latvijā vēl nepūta neviena Atmodas vēsma, kad Valdis jau staigāja pa Dobeli ar māksliniecisku bereti galvā, kam piesprausta no pirmskara laika pieclatnieka izgriezta Mildas galva. Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē laiki sāka mainīties uz labo pusi, Valdis pirmais bija cīņai gatavs. Beidzamā lielformāta afiša Valda izpildījumā bija Lāčplēša cīkstēšanās ar Melno bruņinieku priekšplānā un sarkanbaltsarkano karogu, kas virs viņu galvām plīvoja aizmugurē. Dobeles kultūras noteicēji tādai krāsu kombinācijai vēl nebija nobrieduši, un sekoja ultimāts: vai nu pārkrāsosi karogu sarkanu, vai paliksi tikai pie savām sēru lentām. Valdis izvēlējās otro variantu un kļuva par vienu no pirmajiem dobelniekiem, kas atbalstīja Helsinku grupas 86 centienus. Drīz viņa vadībā Dobelē jau aktīvi darbojās Vides aizsardzības klubs, kas regulāri sagādāja galvassāpes vietējiem komunistiem: te viņi ar plakātiem rokās pieprasīja novākt no postamenta Dobeles slaveno padomju armijas tanku, te, Arvīda Ulmes aicināti, protestēja pret Zvārdes poligona pastāvēšanu.
Šiem biogrāfijas līkločiem it kā ir maz sakara ar Ņujorkas polārlāču klubiņa prezidentu, un tomēr tie lieliski parāda, kāds cilvēks bija šā stāsta galvenais varonis Valdis Freimanis.
Prīma pie lifta sienas
Ziemas peldēšanai Valdis pievērsās 1986. gadā. Patiesībā ziema vēl nebija iestājusies, tikai drēgns rudens. Tā ar cilvēkiem reizēm gadās – negaidot nāk kāda atklāsme, un gribas mainīt visu līdzšinējo dzīvi. Torīt Valdis dzirdēja pa radio, ka šī pasaulē esot izsludināta par nesmēķētāju dienu. Braucot liftā, Valdis pēkšņi izlēma: lai tā arī būtu – viņš vairs nesmēķēs! Un ne tikai šodien, bet vispār ne! Smēķim un arī spirtotajam dopingam ir jādara gals! Viņš izvilka no kabatas nule aizsākto Prīmas paciņu, pielipināja to pie sienas un izkāpa no pustumšā lifta kambara jau kā cits cilvēks.
Lai nostiprinātu pēkšņo apņemšanos, nākamajā rītā Valdis piecēlās tā paagrāk, kad visi ierindas pilsoņi vēl dus, uzvilka peldbikses un tumsas aizsegā aizlavījās līdz Bērzes upei – kas zina, vai izdosies ielīst aukstajā ūdenī, ja nu ar kaunu jāskrien atpakaļ uz māju? “Pirmo peldi atceros labi, bet nekādu īpašu izjūtu nebija. Vai ūdens bija auksts? Bija gan. Taču pēc tam pārņēma patīkams siltums. It kā es būtu noskrējis maratonu. Nu, labi, varbūt tikai krosiņu, bet tik un tā pēcgarša bija forša,” Valdis atceras. Galvenais bija turēties pie aizsāktā, nepalaisties siltās gultas vilinājumam un nākamajā rītā iet uz upi vēlreiz. Un tad vēl un vēl...
Tā pakāpeniski pienāca brīdis, kad ūdens Bērzē aizsala. Nācās vien meklēt lauzni, lai izcirstu āliņģi. Pa to laiku arī pašapziņa bija pieņēmusies spēka. Nu vairs nevajadzēja uz upi lavīties slepus, gluži otrādi – gribējās padižoties apkārtējiem, ka tas nav nekas sevišķs. Drīz tāda iespēja radās, jo nezin kā ziņas par dīvaino peldētāju nonāca fotogrāfa Tabora ausīs.
Drīz pēc bildes publicēšanas Valdi kādu rītu upes krastā gaidīja Liepiņkungs ar interesantu piedāvājumu: “Līdīsim āliņģī kopā!” Izrādās, viņš ir ne vien pārliecināts ronis, bet arī ziemas peldēšanas sekcijas dibinātājs, var teikt – pats galvenais ronis Latvijā! Divi – tā jau ir kompānija. Labi, ka tā, jo viens pats bez morālā atbalsta Valdis to ziemu roņa ādā varbūt nepārciestu – dikti auksta tā bija gadījusies! Tālāk viss ritēja uz priekšu raiti – Evaldam Liepiņam bija kontakti ar citiem jocīgā hobija piekopējiem. Izrādījās Latvijā viņu ir gana daudz, tikai Valdis par šo aizraušanos neko nebija dzirdējis.
“Kad temperatūra ārā nokrita līdz 28 grādiem zem nulles, āliņģi plikām rokām izcirst vairs nevarēju, vajadzēja meklēt cimdus. Bet, kad ledū jau vīdēja prāvs caurums, atkal metos ūdenī. Nu, tā man jau līdzinājās savdabīgai narkomānijai: ja vismaz pāris reižu nedēļā neizdevās iemērcēties āliņģī, organisms deva signālus, ka kaut kā pietrūkst. Satraukums bija tikai par vienu: Bērze ir maza, sekla upīte, parasti tās ūdenslīmenis man sniedzās tikai līdz krūtīm, jo esmu padevies visai garš. Ja nu aizsalst līdz pat dibenam, kur tad lai peldos?! Taču toziem viss beidzās labi,” Valdis gremdējas atmiņās par savu pirmo roņa gadu.
Kā zoodārzā!
Vairākums cilvēku mēdz turēties baros. Arī Valdis sāka vilkt uz upi savu ģimeni, draugus, paziņas. Kopā jautrāk un pat it kā mazliet siltāk! Skatītāju netrūka, bet līdznācēji aukstajā ūdenī pagaidām neatradās. Kad ziema tuvojās pavasarim, Valdis izsludināja roņu pulcēšanos Anneniekos, ezera krastā. Tur būs vairāk vietas un mazāk ziņkārīgo. Gaidu spārnots, norunātajā rītā Valdis traucās uz Anneniekiem, taču īstenība viņu aplēja kā ar aukstu ūdeni: skatītāju pulks gan bija prāvs, bet ūdenī bez Valda sadūšojās ielīst vēl tikai divi potenciālie roņi... “Jutāmies gandrīz kā pērtiķi zooloģiskajā dārzā,” Valdis tagad atzīstas.
Sākums bieži vien ir grūts, taču Valdis nepadevās. Viens no pārbaudītiem stimuliem cilvēkiem ir sacensība – kurš ātrāk, tālāk, augstāk, dziļāk un tamlīdzīgi. Nākamajā tikšanās reizē atnācējus jau gaidīja divi ledū izcirsti divdesmit metrus gari paralēli celiņi – kurš pirmais būs otrā galā? “Sacensības iespēja iesilda prātus. Ir vēl arī citi psiholoģiski paņēmieni, kā dabūt cilvēku ledainā ūdenī. Vīrietim saki: “Tu esi vecis, vai neesi?” Tā teikt, spēlē uz vīrieša pašapziņu, izaicini viņu. Dāmām savukārt ir jāsaka komplimenti: “Citas to droši vien nespētu, bet tu... Un cik skaista un vesela tu kļūsi! Vai zini, cik brīnišķīgi aukstais ūdens attīra un padara svaigu ādu? Īsts jaunības eliksīrs!” Tādiem vārdiem grūti turēties pretī, jo vairāk tāpēc, ka tā ir taisnība,” ūsās smīn Valdis. Pārliecināt dāmas Valdim laikam padevās labāk, jo Dobeles roņu pulciņš bija visai sievišķīgs.
Ar katru gadu tas kļuva prāvāks. Valda vadībā Annenieku ezerā rīkoja sacensības un pat karnevālus. “Reiz es biju Neptūns, kas iziet krastā no ūdens ar dakšām rokās. Blakus nāra Vera Ulanova. Esmu dzirdējis, ka viņa joprojām nodarbojas ar ziemas peldēšanu. Braucām arī uz Latvijas čempionātiem, ko pirmajā gadā rīkoja Jūrmalas, vēlāk arī citas roņu sekcijas. Pa to laiku arī robežas bija vaļā, varējām piedalīties pasaules čempionātos. Pirmais, ko atceros, notika Somijā. Tie somi ir vieni traki ziemas peldētāji! Tur laikam ir vairāk roņu nekā vasaras peldētāju. Latvijā saka, ka bērnus atnes stārķis, bet Somijā – ka tos izvelk no āliņģa. Vai tik tā nebūs balta patiesība!” Valdis smejas.
“Gandrīz krāniņu nosaldēju...”
Ar laiku Zemgales pusē roņu radās arvien vairāk. Rīkoja sacensības, tāpat vien izklaidējās brīvdienu rītos. Ierastais pirtīs gājēju scenārijs tika apgriezts otrādi: parasti āliņģī lēca pēc karsēšanās uz lāvas, tagad no āliņģa skrēja uz pirtiņu sasildīties. “Ne jau visur bija tādas ērtības. Gadījās, ka pēc aukstās peldes līdz siltai vietiņai, kur pārģērbties, vajadzēja skriet simtiem metru. Atceros kādu peldi Salaspilī, Daugavā. Bija sals, putenis, bet saģērbties varējām, tikai kādu puskilometru noskrējuši pa sniegu. Tad gan nobijos, ka varu krāniņu apsaldēt, bet nekas – šis man ir izturīgs,” Valdis joko.
Toties drīz nāca gandarījums. Reiz Valdis Dobelē uz ielas sastapa vecāku kundzi, jaunības paziņu, vienaudzi. Viņa iesaucās: “Valdi, vai tas esi tu? Citi noveco, bet tu, šķiet, tikai kļūsti jaunāks un svaigāks!” Arī slimot pēc tāda rūdījuma vairs nevajadzēja.
Vanna Filadelfijas dārzā
Tā – rūpējoties par savu sportisko formu un meklējot arvien jaunus domubiedrus – Valdis dzīvotu vēl šobaltdien. Ja nebūtu sastapis Augustu Upīti... Visā Latvijā ir zināms slavenais ceriņu un augļu dārzs, ko divdesmit sava mūža gadus veidojis un kopis selekcionārs Pēteris Upītis. Bet Pētera jaunākais brālis kara beigās caur Vāciju nokļuva ASV, dzīvoja mazā pilsētiņā Poukepsijā netālu no Ņujorkas un kļuva par atzītu fotogrāfu. Sākoties Atmodai, Augusts vairākkārt apciemoja brāli Dobelē un cita starpā iepazinās arī ar Valdi Freimani. Vārds pa vārdam, līdz Augusts uzaicināja Valdi apskatīt Ameriku. Līdz ar to mainījās visa Valda dzīve. Pirms aizceļošanas, 1990. gada ziemā, Valdis Penkulē sarīkoja Latvijas čempionātu ziemas peldēšanā. Tās bija atvadas. Laikam viņš nojauta, ka tik drīz neatgriezīsies un Zemgales roņi paliks bez sava galvenā iedvesmotāja.
“Biju viens no pirmajiem vienkāršajiem Latvijas pilsoņiem, kam radās iespēja redzēt Ameriku. Ņujorkā radio BBC pat uzaicināja mani uz interviju par dzīvi Padomju Savienībā. Atceros, ka stāstīju par mūsu desām: ja kaķis to ēd, tad arī cilvēki drīkst ēst! Visiem bija lielā smiešanās,” Valdis atceras.
Kā aizbrauca, tā arī palika. ASV Valdis satikās ar savu nākamo sievu Dzidru un ilgus gadus nodzīvoja viņas mājā Filadelfijā. “Viss bija labi, ar sievu sapratāmies, arī domas par mājām pārlieku nemocīja, tikai viens trūkums – kur ziemā peldēties? Lai nezaudētu formu, dārzā novietoju lielu vannu, kurā paplunčāties. Lai ūdens neaizsaltu un rītos ikreiz nevajadzētu cirst ledu, ziemā pārsedzu vannu ar kažokiem. Sāku vingrot. Iegādājos stangu, ko katru vakaru cilāju divdesmit divas reizes. Tad vēl atspiešanās no grīdas, pietupieni... Nu jau būs gadi desmit, kopš vingroju. Sevi ir jātur formā,” Valdis pamāca.
Krievi dzīvo Braitonā
Kad Dzidra nomira no sirds nepietiekamības, Valdis devās prom no Filadelfijas, lai – nedod Dievs! – Dzidras bērni nesāktu domāt, ka viņš pretendē uz sievas mantojumu. Jau septiņus gadus Valdis dzīvo Ņujorkā un strādā Daugavas vanagu apvienības Ņujorkas namā par pārvaldnieku. Ar laiku Valda pārvaldītajā namā sāka dzīvot arī viņa meita Līga ar savu nākamo vīru, sauktu par mazo Valdi. Vismaz reizi divos gados lielais Valdis ziemā ceļo pāri okeānam, lai piedalītos ziemas peldētāju pasaules čempionātos (beidzamais notika Londonā) un pie viena nomēģinātu arī Latvijas āliņģus. Viņš ir sajūsmā, ka arī abi dēli, Raimonds un Lauris, kuri dzīvo un strādā Dobelē, ir gājuši tēva pēdās un kļuvuši par roņiem. Zaļā karte Valdim ir jau sen, tāpēc viņš bez ierobežojumiem drīkst dzīvot un strādāt ASV. Bet tikpat liels prieks Valdim ir par to, ka arī pasaules metropolē Ņujorkā viņš var turpināt arī savu polārlāča karjeru.
“Ņujorka atrodas okeāna krastā, ūdens te netrūkst. Tikai – jo augstāka civilizācija, jo grūtāk tam piekļūt. Esmu izmēģinājis visas Ņujorkas sabiedriskās pludmales. Viena ir aiz lidostas – turp tālu jābrauc, turklāt vienmēr it lieli viļņi. Ir vēl dažas, bet bez auto uz turieni jābrauc stundām ilgi. Visbeidzot atradu savu īsto peldes vietu Braitonā. Turp pusotrā stundā var nokļūt ar metro. Tā arī daru. Vēl viens labums, ka Braitonā var sarunāties krievu valodā. Esmu mazliet ielauzījies angļu mēlē, bet krievu valoda man padodas daudz vieglāk,” Valdis atzīstas. Bet Valda iecienītās pludmales apkārtnē Braitonā dzīvo ieceļotāji no Krievijas. Šo vietu Ņujorkā mēdz dēvēt par Mazo Odesu. Ir tik neparasti te iepirkties krievu veikalos, kur pārdevēji runā savā dzimtajā valodā un var nopirkt preces no bijušās PSRS. Te ir šprotes no Latvijas, Laimas konfektes un visādi citādi sen pazīstami našķi. Braitonas avīžu kioskos var nopirkt krievu žurnālus, vietējā kinoteātrī – skatīties krievu filmas. Kinoteātra fasādi rotā lielas krievu afišas – kaut kas līdzīgs tām, ko Valdis reiz zīmēja Dobelē. “Braitonā reizēm rodas sajūta, ka laika mašīnā esmu pārtransportēts pāri okeānam un viesojos kaimiņzemē Krievijā,” Valdis smejas.
Bronksas polārlāči
Sākumā Valdis peldējās viens. Ar laiku viņam pievienojās vēl daži latvieši gan no pastāvīgajiem ņujorkiešiem, gan ciemos no Latvijas atbraukušajiem. Pirmais pakaļ Valdim aukstajā ūdenī iebrida otrs Valdis. Viņš ir ekstrēmu izklaižu cienītājs, piedalās dažādos realitātes šovos, tāpēc piekrita uzreiz. Līga sākumā abus tikai pavadīja uz pludmali un gaidīja krastā ar dvieļiem un karstu tēju termosā. Tik ilgi gaidīja, kamēr Amors ar savām bultām trāpīja gan viņai, gan tā sauktajam mazajam Valdim. “Sākumā jūrā gan nelīdu. Ūdens bija auksts, bet sniegs vēl nebija sasnidzis – ja nofotografēšos, draugi tik un tā neticēs, ka bilde uzņemta ziemā!” Līga smejas.
Ņujorkas žurnālistiem latviešu baltie lāči patīk. Ik pa brīdim kāds te ierodas ar fotoaparātu vai kameru. Īpaši Valentīndienā, ko amerikāņi svin ļoti aktīvi. Jau iegājies, ka 14. februārī pie latviešu roņiem brauc ciemos vietējie polārlāči no kluba Sonel Island, kuri parasti peldas pāris jūdžu tālāk. Reiz visus pagodināt ieradies pat Bronksas tūrisma dzīves konsuls, bet ūdenī gan neesot līdis. “Tomēr Amerikā ar šo izklaidi pārlieku neaizraujas. Pēc manām ziņām, ASV ziemas peldētāju ir pat mazāk nekā mūsu mazajā Latvijā. Polārlāču klubiņš Sonel Island ir labi apgādāts. Viņiem pludmalē ir pat sava silta ģērbtuve, kur sasildīties pēc peldes. Toties mēs esam tievāki un sportiskāki,” palielās Valdis.
Latviešu sportisko formu ir novērtējuši arī preses ļaudis, jo kopējos svētkos kadrā vairāk iekļūst tieši mūsējie. “Februāra dienā, kad lielāko daļu pilsētas paralizēja sals un vēja ātrums sasniedza 13 jūdzes stundā (tātad 20 kilometrus stundā – Red.), latviešu polārlāčiem tas nebija šķērslis peldēties jūrā. Pateicoties šādām regulārām peldēm, latviešu grupas vadonis ledus vīrs Valdis Freimanis izskatās par divdesmit gadiem jaunāks. “Ja tomātu ieliek ledusskapī, tas saglabājas svaigs ilgāk. Tāpat notiek ar ādu,” skaidro ledus vīrs. Apmēram tā todien jūsmoja viens no Ņujorkas laikrakstiem Daily News. Par viņiem rakstījuši arī laikraksti New York Post, Bronx News, pat New York Times, viņi ir rādīti televīzijā.
Tagad sešu cilvēku grupiņa jau ir nostabilizējusies. “Svētku reizēs mums viss notiek pa godam. Parasti es brienu pa priekšu ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Pludmales smilšu segums ir labs, viļņi parasti mēreni, tikai viena nelaime – pie krasta jūra ir sekla. Lai nonāktu līdz vietai, kur ūdens ir līdz kaklam, jābrien teju desmit minūtes! Kad pēc tam iznāc krastā, pirmās desmit minūtes rokas tā trīc, ka nav viegli dabūt tējas krūzi līdz mutei. Šo gadu laikā gan esmu jau pieradis pie sala. Pēc aukstās peldes man pat nevajag notrīties ar dvieli, āda vējā tāpat drīz nožūst. Tikai jāpieskata jauniņie, lai, kaifodami endorfīna iedarbībā (viela, kas pēc aukstās peldes izdalās organismā un rada labsajūtu – Red.), nesaaukstējas. 2016. man būs jubilejas gads, jo tieši pirms trīsdesmit gadiem es Dobelē kļuvu par roni. Tam par godu atkal rīkosim svētkus.
Pēc tradīcijas katra peldēšanās mūsu lāčiem beidzas ar boršča vai harčo zupas bļodiņu piekrastes traktierī ar nosaukumu Kuhņa, tātad krievu virtuvē. Reizēm saldajā ēdienā te varot dabūt Ņujorkā pilnīgu retumu – peldošās salas vaniļas mērcē, Valdim pazīstamu ēdienu jau kopš bērnības. “Tad es Ņujorkā jūtos gandrīz kā bērnībā, un tā ir viena jauka sajūta,” rezumē Valdis Freimanis, viens no trakajiem latviešiem, kuri mēdz pārsteigt pasauli.
Vija Vāvere, žurnāls “Patiesā Dzīve”/ Foto: no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva
